Rekords noķerts vistuvāk Rīgai. Līdaka sver 15,34 kilogramus, garums 1,23 metri
Foto no A. Teleševa personiskā arhīva
Straujiem soļiem tuvojās jaunais gads, kā arī tik ļoti gaidītā un sinoptiķu solītā ziema un sals. Lai gan āra temperatūra bija tikai pāris iedaļas virs nulles un pat nelielais dienvidu vējš asi svilināja vaigus, divi draugi un domubiedri – Aleksandrs Teleševs un Andrejs Ribakovs – nolēma vēl reizi aizejošajā gadā ļauties vaļējā ūdens copes vilinājumam un devās uz sev tik labi pazīstamo un iemīļoto Ķīšezeru.
Visos Pierīgas ezeros
Aleksandrs dzimis un audzis Rīgā, par saviem mīļākajiem makšķerēšanas sporta veidiem min spiningošanu un velcēšanu, kā arī zemledus makšķerēšanu un ar tiem nodarbojas visos Pierīgas ezeros un Daugavā. Ir būts arī pie draugiem Krievijā, Lietuvā un Igaunijā, bet tik labi kā mājās neesot nekur. Daugavā Aleksandrs no ūdens izvilinājis astoņsimt gramus smagu asari, bet Juglas ezers tam dāvājis seškilogramīgu zandartu. Arī pārējie ezeri ar lomiem nav skopojušies, un draugi ar lielu entuziasmu un aizrautību divas līdz trīs reizes nedēļā dodas darīt to, kas sagādā vislielāko prieku, – makšķerēt.
Līdz ar gaismiņu draugi piebrauca pie ezera, ielaida ūdenī laivu, sakārtoja rīkus un sāka velcēt. Ezeru viņi pazīst kā savu ķešu, šeit taču pavadītas tik daudzas stundas, kas nesušas adrenalīna pilnus brīžus un copes piedzīvojumus. Draugi ļoti labi zina, ka tik vēlā rudenī jeb, precīzāk gan laikam būtu teikt, agrā ziemā, uz kara takas iziet sevišķi lieli eksemplāri. Satikšanās ar prāvām līdakām abiem nebija retums, tā kādā jaukā maija dienā Aleksandrs no Mazā Baltezera dzīlēm izstīvēja divpadsmit kilogramus smagu zaļsvārci, kas pēc svēršanas un fotosesijas tika atlaista atpakaļ dzimtajā stihijā. Ne mazums bijis zaļsvārču svarā ap desmit kilogramiem, bet mazākas ne vairs saskaitīt, ne īsti atcerēties. Paturēts tiek tikai tik zivju, cik nepieciešams sātīgām vakariņām, visas pārējās pēc fotosesijas tiek atlaistas atpakaļ ūdenī.
Izšķir auklas izturība
Minūtes ritēja, draugi apļoja pa ezeru, bet copes nebija. Brīdī, kad pulksteņa lielais rādītājs gandrīz jau pieskārās augšējai atzīmei, asi nolocījās viens no kātiem un spalgi ietarkšķējās spoles bremze. Šaubu nebija – vai nu zemūdens ķērājs, vai pamatīgs makans. Aleksandrs apturēja laivu, bet spole turpināja tam tur lejā padot auklu, zivs joprojām rāvās prom. Pēc tā, kā no zivs rāvieniem locījās kāts, bija skaidrs – darīšana ar ļoti nopietnu pretinieku. Tūlītēja sekošana ar laivu nebija iespējama, nācās ietīt pārējās makšķeres, un Aleksandrs nopriecājās, ka uz spoles kasetes uztinis trīssimt metrus jaunas kvalitatīvas “Power Pro” 15 lb auklas (6,8 kg). Un, lai arī auklas celtspēja nebija no lielajām, Aleksandrs, kurš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta, par to pārāk neraizējās, galvenais, lai normāli strādātu spoles bremze, pārējais jau atkarīgs no paša pieredzes un meistarības.
Kā kaķim ar peli
Par tālākajiem notikumiem stāsta Aleksandra cīņubiedrs Andrejs: “Kad monstrīgā zivs metās prom, ar bažām vēroju auklas daudzumu uz spoles kasetes, mums par laimi, bet sev par nelaimi brīdī, kad spolē bija palikuši vien pārdesmit metri auklas, milzene apstājās. Aleksandrs sāka lēnām ietīt auklu un tad zivs, saprazdama, ka tai no zaudējuma neizbēgt, strauji mainīja taktiku un sāka tuvoties laivai. Milzene to darīja tik ātri, ka nācās ar laivu doties prom, lai visu laiku uzturētu kontaktu ar zivi. Kad minūtes četrdesmit bijām spēlējuši kaķi un peli, gan tuvodamies, gan arī attālinādamies, loms atradās apmēram metrus desmit no laivas, bet celties augšā tā īsti negribēja, vēl pēc nelielas stīvēšanās beidzot parādījās virs ūdens. Mēs jau sapratām, ka pieķērusies liela līdaka, bet, kad to ieraudzījām, kļuva skaidrs, ka tā ir ļoooti liela. Aleksandrs to vadīja arvien tuvāk un tuvāk uztveramajam tīkliņam, un beidzot man izdevās līdaku veiksmīgi tajā arī iesmelt. Bez kurioziem gan neiztika, sapratu, ka viens līdaku aiz uztveramā tīkliņa kāta nepacelšu, aicināju draugu, kurš acumirklī metās palīgā. Cēliena brīdī lūza uztveramā tīkliņa alumīnija rāmis, bet līdaka, par laimi, palika tīkliņā. Vēlāk sapratām, ka daļēji vainojams bija mūsu uztraukums, ieraugot tik cienījamu pretinieci, bet viss labs, kas labi beidzas. Ķīšezers ir samērā bagāts ar asariem, un, kā zināms makšķerniekiem, plēsoņas parasti uzbrūk tām zivīm, kas sastopamas konkrētā ūdenskrātuvē, arī šī līdaka izvēlējās uzkost “Salmo Perch” vobleru.”
Laimīgi par guvumu draugi devās krastā, kur notika lielās ezera iemītnieces svēršana, mērīšana un fotografēšana. Ķīšezera iemītniece svēra 15,34 kilogramus, tās garums 1,23 metri. Krastā Aleksandram radās ģeniāla doma – lai viņš vienmēr atcerētos šo aizejošā gada vislieliskāko savu makšķernieka gaitu piedzīvojumu, nolēma milzīgās līdakas galvu nodot zivju taksidermistam, kurš no tās izgatavos glītu un augstvērtīgu izbāzni. Aleksandrs savu lielisko lomu pieteica arī “Lauku Avīzes” rīkotajā konkursā “Latvijas gada zivs 2015″.
Valteros Lielupes krastā aiztur divus maluzvejniekus
Leta
Aizvadītajā naktī, reaģējot ir iepriekš saņemtu informāciju par maluzvejniecību Lielupē, apdzīvotā vietā Valteri, Valsts vides dienesta (VVD) Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes inspektori, sadarbībā ar Valsts policijas (VP) Jūrmalas iecirkņa Kārtības policijas darbiniekiem veica divu 1959. un 1975. gadā dzimušu personu aizturēšanu, informē Valsts vides dienestā.
Vīrieši naktī devās izņemt divus upē nelegāli ievietotus tīklus, kad tos slēpnī jau gaidīja VVD Lielrīgas un VP darbinieki. Aizturētajiem konfiscēti tīkli ar kopējo garumu 120 metri. Tīklos atradās karūsas, līdakas, zandarti un līņi. Zivju resursiem nodarītie zaudējumi aprēķināti 700 euro apmērā.
Sākotnēji izdevās aizturēt vienu no pārkāpējiem. Otrs vīrietis aizbēga un ieslēdzās savā dzīves vietā netālu no tīklu likšanas vietas.
Aizturētais vīrietis tika nopratināts un atzina, ka abi tīkli ir vīriešu kopīpašums, kā arī maluzvejniecību tie veica kopā. Kā arī atklāja sava biedra dzīves vietas adresi, uz kuru tika izsaukta VP ekipāža, lai veiktu aizturēšanu, jo vīrietis nereaģēja uz VVD inspektoru vairākkārtējiem lūgumiem durvis atvērt.
Abi pārkāpēji savu vainu atzīst un administratīvā procesa ietvaros ir aicināti ierasties VVD.
Sestdien, 9. janvārī, Liepājas Tirdzniecības kanālā pusdienlaikā sastaptie makšķernieki stāstīja, ka stintes neķērās. Reti kuram bija izdevies tikt pie gardās zivtiņas.
Kādai lietuviešu kompānijai bija izdevies tikt pie pāris stintēm, cits rāda, ka viņam lomā ir tikai viena. Copmaņi ar cerībām gaidīja tumsu, kad, iespējams, būs labāka cope.
Vīri no Salaspils, kuri bija iekārtojušies vistuvāk Tramvaja tiltam, stāsta, ka ledus Liepājas Tirdzniecības kanālā ir drošs, aptuveni desmit centimetri. Tāds neesot pat Lielupē un citviet Latvijā. Viņa norāda, ka iegādājušies vienas dienas licenci, kas ir par pāris eiro dārgāka nekā tiem, kuri sēž aiz tiltiem Liepājas ezera pusē. Tāpēc tur makšķernieku ir daudz vairāk, jo viņiem vajadzīga ezera licence.
Kāds cits makšķernieks joko, ka stintes lomā nebūs, tagad var tikai copēt uz ko citu. Varbūt kādam paveiksies tikt pie 0,7 vai diviem 0,5 - tas atkarīgs, kādus draugus uz ledus izdosies atrast.
Pārgalvīgiem zemledus makšķerniekiem būs jārēķinās ar naudas sodu
Personām, kuras atrodas uz ledus laikā, kad tas ir īpaši bīstami, varēs piemērot administratīvo sodu. Ieviest administratīvo atbildību personām, kuras pārkāps pašvaldību noteikto aizliegumu atrasties uz ūdenstilpju ledus iekšzemē vai jūras piekrastē, paredz grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tie otrdien, 12.janvārī, pirmajā lasījumā atbalstīti Saeimas Juridiskajā komisijā.
Par šādu pārkāpumu paredzēts izteikt brīdinājumu vai uzlikt naudas sodu līdz 70 eiro.
“Lai arī dažas pašvaldības jau patlaban savos saistošajos noteikumos paredzējušas iespēju sodīt cilvēkus, kuri uz ledus kāpj paaugstinātas ledus bīstamības periodā, jaunais regulējums ļaus problēmu risināt kompleksi valsts līmenī. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz pārgalvīgiem zemledus makšķerniekiem, kuri riskē ar savu dzīvību. Turklāt viņu glābšanas operācijas prasa ievērojamus valsts dienestu resursus,” norāda par likumprojekta virzību atbildīgās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš.
Ņemot vērā, ka būtu sarežģīti noteikt vienu atbildīgo iestādi, kura paredzētu aizliegumu atrasties uz ledus visā valsts teritorijā, to varēs darīt katra pašvaldība savā administratīvajā teritorijā. Tieši pašvaldības vislabāk pārzina savā teritorijā esošās ūdenstilpes un to īpatnības. Noteikt vienotu aizliegumu visā valstī nebūtu racionāli, arī ņemot vērā dažādos laika apstākļus dažādos reģionos.
Patlaban divas pašvaldības – Rīga un Jūrmala – jau nosaka paaugstinātas ledus bīstamības periodu attiecīgās pilsētas administratīvās teritorijas publiskajās ūdenstilpēs. Par šī perioda neievērošanu attiecīgās pašvaldības saistošie noteikumi paredz administratīvo atbildību.
Jaunā kārtība pašvaldībām, kuras vēlas regulēt atrašanos uz ledus, aiztaupīs nepieciešamību izdot attiecīgus saistošos noteikumus.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju uzturēšanās uz nedroša ledus ik gadu ir par iemeslu vidēji 20 cilvēku bojāejai.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Noliedz Māra Oltes pārmetumus par “zivju nāves nometnēm” pie prezidenta pils
Valsts Vides dienests un zvejnieki, kas zvejo iepretim Valsts Prezidenta pilij, piektdien noliedza pazīstamā dabas drauga Māra Oltes bažas par Daugavā iesalušajiem zvejas rīkiem, kas radītu apdraudējumu zivīm.
Dabas draugs Māris Olte ceturtdien sociālajā tīklā Twitter vēstīja: “Zem katra iesalušā karoga Rīgas centrā ir zvejas rīki! Zivīm tās Nāves nometnes RT ja nav vienalga! @videsdienests”. Šobrīd Daugava ir aizsalusi, līdz ar to dabas pētniekam bija radušās bažas par zvejas rīkos esošajām zivīm un to labklājību, jo šobrīd zvejas rīkus nevar ne pārbaudīt, ne izcelt.
Pēc dabas drauga izteiktajām bažām Valsts Vides dienests (VVD) informē, ka Daugavā nēģus iegūt atļauts arī ziemā. Šobrīd galvaspilsētas centrā zem ledus atrodas 126 nēģu murdi, kas ir īpaši pielāgoti tieši apaļmutnieku ieguvei, tādējādi citas zivis iekļūt murdos praktiski nevar. Visi nēģu murdi ir marķēti ar karogiem, tie ir noenkuroti upes gultnē un nevar nodarīt kaitējumu zivīm. Nēģi šajos murdos var uzturēties ilgstoši. VVD pārstāve Jūlija Ņikitina informē, ka minētajā upes posmā šobrīd neatrodas nedz stāvvadi, nedz arī zivju tīkli, kā minēts interneta medijos. Nēģu murdi tur šobrīd var atrasties un šāda prakse pastāv gadiem, noteikumi par rūpniecisko zveju iekšējos ūdeņos to pieļauj.
Arī ZKS “Vecdaugava” direktors Uģis Tētiņš sarunā ar “LA” ir izbrīnīts par sacelto ažiotāžu: “situācija ir normāla, viss ir likumīgi. Mums pieder 126 murdi, kas, diemžēl šobrīd ir iesaluši. Citu zivju tajos praktiski nav, ja nu kāda tajos var iemaldīties. Murdi ir dažādā dziļumā – no 4 – 8 m, tie ir nostiprināti un nēģiem nekas nekaiš.” U. Tētiņš skaidro, ka parasti murdus Daugavā ievieto novembrī un pēc mēneša tos pārbauda. Ja upe ir aizsalusi, zvejnieki dažkārt pat ņēmuši talkā velkonīti, lai tiktu murdiem klāt. Tagad gan būšot jāgaida atkusnis, lai tos pārbaudītu. “Vecdaugavai” atļauts nēģus zvejot Daugavā līdz 31. martam.
Atceļ aizliegumu atrasties vēl uz vairāku Rīgas ūdenstilpju ledus
Ilustratīvs attēls. Foto: REUTERS/Scanpix
Rīgas dome vairākās pašvaldības vietās atcēlusi aizliegumu iedzīvotājiem atrasties uz ledus, informēja RD pārstāvis Uģis Vidauskis.
Ņemot vērā meteorologu sniegto informāciju un faktisko ledus stāvokli pagaidām aizliegums atcelts uz Buļļupes posma 300 metru attālumā no Velkoņu ielas un Lielās ielas krustojuma, Bieķengrāvja, Zundas kanāla no Roņsalas ielas līdz Enkura ielai.
Jau iepriekš aizliegums atrasties uz ledus jau bija atcelts uz Bābelīša ezera, Velnezera, Gaiļezera, Dambjpurva ezera, Māras dīķa, Juglas upes posma no Brīvības gatves līdz Vidzemes alejai 1, Vecdaugavas posma no Mangaļu prospekta līdz Audupes ielai 3B, Daugavas posma no Krasta ielas līdz Grāpju pussalu, Daugavas posma no Raņķa dambja līdz Balasta dambim 5B, Daugavas posma no Spailes ielas līdz Daugavgrīvas šosejai, Juglas ezera Ķīšezera - ne tālāk par 300 metriem no krasta līnijas.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šļakatas, plaisas un eglītes. Zemledus cope Peipusa ezerā
Foto - Aldis Sāvičs
Pēc divām dienām ezerā uz ledus parādījās gandrīz desmit centimetrus dziļš ūdens slānis, bet vēl pēc divām igauņu robiņi, rūpējoties par makšķernieku drošību, ezeru aizklapēja ciet. Mēs paspējām.
Tik vien paguvu kā nomainīt teātra žaketi pret sporta tērpu, izdzert krūzi melnas karstas kafijas, notiesāt pāris sviestmaizes, un laikā, kad stundenis tuvojas pulksteņa augšējai atzīmei, vēstot, ka klāt ir jauna diena, piestūrē Roberts. Sakraujam mantas džipa ietilpīgajā bagāžniekā, un mūsu ceļojums pretī lielajam un nezināmajam var sākties.
Šoreiz tas ir Peipusa ezers mūsu kaimiņzemē Igaunijā, un, neskatoties uz to, ka tur esam makšķerējuši jau neskaitāmas reizes, šoreiz viss ir citādi. 20. janvāris. Ārā ir plus seši grādi. Ne jau velti mūsu galamērķa viesu mājas “Peipsi lained” (“Peipusa viļņi”) saimnieks un ezerā vedējs Aivars līdz pēdējam brīdim nezināja pateikt, vai robiņi (robežsargi) neliegs došanos ezerā. Mums par prieku ezers vēl bija atvērts zemledus copmaņiem, un mēs raitā gaitā tuvojamies daudzu makšķernieku iecienītajai ziemas makšķerēšanas vietai.
Cauri peļķēm uz ezeru
Stundu pirms ezerā iebraukšanas laika esam viesu mājā, dodamies iekārtoties mums paredzētajā numuriņā, bet, kas tev deva, priekštelpas garā galda galā siltā laika, ledus un svaigā gaisa nogurdināts, saldi šņākuļo kāds makšķernieks no Lietuvas, bet mūsu numuriņā iekārtojušies viņa nogurušie draugi. Ierodas saimniece, atvainojas par sagādātajām neērtībām un piedāvā mums citu numuriņu, bet tur priekšā tāds pats noguris igaunis. Saimnieces stāja un seja kļūst kareivīga, igaunis vēl kārtīgi neatmodies lido pa trepēm, bet numuriņš brīvs.
Ātri iekārtojamies, pārģērbjamies, kristīgi sadalām lielo motiļu paku un dodamies uz ezera piekrasti, kur mūs jau gaida Aivars ar sniega moci, kuram piekabinātas divas kamanas. Sakraujam mantas kamanās, Aivars lēnām pukšķina ezera virzienā, mēs kājiņām pa dubļainu zāli un peļķēm aiz viņa. Pēc pāris simtiem metru klāt ezers, kas sākas ar milzīgu ūdens lāmu uz piekrastes ledus. Aivars, šļakatas šķiezdams, tai izbrauc cauri, bet augumā ražens igaunis, kurš metas uzreiz aiz motocikla, ielūst plānajā ledū zem peļķes, un tikai nelielais dziļums viņu glābj no samērcēšanās. Tālāka nokļūšana ezerā problēmas nesagādā, tikai Aivars pirms katras plaisas samazina ātrumu un ceļas kājās, lai pārliecinātos, ka pie plaisas nav izskalojumu un ceļš ir drošs.
Uz asaru takas
Kad nobraukti četri kilometri, Aivars aptur savu dzelzs rumaku, novēzē roku visapkārt un paziņo, ka te jābūt zivīm. Izurbjam pāris caurumu. Robčiks nolaiž dziļumā kameru, kas uzrāda starp akmentiņiem un gliemežvākiem klejojošus asarus. Ātri saridāju makšķerīti, kas aprīkota ar 0,1 mm aukliņu un palielu misiņa krāsas daudzskaldnīti, sasniedzu grunti, uzdriblēju un, lēni tricinādams, ceļu uz augšu. Pārdesmit centimetrus no grunts sardziņš nedaudz paceļas uz augšu, piecērtu zibenīgi un auklas galā jūtu tīkamu smagumu, vēl pēc brīža uz ledus spārdās jauks asarpuika svarā ap 140 gramiem.
Desmit minūšu laikā tam piebiedrojas trīs cilts brāļi, bet rietenis sāk sevi pieteikt ar arvien lielāku spēku. Ielaužu āliņģī barotavu ar motiļiem, kuriem pievienoti nedaudz balto mušu kāpuru. Vējam pievienojas smalks sniegs, jāceļ telts. Pārvērtēju savus spēkus, kolēģus talkā neaicinot, ceļu telti viens, bet nejaukais vējš gandrīz salauž vienu telts kāju. Kad ar telts celšanu esmu veiksmīgi ticis galā, lienu aizvējā, aizvelku visus slēdžus, un jau pēc dažām minūtēm kļūst tīkami silts. No iebarotā āliņģa citu pēc cita izvelku piecus asarīšus, tad cope pieklust, iebaroju, atkal pieci, atkal klusums.
Kad esmu noķēris kādus trīs kilogramus zivju, cope apstājas pilnībā. Zvanu draugiem, visiem līdzīga situācija, tikai Roberts, ticis uz īstās asaru takas, dragā kā no ložmetēja. Līdz trijiem, pa šķipsnai barodams arī no augšas, salasu vēl pāris kilogramus. Klāt Aivars, un braucam krastā. Viesu mājā ar lietuviešiem pārspriežam copi, viņiem rezultāti krietni sliktāki, bet Roberta pieveiktie deviņi kilogrami izraisa ovācijas.
Pēc vēdzeļu lieguma
Nākamajā dienā beidzas vēdzeļu lieguma laiks Peipusa ezerā. Pierunājam Aivaru aizvest mūs uz akmeņu sēkli un jau agri no rīta dodamies ezerā. Naktī uznākušais saliņš aizrāvis piekrastes peļķi un visas mazās lāmiņas uz ledus. Pēc divdesmit minūtēm esam pie ledū iestādītas eglītes. Aivars paskaidro, ka dubults neplīstot, viņam šī vieta esot atzīmēta navigatorā, bet eglīte drošības pēc, ka nekas nav nogājis greizi. Ar eglītēm Peipusā tiek atzīmēts arī uz ledus uzlietais sniega motociklu ceļš, bet egļu zarus izmanto copes vietu apzīmēšanai.
Ar skubu metamies ķert raibās un tik ļoti gardās plēsoņas, diemžēl mums īpaši neveicas, tikai Dzintaram no mūsu kompānijas, darbojoties ar divdesmitgramīgu velnu, piesakās divas vēdzeles, lielākā ap diviem kilogramiem svarā. Pēc trīs stundām bļitkas raustīšana man apnīk, paeju puskilometru nost no sēkļa un četru metru dziļumā turpinu kaitēties ar asarīšiem.
Scenārijs līdzīgs kā iepriekšējā dienā, asarim galīgi nav apetītes, pat divsimt gramus smags eksemplārs ēsmu ņem gariem zobiem vai tirina kā sīks ķīsītis. Vidējais izmērs gan varēja būt krietni labāks, tikai nedaudz virs simts gramiem. Esmu pārliecināts, ka asari apakšā bija, ne jau velti pa abām dienām noķēru tikai vienu ķīsi, tikai sakarā ar nejaukajiem laika apstākļiem kaut ko uzkost tie īpaši nevēlējās. Pie kamanām noskaidrojas, ka pie trīs vēdzelēm ticis arī Ilmārs, bet Roberts vienu izmānījis uz karodziņa, par ēsmu izmantodams svaigu asara filejas gabaliņu.
Ir arī ielūzušie
Krastā izbraukuši, dzirdējām par karakatu, kas ielūzis kādas plaisas izskalojumā, nav jau nekāds brīnums, ūdens temperatūra augšējos slāņos bija teju vai trīs grādi. Pēc divām dienām ezerā uz ledus parādījās gandrīz desmit centimetrus dziļš ūdens slānis, bet vēl pēc divām igauņu robiņi, rūpējoties par makšķernieku drošību, ezeru aizklapēja ciet.
Neko darīt, drošība pāri visam, tiksimies nākamgad un dosimies tālāk no krasta lūkot, kā ķeras asari boksa cimda lielumā.
Inspektori no Gaujas un Dzirnezera izceļ tīklus un nēģu murdus
VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Strautiņš
Nedēļas vidū Valsts vides dienesta (VVD) Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes inspektori, veicot Gaujas un Dzirnezera pārbaudi Carnikavas novada teritorijā, konstatēja, ka maluzvejnieki Dzirnezerā sezonu jau atklājuši.
Kā portālam "Apriņķis.lv" pastāstīja VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Strautiņš, vairāku gadu laikā šī bijusi otrā reize, kad VVD inspektori ar motorlaivu jau februārī varējuši apsekot Pierīgas ūdenstilpes.
"Piemēram, Carnikavas pagastā Dzirnezera viena daļa bija brīva no ledus, bet apmēram kādus 100 metrus no brīvā ūdens uz ledus atradās vairāki zemledus makšķernieki. Savukārt gar ledus malu no Dzirnezera tika izņemti trīs kopā savienoti zivju tīkli aptuveni 150 metru kopgarumā, un ezera vidū bija vēl viens 50 metrus garš tīkls. Tīkli izskatījās nesen ievietoti – tie bija jauni un tīri, kā tikko no veikala. Tīklos gan nebija iepinusies neviena zivs.
Pēc tīkla galos pievienotajiem atsvariem konstatējām, ka tie pieder vienam īpašniekam. Droši vien tīklu licēji negaidīja, ka vides inspektori motorlaivā jau februārī veiks ūdenstilpju kontroli," sacīja A. Strautiņš.
Kā bilda A. Strautiņš, pārbaudes laikā nelikumīgi zvejas rīki Gaujā netika konstatēti, taču nedēļu iepriekš no upes ticis izņemts viens nēģu murds. Turpat pie krasta laivā sēdējis vīrietis, kurš paskaidrojis, ka meklējot Gaujā enkurus. Otrs viņa pārinieks pirms inspektoru piebraukšanas izlēcis no laivas un ar plastmasas spainīti rokā ieskrēja mežā. Pēc neilga laika, atrodot nēģu murdu, tas bijis tukšs.
Protams, pierādīt abu vainu nelikumīgā zvejā nebija iespējams, kaut gan viens no viņiem jau vairākkārt sodīts par nelikumīgu zveju Gaujā.
Gandrīz uz pusi palielināta licenču maksa vimbu makšķerēšanai Bauskā
Foto: DELFI Aculiecinieks
Gandrīz uz pusi palielināta licenču maksa vimbu makšķerēšanai Bauskā.
Pagājušajā nedēļā Bauskas novada dome apstiprināja Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības izstrādāto kārtību makšķerēšanas licencēm Lielupē, Mūsā un Mēmelē, kas paredz, ka licencēm uz vimbām Bauskas novadā maksa būs līdz deviņiem eiro dienā un 75 eiro par sezonu.
Bauskas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Gorškova informēja, ka patlaban ir beidzies termiņš Bauskas novada domes 2013.gada 28.februāra saistošajiem noteikumiem "Par licencēto makšķerēšanu Bauskas novada administratīvajā teritorijā Lielupē, Mūsā un Mēmelē", tāpēc sadarbībā ar Bauskas mednieku un makšķernieku biedrību ir izstrādāts jauns saistošo noteikumu projekts laika periodam līdz 2018.gadam.
Šie noteikumi pamatā ir saistīti ar vimbu makšķerēšanu, turklāt ar makšķerēšanas liegumu atsevišķās vietās vimbu nārsta laikā. Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, licences maksa šogad augs par aptuveni 47%, informēja Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības izpilddirektors Pēteris Seleckis.
Viņš skaidroja, ka tas saistīts ar dažādu izmaksu augšanu, turklāt ap 40% no iekasētajiem līdzekļiem tiek atdoti valstij, bet atlikusī daļa ir atlīdzība vides inspektoriem, kā arī līdzekļi upju krastu un makšķerēšanas vietu sakopšanai. Jaunās licences varētu sākt darboties 15.martā, prognozēja Seleckis.
Viņš skaidroja, ka licence nosaka arī izmakšķerējamo zivju skaita limitu, kas ir līdz astoņām vimbām vienā dienā.
Nolūkā racionāli izmantot saimnieciski vērtīgas zivju sugas - vimbas - resursus, kā arī papildu iegūt finanšu līdzekļus zivju krājumu pavairošanai un aizsardzībai, Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība ir nolēmusi teritoriju, kurā atļauta licencētā makšķerēšana, sadalīt zonās "A" un "B", skaidroja pašvaldības pārstāve.
Vienreizējā dienas licence "A" zonā maksās deviņus eiro, savukārt "B" zonā - astoņus eiro. Visas sezonas licence "A" zonā maksās 75 eiro, savukārt "B" zonā - 50 eiro, informēja Gorškova.
Viņa skaidroja, ka kopumā šie saistošie noteikumi nosaka kārtību, kādā veicama licencētā makšķerēšana Bauskas novada administratīvajā teritorijā Lielupē, Mūsā un Mēmelē laika periodā no 1.aprīļa līdz 16.maijam.
Turklāt noteikumi šo kārtību nosaka konkrētos upju posmos - Mēmelē, no labā krasta, posmā no Mūsas un Mēmeles satekas augšup pret straumi līdz gājēju tiltam Bauskā, Mūsā, no kreisā krasta - posmā no Mūsas un Mēmeles satekas augšup pret straumi līdz tiltam pie autosporta kompleksa "Mūsa" - un no labā krasta - posmā no šosejas tilta Bauskas pilsētā augšup pret straumi līdz tiltam pie autosporta kompleksa "Mūsa", kā arī Lielupē - no abiem krastiem, posmā no Staļģenes (Emburgas) tilta augšup pret straumi līdz Mūsas un Mēmeles satekai, izņemot upes posmu kreisajā krastā, no karjera "Zaķi" līdz Bauskas pilsētas robežai.
J0ni, nu kam Tev tas kolhozs? Sataisieties ar Je6ku vienā komandā uz Volvo fīdermačiem pāriem (tobiš tandēmiem). Nolikums pie sacensībām. Būs feina kompānija. Tās nav tās sacīkstes, kur par katru gramu cīnās. Tās ir sezonas iesākuma, iepazīšanās, atkalredzēšanās utt. sacīkstes. Galvenais - lai būtu dalībniekam vismaz 1 fīderkāts un kaut kāda zivju uzglabājamā ķesele. :))) Iesākumam iedošu pat barojamo. :) A ja gribi vimbiņu bez tās licences - nu tak var aizbraukt vēlāk uz Mēmelīti un savilkties.
