Briesmu lietas. Lielajās spēlītēs cieš parastie cilvēki. Solidarizējamies ar Francūžiem un jūtam līdz. Sēru lentīte lapas kreisajā stūrī, kā piemiņa kritušajiem Parīzē...
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
mani ar šodien gandrīz nonesa vietējie teroristi (baltie). braucu ar ričuku uz garāžu ap desmitiem pa miera ielu. tur kur tramvaja sliedes sadalās pie lielajiem kapiem. man priekšā no rimi puses izbrauca melns trešais kupejas būmers ar vismaz diviem džigitiem iekšā. aizmugurējie logi pēc visiem gostiem - melnie neko saredzēt nevarēja. blakussēdētājs noskatījās uz mani tā diezgan lepni un gurdeni. un tā kā bija vismaz viens skatītājs uz riteņa, tad šovs varēja sākties. protams, ka jāizgriež bija driftā un jākāpina ātrums. tik nelaime, ka iemaņu nebija un auto savaldīt nejēdza :) uz vienu pusi, uz otru un no trases ārā - par laimi, pāri tukšam gājēju celiņam un kokā iekšā. piebraucu paskatījos. abi auni nepiesprādzējušies, logs ārā. blakussēdētājs necēlās, šopers gan izvalstījās ārā un kasīja pakausi. nošūpoju galvu un devos savās gaitās. kaut kā nemaz nenāca prātā palīdzēt. skumji.
Pavadiņa ir kā prezervatīvs. Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
Tev jau drīzāk šovs un labi, ka bez cietušajiem....
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Makšķernieki: Ventā pēdējos 50 gados zemākais ūdens līmenis
Foto: Inga Ozola
Tik zemu ūdens līmeni Ventā neesmu redzējis 50 gadus – tā spriež pieredzējušais makšķernieks un SIA „Ventas” pārstāvis. Dabas apstākļi ietekmējuši ar lašu ienākšanu Ventā. Kaut arī ūdens līmenis ir ļoti zems, tie pamanās pārlekt pāri rumbai, taču vides inspektori secinājuši, ka nārsts Ventā kavējas un notiek ļoti lēni.
„Jānoiet lejā, jāpaskatās, varbūt kādu lasīti ieraugām!.(..) Pleķītis gaišāks spīd. Kur viņi veido nārsta vietu, tur ir noberzta gultne. Ja neviens lašiem netraucē, viņi var mierīgi nārstot. Viņi uzpeld, pačubinās un papeld nost.” Valsts vides dienesta vecākais inspektors kuldīdznieku Jānis Sprugevics un viņa palīgi no Jelgavas devušies apskatīt, kas notiek Ventas krastos.
Lašiem šoruden viegli neklājas, secina vides inspektori un arī pieredzējušie makšķernieki – Ventā ir ļoti zems ūdens līmenis un vietām tur izskatās kā aizaugušā pļavā. Kaut ko tādu savā mūžā neatceras SIA „Kurzemes cope” valdes loceklis Guntis Kārkliņš. Viņš lašu sargāšanā piedalās katru gadu:
„Zivju upē maz. Ūdens līmenis ir katastrofāli zems - pēdējos 50 gados Ventā tāds ūdens līmenis nav bijis. Lašu nārsts ir vismaz par pusmetru zemāks nekā pērn. Upe ir aizaugusi, paliek mazāk vietu, kur nārstot. Zivis rumbā lec, pašreiz gan izskatās, ka mazāk nekā pērn. Redzēsim, kas būs nākošgad, kad kontrolēsim mazuļus. Ar sargāšanu esam panākuši to, ka pēc deviņdesmitajiem gadiem, kad upi sagandēja ar elektrību, tagad upe atkal ir dzīvotspējīga, upē ir zivis.”
Kamēr laši mēģina nārstot, nesnauž arī malu makšķernieki. Vides inspektors no Jelgavas Ints Roze stāsta, ka vienu dienu sekojuši svaigām auto pēdām un izdevies pieķert pārkāpējus:
„Pieejot klusām klāt, konstatējām, ka notiek nelikumīga makšķerēšana. Vietas parasti ir vienas un tās pašas, tās, kur laši nārsto. Mēs tās zinām un arī pārkāpēji.”
Visticamāk, nārsts turpināsies arī decembrī, tā spriež vides inspektors Jānis Sprugevics.
Lašu sargāšana, kas notiek jau vairākas nedēļas, turklāt 24 stundas diennaktī bez brīvdienām, turpināsies. Mainoties laika apstākļiem, ūdens līmenis Ventā ir nedaudz pacēlies. SIA „Kurzemes cope” pārstāvis Guntis Kārkliņš jau tagad domā, kā nākotnē iegūt finansējumu un attīrīt aizaugušās lašu nārsta vietas.
Uzticīgs džerkam. Edvīns Priede specializējies uz monstrīgām zivīm
Foto no E. Priedes personiskā arhīva
Mainās laiki, mainās paradumi, makšķerēšanas veidi, vietas un topa zivis, tikai paši konservatīvākie un tādi, kuriem kāds konkrēts makšķerēšanas veids nesis labus rezultātus, paliek pie sava copes veida un to arvien pilnveido un cenšas izprast līdz galam. Domāju, ka viss uzrakstītais pilnā mērā attiecas uz vīru, kurš tukumnieku aprindās zināms kā televizormeistars. Nu jau vairāk nekā desmit gadus par savu copes veidu Edvīns Priede dēvē džerkošanu un par savām mīļākajām copes vietām sauc Babītes ezeru un Lielupi. Pirmos gadus, kad Edvīns devās uz savām copes vietām, neatsverams palīgs bija eholote, tagad ilgo gadu gaitā pieredzējušais makšķernieks copes takas iemācījies no galvas, perfekti pārzina gultnes reljefu un katru niecīgāko sēkli vai dziļuma kranti, uz kuras varētu sagaidīt lielās iznācienu.
Savā pieredzē un piedzīvojumos Edvīns labprāt dalās ar citiem.
– Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad modē nāca džerkošana, nebiju domājis, ka šim makšķerēšanas veidam pievērsīšos ar tādu nopietnību. Toreiz jau to izmēģināja daudzi, tagad Tukumā esam palikuši vien daži džerkotāji. Nevaru tā īsti pateikt, kas mani piesaista šajā makšķerēšanas veidā, varbūt tas, ka džerkojot iespējams gūt labu trofeju. Nav jau tā, ka iemet ūdenī džerku un tad tik smeļ lielās. Nē, lai noķertu lielu līdaku, ir nopietni jāstrādā, jāapgūst visas džerkošanas nianses, jāizprot, kur katrā konkrētā gada laikā uzturas lielās līdakas un kāda mānekļa krāsa un vadīšanas tehnika tām tīk vislabāk.
– Cik bieži iznāk izrauties uz copi?
– Makšķerēt man patīk ļoti. Vismaz vienu reizi vai, ja iznāk, divas reizes nedēļā cenšos izrauties pie ūdeņiem. Ne jau katru dienu māte raušus cep, un ne jau katrā copes izbraucienā tieku pie milzenes, divpadsmit kilogramus smagu zaļsvārci esmu pieveicis divreiz, manis vadīto džerku grābuši arī lielāki eksemplāri, bet diemžēl norāvušies. Sezonā noķeru ap piecpadsmit līdakām svarā no pieciem līdz desmit kilogramiem.
– Vai liellīdakas ķeras arī karstajā vasaras spelgonī?
– Nē, lielajā vasaras karstumā tikt pie lielas līdakas iespējams agros rītos un vēlos vakaros, bet esmu atradis lielisku veidu, kā aizpildīt karsto dienas cēlienu. Biju daudz lasījis par džigošanu un ēdamgumiju efektivitāti, sadomāju pamēģināt, varbūt tikšu pie kāda zandarta vai meža vimbas. Vēlāk sapratu, ka meženei vairāk pa prātam varētu būt voblers, pie zandartiem svarā līdz pusotram kilogramam tiku.
– Kāds ir labākais makšķernieka stāsts?
– Bija divdesmit trešais jūlijs. Pats vasaras karstums. No rīta džerkojot biju ticis pie četrinieces līdakas un nolēmu apdžigot man zināmu bedri, kur dziļums svārstās no sešiem līdz astoņiem metriem. Manā rīcībā bija 2,25 metrus garš džigošanai paredzēts spinings ar testu 5 – 35 gramiem, uz vecās labās “Shimano Catana 3000″ biju uztinis 0,12 mm tievu pīto aukliņu, kurai galā ar Albrehta mezglu piesēju centimetrus astoņdesmit garu 0,3 mm fluorkarbona pavadiņu. Piekabināju zaļganrozā gumijzivtiņu ar 12 gramu “čeburašku” un sāku mētāt.
Kādā metienā, kad ēsma bija aptuveni sešu metru dziļumā, sajutu smagu copi. Nopriecājos, ka beidzot būs paņēmis labs zandarts, bet, kad sajutu pumpējienus, nodomāju, ka tā būs prāva līdaka, un gaidīju momentu, kad aszobe pārkodīs pavadu. Zivs gāja pa labi, pa kreisi, spiedās pie grunts, bet es to centos nokausēt.
Apmēram pēc trīsdesmit minūtēm pretinieks sāka nedaudz pagurt un celties uz augšu. Vēl pēc piecām minūtēm parādījās milzu burbuļu virtene, caur smadzenēm izskrēja zibensdoma, vai tiešām sams. Kad ieraudzīju lielās zivs asti, šaubas izgaisa, manu gumijzivtiņu bija pagrābis sams. Vēl pēc piecām minūtēm man to izdevās iesmelt savā milzīgajā uztveramajā tīkliņā. Kad to nopirku, visi jautāja, kam man tāds. Tagad visi prasa, kur tādu var nopirkt. Ar lomu laivā metos ātri vien uz malu, lai zivs nesāktu trakot, krastā svari rādīja astoņpadsmit kilogramus.
Butes jūras piekrastē ir visu gadu, bet labākā sezona to makšķerēšanai ir no septembra līdz decembrim.
Sākot ar februāra vidu, butes gatavojas nārstam. Pēc tā zivis ir zaudējušas trešdaļu no ķermeņa masas un līdz ar to arī gastronomisko vērtību. Pieredzējuši zvejnieki saka, ka bute pēc nārsta savu svaru atgūst uz Annām, tas ir, 26. jūlijā.
Butes var ķert pat ar lazdas kātu bez spoles. Jāpiebilst gan, ka ne visur un ne vienmēr, bet tikai tad, ja tās ir pienākušas tuvu krastam un ir ļoti izsalkušas. Pārējos gadījumos makšķerniekam noderēs speciāls inventārs, kuru grāmatā aprakstu detalizētāk.
Atliek vien pašam par sevi pasmaidīt, atceroties, kā es pirmo reizi braucu makšķerēt butes no krasta. Tas notika 2005. gadā. Biju dzirdējis daudz nostāstu par lielisko copi jūras piekrastē, tāpēc kopā ar savu draugu un copes biedru Gunāru nolēmām pārbaudīt, cik tajos ir taisnības. Pirmajā reizē paņēmu līdzi divas 2,7 un 3 metrus garas gruntsmakšķeres, ar kurām vasarā ķēru brekšus. Likās, kas gan tur jūrā var būt īpaši citādāks… Izrādījās, ka atšķirību ir diezgan daudz.
No tās makšķerēšanas reizes es joprojām atceros un arī jums iesaku ielāgot dažus secinājumus:
Nekad nedrīkst likt makšķeri zemē. Baltās smiltis tūkstošiem gadu guļ jūras krastā un par to vien sapņo, kā ielīst jūsu spolē un izdarīt tur savu melno darbu.
Vajag dēlīti un nelielu asu nazi. Labāk pat divus, jo pirmais ātri vien kļūst truls, griežot ēsmu un veicot butēm operācijas, kad tās ir pārāk dziļi ierijušas ēsmu.
Āķi ir jāizvēlas ar gariem kātiem, jo īsie pazūd butes vēderā daudz dziļāk, nekā gribētos tur ķirurģiski iejaukties. Makšķerēm nepieciešami speciālas konstrukcijas turētāji. 2,7 un 3 metrus garas makšķeres ir par īsu, lai veiksmīgi makšķerētu butes tālāk par pirmo sēkli.
Par spīti visām nepilnībām, savas septiņas butes es tomēr noķēru. Kopā ar tām laimīgs mājās atvedu arī iepriekš minētos secinājumus un kādu kilogramu smilšu. Tās bija salīdušas pilnīgi visās iespējamajās vietās.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Maluzvejnieka zivis pasniedz kā dāvanu Zooloģiskā dārza iemītniekiem
Lelde Petrāne, 2015. gada 29. decembris 15:38
Naktī uz pirmdienu Jūrmalā Valsts policijas darbinieki aizturēja kādu vīrieti, kurš nelikumīgi bija nozvejojis vairāk nekā 750 kilogramu zivju, tādējādi radot zaudējumus dabas resursiem aptuveni 300 000 eiro apmērā.
Decembrī Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa policisti no iedzīvotājiem saņēma informāciju par to, ka Jūrmalā, Lielupē, kāds vīrietis ilgstoši nodarbojas ar nelikumīgu maluzvejniecību.
Pārbaudot saņemto informāciju un veicot ilgstošas operatīvās darbības, Jūrmalas iecirkņa kriminālpolicisti sadarbībā ar Galvenās kārtības policijas pārvaldes Licencēšanas un atļauju sistēmas biroja Nelikumīgu medību un zvejas apkarošanas vienības darbiniekiem naktī uz 28. decembri Buļļuciema rajonā apturēja kādu aizdomīgu mikroautobusu, kuru vadīja 1977. gadā dzimis vīrietis. Pārbaudot vīrieša automašīnu, policisti tajā konstatēja lielu daudzumu zivju. Likumsargi aizturēja automašīnas vadītāju.
Veicot sankcionētu kratīšanu vīrieša dzīvesvietā, policisti atrada un atsavināja lielu daudzumu nelikumīgi nozvejotu zivju, tostarp vimbas un zandartus, tāpat likumsargi atsavināja laivu, laivas piekabi, lielu daudzumu zvejas tīklu un dažādus nelikumīgus zvejas piederumus, kā arī automašīnu.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka vīrietis kopumā nelikumīgi nozvejojis vairāk nekā 750 kilogramus zivju, tādējādi dabas resursiem nodarot zaudējumus aptuveni 300 000 eiro apmērā.
Par notikušo policijā sākts kriminālprocess par zivju patvaļīgu iegūšanu, radot būtisku kaitējumu. Par šādu noziegumu vīrietim draud sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz pat diviem gadiem. Vīrietim būs jāatlīdzina dabai radītie zaudējumi. Tāpat viņam var draudēt kriminālatbildība par iespējamu dokumentu viltošanu, kas saistīta ar zivju tālāku realizēšanu.
Šodien policisti atsavinātās zivis nogādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā, pasniedzot kā našķi tā iemītniekiem, tostarp baltajiem un brūnajiem lāčiem, tāpat pie gardumiem tiks arī gaviālkrokodils.
Tas ir pilnigs p.....c, vinam tak reali cholu neiedos,labi ja nosacitu, un 300 pakas vinsh neatmaksas, ta ka butu logiskak mantas konfiskaciju. Godigi,pretigi.....
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
neko saredzēt nevarēja.
