Divas nelegāli noķertas vimbas makšķerniekam izmaksājušas 290 eiro
Vimbām otrdienas Kuldīgā ir brīvdienas! Šāds aizliegums – makšķerēt zivis otrdienās - Ventā pie Kuldīgas ir spēkā jau ilgāku laikā. Brīvdienas ieviešana palīdz saudzēt zivju populāciju. Vimbas dodas Ventā nārstot, tāpēc saulainās dienās īpaši labi var redzēt, kā rumbā lec zivis. Tikmēr makšķernieki pamanās pārkāpt noteikumus, neievērojot makšķerēšanas veidu un atļauto zivju daudzumu.
„Tikko atnācu, vakar smuki ķērās. Septiņas noķēru un devos mājās. vairāk nedrīkst. Te gan var redzēt, ka citi nes uz mašīnām. Nes un tirgojas.” - Kuldīdznieks Jānis tikai šogad sācis makšķerēt vimbas un apgalvo, ka makšķerēšanas noteikumus ievēro. Ja ir vēlme noķert vairāk nekā atļautās septiņas vimbas, tad jādodas iegādāties papildu licenci. Makšķernieki mēdz grēkot, skaidro Valsts vides dienesta Kuldīgas vecākais inspektors Jānis Sprugevics:
„Ja ir noķerts vairāk, sods par tām zivīm, kas noķertas virs normas, ir diezgan dramatisks. Par vienu vimbu sods ir 29 eiro. Tas ir tikai pamata sods. Ja ņem vērā apstākļus, tad šis sods tiek piemērots vai nu trīskāršā vai pat pieckāršā apmērā.”
Šajā sezonā Jānis Sprugevics fiksējis vairāk nekā desmit dažādus vimbu makšķerēšanas pārkāpumus.
„Piemēram šajā fotogrāfijā redzamas tikai divas vimbas, kas noķertas. Tā kā zivis ķertas ar aizliegtu - aizciršanas paņēmienu, makšķerniekam tās izmaksāja 290 eiro. Papildus tam vēl 100 eiro sods,” saka Sprugevics.
nspektors stāsta, ka joprojām nav noslēgusies krimināllietas izmeklēšana saistībā ar pērnā gada skandalozo gadījumu, kas tika fiksēts Ventas rumbā:
„Nevaru daudz komentēt. Ventas rumbā bija nelikumīga zveja, izmantojot grozus. Zaudējumus aprēķināja 50 tūkstošu eiro apmērā. Šogad nav atrasts neviens grozs.”
Kuldīgas novada pašvaldības saistošie noteikumi arī paredz, ka otrdienās zivis ķert ir aizliegts. Pārsvarā makšķernieki to arī cenšas ievērot:
„Pašlaik tiešām ir karsts laiks - gan zivīm, gan makšķerniekiem. Tā ir brīvdiena zivīm, lai samazinātu ietekmi uz zivju resursiem, lai ļautu zivīm arī nārsta laikā darīt to, kas dabā paredzēts.”
Tā ir brīvdiena ne tikai vimbām, bet arī citām zivīm visā Kuldīgas licencētajā makšķerēšanas posmā. Kuldīgā licencētais makšķerēšanas posms sākas 50 metrus lejpus rumbas un 16 kilometru garumā līdz Abavas ietekai Ventā. A zonā, kas atrodas virs ķieģeļu tilta, drīkst makšķerēt tikai ar pludiņa makšķeri, taču tad jāmaksā nodeva Zivju fondam.
Bet palu šovs “Lido zivis Kuldīgā”, ar kuru tradicionāli Kuldīgā tiek atklāta jaunā vasaras tūrisma sezona, notiks 30.aprīlī.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Cīņā ar milzīgo līdaku visbeidzot uzvar makšķernieks
Foto no Raimonda Blumberga personīgā arhīva
Mednieka medniece – 12,8 kg smaga un 117 cm gara.
Domāju, ka nekur tā neiet kā medībās vai makšķerēšanā. Un te nu jāteic, ka tā patiešām arī ir, savos daudzajos klejojumos ar makšķeri gar upēm vai laivu braucienos pa ezeriem esmu saskatījies, bet vēl vairāk saklausījies par dažādiem interesantiem un reizēm pat neticamiem atgadījumiem pie ūdeņiem. Par vienu tādu, notikušu pavisam nesen, lielajos copmaņu svētkos pirmajā maijā – dienā, kad Latvijā tiek atklāta sezona spiningošanā no laivām.
Raimonds Blumbergs savas darba gaitas aizvada, strādājot garīgu darbu, un, kā mēs visi labi zinām, prāta spējas vislabāk atjaunojas saistībā ar dabu. Raimonds, būdams romantiķis, man sarunā teica, ka viņam copes izbraukumos jau nemaz zivju nevajag, bet pietiek ar melodiju, kuru rada Ventas rumbas šalkoņa, un ainavām, kādas paveras pa auto logu, dodoties cauri Kurzemes Šveicei pie savas sapņu upes Ventas.
Tāpat kā daudzus citus gadus, arī šogad līdaku atklāšanas sezonā Raimonds bija pie upes, lūk, ko viņš pastāstīja: “Pirmajā maijā kopā ar copes biedru devāmies uz Ventu netālu no manas dzimtās Ventspils. Bijām nolēmuši iemēģināt roku, medījot asarpuikas. Laiks ritēja raiti, saulīte kāpa augstāk un sildīja arvien spēcīgāk, cope nebija intensīva, bet kādu puskālu salasīju. Beidzām copi, atgriezos Ventspilī, bet mana dzīvesbiedre Inga, būdama kaislīga makšķerniece, mani sakacināja uz jauniem copes varoņdarbiem, un divatā devāmies uz Pilteni līdaku medībās. Te jāsaka, ka savus līdaku mānekļus biju aizmirsis Rīgā un nācās izlīdzēties ar tiem, kurus salasīju tēva garāžā. Nonācis pie upes, pie 0,1 “Varivas” auklas, kura bija uztīta uz “Daiwas” spoles, piekabināju “Mepps Aglia” nr. 4 rotiņu un ar “Konger 2-12” kātu sāku apmētāt līci, no kura ārā jau spraucās pirmās ūdens augu lapas. Trešajā metienā ņēmiens, bet apmēram divus kilogramus smaga līdaciņa pie krasta noāķējās. Turpināju tādā pašā garā, rotiņš it kā kaut kur aizķērās, un tad sekoja mežonīgs spoles kauciens. Tievā aukliņa zibenīgi tinās ārā no spoles. Sapratis, ka ar 150 metriem auklas, lai apturētu milzeni, nepietiks, sāku skriet līdzi zivij gar upi. Kad atlika pāris metru auklas, sapratu – nav variantu – jātur. Turēju un, kā par brīnumu, noturēju. Tā turēju minūtes četrdesmit. Tad sāku metru pa metram atkarot auklu. Pēc pārdesmit minūtēm no ūdens parādījās rotiņa lapiņa un milzīgas līdakas aste, kurā bija iecirties āķis. Līdaka ar asti pa priekšu lēnām tuvojās krastam. Ko darīt? Iebrist nevaru, uztveramā tīkliņa nav, kāts viegls, aukla tieva, nolēmu – ņemšu aiz astes kā lasi. Noliku spiningu zemē, satvēru ar abām rokām zivs asti un vilku. Izslīdēja, zivs metās prom, vilkdama līdzi spiningu, pēdējā brīdī to pagrābu, pieturēju, līdaka apgriezās, atplēta muti, notēmēja uz manu zābaku un metās tam virsū. Sagrābu to ar abām rokām un izmetu krastā, trīcošām rokām un kājām noslīgu zālē.
Zemūdens medības Lielupē nevajadzētu atļaut, jo tās apdraud gan zivju populāciju, gan cilvēku drošību, pauda Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības (BMMB) izpilddirektors Pēteris Seleckis.
“Mēs tērējam līdzekļus, laižot upē lašu mazuļus. Izaug skaistas zivis, bet tad krastā iznāk viens zemūdens mednieks ar lielu lasi pie sāna un pastāsta, ka medību laikā savainojis vēl piecas zivis. Viņi kropļo zivis. Bet vietās, kur ir seklāks, apdraud cilvēkus,” klāstīja Seleckis.
Atsaucoties uz iedzīvotāju grupas iesniegumu, Jelgavas novada dome plāno izskatīt saistošos noteikumus, kas ļautu Lielupes ūdeņos nodarboties ar licencētām zemūdens medībām, informēja Jelgavas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone. Viņa pauda, ka iedzīvotāju grupas interesēs būtu saņemt akceptu un atbalstu arī no Rundāles, Bauskas un Ozolnieku novadu pašvaldībām, lai zemūdens medības būtu iespējamas garākā Lielupes upes posmā. Turpretī BMMB nostāja drīzāk ir noraidoša. Iespējams, medības tiks atļautas tikai kādā Lielupes baseina posmā, kas jālemj Bauskas novada pašvaldībai.
Iestājoties siltākam laikam, Daugavā ir sācies zivju nārsts
Sākoties siltam laikam, palielinājusies zivju aktivitāte un Daugavā ir sācies nārsts. Biedrības „Mēs zivīm” pārstāvji aprīlī izgatavotās 400 mākslīgās zivju nārsta ligzdas ir izvietojuši Daugavā pie Kaibalas un Ikšķiles. Aizvadītajās brīvdienās, 7.un 8.maijā, tajās ir iznārstojušas raudas un brekši - informē Ilvija Līvmane, AS “Latvenergo” komunikācijas projektu vadītāja.
Maija pirmajā nedēļā biedrības pārstāvji upē izvietotajās kontrolligzdās novēroja zivju nārstu. Krasta zonā ūdens sasilst ātrāk, un tur pirmās parasti nārsto raudas. Taču zivju nārsta laiku ir grūti precīzi paredzēt, jo tās ir jutīgas pret dažādiem dabas apstākļiem: strauju temperatūras pazemināšanos, pērkonu un lietu, un tādēļ nārsts mēdz aizkavēties. Mākslīgo zivju nārsta ligzdu izvietošanu veic tālāk no upes krasta zonas, kur tās neietekmē ūdenskrātuves ūdenslīmeņa svārstības. Tādējādi ikri visu laiku atrodas ūdenī un tiek pasargāti no izžūšanas saulē.
AS „Latvenergo” un biedrība „Mēs zivīm” mākslīgo nārsta ligzdu izvietošanu ūdenskrātuvē veic jau sesto gadu. Šī aktivitāte veicina zivju krājumu saglabāšanu un atražošanu un ir AS „Latvenergo” papildus atbalstīta iniciatīva bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas ietvaros. Mākslīgās nārsta ligzdas ir piemērotas Daugavas baseinam raksturīgajām zivju sugām – raudām, brekšiem, zandartiem un līdakām. Nedēļas laikā pēc mākslīgo nārsta ligzdu ievietošanas upē nārstojošās zivis iznērš tajās ikrus, kas pieķeras pie egļu zariem un, atrodoties ūdenī, veiksmīgi attīstās par zivju mazuļiem, bet pēc divām nedēļām jau dodas uz upes baseinu. Mākslīgās ligzdas šajā laika periodā regulāri tiek apsekotas un kontrolētas, nepieciešamības gadījumā arī pārvietotas un izskalotas no upes sanesumiem. Ligzdu uzraudzību veic biedrības „Mēs zivīm” pārstāvji. Ligzdu gatavošanā izmanto dažādus līdz 70 cm garus egļu zarus, kurus liek vienu virs otra pretējos virzienos un pēc tam ar metāla stiepli sasien augšā un apakšā, veidojot cilpas. Lai cilpa stabili turētos ūdenī, tai zem ligzdas saitē pievieno atsvaru, bet cilpai virs ligzdas pievieno pludiņu (tukšu plastmasas pudeli vai kannu u.tml.). Uz pludiņa uzraksta „Zivju ligzda”, lai ikvienam, kurš upē redz šo marķējumu, ir nepārprotama informācija par Daugavā izvietotajiem priekšmetiem.
Šī gada 2. aprīlī koncerna darbinieki ar ģimenēm un klienti pulcējās Lielvārdes novadā, kur mežā kopā ar biedrības speciālistiem sagatavoja mākslīgās zivju nārsta ligzdas. Tika izveidots vairāk nekā 400 nārsta ligzdu, kas ievietotas Rīgas un Ķeguma HES ūdenskrātuvēs.
AS „Latvenergo” zivju resursu atjaunošanas programmas ietvaros šajā nedēļā Daugavā pie Mangaļsalas notiek lašu un taimiņu mazuļu ielaišana. Šogad plānots ielaist vairāk nekā 600 tūkstošu viengadīgu lašu un taimiņu mazuļu (smolts), kas izaudzēti z/i „BIOR” Tomes un Doles zivjaudzētavās. Zivju ielaišana turpināsies arī turpmākos mēnešus – katru gadu Daugavas baseina ūdenstilpēs kopumā tiek ielaisti 6 300 000 dažādu sugu zivju mazuļu un kāpuru. 2016. gada pavasarī un vasaras sākumā tiks izlaisti līdaku un nēģu kāpuri, jūnijā sīgas, jūlijā vienvasaras laši, augustā un septembrī zandarti un vimbas.
Jelgavas novada pašvaldība atbalsta zemūdens medību iespējamību Lielupē
Jelgavas novada dome trešdien, 25.maijā, domes sēdē izskatīja saistošos noteikumus, kas izstrādāti ar ieceri Jelgavas novada administratīvajā teritorijā Lielupē atļaut zemūdens medības, pilsētas informācijas portālu Jelgava24.lv informēja Jelgavas novada pašvaldība Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone.
Aprīļa domes sēdē, atsaucoties uz iedzīvotāju grupas iesniegumu, Jelgavas novada dome akceptēja ieceri izstrādāt šādus saistošos noteikumus. Saņemot idejisku domes akceptu licencēto zemūdens medību atbalstam Jelgavas novadā, iedzīvotāju grupa pauda iniciatīvu turpināt darbu pie jautājuma izskaidrošanas un virzības arī citu kaimiņu pašvaldību domēs, jo tikai saņemot Bauskas, Rundāles un Ozolnieku novada domju atbalstu tādu pat saistošo noteikumu izstrādē, licencētās zemūdens medības Lielupē varētu kļūt kā atļaujama aktivitāte.
Lielā mērā kopumā šī nodarbe reglamentēta makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Tāpat Jelgavas novads Saistošajos noteikumos paredz, ka zemūdens medības būs atļautas visu cauru gadu, izņemot laika periodu no 1. aprīļa līdz 31.maijam, kas sakrīt ar licencētas makšķerēšanas ierobežojumiem. Arī nomedīto zivju atļaujamais loms, zivju sugas saudzēšana vai konkrēto medījamo sugas pārstāvju garums ir atrunāts MK noteikumos, kas ir saistoši zemūdens medniekiem.
Jelgavas novada dome paredz, ka licence, kas sniegtu tiesības nodarboties ar zemūdens medībām Lielupē, būtu iegādājama vai nu uz gadu vai konkrētu mēnesi. Licence gadam noteikta 60 eiro apjomā, bet mēnesim – 15 eiro apjomā. Salīdzinoši Zemkopības ministrijā atbilstoši saskaņotajiem licencēto zemūdens medību nolikumiem citos novados, cenas mēneša licencēm variē sākot no 17 eiro līdz 145 eiro. Piemēram, mēneša licence Sīvera vai Drīdža ezerā maksā 45 eiro, Ežezerā 17,7 eiro, Radžu ūdenskrātuvē – 145 eiro.
Jelgavas novada dome trešdien, 25.maijā, domes sēdē izskatīja saistošos noteikumus, kas izstrādāti ar ieceri Jelgavas novada administratīvajā teritorijā Lielupē atļaut zemūdens medības, pilsētas informācijas portālu Jelgava24.lv informēja Jelgavas novada pašvaldība Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone.
Aprīļa domes sēdē, atsaucoties uz iedzīvotāju grupas iesniegumu, Jelgavas novada dome akceptēja ieceri izstrādāt šādus saistošos noteikumus. Saņemot idejisku domes akceptu licencēto zemūdens medību atbalstam Jelgavas novadā, iedzīvotāju grupa pauda iniciatīvu turpināt darbu pie jautājuma izskaidrošanas un virzības arī citu kaimiņu pašvaldību domēs, jo tikai saņemot Bauskas, Rundāles un Ozolnieku novada domju atbalstu tādu pat saistošo noteikumu izstrādē, licencētās zemūdens medības Lielupē varētu kļūt kā atļaujama aktivitāte.
Lielā mērā kopumā šī nodarbe reglamentēta makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Tāpat Jelgavas novads Saistošajos noteikumos paredz, ka zemūdens medības būs atļautas visu cauru gadu, izņemot laika periodu no 1. aprīļa līdz 31.maijam, kas sakrīt ar licencētas makšķerēšanas ierobežojumiem. Arī nomedīto zivju atļaujamais loms, zivju sugas saudzēšana vai konkrēto medījamo sugas pārstāvju garums ir atrunāts MK noteikumos, kas ir saistoši zemūdens medniekiem.
Jelgavas novada dome paredz, ka licence, kas sniegtu tiesības nodarboties ar zemūdens medībām Lielupē, būtu iegādājama vai nu uz gadu vai konkrētu mēnesi. Licence gadam noteikta 60 eiro apjomā, bet mēnesim – 15 eiro apjomā. Salīdzinoši Zemkopības ministrijā atbilstoši saskaņotajiem licencēto zemūdens medību nolikumiem citos novados, cenas mēneša licencēm variē sākot no 17 eiro līdz 145 eiro. Piemēram, mēneša licence Sīvera vai Drīdža ezerā maksā 45 eiro, Ežezerā 17,7 eiro, Radžu ūdenskrātuvē – 145 eiro.
Zemūdens medības Latvijā apvieno apmēram 1500 šāda aktīvā sporta piekritējus, kas līdz šī gada sākumam bija tiesīgi nodarboties ar licencētām zemūdens medībām teju ikvienā Latvijas ūdenstilpē. Taču, stājoties spēkā MK noteikumiem Nr. 800 "Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi", līdz ar 2016.gada 1.februāri kā zemūdens medībām atļaujamas vietas uzskaitīti 55 ezeri un upes vai to daļas. Likums paredz, ka par visām citām ūdenstilpēm, kur būtu organizējamas licencētas zemūdens medības, konkrētajai upes baseina administratīvās teritorijas pašvaldībai jāpieņem saistošie noteikumi. Tā kā MK noteikumu Nr. 800 7.pielikumā uzskaitīto upju vai ezeru vidū nav minēta Lielupe vai tās atzarojumi – Mūsa vai Mēmele, zemūdens mednieku interese ir veicināt pašvaldības atvērtību, atbalstu un izpratni par šāda sporta un dzīvesveida ieguvumiem savā administratīvajā teritorijā.
Prezentējot zemūdens medību aktivitātes un sociālo atbildību, iedzīvotāju grupas pārstāvis Juris Beikmanis uzsvēra, ka pašvaldība iegūtu ne tikai ieņēmumus par iegādātajām licencēm vai šī sporta veida tūristu piesaistes, bet arī zināmā mērā līdzatbildīgu cilvēku līdzdarbošanos vides uzraudzības jomā, piemēram, identificējot un norādot nelegālās zvejniecības rīkus – tīklus, murdus u.t.m. Nereti tieši zemūdens mednieki ir tie, kas, nirstot dziļāk ūdens dzelmē, pamana un sastopas ar iegremdētajiem nelegālajiem tīkliem.
Saistošo noteikumu apstiprināšana plānota domes sēdē 25.maijā. Tas nozīmē, ka attiecīgi arī kaimiņu novadu pašvaldības tiks aicinātas izskatīt šo jautājumu tuvākā laika perioda domes sēdē.
Copmaņu prieki lietainajā Zviedrijā: foreles, pārlijas un rekordiste alata
Foto no Alda Sāviča personīgā arhīva
Imanta Krūmiņa loms Zviedrijas lietainajā dienā.
Pārkāpt noteikumus Zviedrijā nav ieteicams – atļautajai zivju normai seko inspektori, kuri regulāri apciemo kaislīgos makšķerniekus.
Klāt divdesmitais maijs – datums, kad mūsu, sešu cilvēku kompānijai, rezervētas biļetes uz prāmja Rīga–Stokholma. Brauciens ar kuģi, kā vienmēr, aizrit ātri, Stokholmas ostā formalitātes gan velkas nedaudz ilgāk, robiņi pārbauda katru mašīnu un braucēju dokumentus. Bet stundas laikā tiekam prāvajai rindai cauri, un Dainis uz maģistrāles jau ripina raiti jo raiti. Stokholma zied un smaržo, kokiem jau prāvas lapas, bet mēs dodamies uz ziemeļiem, un jau pavisam drīz daba krāsojas arvien bālāk zaļāka un bērzu lapas raujas mazumā, gluži kā peļu actiņas pirms miega. Netālu no galamērķa, mūsu Zviedrijas drauga Laura mājām, redzams, ka pavasaris vēl tikai nāk un tā īpaši nemaz nesteidzas. Gar ceļu tekalē rubeņu vistas, cilpo zaķi, un mūsu auto skrējienā, garās ausis kustinādami, rāmi noraugās aļņi.
Pēc sirsnīgas sasveicināšanās ar Lauri, viņa kundzi Ilzi un dēlu Matīsu kāri metamies uz saimnieku sarūpētajām foreļmaizēm, kuras tiek apslacītas ar konjaka lāsi, un kaļam plānus piecām dienām, kuras esam nolēmuši veltīt copei. Arī Lauris apliecina, ka pavasaris iesācies ļoti vēlu, kalnu virsotnes pilnas ar sniegu, kura kušanas ūdeņi pārvērš upes trakojošās straumēs, bet augstāk kalnos skopā pavasara saule vēl ezeriem nav atvērusi ledus vāku. Lai arī ceļš līdz Storumana ezeram patāls, labi saprotam, ka mums īsti citu variantu nav, un nolemjam nākamās dienas copes laimi kalt tieši tur.
Nākamajā rītā kraujam piekabē divas laivas, mašīnā motorus un inventāru un dodamies ceļā. Kalnainajā braucienā aizrit pāris stundas, nonākuši galamērķī, iegādājamies licences un dodamies uz ezeru. Ezera ūdeņus šaurumā kuļ sešas laivas, bet krasta josla tukša, nolemjam makšķerēt no tās. Aprīkojam copenes ar vienpadsmit gramus smagām džiggalvām, uz āķiem spraužam sarkanīgi oranžas ēdamgumijas. Jau trešajā metienā Dainis no ezera dzīlēm izvilina glītu pāliju pusotra kilograma vērtē, pēc brīža velk Roberts, tad zivs piekožas Imantam un Arnim Z., beidzot arī es un Arnis V. sagaida copi, bet Lauris jau darbojas gluži kā ložmetējs, un krastā viena pēc otras lido pālijas, Roberts ar Daini viņam braši tur līdzi, izmēri gan varēja būt labāki. Kad līdz atļautajai normai (desmit zivis uz vienu licenci) paliek nedaudz vairāk kā desmit zivis, paēdam pusdienas, bet, kā par nelaimi, cope pārtrūkst. Te vietā pieminēt, ka pārkāpt noteikumus Zviedrijā nav ieteicams, mūs šajā vietā divas reizes apciemo inspektore.
Dodamies atceļā. Pa ceļam skumjām acīm noskatāmies uz vietām ezerā, kurš atrodas ne pārāk tālu no Laura mājām, te pirms gada vilkām izcilus lomus, bet zviedri rūpēs par ezera bagātību šeit līdz 23. jūnijam noteikuši liegumu. Galīgi bezcerīgs gan ezers nav, papētot sīkāk ezera karti, secinām, ka te vēl ir daudz vietu, kuras pieejamas copmaņiem, problēma tikai ar licenču iegādi.
Nākamā diena sola traku lietu, meklējam sausākos variantus, interneta vietnē izdodas nopirkt licences uz kāroto ezeru pie upes ietekas. Vispār jau licenču iegāde ir diezgan sarežģīta, un nākas krietni nopūlēties, lai saprastu, vai ūdeņi, kuros vēlamies makšķerēt, ir kādas komūnas apsaimniekošanā vai publiskie. Pirmajā variantā licences tirgo kādā konkrētā vietā, otrajā tās jāmeklē internetā.
Nolemjam sākt lietaino dienu ar diviem nelieliem meža ezeriņiem un, ja stipri nelīs, pēcpusdienā doties pie upes ietekas ezerā. Vakarā sagatavoju darbam jauno “Lucky Jon” kātu “One Sensorik” ar testu 6 – 18, garums 225 cm. Varbūt kādā ezeriņā izdodas iztvičot kādu strauteni.
Agri no rīta esam pie ezera, līst, debesis pelēkas, pelēkas, bet nav jau sliktu laikapstākļu, ir nepiemērotas drēbes. Metu, mainu mānekļus, atkal metu, nekā. Imants, kājas sāpju mocīts, piesēdis uz akmens, no samērā tuvas distances piemāna vienu, pēc brīža otru pāliju, man nekā. Draugi, kuri darbojas citā ezeriņā, arī tikuši pie dažām zivtiņām, bet Robertam no āķa nomucis kaut kas nopietns.
Pēcpusdienā lietus mitējas, un mēs dodamies uz ezeru pie upes ietekas. Lauris jau pirmajos metienos izceļ divas varavīksnes foreles un glītu alatu – foreles maisā, alata atpakaļ ūdenī. Paeju nostāk no draugiem uz nelielu sērīti ezera krastā un raidu uz straumes robežas mikrodžigu, dziļums nepilni trīs metri. Trešajā metienā glītajā spininga kāta koka rokturī sajūtu pamatīgu maucienu, kura atbalss iziet caur roku. Pēc pāris sekundēm no ūdens izšaujas un ar plato asti uz tā virsmas nostājas glīta varavīksnene. Kāts līkumā, spole kauc, jūsmoju par kāta darbību prāvās zivs izvadīšanas laikā – tiešām augstākā klase. Atdipina Imants ar uztveramo tīkliņu, un trīs kilogramus smagā forele rātni ieguļas tajā, uzgavilēju. Nomainu mānekli uz “Sherry Blood” vobleru sarkanīgos toņos, un atkal mauciens. Zivs nav liela, bet skrien kā negudra, vēl minūte cīņas, un izvadu krastā glītu strauta foreli.
Draugi ķer un atlaiž alatas, trāpās pa kādai varavīksnenei, bet ātri tuvojas spēka krājumu izsīkums un dodamies mājup. Nolemjam uz šo vietu atbraukt ar laivām.
Nākamajā dienā dodamies uz upi, kur lieliskus lomus guvām pirms diviem gadiem, ir ienākusi informācija, ka tur atkal viss notiek. Nobraucam simts kilometrus, sporta veikalā iegādājamies licences, vēl pārdesmit kilometri, un esam pie upes, bet, ak vai, jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka garais ceļš veikts velti, lieguma zona ap groziem pagarināta, grozos tukšums un varavīksnenes paklīdušas. Pa visu dienu tiekam pie trīs zivīm, no kurām divas pālijas, un uz bāzi. Ap desmitiem no rīta esam ezerā pie upes ietekas, draugi ielaiž ūdenī laivas, visa diena paiet intensīvā darbā, bet atļauto normu (5 zivis) tā arī nesasniedzam. Roberts tiek pie lieliskas alatas, domāju, ka Latvijas rekords (1,02 kg) tika pārspēts.
Brauciena pēdējo dienu atkal veltām Storumanam, bet diemžēl atkal neveiksmīgi. Pālijas ķeras velcētājiem, kuri darbojas ar pāliju sistēmām, vīri laivās ar ziemas makšķerītēm arī laiku pa laikam velk zivis, bet sarkanīgo ēdamgumiju šīs dižciltes vairs negrib, un mēs sakasām knapi viena cilvēka normu. Nekas, būs uz ko tiekties nākamgad.
Šogad čempionātā ieviesti vairāki jauninājumi – noķertās līdakas vairs nesver, bet mēra īpašās, šim nolūkam izgatavotās mērsilēs. Mērsilē ievietotā līdaka tiek nomērīta, nofotografēta, tās garums un noķeršanas laiks fiksēts lomu lapā, un līdaka tiek atlaista atpakaļ.
18. aprīlī, datumā, kad bija izsludināta pieteikšanās šā gada “Mammasdabas” spiningošanas čempionātam, pieteikumi nāca straumēm. Pirmajā dienā kopvērtējumam pieteicās vienpadsmit komandas, bet Lielauces ezera posmam trīs. Pēdējās dienās pirms čempionāta vai, kā mēdz teikt, pēdējā vagonā ielēca vēl trīs komandas.
Un tā 7. maija rītā atklāšanas parādē stājās septiņpadsmit komandas, no kurām trīspadsmit sāka cīņu par lielo balvu – veiksmīga makšķernieka komplektu no “Eholotes.lv” sadarbībā ar “Lowrance”. Bet savus spēkus spiningošanas gudrībās Lielauces posmā pierādīt bija nolēmušas četras komandas.
Šogad čempionātā ieviesti vairāki jauninājumi – noķertās līdakas vairs nesver, bet mēra īpašās, šim nolūkam izgatavotās mērsilēs. Mērsilē ievietotā līdaka tiek nomērīta, nofotografēta, tās garums un noķeršanas laiks fiksēts lomu lapā, un līdaka tiek atlaista atpakaļ dzimtajā stihijā. Sacensību rīkotāji “Latvijas valsts meži”, kuri slaveni ar savām zaļajām aktivitātēm, rūpēs par savu apsaimniekoto ūdeņu ilgtspējību un zivju resursu pavairošanu ezeros iesākuši jaunu akciju ar nosaukumu “Atlaid Mammu”. Čempionāta dalībnieki ar lielu sajūsmu un entuziasmu pievienojās šim pasākumam.
Pēc lomu lapu un īsu, lietišķu instrukciju saņemšanas astotajā rīta stundā septiņpadsmit laivas ar skubu devās ezerā. Diena gan neko labu lomu ziņā nesolīja, zilajā debess jumā spīdēja balta saule, kuras karstie stari pāris stundas pēc starta noslāpēja arī nelielo rīta vēju, un ezera virsma kļuva gluda kā spogulis. Sacensību dalībnieki mainīja vietas, mānekļus, tvičoja un velcēja, pa kādai līdaciņai jau pieķērās, bet tās gandrīz visas bija zemmēra vai, izsakoties copmaņu valodā, kriminālās.
Ezera pazinēji par to gan pārāk daudz neuztraucās, bet gaidīja pievakari, kad Lielauces ezera līdakām parasti uzrodoties apetīte un tās kļūstot krietni vien aktīvākas. Vai nu tiešām līdakas savu maltīti ietur noteiktā stundā, vai uznākušais nelielais vējiņš, kas nedaudz saņirbināja ezera gludo spoguli, un nelielie mākonīši, kuri reizēm aizsedza saules ripu, bet ap diviem pēcpusdienā līdakas tiešām kļuva aktīvākas. Veiklākie un prasmīgākie stundas laikā līdz finišam pamanījās noķert pat divas un trīs mēra līdakas, gūstot komandai tik nepieciešamos punktus. Un kā nu ne, ja, vērtējot lomu, pieveiktās līdakas garums centimetros tiek kāpināts kvadrātā, bet gala rezultātu dod šo kāpinājumu summa, kurai pieskaitīts asaru svars gramos. Kā apliecinājums līdaku pēcpusdienas uzkošanās priekam – Edgara Sērmolīša nepilnu stundu pirms finiša piemānītā lielākā, septiņdesmit centimetrus garā līdaka, kura kopā ar mazāku ciltsmāsu viņa komandai “Saldalus” kopā ar pārinieku Gintu Krastiņu atnesa augsto trešo vietu. Edgaram par lielāko līdaku tika arī veicināšanas balva no makšķernieku veikala “Copes lietas pie Uģa”. Otrā vieta dramatiskā cīniņā komandai “Bērzi”, kurā startēja un savu meistarību apliecināja Rinalds un Zigmārs Bērziņi, bet iepriekšējā čempionāta uzvarētāji “Emīlija-Talsi” ar Romaldu Ribuzulu un Mārtiņu Reku burtiski pēdējos metros parādīja, kas ir kas, un visu sacensību dalībnieku acu priekšā pāris metrus no laivu bāzes iesmēla uztveramajā tīkliņā pirmo vietu nesošo ceturto līdaku.
Gribu uzslavēt vienīgo dāmu vīru vidū Kristīni Āboltiņu no komandas “Vizulīši”, kura kopā ar komandas biedru Māri Kārkliņu smagā darbā izkapāja krietnu pulku ducīgu asarpuiku, izkļūstot no nullītes un gūstot vērtīgus punktus. Bet viss taču vēl ir priekšā, sacensību dalībniekus gaida vēl pieci notikumiem bagāti posmi, nākamais 4. jūnijā Kaņierī.
Sami Porziņģa augumā - tie nav tikai teikās, tie dzīvo pie Klintaines
Foto: staburags.lv
Nu Daugavā ir par vienu milzu samu mazāk. Pirmdien klintainietis Jānis Ritums, pārbaudot Daugavā ielikto murdu, atklājis, ka tajā iekļuvis viens pamatīgs ūsainis — 2,20 metru garš un 69 kilogramus smags sams, vēsta portāls staburags.lv
Jānis Ritums ir makšķernieks ar lielu pieredzi. «Esmu individuālists, makšķerēju savam priekam, sacensībās nepiedalos, esmu pats par sevi,» īsi sevi raksturo Jānis, kurš par izrādīto lielo uzmanību pēc iespaidīgā loma ir mazliet samulsis. Viņš arī uzsver, ka nav nekāds maluzvejnieks, un rāda zvejas atļauju iekšējos ūdeņos, kas apliecina, ka Jānim ir tiesības iegūt zivis pašpatēriņam ar vienu murdu Pļaviņu ūdenskrātuvē Klintaines pagastā.
«Ieliku murdu un katru dienu gāju pārbaudīt. Kad kārtējo reizi pirmdien to pārbaudīju, sapratu, ka tajā iekļuvis kas milzīgs. Iespējams, tas noticis iepriekšējā vakarā vai naktī, jo sams jau bija saguris un, ceļot laivā, īpaši necīnījās,» stāsta Jānis. Ievilcis lielo zivi laivā, Jānis īrās uz krastu, kur zvanīja draugiem, lai brauc palīgā milzeni izcelt un aizgādāt uz kādu vietu, kur to var notīrīt, nomērīt un nosvērt. Izrādījās, sams ir 2,20 metru garš un 69 kilogramus smags.
Tie, kas Jāni pazīst un palīdzēja izcelt krastā lielo zivi, atklāj, ka šis klintainietim neesot lielākais ķēriens. Jautāts par to, Jānis atbild, ka vajag zināt, kur un kā tos murdus likt, un piekodina, lai nenorādu konkrētu vietu, kur milzenis noķerts. Jo izrādās, ka tajā pašā vietā ar to pašu murdu pirms dažiem gadiem par Jāņa lomu kļuvis 86 kilogramus smags sams. Būtu Latvijas rekorda cienīgs loms, taču laikam jau makšķernieks nolēmis ar šādu ķērienu īpaši neplātīties, jo šobrīd Latvijā oficiāli reģistrētais rekordsams ir 2,42 metrus garš un 84 kilogramus smags. Tas izvilkts 2010. gadā Daugavā lejpus Pļaviņu HES.
Saeima nosaka administratīvo atbildību personām, kuras neatļauti atrodas uz ūdenstilpju ledus
SAEIMAS PRESES DIENESTS Pārgalvīgiem zemledus makšķerniekiem turpmāk būs jārēķinās ar naudas sodu, paredz grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas ceturtdien, 9. jūnijā, pieņemti trešajā, galīgajā lasījumā. Administratīvā atbildība paredzēta par atrašanos uz iekšzemes publiskās ūdenstilpes vai jūras piekrastes ledus, ja pašvaldība to aizliegusi. “Lai arī dažas pašvaldības jau patlaban savos saistošajos noteikumos paredzējušas iespēju sodīt cilvēkus, kuri uz ledus kāpj paaugstinātas ledus bīstamības periodā, jaunais regulējums ļaus problēmu risināt kompleksi valsts līmenī. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz pārgalvīgiem zemledus makšķerniekiem, kuri riskē ar savu dzīvību. Turklāt viņu glābšanas operācijas prasa ievērojamus valsts dienestu resursus,” iepriekš norādīja par likumprojekta virzību atbildīgās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš.
Par šādu pārkāpumu paredzēts izteikt brīdinājumu vai uzlikt naudas sodu līdz 70 eiro. Savukārt, ja uz ledus atrodas alkohola reibumā vai citu apreibinošu vielu ietekmē, kā sankcija paredzēts naudas sods no 15 līdz 100 eiro.
Saeima šodien otrajā lasījumā atbalstīja arī grozījumus Zemes pārvaldības likumā, kas paredz tiesības pašvaldībām noteikt aizliegumu cilvēkiem atrasties uz ūdenstilpju ledus tādās vietās, kur var tikt apdraudēta viņu dzīvība un veselība.
Jaunā kārtība pašvaldībām, kuras vēlas regulēt atrašanos uz ledus, aiztaupīs nepieciešamību izdot attiecīgus saistošos noteikumus.
Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju uzturēšanās uz nedroša ledus ik gadu ir par iemeslu vidēji 20 cilvēku bojāejai.
Likuma grozījumi arī paredz pilnveidot administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtību apelācijas instancē. Apgabaltiesai, kurai apelācijas kārtībā pārsūdzēts rajona (pilsētas) tiesas nolēmums, paredzētas tiesības trīs tiesnešu sastāvā atteikt ierosināt tiesvedību, ja tiek konstatēts, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pareizs un pamatots. Apelācijas sūdzībā papildus būs jānorāda tiesvedības ierosināšanas pamats – kādu materiālo tiesību normu pirmās instances tiesa nepareizi piemērojusi vai kādus pierādījumus tā nepareizi novērtējusi.
Šodien 40 komandas Lielupē pie Jelgavas novada Valgundes pagasta Vītoliņiem sacentās par to, kam izdosies noķert lielāko zandartu jeb «Lielupes zandartu». Tas izdevās saldeniekam Egilam Zeilišam, kurš startēja kopā ar draugu no Jelgavas Raiti Sidrabu. Egils un Raitis noķēra 2,85 kilogramus smagu zandartu un 910 gramus smagu līdaku, un šis loms viņiem komandu konkurencē ļāva izcīnīt otro vietu. «Šodien nav tie labākie laikapstākļi, bet labs rādītājs bija tas, ka, iebraucot upē, pirmā līdaka aizlaidās. Bet vispār braucām ar domu atpūsties, jo galvenais jau ir pats process,» stāsta Egils, kurš saņēma speciālo balvu par lielākā zandarta noķeršanu. Interesanti, ka šis zandarts ir Egila šī gada lielākais loms. «Super loms šodien! Negaidīti!» E.Zeilišs neslēpa emocijas. Viņš arī agrāk ir piedalījies Jelgavā makšķerēšanas sacensībās, bet tieši «Lielupes zandartā» – pirmo reizi.
Lielāko sacensību zivi šodien noķēra jelgavnieki Valters Rubenis un Roberts Valters. «Lielupē šogad makšķerēju pirmo reizi, un šodienas lomu vērtēju kā viduvēju,» teic Valters, norādot, ka gribējies tomēr noķert zandartus. Balvu komanda ieguva par 5,3 kilogramus smagu līdaku. Vēl viņi noķēra 2,3 kilogramus smagu līdaku, kas komandu vērtējumā jelgavniekiem deva 1. vietu. «Makšķerēju jau 20 gadu, un šogad lielākais loms bija septiņkilogramīga līdaka. Tas gan bija Somijā, jūrā, kur biju aizbraucis atpūsties un pamakšķerēt,» stāsta Valters. Viņš makšķerēt brauc arī uz Zviedriju – ārvalstu ūdeņos noķertās zivis tiekot laistas vaļā. «Lielupes zandartā» Valters piedalījās trešo reizi, bet sacensībās rudenī «Lielupes līdaka» viņš nestartē, jo līdakas tiek ķertas velcējot.
Vienīgā dāma šodien bija Marita Geidžūne no Iecavas, kura makšķerēja kopā ar Aivaru Blaumani. Viņi makšķerēšanas sacensībās piedalījās pirmo reizi un noķēra katrs pa asarītim. «Laiks mūs nebiedē, lai gan bija ļoti spēcīgs un auksts vējš. Decembrī tā nesala kā šodien,» teic Marita. Viņas lielākais loms šogad ir 2,7 kilogramus liela līdaka Lielupē pie Garozas. «Pirmo reizi kad iedevu Maritai kātu, viņa uzreiz noķēra līdaku, un līdz ar to āķis bija lūpā. Reizēm pat es negribu braukt uz copi, bet viņa saka, ka vajag,» stāsta viņas pārinieks Aivars.
Arī Andris Steprāns šodien noķēra vienu zivtiņu un individuālajā vērtējumā izcīnīja 3. vietu. «Slikti gāja šodien, bet copi jau nevar nopirkt. Te tu vari skaņoties, neskaņoties uz to, kā ies, – rezultātu ietekmēt nevar,» nosaka Andris. To pierāda kaut vai tas, ka šī gada lielāko lomu viņš Lielupē Jelgavā noķēra aizvakar, kad bija iebraucis upē izmēģināt laivas motoru. «Desmit reizes iemetu un izvilku trīs līdakas,» makšķernieks nobeidz stāstu.
Šogad sacensībās «Lielupes zandarts» piedalījās 40 dalībnieki: 14 komandas un 10 individuāli makšķernieki. Katrā klasē tikai trīs dalībniekiem izdevās iegūt ieskaiti – noķert zivi, ko būtu vērts svērt.
«Lielupes zandarts 2016» rezultāti
Individuāli
1. Aivars Voldeks (1,7 kg zandarts un 990 g līdaka) 2. Juris Kļaviņš (790 g zandarts) 3. Andris Staprāns (300 g asaris)
Komandas
1. Valters Rubenis un Roberts Valters (5,3 kg un 2,24 kg līdakas): balva par lielāko zivi 2. Raitis Sidrabs un Egils Zeilišs (2,85 kg zandarts un 910 g līdaka): balva «Lielupes zandarts» 3. Vladimirs Balodis un Ruslans Matusevičs (1080 g un 940 g zandarti un 120 g asaris)
Pļaviņietim Parfīrijam Maslabojevam šajās dienās īpaši dāsna bijusi Daugava — viņš noķēra 5,6 kilogramus smagu un 79 centimetrus garu zandartu.
Maktenā zivs makšķerniekam pieķērās, kad viņš ar laivu bija noīries Daugavas vidū. Zandarts tika izvilkts ar gruntsmakšķeri, un viņu bija iekārdinājusi slieka. Makšķernieks stāsta, ka viegli gan neesot veicies ar zivs ievilkšanu laivā — nācies pamatīgi nomocīties, jo makšķeraukla tādam lomam bija krietni par smalku (0,28 mm). Taču viss labs, kas labi beidzas. Veiksmīgais makšķernieks ar šo lomu atrisinājis vēl vienu problēmu — nebija jādomā, ko sievai dāvināt dzimšanas dienā.
Parfīrijs “Staburaga” konkursā piedalās pirmo reizi. Līdz šim lielākais loms viņam bijis aptuveni 10 kilogramu smaga karpa. Viņu var uzskatīt par makšķerēšanas veterānu, jo ar to, tāpat kā ar medniecību, nodarbojas ap 50 gadu.
Pārlapojot iepriekšējo gadu “Staburagu”, var secināt, ka Daugava ar trekniem zandartiem ir gana dāsna. Tā, piemēram, 2013. gadā konkursam bija pieteikts 9,4 kg un 7,86 kg smagi zandarti, savukārt 2015. gadā kādam koknesietim bija pieķēries 5,2 kg smags un 81 cm garš zandarts.
Pagājušajā nedēļā Alūksnē notika Alūksnes Bērnu un jauniešu centra un Alūksnes makšķernieku biedrības “C.Albula” nometne. Bērni varēja apgūt ne vien teorētiskās zināšanas, bet arī paši gatavot makšķeres, iebarot zivis un arī makšķerēt. Nometnes laikā bērni viesojās Armanda Rozes foreļu audzētavā.
Spiningošanas sacensībās uzvarētājam 12,4 kilogramu loms
Foto: Ivars Vīksna
Sestdien Alūksnes ezerā notika spiningošanas sacensības "Alūksnes plēsējs 2016". Pirmās vietas ieguvējam 12.4 kilogramus liela līdaka! 1.vietu izcīnīja komanda "Makšķernieki", kuriem kopējais lomu svars bija 13, 630 kilogrami - 118 centimetrus gara un 12,410 kilogramus smaga līdaka, kā arī 375 gramus un 610 gramus smagi asari. 2.vieta komandai "Nezvēri" ar kopējo lomu svaru 3,870 kilogrami , 3.vieta "Bushmills Fisking Team" ar kopējo lomu svaru 3,450 kilogrami.
Nākošnedēļ Alūksnes ezerā norisināsies Latvijas čempionāta spiningošanā no laivām otrais posms.