No senseniem laikiem cilvēkiem ir paticis rīkot dažādas sacensības, lai noskaidrotu veiklākos, spēcīgākos un, protams, arī veiksmīgākos. Priecē fakts, ka Latvijas makšķerēšanas sporta entuziasti kļuvuši par celmlaužiem, ieviešot jaunu makšķerēšanas sporta disciplīnu Latvijā. Par to uz sarunu aicināju kaislīgu makšķerēšanas sporta entuziastu, 2016. gada spiningošanā no laivām čempionu un jaunā sporta veida galveno iniciatoru un organizētāju Kristiānu Godiņu.
Kas jauns šogad mūs sagaida Latvijas makšķerēšanas sportā?
Kristiāns Godiņš: Jāatzīmē, ka 2017. gads Latvijas makšķerēšanas sportā sācies uz ļoti pozitīvas nots. Latvija ir izcīnījusi otro vietu pasaules mērogā komandu un trešo – individuālajā vērtējumā (A.Vārna) zemledus makšķerēšanas sportā. 2017. gads būs nozīmīgs arī ar to, ka pirmo reizi vēsturē notiks Latvijas čempionāts foreļu spiningošanā dīķos. Tas ir jaunums arī Eiropas mērogā, jo varam lepoties ar to, ka vieni no pirmajiem organizēsim nacionālo čempionātu šajā disciplīnā.
Ko šī jaunā disciplīna nozīmē? Kas jāzina tam, kurš vēlas ar to nodarboties?
Foreļu spiningošana dīķos sacensību formātā ir samērā jauna disciplīna Latvijā, bet ne pasaulē. Japānā tai ir ilgas un pamatīgas tradīcijas. Notiek daudz sacensību ar lielu dalībnieku skaitu. Turklāt tas nav tikai sporta veids, bet arī iespēja aktīvai laika pavadīšanai visai ģimenei. Japānā jau sen ražo speciāli šim virzienam pielāgotus mānekļus un inventāru.
Jā, arī šim veidam ir ļoti daudz nianšu. Sacensības notiek dueļu formātā, kad sportisti tiek izlozēti pa sektoriem un katrā periodā sacenšas ar citu sportistu. Izmantot atļauts mānekļus, kas ir aprīkoti ar bezatskabargu vienžubura āķiem. Dīķu foreļu spiningošanas mānekļu klasika ir foreļu šūpiņi un vobleri, bet Eiropā ierasts izmantot arī silikona mānekļus.
Kādi būs spēles noteikumi?
Sacensības tiks organizētas dueļu formātā, katru dienu pa 10 periodiem, katrs ilgs 20 minūtes. Pēc katras dienas tiks saskaitīti punkti un sadalītas vietas. Pēc katra posma tiks apbalvoti labākie, bet rudenī pēc otrā posma tiks noteikts pirmais Latvijas čempions foreļu spiningošanā dīķos.
Sacensībās tiks atļauts izmantot mākslīgos mānekļus, kas aprīkoti ar vienžubura bezatskabargu āķiem. Zivju uztveršanai var tikt izmantoti tikai silikona vai gumijas tīkliņi. Sacensības notiek pēc principa: noķer – atlaid. Zivs tiek ieskaitīta, ja tā ne tikai tiek noķerta, bet arī pareizi atbrīvota no āķa un atlaista. Nedrīkst zivi pielikt pie zemes, saspiest vai kā citādi nodarīt bojājumus.
Cik sportistu var piedalīties, kur pieteikties, kur var iepazīties ar sacensību norises kārtību?
Čempionāta dalībnieku skaits ir ierobežots līdz 80 sportistiem. Šobrīd aktīvi norit reģistrācija un saņemam pieteikumus gan no Latvijas, gan Krievijas sportistiem. Sola būt arī no Lietuvas un, iespējams, arī no Ukrainas. Aicinu pieteikšanos neatlikt uz pēdējo brīdi. Visa informācija par kārtību ir atrodama Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas “Facebook” lapā. Ja ir kādi jautājumi, droši var sazināties arī ar mani.
Kur meklēt padomu un informāciju tiem, kuriem nav iepriekšējas pieredzes?
Sportistu sabiedrība īstenībā nemaz nav tik noslēgta. Daudzi neliegs padomu un palīdzību. Vajag tik sazināties un jautāt. Aicinu sekot līdzi FB lapā “Area trout fishing in Latvia”, tur tiek ievietota aktuālākā informācija.
Trīs svētdienas pēc kārtas tika rīkotas interesentu lokā treniņu sacensības, un visās piedalījās arī tādi, kuriem nebija iepriekšējas pieredzes. Bija interesanti. Pēc sacensībām jebkurš varēja uzdot jautājumus un noskaidrot nianses. “Neste Fishing Team”, kuras ietvaros šogad startēšu dīķu foreļu sacensībās, esam četri sportisti ar dažādu sacensību pieredzi. Gan es, gan A. Livdāns aktīvi dalāmies ar mūsu zināšanām.
Šis gads solās būt spraigs gan ar vietēja, gan starptautiska mēroga sacensībām. Aicinu sekot līdzi un uzdrīkstēties!
Jau sesto gadu spiningošanas entuziastus uz saviem ezeriem aicina “Mammadaba”.
No pašiem pirmsākumiem “Mammasdabas” spiningošanas sacensības ieguvušas daudz draugu un domubiedru. Pēdējos gados novērota tendence, ka pamatsastāvs nemainās, tikai pa kādai komandai aiziet, bet tās vietā tūlīt nāk cita.
Kas tad makšķerniekus piesaista šīm sacensībām? Kā atzīst paši copmaņi, tā ir godīga spēle ar godīgiem noteikumiem gan makšķerniekiem, gan to pretiniekiem – zivīm. Un, ja vēl pagājušajās sacensībās ieskaites punktus nesošie sīkie asarīši pēc svēršanas, iespējams, tika izbērti tuvējā meža pudurī vai labākajā gadījumā izbaroti kaķiem, tad šogad pilnīgi visas noķertās zivis tiks mērītas, fotografētas un atlaistas atpakaļ dzimtajā stihijā. Vērtīgos ieskaites punktus gan nesīs tikai tie strīpaiņi, kuru garums sāksies no divdesmit centimetriem.
Protams, ka “Mammaidabai” draudzīgi ir ne tikai makšķernieki, bet arī tie ļaudis, kuru ikdienas darbs saistīts ar makšķerlietām, par šā gada galveno sacensību sponsoru kļuvis “eboat.lv”, kurš sacensību uzvarētājiem dāvās divas “Raymarine Dragonfly 4 PRO” eholotes, sacensības atbalsta “Gold Fishing”, “www.sargofish.eu”, SIA “Dole Marine”, žurnāls “Copes Lietas” un Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija. Pilno nolikuma versiju iespējams apskatīt: “mammadaba.lv”.
Klintainietis Jānis Ritums var lepoties ar kārtējo Daugavas milzeni. Viņš, Jāzepam Lapinskim palīdzot, svētdien Rīteru apkaimē krastā izcēlis 2,23 metrus garu ūsaini. Tas ir par trijiem centimetriem garāks nekā Jāņa pērn noķertais milzenis.
Brīdī, kad "Staburags" devās lomu iemūžināt, sams vēl nebija nosvērts, taču, visdrīzāk, tas varētu būt tikpat smags kā pagājušajā gadā turpat noķertais - aptuveni 70 kilogramu.
Kaut ūdeņi līdz potītēm, tomēr izdodas izcelt strauta foreli, alatu un līdaku
Foto-Aldis Sāvičs
Īsi pirms skaistākajiem vasaras svētkiem Jāņiem posāmies kārtējam copes braucienam uz Zviedrijas vidieni, lai paspēkotos ar kristāldzidrajos ezeros un upēs mītošajām zivīm. Šoreiz gan mūsu mērķis nav sarkanā gaļa (tā mans Zviedrijā dzīvojošais draugs Lauris dēvē no audzētavu groziem pamukušās varavīksnes foreles un pālijas), bet sportiskās iezemietes strauta foreles un alatas, protams, svētku galdam gribas atvest arī kādu pamukušo skaistuli.
Pēc pēdējās no draugiem saņemtās informācijas noprotams, ka pamukušo skaits lielajos ezeros Storumanā un Malgomajā krietni vien gājis mazumā lielā makšķernieku presinga dēļ, diemžēl jāpiemin arī tas, ka ir daudz negodīgu copmaņu, kuri neievēro noteikumus, lomā patur vairāk zivju, un dzirdēts arī par gudrīšiem, kuri pamanījušies pat tīklus likt. Vēl jāpiemin arī tāds faktors, ka nebrīvē turēta zivs dabiskajā vidē izdzīvo ar grūtībām, jo barības sagāde milzu baram ir problemātiska, līdz ar to zivis uzturas audzētavas grozu tuvumā, bet lielā platībā ap groziem noteikts makšķerēšanas liegums līdz divdesmit trešajam jūnijam.
Pirmo copes dienu sākam ar straujas un krāčainas upes apmeklējumu, tuvējā benzīna tankā iegādājamies licences, un aiziet. Piebraucot pie upes, esam nedaudz vīlušies – vietās, kur citu gadu vēlās pamatīgas ūdens masas, šopavasar ūdens vardei līdz potītēm, izrādās, ka kalnos bijis maz sniega un līdz ar to upes patukšas.
Skaistā vietā virs nelielas krācītes laižu darbā vobleru un jau otrajā metienā sajūtu belzienu pa kātu. Pēc īsa brīža jau turu rokās skaistu, visās varavīksnes krāsās mirdzošu strauta foreli, brokastīs būs gardas maizītes. Pirmā panākuma iedvesmoti, virzāmies gar upi, pārbaudot katru kaut cik cerīgu vietu, bet ķeras tikai zīmulīši, kurus saudzīgi atkabinām un laižam atpakaļ dzimtajā stihijā. Jā, līmenis ļoti zems un acīmredzot foreles upē vēl nav ieceļojušas. Dodamies uz upes lejteci, kur nodrošinām vakariņas ar pārdesmit alatām.
Divas nākamās dienas pavadām gleznainajos Malgomaja krastos cerībā svētku galdā celt kādu varavīksneni, bet nekā, es tieku pie glītas strautenes un alatas, Arnim otrā numura “Mepu” pagrābj iznārstojusi sešus kilogramus smaga līdaka, pie jaunākas māsas tiek Imants, darbodamies ar mikrodžigu. Līdaku gardā maltītē, liekot lietā savas kulinārās zināšanas, pārvērš Arņa kundze Anita, kura gluži kā labais virtuves gariņš rūpējās par mūsu vēderu labsajūtu, bet pie ūdeņiem nenieka neatpalika no vīriem.
Klusē arī kalnu purvu ezeriņi. Kad mums līdz ekspedīcijas beigām atlikušas vairs tikai divas dienas, pienāk ziņa no kolēģiem – šie Malgomajā atraduši līci, kurā patvērušās tīkama izmēra varavīksnenes. Neko darīt, mums iegādātas licences uz kalnu ezeru, dosimies atkal ciemos pie strautenēm. Kabinām mašīnai klāt piekabi ar laivām un dodamies kalnos, ap ezeru paveras fantastiski skati, tālumā esošajos kalnos vīd sniega cepuru paliekas, rodas sajūta, ka ezers gluži vai klintī izkalts.
Laikam jau šo dienu mēs visi atcerēsimies kā jaukāko visa brauciena laikā, sportojām, ķērām graciozās un sportiskās strautenes, varēja gan būt labāks izmērs, ķērās zivis svarā līdz kilogramam, bet arī tās izrādīja ļoti cienīgu pretestību, lieliski garšoja krastā vārītā kafija un pusdienas, bet Anita tika pie savvaļas pālijas, kura, ķerta kalnu ezerā, esot ļoti vērtīga un lielā cieņā.
Noskaidroti Mammadaba spiningošanas čempionāta 4.posma uzvarētāji
Vasara, ja to par vasaru vispār var saukt, jau pāri pusei, arī Mammadaba spiningošanas čempionāts tāpat.
8. jūlijā Tērvetes ūdenskrātuvē norisinājās kārtējais, jau ceturtais posms. Par LVM apsaimniekoto Tērvetes ūdenskrātuvi pavisam droši var teikt – neliela, bet bagāta, tās nedaudz virs 60 ha lielajā ūdenī mīt dažādas, makšķernieku aprindās tīkamas zivis.
Balto zivju kacinātāji tiek pie lieliskiem karpu (pirms dažām dienām noķerta 15,7 kilogramus smaga skaistule, kura nobildēta, nosvērta, mērīta un atlaista) skaistiem brekšu un iespaidīgiem līņu lomiem, bieži gadās treknas raudas. Bet visu šo baru gana un uzrauga spiningotāju kārums – prāvas līdakas un asari, manīts arī pa kādam zandartam. Te jāsaka, ka spiningošanas sacensību dalībnieki paši varēja pārliecināties par nelielās ūdenstilpes devīgumu.
Nekādi Pēterlomi jau noķerti netika, bet pie ieskaites zivīm tika gandrīz visas komandas, un tie kuri mācēja noorientēties, un izvēlēties pareizos mānekļus, ķēra gan līdakas, gan asarus. Noķertās zivis bija teju vai divreiz vairāk, kā jebkurā iepriekšējā posmā.
Pie lielākās līdakas jau otro reizi tika Jānis Labucis, izceļot no ūdenskrātuves seklumiem 62 centimetrus garu zaļsvārci. Godpilno trešo vietu spraigā cīņā izcīnīja Aleksandrs Vasiļjevs un Fēlikss Vasiļjevs no komandas „Frišs Fišs”, otrie palika Jānis Labucis ar Regnāru Vaski no komandas „Labuči”, bet Matīss Ruša un Edgars Kukutis no komandas „Ikoncept”, sapratuši, ka ar līdakām vien aršana nebūs, savai vienīgajai noķertajai līdakai, piepulcināja krietnu pulku brašu asarzēnu, no kuriem lielākais 34 centimetru vērtē, un ilgi gaidītā un kārotā pirmā vieta rokā gan.
Šīs spraigās sacensības nekādas lielās korekcijas neatstāja uz kopvērtējuma tabulu. Augšgalā ar vienādu punktu skaitu „Labuči” un „Pils2”, par trīs punktiem atpaliek „Mad Butterfly”, bet iespējas paspēkoties par trijnieku vēl saglabā vairākas komandas. Viss izšķirsies pēdējos divos posmos!
Lielā rudens zivs nāk grūti: Alūksnes ezerā izvelk 14,5 kg smagu līdaku.
Foto no I. Ozoliņa personiskā arhīva
Ingus Ozoliņš savas dzīves gaitas sācis Apē un, kā pats smiedamies stāsta, no šūpuļa taisnā ceļā devies uz Vaidavas upi makšķerēt.
Lai gan tagad dzīvo Alūksnē, pavasara copi sāk tieši ar Vaidavas upi, kur veiklībā sacenšas ar upes karalienēm forelēm. Šis vīrs nesmādē nevienu makšķerēšanas rīku un upē vai ezerā ķer visu veidu zivis atbilstoši sezonai. Bet, kad iepūš dzestrie rudens vēji un mūsu ezeru plēsoņas sāk uzkrāt spēkus ziemas gavēnim, Ingus kāpj laivā un māna lielās rudens līdakas. Te uzreiz jāsaka, ka šis gads makšķerniekam bijis īpaši labvēlīgs. Ingus noķēris četras sešnieces, divas astoņnieces un deviņnieces, bet mazās (tā Ingus dēvē līdakas svarā zem pieciem kilogramiem) kopā ap sešdesmit. Ingus lielā diena pienāca 1. novembrī, kad viņš kārtējo reizi bija devies art Alūksnes ezera plašumus.
Stāsta pats veiksminieks:
“Līdz ar gaismiņu devos ezerā, Alūksnes ezers parasti atveras ap vienpadsmitiem, tad trīs četras stundas var sagaidīt līdakas copi, bet man patīk izbaudīt dienas sākumu, un tajā dienā man jau divos bija jābūt mājās. Rudenī lielās līdakas ķeru velcējot, darbojos ar vienu kātu, lai nepinas un netraucē, manā arsenālā ir vecais, labais “Shimano Beefmaster” ar testu 15 – 40 grami, kāts aprīkots ar “Shimano” spoli, uz kuras uztīta 0,14 mm pītā aukla.
Lielā rudens līdaka nāk grūti. Katru dienu ezerā atrodas pāri par divdesmit laivām, bet pie lielas zivs tiek divi trīs makšķernieki. Es rudeņos eju uz visu banku, lietoju lielus mānekļus – trīsdesmit četrus centimetrus garus, dziļas iegrimes jūras voblerus vai 35 – 40 cm garas gumijas zivis. Lai arī Alūksnes ezera ūdens ir dzidrs kā asara, esmu novērojis, ka lielās parasti piesakās gaišās dienās pie neliela rietumu vēja, un tām pa prātam gaišas krāsas vai dzeltenīgi mānekļi.
Ezera vidējais dziļums ir apmēram septiņi metri, bet tajā atrodas trīs četras teju puskilometru garas ieplakas, kur dziļums sasniedz pat divdesmit metrus. Rudenī uz šīm vietām ziemot dodas milzīgi balto zivju bari, bet gar tiem prāvā dziļumā tusē lielās līdakas. Protams, ka virs lielo bedru krantīm rudeņos ir mani galvenie maršruti. Pa tukšo biju jau novelcējis gandrīz līdz šai dienai atvēlētā laika limita beigām un jau pagriezu laivu mājas virzienā, bet vēl pa ceļam bija viena dziļa vieta un, ejot tai pāri, mans voblers, kurš tajā brīdī gāja četrpadsmit metru dziļumā, aiz kaut kā aizķērās.
Sagrābu kātu un jutu, ka kaut kas liels smagi pumpē, sapratu, ka atkal pieteicies pamatīgs makans, un sākās cīņa. Pēc kāda laika, kad monstrs ar atplestu rīkli parādījās virs ūdens, man šķita, ka tā ir milzīga. Izdevās milzu lomu iemānīt manā uztveramajā liel-izmēra ķeselē un iedabūt zivi laivā, kur to saudzīgi nosvēru, ievietoju mērsilē un nomērīju. Līdaka svēra 14,5 kilogramus, tās garums 119 centimetri. Šāda svara līdakai garums parasti ir 130 – 140 centimetri, bet šī bija izcili resna. Lieki piebilst, ka līdaka turpina peldēt ezera dzelmē, lai priecētu citus makšķerniekus. Esmu novērojis, ka mērsiles, kuras šogad parādījušās mūsu ezerā, motivē daudzus makšķerniekus atlaist lielās līdakas. Pats uzturam paturu ne vairāk kā desmit procentus no loma un arī tikai tādas svarā ap 2 – 3 kilogramiem.”
Vides inspektori no Juglas ezera izcēluši zvejas tīklus 150 metru garumā
Foto: Pašvaldības policija
Valsts vides dienesta (VVD) Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes inspektori šodien no Juglas ezera izvilkuši trīs nelegālus zvejas tīklus, kuru kopējais garums ir 150 metri, informēja VVD sabiedrisko attiecību speciāliste Maruta Bukleviča. VVD trešdien saņēma informāciju par malu zvejnieku aktivitāti Juglas ezerā. Ierodoties notikuma vietā, inspektori no ūdens izvilka trīs tīklus, kuros tika atrasti divi sazāni, divi zandarti, viena līdaka un septiņas raudas. Zivis tika atbrīvotas no tīkliem un ielaistas atpakaļ ezerā.
Lai gan tīklu īpašnieki nav zināmi, Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes inspektori Juglas ezerā turpina iesākto pārbaudi.
Izprast zivi: Kā Gints Zeiļa iemanījies izvilkt salati un lašus Gaujā
Foto no G. Zeiļas personiskā arhīva 1. janvāra skaistule.
Ir jaunā gada pirmā diena, un daži vīri, tērpušies lietus necaurlaidīgās, siltās drēbēs, pēc tradīcijas dodas uz Gauju. Vai var būt labāks svētku turpinājums, kā pacīnīties ar mūsu lašupju karaļiem lašiem! Upei līmenis izkāpis no krastiem, tā steidzīgi veļ saduļķotus ūdeņus, nesdama līdzi visādu krastu drazu. Skaidrs, ka straujajā tecējumā iespējas sastapties ar zivi ir ļoti minimālas.
Gints Zeiļa, kurš ir viens no šiem upes cienītājiem, bet makšķernieku aprindās labi zināms kā firmas ”Eboat.lv” vadītājs, raida mānekli neliela līcīša radītajā atstraumē. Pāris spoles apgriezieni, un mauciens pa kātu. Tievā (pēc japāņu klasifikācijas 1.2) aukliņa sīc kā stīga, kāts līkumā, bet 0,33 mm fluorkarbona pavada griež krasta zāles un panes akmeņu aso šķautņu uzbrukumus. Ir sākusies cīņa, tikai šoreiz tā ir godīga cīņa, kurai beidzoties uzvarētāji būs abi. Makšķernieks būs gandarīts par to, ka grūtos un sarežģītos copes apstākļos izkodis zivs atrašanās vietu un izprovocējis to uz ņēmienu, bet upes skaistule pēc fotosesijas tiks atlaista atpakaļ dzimtajā stihijā. Novēlējis veiksmīgajam makšķerniekam “Ne asakas jaunajā gadā!”, aicināju viņu uz nelielu sarunu.
Kā sāki makšķerēt?
G. Zeiļa: Ļoti labi atceros savu pirmo noķerto līdaku. Dzīvoju Carnikavā, pa mājas logu varēja redzēt upi, bet, lai gūtu panākumus upē, metienu tehniku sāku trenēt nelielā grāvītī, kur, pēc manām domām, zivīm vispār nevajadzētu būt. Man bija milzīgs pārsteigums, kad kādā no metieniem galā sajutu kaut ko dzīvu un veiksmīgi tiku pie savas pirmās līdakas. Tā sākās manas spiningotāja gaitas. Dabiskās ēsmas nelietoju, arī ziemā makšķerēju tikai un vienīgi ar bļitku, ja dienas laikā izdodas pievārēt pāris asaru, esmu gandarīts.
Bet par savu sapņu zivi dēvēju salati, tautā sauktu par meža vimbu. Vēl pirms gadiem pieciem nebija nekādas sajēgas, kā šo spēcīgo pretinieku pierunāt uz ņēmienu, taču tagad jau droši varu teikt, ka aiziešu līdz upei noķert kādu meženi. Pagaidām lielākā pieveiktā svēra 4,5 kilogramus.
Nākamā zivs, kuru arī ķeru ļoti labprāt, ir lasis, lielākais – 8,6 kilogrami, bet milzīgu baudu izjutu, cīnoties ar spožo no jūras ienākušo taimiņu 4,350 kilogramu vērtē. Lielākā līdz šim pieveiktā līdaka bija 7,8 kilogramu vērtē, bet Alūksnes asaris svēra 1,25 kilogramus.
Esmu makšķerējis Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, siltajās zemēs ķēris tunčus, bet laikam nekas mani neuzrunā tik ļoti kā dzimtās Latvijas upes un ezeri.
Kā neapjūc milzīgo mānekļu klāstā, kā izvēlies īsto, zivīgo?
Domāju, ka māneklis ir tikai viena daļa no uzvaras, otra, iespējams pati svarīgākā, ir pare,iza sapratne par vietu, kur atrodas zivs, tās atrašana ar eholoti vai upē, makšķerējot no krasta, ar intuīciju vai sesto prātu, mānekļa pareiza pasniegšana īstajā dziļumā un animācija. Pieļauju, ka, ķerot meženes, no malas izskatos nedaudz amizanti, tas ir viens ārprātīgs tvičs, savukārt, gūstot aukstā ūdenī gausās līdakas, izskatās, ka spiningotājs gandrīz neko nedara.
Kādi ir tavi labākie sasniegumi spiningošanas sportā, kurā tu tik labprāt piedalies?
2014. gadā individuālajās sacensībās izcīnīju Latvijas kausu, bet 2017. gads atnesa uzvaru Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām komandu vērtējumā.
“Eboat.lv” ļoti bieži sponsorē dažādas makšķerēšanas sacensības. Kas tevi pamudina tā rīkoties?
Pats esmu organizējis vai piedalījies daudzu sacensību organizēšanā, ļoti labi apzinos, cik tas ir nopietns un arī sarežģīts process, cienu cilvēkus, kuri to dara, un saprāta robežās cenšos tiem palīdzēt. Domāju arī, ka tā ir sava veida sūtība cilvēkam, kura dzīve ļoti lielā mērā saistīta ar makšķerēšanu un makšķerlietām.
Tavā veikalā var nopirkt makšķerlietas, sākot no sīka āķīša un beidzot ar modernu makšķerēšanas kuteri. Vai nebaidījies sākt tirgot dārgas lietas?
Pirms pieciem gadiem, laikā, kad izšķīros par dārgu, bet ļoti ērtu un kvalitatīvu makšķerēšanas laivu “Alumacraft” tirdzniecību, daudzi mani uzskatīja par jukušu, bet mans funktieris bija tāds – ja situēts cilvēks ļoti daudz brīvā laika tērē savam vaļaspriekam makšķerēšanai, tad viņš atļausies makšķerēt ar komfortu un baudu, investējot savā hobijā līdzekļus.
Medības jau arī nav lētas, jaudīgi apvidus auto, modernas optikas un ieroči, infrastruktūras uzturēšana un viss pārējais. Pa šiem pieciem gadiem esmu pārdevis piecdesmit četras “Alumacraft” un “Finval” laivas, tas nav maz. Jā, tās ir dārgas, bet nodrošina visu, kas nepieciešams rezultatīvai un kvalitatīvai copei, un pircēji ir apmierināti.
Makšķernieki, baudiet savu vaļasprieku un lai noraujas jaunajā, 2018. gadā, atcerieties, ka ne tikai kaķiem, bet arī suņiem garšo zivis!
No ceturtdienas, 18. janvāra, ir atcelts aizliegums iedzīvotājiem atrasties uz atsevišķu Rīgas teritorijā esošu ūdenstilpju ledus. Tomēr, ņemot vērā arī iespējamību, ka neveidojas pietiekami izturīga ledus kārta, joprojām ir aizliegts atrasties uz vairāku iekšzemes publisko ūdenstilpju vai to daļu un Rīgai piegulošās jūras piekrastes publisko ūdeņu ledus, portālu "Delfi" informēja Rīgas domē.
Pagaidām aizliegums ir atcelts uz Bābelīša ezera, Gaiļezera, Dambjapurva ezera, Ķengaraga dīķa, Mazjumpravas muižas dīķa, Bolderājas karjera, ūdenstilpes Uzvaras parkā, ūdenstilpes Arkādijas parkā, ūdenstilpes Viesturdārzā un ūdenstilpes Vladimira Kudojara parkā.
Tāpat aizliegums atcelts uz Juglas ezera (papildus Juglas ezerā aizliegts atrasties uz ūdenstilpes ledus tālāk par 100 m no krasta līnijas, kā arī 500 m attālumā no Juglas upes ietekas un iztekas), Ķīšezera (papildus Ķīšezerā aizliegts atrasties uz ūdenstilpes ledus 1000 m attālumā no Juglas upes ietekas, 200 m attālumā no Langas upes iztekas, 200 m attālumā no iztekas pie Ezermalas ielas 8A, kā arī posmā no Mīlgrāvja tilta līdz Zušu ielai 39 (600 m attālumā no krasta līnijas)), Māras dīķa (papildus Māras dīķī aizliegts atrasties uz ūdenstilpes ledus 150 m attālumā no Mārupītes ietekas un 150 m attālumā no Friča Brīvzemnieka ielas un Ojāra Vācieša ielas krustojuma), Juglas upes posma no Brīvības gatves līdz Vidzemes alejai 1, Vecdaugavas posma no Audupes ielas 3B līdz Vēlavu ielai 28, Daugavas posma starp Krasta ielu līdz Grāpju pussalai, Bieķengrāvja posma no Mūkusalas ielas 76 līdz Mazajai Bauskas ielai 28A, Zunda kanāla posma no Ģipša ielas līdz Roņsalas ielai un Āgenskalna līča posma no Raņķa dambja līdz Balasta dambim 7, un posma starp AB Dambi un Kuģu ielu (papildus Āgenskalna līcī aizliegts atrasties uz ūdenstilpes ledus 50 m attālumā no Mārupītes ietekas un 70 m attālumā no Zunda kanāla ietekas).
Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs atgādina, ka simtprocentīgi drošs ledus nemēdz būt, tādēļ iedzīvotājiem jābūt uzmanīgiem jebkurā gadījumā.
Pazeminoties gaisa temperatūrai, ar pilsētas izpilddirektora rīkojumu uz Rīgas ūdenstilpēm ir noteikts paaugstinātas bīstamības periods, kura laikā, ja netiek piemēroti atsevišķi izņēmumi, iedzīvotājiem atrasties uz ledus ir aizliegts.
Lielā asaru populācija ezerā krietni vien paretināta, iespējams, vainojama asaru nozveja ar traļiem, kas it kā esot notikusi. Labi asaru lomi ķerti vien pie krasta. Tomēr ezera šarmu var izjust, ķerot raudas, brekšus vai medījot ņiprās vēdzeles.
Peipusa–Pleskavas ezers ir liela saldūdens ezeru sistēma uz Igaunijas un Krievijas robežas. Tas ir ceturtais lielākais ezers Eiropā (kopējā platība 3555 kvadrātkilometri). Šis ezers vai konkrēti tā daļa (Peipuss, Pleskavas ezers un Lemmijervs), kuru par Peipusu dēvē, pateicoties zivju daudzveidībai un ziemas copes milzu lomiem (mērķa zivis – asaris, rauda, breksis un vēdzele), jau izsenis vilinājis ziemas copes tīkotājus no malu malām. Peipusam piemīt sava īpatnēja aura un šarms, un, stāvot šā milzeņa krastos, jūties gluži vai kā pie jūras – niecīgs un sīks. Var būt, ka tieši šīs sajūtas liek priecāties par lieliskajiem lomiem, apzinoties, ka tu tomēr vari un proti šajās milzu ūdens masās sasniegt labus rezultātus. Vismaz tā ir bijis līdz šim, bet kā tad ir šogad?
Jau no pirmās dienas, kad igauņu robežsargi, kuri stāv modrā sardzē par makšķernieku drošību uz ledus, paziņoja, ka ezers tiek atvērts makšķerniekiem, tika pētītas laika ziņas, lasīti copes forumi un kalti šī gada brauciena plāni. Un, lai arī lasītais un dzirdētais par copi Peipusā galīgi neatbilda gaidītajam, labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. Tā arī mēs, četru domubiedru kompānija, beidzot sasparojāmies braucienam. Dienā, kad krāvām mašīnā līdzi ņemamās mantas, pienāca ziņa, ka Mustvē, kur bija sarunātas naktsmājas un ievešana ezerā, tas nenotiks, esot plaisas un bīstams ledus. Neko tādu nebijām dzirdējuši, pasmējāmies par biznesu igauņu izpratnē un, sapratuši, ka ezerā būs jācilpo kājām, ātri pārspēlējam savu galamērķi un sarunājam naktsmājas Kallastē, tur arī lielāks raudu īpatsvars.
Rīta agrumā līdz ar pirmajiem saules stariem metāmies ezera plašumos. Draugi brašā solī devās uz trešo kilometru, kur manītas laba izmēra raudas, man operētā kāja lika sevi manīt, nogāju nepilnu kilometru un urbu pirmos piecus āliņģus. Salīdzinot ar citiem gadiem, ledus šķita nepiedienīgi plāns, apmēram divdesmit centimetri. Saridāju bļitkas kātiņu, un ar sudrabainu bļitku, virs kuras iesiets mušāķis, pārbaudīju āliņģus. Copes nebija, vien trešajā āliņģī sardziņš uzrādīja sīku piesitienu. Nomainīju bļitku pret mormišku, tautā dēvētu par diskobumbu, kas iesieta 0,12 mm aukliņā. Netālu no grunts cope, un uz ledus spārdījās četrdesmit gramus smags asarēns. Tam sekoja kādi divdesmit sugas brāļi un vismaz desmit ķīši. Pēc kārtējās sīkās copītes piecirtu un jutu galā kaut ko dusmīgu, no cauruma izvēlās kārtīgs asarzēns, tam sekoja vēl pāris tādi paši ņipruļi. Prātā iešāvās kārdinoša doma – nu man tā štelle ies, bet kas tev deva, dienas atlikušo daļu nocīnījos ar ķīšu un sīku asarīšu armiju, paretam izceļot kādu pannas asari vai prāvu raudu.
Draugiem rezultāti stipri līdzīgi, tikai raudu vairāk, Robertam bonusā divi asari ap četrsimt gramiem, arī piebarošana nekādus rezultātus nav devusi. Sazinājāmies ar draugiem, kuri makšķerēja Mustvē, tas pats, tikai pāris lietuvieši tikuši pie kaut cik ievērojamiem asariem, darbodamies ar Pērnavas cirvīšiem. Nākamā diena pagāja galīgā necopes zīmē, draugu kompānijā labākais rezultāts septiņi līdz astoņi kilogrami zivju, no kurām 90% lielas, treknas raudas. Mans divu dienu veikums – trīs kilogrami pannas asaru.
Viela pārdomām – nav vai neņem? Visticamāk jau, ka nav. Iespējams, ka makšķernieku lielā slodze ezera lielo asaru populāciju krietni vien paretinājusi, iespējams, vainojama asaru nozveja ar traļiem, kas it kā esot notikusi. Mans kaimiņš Sandris, kurš ezeru apmeklēja nedēļu pēc manis, iedvesmojies no kādas drauga atsūtītas fotogrāfijas, kur bijis redzams lielisks asaru loms divsimt metru attālumā no krasta, nenoķēra pilnīgi neko. Neizpratnē esot bijuši arī igauņu makšķernieki, kuri ar sniega močiem piebraukuši parunāties ar latviešiem. Plātījuši rokas un lamājuši ezera zvejniekus, kuri nokāsuši visus lielos strīpaiņus. Kas to lai zina, vai tiešām pie vainas zvejnieki, bet dažas pazīmes gan liecina par to – kāpēc ezerā sastopami daži bariņi ar izciliem eksemplāriem un kāpēc arī pie krasta ķerti labi asaru lomi. Ezerā izdzīvojušie varētu būt tie, kuri netrāpījās traļu ceļā, bet pārāk tuvu krastam nozveja netika veikta. Lai nu būtu kā būdams, bet, vai lielais asaris parādīsies, to parādīs laiks un ne jau vairs šogad. Bet majestātiskā ezera auru un šarmu visā pilnībā var izbaudīt, ķerot prāvas raudas (to īpatsvars pieaug no Kallastes virzienā uz Varnju), spēkojoties ar lieliem brekšiem, kuri pavasarī pietuvinās krastam, vai medījot ņiprās un rijīgās vēdzeles, kas steidz atjaunot nārsta laikā patērētās tauku rezerves, lai gatavotos ilgajai vasaras snaudai.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Beidzot pienācis tas laiks, kad sala papus mūsu mazās zemītes ūdeņus tik vāko un vāko. Viņa naskajām darbībām traucē pabiezā sniega sega, un ledus biezums vēl joprojām nav tāds kā citus gadus līdzīgā spelgonī. To der atcerēties visiem zemledus makšķerniekiem. Par sevišķi bīstamām tiek uzskatītas upes ar savām ietekām, avotiem un spēcīgajām straumēm. Bet tieši upes pašreiz visvairāk vilina makšķerniekus. Ko tad tagad var noķert Ventā? Ventas upē var gūt labus vimbu lomus, katru pavasari upē ienāk prāvi jūras asari, bet saraksta pirmajā vietā noteikti jāierindo salaku drudzis. Te gan uzreiz jāmin kāda neskaidrība, kas radusies copmaņiem, kuri dodas uz Ventspili, lai dzelzceļa tilta rajonā tvarstītu šīs gardās, pēc svaigiem gurķiem smaržojošās zivtiņas (tāpat smaržo arī ezera sīgas), tautā dēvētas par stintēm.
Nezinu, vai mūsu makšķernieki vai iebraucēji no Lietuvas šo zivju piesaistīšanai nakts copes laikā sāka spīdināt ūdenī spēcīgus gaismas starus, kuru enerģijas nodrošināšanai stiepa uz ledus smagus akumulatorus un ģeneratorus. Domāju, ka krāsainās, luminiscējošās mormiškas ar ēsmas gabaliņiem uz āķa (reņģe, salaka vai mušu kāpuri) gaismas starā šīs zivtiņas traki uzbudina copei un tās ķeras vienkārši lieliski.
Bet, lūk, spēkā esošie Ventspils pilsētas domes saistošie noteikumi Nr. 8 2014. gada 1. janvāra redakcijā nosaka, ka par jebkāda veida mākslīgā apgaismojuma izmantošanu diennakts laika posmā, kas sākas divas stundas pēc saules rieta un beidzas divas stundas pirms saules lēkta, veicot zemledus makšķerēšanu Ventspils pilsētas administratīvās teritorijas robežās publiskajās ūdenstilpēs, kurās tā ir atļauta, un arī par jebkāda veida elektrisko ierīču vai to barošanas iekārtu (izņemot mobilos telefonus, radioaparātus un kabatas lukturīšus) uznešanu vai izmantošanu uz ledus publiskajās ūdenstilpēs (upēs, ezeros) Ventspils pilsētas administratīvās teritorijas robežās var sodīt Latvijas Administratīvā kodeksa noteiktā kārtībā.
Lai gūtu skaidrību šajā jautājumā, sazinājos ar Ventspils reģionālās vides pārvaldes vecāko inspektoru Ando Krūkli. “Ministru kabineta noteikumu Nr. 800 “Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi” 46. punktā ir sacīts, ka pašvaldības administratīvajā teritorijā esošo ūdeņu zivju un vēžu resursu saudzēšanas, bioloģiskās daudzveidības un ilgtspējīgas ieguves nodrošināšanai, īpaši aizsargājamo, ierobežoti izmantojamo zivju sugu un to biotopu aizsardzībai, ietekmes uz vidi samazināšanai un makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību tūrisma attīstības veicināšanai pašvaldība ar saistošajiem noteikumiem ir tiesīga noteikt no šiem noteikumiem atšķirīgu makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību kārtību konkrētos gadījumos. Šajos apakšpunktos nekas nav minēts par mākslīgās gaismas aizliegumu, ne arī par jebkāda veida elektronisko ierīču vai to barošanas iekārtu aizliegumu. Līdz ar to Ventspils pilsētas domes saistošie noteikumi pašreiz ir pretrunā ar jau minētajiem MK noteikumiem Nr. 800 un makšķerniekus par šādu darbību veikšanu sodīt nevar, secina A. Krūklis.
Pašvaldība var ierobežot makšķerēšanu
Pašvaldība ar saistošajiem noteikumiem ir tiesīga noteikt no MK noteikumiem atšķirīgu makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību kārtību, ja:
1) tās administratīvās teritorijas ūdeņos tiek organizēta licencētā makšķerēšana, vēžošana vai zemūdens medības;
2) tās administratīvās teritorijas ūdeņos atkarībā no vietējiem apstākļiem un atbilstoši attīstības plānošanas dokumentos paredzētajiem mērķiem ir nepieciešami tādi papildu nosacījumi zivju un vēžu ieguvei, kuri nav pamats licencētās makšķerēšanas, vēžošanas vai zemūdens medību kārtības organizēšanai.
Šādā gadījumā pašvaldībai saskaņā ar institūta “BIOR”, Dabas aizsardzības pārvaldes vai Valsts vides dienesta atzinumu ir tiesības noteikt:
1) aizliegumu vai ierobežojumus zivju un vēžu ieguvei diennakts tumšajā laikā;
2) zivju un vēžu ieguves aizliegumu vai ierobežojumus atsevišķās ūdeņu daļās, kas nepieciešami zivju vai vēžu resursu saudzēšanai;
3) zivju ieguves aizlieguma laika pagarināšanu ne vairāk kā par 10 dienām attiecībā uz konkrētām zivju sugām;
4) lomā paturamā līdaku un zandartu skaita samazinājumu.
Avots: MK noteikumi Nr. 800 “Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi”
IZCEĻ AIZ ŽAUNĀM. Adriāns Strigins ar milzu līdaku, kura sver 9,2 kilogramus un kuru viņš aiz žaunām izcēla no āliņģa. Līdz šim viņa lielākais loms bijis 5,6 kilogramus smags zandarts, kas izvilkts Daugavā. Adriāns “Staburaga” lielās zivs konkursā 2014. gadā piedalījās ar 4,2 kilogramus smagu plaudi un ieguva pirmo vietu.
Draugi Toms Gaigalnieks un Adriāns Strigins vienā no februāra pēdējām dienām Rīteru karjerā izvilkuši lielāko lomu savā dzīvē — 1,12 metrus garu un 9,2 kilogramus smagu līdaku. Zēni ar visu līdaku ieradās “Staburaga” redakcijā, lai lomu pieteiktu konkursam ““Staburaga” zivs”.
Abi zēni kopā ar Adriāna tēvu februāra nogalē devās uz Rīteru karjeru, lai vēl izmantotu pēdējo iespēju ķert līdakas, jo nārsta dēļ no 1. marta līdakas makšķerēt aizliegts. “Ieradāmies ap pusastoņiem rītā un katrs izurbām divus āliņģus. Sākumā ķērām mailītes, likām tās kā dzīvo ēsmu uz ūdas āķa,” viņi stāsta. Adriāna tēvs makšķerējis tālāk no abiem zēniem, un viņam ķērušās raudas. Toms noķēris līdaku, taču tā bijusi pārāk maza, tādēļ palaista atpakaļ. Adriānam pie āķa pieķēries kaut kas liels, un viņš sācis zivi nokausēt. Tomēr āliņģa urbums izrādījās par mazu, lai lomu izvilktu. “Saucu palīgā Tomu, jo sapratu, ka viens galā netikšu,” stāsta Adriāns. Piesteidzies Toms un blakus āliņģim ieurbis vēl vienu caurumu, lai atvere būtu lielāka. Tad Adriāns milzeni satvēris aiz žaunām un izvilcis uz ledus, tajā brīdī nedomājot par spelgoni un nosalušām rokām. “Par tik lielu lomu no prieka sākām lēkāt,” stāsta veiksmīgie makšķernieki. Adriāna mamma Sandra Zālīte no līdakas izvārīja gardu galertu, ar ko mielojās visa ģimene un radi.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
VUGD saņēma izsaukumu uz Ilzeskalna pagastu, kur ezerā slīka cilvēks. Sākotnējo informāciju par notikušo dienests saņēma no AS "Sadales tīkls" (ST) darbiniekiem, kuri bija braukuši garām notikuma vietai.
Līdz VUGD ierašanās brīdim ST darbinieki, izmantojot pieejamos līdzekļus, turēja slīkstošo cilvēku virs ūdens. Ugunsdzēsēji, izmantojot glābšanas dēli, piekļuva cilvēkam un viņu izglāba. Vēlāk noskaidrojies, ka vīrietis bija devies makšķerēt uz apmēram 2,5 centimetrus plāna ledus un ielūzis.
VUGD uzsver, ka šajā situācijā, makšķerniekam ļoti laimējās ar līdzcilvēku palīdzību un vērību. Neskatoties uz to, ka pamazām dažādās ūdenstilpnēs veidojas neliela ledus kārta, dienests aicina nerīkoties pārgalvīgi un nedoties uz ledus.
