Nesen,15. augustā, esmu ticis pie lielākā loma manā makšķernieka mūžā — 75 kg smaga un 224 cm gara sama. Sams nocopēja plkst. 7.30 rītā. Pirmais uznāciens bija pēc pusstundas, tad sapratu, ka sams ir liels! Bija vairāki uznācieni un pēc 3,5 stundas kausēšanas samu izvilku krastā.
Vallē no šodienas līdz svētdienai notiek LR atklātais čempionāts karpu makšķerēšanā 2015. Trīs diennaktis notiks cīņa par Latvijas spēcīgāko karpu makšķerēšanas sporta komandu. Šajā cīņā piedalās vienpadsmit komandas no visas Latvijas.
Sacensības beigsies svētdien plkst. 11, bet plkst. 13 apbalvos uzvarētājus. Sacensību rezultāti tiks ņemti vērā, komplektējot Latvijas izlasi karpu makšķerēšanas sportā, kas piedalīsies 2016. gada Pasaules čempionātā karpu makšķerēšanā.
Sacensības organizē: Lauku tūrisma un atpūtas parks „Makšķernieku paradīze”, biedrība “Carp Team Latvia”, biedrība „MB Carp Collection Latvia”, Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija (LMSF) un SIA “MBM”.
Sīkāka informācija pa tālr. 28687222 (Agris Rāgs), 26333630 (Miervaldis).
Madonas reģionālās vides pārvaldes un Alūksnes novada pašvaldības aģentūras „Alja” darbinieki nojauca divus bebru aizsprostus Vaidavas upē, lai forelēm atbrīvotu migrācijas ceļu un nārsta vietas. Foto: Gatis Bogdanovs
Madonas reģionālās vides pārvaldes darbinieki sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldības aģentūru „Alja” turpina pērn sākto kampaņu, lai Vaidavas upē iztīrītu foreļu nārsta vietas.
Nojauc divus aizsprostus „Pērn tīrījām upes posmu no sakritušiem kokiem. Šoreiz nojaucām bebru dambjus. Viens aizsprosts bija uzbūvēts tieši vietā, kur iepriekšējos gados tika novērota foreļu nārstošana. Drīz sāksies nārsta laiks, ar 1.oktobri ir noteikts foreļu makšķerēšanas liegums, tāpēc ir svarīgi nodrošināt nārstošanai labvēlīgus apstākļus. Jau tagad var redzēt, ka upes tīrīšana un maluzvejniecības apkarošana ir devusi rezultātus. Paši esam spiningojuši un noķēruši diezgan lielas foreles – 50 līdz 57 centimetrus garas. Protams, mazāku lomu (30-40 cm) var nest mājās. Taču īsts forelists visas zivis atlaiž upē. Tā darām arī mēs,” atzīst Kontroles daļas resursu sektora vecākais inspektors Imants Hamanis. Paldies pienākas mednieku kolektīvam, kas apsaimnieko Vaidavas krastu un mazina bebru posta darbus - aizsprosti ir ik pēc 2 kilometriem.
„Šis darbs ir ļoti nozīmīgs, jo katra iztīrīta vieta upē ļauj forelēm brīvi pārvietoties uz nārsta vietām. Turklāt aizdambējumu dēļ tiek izskaloti krasti, sanesta minerālaugsne un izpostīta straujtece. Ir prieks, ka upes tīra arī sabiedriskās organizācijas. Lietderīgāk to darīt ir pirms nārsta. Turklāt tagad putniem nav ligzdošanas laiks, tāpēc mazāk tiek traucētas norises dabā,” skaidro Madonas reģionālās vides pārvaldes direktors Jevgeņijs Sobko.
Vaidavu tīrīt ir īpaši svarīgi, jo tur ir, „kur nārstot un kam nārstot”. Tiesa, nav vēlams, lai šīs vietas būtu visiem zināmas, tāpēc iniciatīvu uzņemas Vides pārvaldes darbinieki.
Zivju resursi nav mazāki Kā foreļu dzīves vidi ietekmē gandrīz pirms trīs gadiem ekspluatācijā nodotā Karvas hidroelektrostacija? I.Hamanis nevēlas paust personisko viedokli, taču secina, ka foreles upē ir, migrē un nārsto. Turklāt viņš zina, ka tieši HES ūdenskrātuvē kāds makšķernieks noķēra savu lielāko foreli, kas svēra vairāk nekā divus kilogramus. Viņš uzskata, ka HES būve nav būtiski mainījusi situāciju upē.
Sobko piebilst, ka foreles Vaidavā nevar izzust, jo nārsta vietu pietiek. Pārvaldes speciālisti novērojuši, ka HES ūdenskrātuve ir bagāta dažādām zivīm, turklāt ūdens tajā nesasilst.
Vajag objektīvu pētījumu Vairākus gadus turpinājās protesti un tiesvedība pret Karvas HES būvi uz Vaidavas, kas ir iekļauta lašveidīgo zivju aizsargājamo upju sarakstā. Biologs Armands Roze, kurš pētījis apkārtējās upes, toreiz apgalvoja, ka līdz ar HES būvi izmaiņas upē būs neatgriezeniskas.
„Vaidava tiks sapostīta trīs veidos – gan tās straujtece, gan oļu sanesumi, gan akmens krāvumi. Sekas izjutīs pat 10 kilometru rādiusā dzīvojošie putni, kas barojas upē. Upē izzudīs lielākā daļa tagadējo iemītnieku, jo, izcērtot kokus un krūmus, saule uzkarsēs ūdeni līdz temperatūrai, kurā lašveidīgās zivis iet bojā,” skaidroja A.Roze. Tagad viņš nevēlas komentēt neoficiālu informāciju, kādu izplata makšķernieki.
„Ja saka, ka vairāk vai mazāk foreles ķeras, tā nav korekta informācija. Pasūtīt objektīvu pētījumu varētu kāda sabiedriska organizācija, piemēram, Latvijas Makšķernieku asociācija, kas savulaik iesūdzēja Karvas HES būvniekus tiesā. Savukārt veikt pētījumu varētu zinātniskais institūts “BIOR” vai cita kompetenta institūcija. Finansējumu pētniecības projekta īstenošanai varētu dabūt no Zivju fonda,” norāda A.Roze. Tagad daudzus foreles vairs neinteresē, jo HES uzplūdinātajā ūdenskrātuvē var ķert līdakas un asarus.
Pētnieki: Ūdenstilpēs ielaižamo zivju mazuļu izdzīvošanu sekmē stresa mazināšana un plēsēju iepazīšana
Foto: no maziedraugi.lv
Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstītā projekta gaitā Daugavpils Universitātes (DU) pētnieki secinājuši, ka no zivju audzētavām ūdenstilpēs ielaižamo zivju mazuļu izdzīvošanu var sekmēt stresa mazināšana un iepazīstināšana ar plēsējiem.
Pētnieks Mihails Pupiņš norāda, ka, pavairojot dažādu zivju sugu populācijas dažādās ūdenskrātuvēs, visbiežāk tiek izmantota tā sauktā "hard" metode, kad zivju mazuļi mucās tiek atvesti līdz ūdens krātuvēm un tajās izlaisti. Rezultātā daudzas zivis iet bojā.
Kā daudz efektīvāku pētnieks minē tā saukto "soft" zivju pavairošanas metodi, kad pirms ielaišanas ūdenskrātuvē zivju mazuļi tiek turēti sieta būrī. Šādi zivju mazuļiem tiek dota iespēja labāk adaptēties jaunajā vidē - pierast pie jaunā ūdens sastāva, garšas, smaržas un temperatūras. Tas zivju mazuļiem mazina stresu un palielina izdzīvošanas izredzes.
Zivju mazuļu izdzīvošanas izredzes palielina arī to treniņš jeb iepazīstināšana ar plēsējiem - īstiem vai viņu imitācijām. "Veicot laboratorijā pētījumu ar kormorāna (jūras kraukļa) izbāzeni, mums vienubrīd pat sāka šķist, ka ir sabojājusies novērošanas tehnika. Zivis, kas vannā iepriekš bija ātri peldējušas, ieraugot kormorānu, pēkšņi sastinga, tādējādi mazinot iespēju tikt ieraudzītām," dalās iespaidos Pupiņš. Pētnieks pieļauj, ka perspektīvā zivju pavairošana ar "soft" metodi kļūs aizvien populārāka.
ESF projekta "Jaunas zinātniskās grupas izveide akvakultūras tehnoloģiju modernizēšanai" specifiskais jeb zinātniskais mērķis ir, izstrādājot jaunas tehnoloģijas akvakultūrā, palielināt no zivju audzētavām izlaižamo zivju izdzīvošanas spējas dabiskajās ūdenstilpēs un nodrošināt saimnieciski nozīmīgo zivju populāciju ilgtspējīgu ģenētisko struktūru un vitalitāti. Projekta vispārīgais mērķis ir veicināt papildu cilvēkresursu piesaisti zinātnei DU, veidojot starpdisciplināru zinātnieku grupu akvakultūras tehnoloģiju pētījumiem, piesaistot jaunos zinātniekus un ārvalstu zinātniekus.
Projektu īsteno DU, tās sadarbības partneris - Latvijas Hidroekoloģijas institūts. Zinātnes virzieni, kuros paredzēta projekta īstenošana, ir vietējo resursu (zemes dzīļu, meža, pārtikas un transporta) ilgtspējīga izmantošana - jauni produkti un tehnoloģijas.
Projekta kopējais budžets - 420 011 eiro, tai skaitā ESF finansējums - 378 556 eiro jeb 90,13% no projekta attiecināmajām izmaksām. Projekts noslēgsies 2015.gada 31.augustā.
Makšķernieku iecienītajā Tērvetes ūdenskrātuvē, pagājušajā nedēļas nogalē, 28. augustā, izmakšķerēts kārtējais prāvais loms – brangā, 11 kg lielā karpa padevusies makšķerniekam Guntaram Bubinskim, kurš kopā ar sievu makšķerēt Tērvetes puses ūdeņos ieradies no Mālpils
Foto: Publicitātes foto
Vaicāts, kādu mērķu vadīts veiksmīgais makšķernieks izvēlējies doties copē tieši uz Tērvetes ūdenskrātuvi, viņš atzina, ka vilinājuši dzirdētie citu copes meistaru veiksmes stāsti par lieliskajiem karpu lomiem.
«Abi ar sievu esam īsti dabas bērni un ļoti labprāt pavadām laiku pie dabas. Mums ir kopīgs hobijs – abi esam lieli makšķernieki, galvenokārt - uz karpām. Uz copi cenšamies doties vismaz četras reizes nedēļā. Bijām dzirdējuši stāstus, ka Tērvetes ūdenskrātuvē izdodas lielu karpu lomi – tad nu izlēmām, ka jābrauc pārliecināties par to pašiem,» stāsta Gundars.
Lielā karpa izmānīta uz boilas ēsmu. Kā atzina veiksmīgais makšķernieks, tad paspēkoties gan nācies krietni, kamēr lielo zivi izdevies pievārēt un izcelt krastā. Turklāt, palīgā nākuši copmaņi arī no blakus laipām, un tā kopīgiem spēkiem karpa beigās arī padevusies. Tā kā copes mērķis bijis vien apliecināt makšķerēšanas prasmes un pašiem pārbaudīt praksē stāstus par izslavētajām lielajām karpām un citām ievērības cienīga izmēra zivīm Tērvetes ūdenskrātuvē, papriecājušies par brango lomu, abi veiksmīgie makšķernieki - Guntars un viņa sieva Lolita - karpu nepaturēja, un tā drīz vien tika atlaista atpakaļ ūdenstilpē.
AS «Latvijas valsts meži» vēl patīkamu atpūtu dabā un lai arī turpmāk izdodas tikpat un vēl labāki lomi!
Zviedrijas krāčainajās upēs par kilogramu mazāku foreļu nav.
Foto no Igora Dzilnas personiskā arhīva
Igors Dzilna ar Zviedrijas leopardu
Augusta vidū, atsaucoties uz drauga Laura Fridrihsona laipno uzaicinājumu, uz Zviedrijas karaliskajām upēm devās viens no Latvijas izcilākajiem forelistiem Igors Dzilna. Kā galvenos sava brauciena mērķus Igors min atkalredzēšanos ar draugu, ar kuru kopā aizvadīti foreļu mači gan Latvijas, gan pasaules mērogā, un, protams, vēlmi labot savu personisko rekordu foreļu klasē. Lūk, ko par savu braucienu pastāstīja Igors: “Mani vienmēr ir vilinājuši ziemeļi. Neskartā daba, klintis, krāčainās upes un to punktotās iemītnieces! Savu rekordu laboju skaistā, bet “smagā” upē. Kad ieraudzīju upi, kur būs jāmakšķerē, apmulsu. Pierasts ir pie mūsu upītēm, kur straumes ātrums ir neliels. Tas, ko ieraudzīju, gandrīz aizsita elpu! Upe gāzās pa krāčainiem sliekšņiem, viss griezās baltās putu vērpetēs un mierīgu atstraumju praktiski nebija! Lauris mierināja, ka viņam šajā trepē ir vislielākais procents ar lauztiem āķiem un norautiem mānekļiem! Es nodomāju – ja pieķersies lielais, tad būs jautri! Pēc nostāstiem zinu, ka ziemeļu zivis pretojas daudz sparīgāk.
Jau pirmajos metienos paķer kilo forele! Ļauju tai atbrīvoties, jo ne pēc šī izmēra tīkoju. Nākamajā kaut cik cerīgajā vietā līdzi paskrien jau solīdāks rumpītis. Uz aci stabili pusotra kilo, bet nepaņem. Ejam tālāk. Mazo zivju praktiski nav, un tas liek domāt, ka šajā posmā sanākušas lielās. Tā arī bija.
Pienākam pie vietas, kur straume gāžas pa diagonālu krāci. Pretējā krastā neliela kabata ar mierīgu ūdeni. Gultnē redzami lieli akmeņi. Iemetiens, un ir! Jau pašā sākumā redzēju, ka vobleram seko iespaidīga izmēra zivs. Mānekli tā paķēra pusceļā. Sākās cīņa! Cik ātri sākās, tik ātri beidzās. Kasu galvu un nevaru saprast – kāpēc? Makšķerrīki atbilstoši situācijai. “Major Craft” spinings 2,06 m (tests 6-21g), spole “Daiwa Certare 2500″, uz kuras uztīta “Variva” aukla 1,2 pēc japāņu klasifikācijas. Fluorokarbona pavada ar kvalitatīvu sakabi. Voblers aprīkots ar jauniem, asiem 10. numura “Owner” āķiem. Kāpēc?! Tāpēc, ka lielā forele ir neaprēķināma un cienījama pretiniece. Bieži vien tā izcīna uzvaru savā labā. Nu kā var necienīt tādu pretinieci!
Ilgi pārdzīvot neiznāca, jo nākamajā kāpē mānekli paķēra nākamā lielā. Rokās gan tik viegli nedevās! Lauris jau gandrīz bija to uztvēris ķeselē, bet tā izmuka. Atkal izmisīga cīņa. Klusībā lūdzos – tik neaizej! Otrs mēģinājums uzsmelt veiksmīgs, un es varu apbrīnot upes leopardu. Labāku salīdzinājumu nevarēju atrast! Mērām, sveram. 71cm, 3,720 kg. Tātad paša rekords labots par 1,310 kg. Nākamgad centīšos latiņu pacelt augstāk. Jo atgriezīšos, noteikti!
Atceļā domāju – kā tad ir ar mūsu forelēm? Ļoti bēdīgi! Gadu desmitiem šai zivij ir darīts pāri, arī valstiskā līmenī. Mazo HES nepārdomātā būvniecība, meliorācija, koku ciršana upju krastos, minerālmēslu nemākulīga izmantošana. Visus antropogēnos cēloņus pat grūti uzskaitīt! Uz visa šī fona mūsu valstī tikai viens uzņēmējs atļāvās ziedot upei. Tas ir Guntis Rāvis! Ar viņa gādību mūsu straujtecēs atgriezās miljons upes dvēselīšu! Vēl par forelēm rūpējās zivjaudzētājs Armands Roze. Tas arī viss! Lielākā daļa dzīvo patērētāju režīmā. Tas nozīmē vairāk ņemt nekā dot upei.
Es nerunāju par tiem nedaudziem foreļu makšķerēšanas entuziastiem, kuri makšķerē izjūtu dēļ un kuriem nav svešs jēdziens “noķer un atlaid”. Latvijā ir daudz tādu makšķernieku, kas foreles makšķerē epizodiski. Šos makšķerniekus pie upēm nesastapt vasarā. Viņiem nepatīk odi un knišļi, tādi nebridīs pa nātrēm un garu zāli. Dzidrā ūdenī foreles ir tramīgākas. Viņu laiks ir pavasaris. Līdakām ir spiningošanas liegums, tāpēc pārmetās uz forelēm. Lielā ūdenī pēc ziemas gavēņa foreles nav tik uzmanīgas. Tāpēc tās noķert ir viegli. Arī staigāšana gar upju krastiem ir viegla. Pērnā zāle ir noplakusi. Koki nav salapojuši, un upe ir viegli apmakšķerējama. Tas saucas “krējuma nosmelšana”. Es neesmu pret to, ja cilvēks paņem kādu zivi. Daudzi no viņiem uz upi brauc kā uz darbu. Katru brīvu brīdi. Pret tādiem man nav cieņas, tikai žēlums. Žēl, jo garā viņi ir nabadzīgi.
Starp citu, foreļupes neesmu apmeklējis vairāk kā mēnesi, un tam ir savs iemesls. Upēs ir mazūdens periods. Daudzviet tas ir uzsilis līdz kritiskai robežai. Mans personiskais ētikas kodeks liedz foreles traucēt tad, kad tām ir īpaši grūti. Patīkamā ziņa ir jaunie makšķerēšanas noteikumi, kuri gan vēl ir tapšanas stadijā. Forelēm būs pirmsnārsta liegums. (Beidzot!) Tās būs aizliegts paturēt no 1. septembra. Arī minimālais izmērs būšot no 35 cm esošo 30 centimetru vietā. Tas priecē!”
Jā, tas tiešām priecē, bet vēl vairāk priecē tas, ka mūsu vidū ir vīri ar tādu domāšanu, attieksmi pret dabu un entuziasmu. Drīz lašveidīgajām zivīm sāksies lieguma laiks, varbūt ieklausīsimies Igora zelta vārdos un ļausim šīm mūsu ūdeņu greznajām un vērtīgajām rotām gatavoties dzimtas turpināšanai jau tagad.
Zebrus ezerā nomakšķerēts varens zandarts; izvilkts arī brangs zutis
Foto - Tērvetes dabas parks
Aizvadītās vasaras copes guvums Latvijas valsts mežu Zebrus ezerā makšķerniekiem bijis tikpat mainīgs kā tās laikapstāķļi, un dažkārt copmaņiem nācās likt lietā visas savas prasmes, pieredzi un iemaņas, lai tiktu pie kāda ievērības cienīga loma. Klāt rudens, un līdz ar gadalaiku maiņu, Zebrus savus makšķerniekus atsācis aplaimot dāsnāk – tā 3. septembrī lietuvietim Ķestutim Jacevičiusam izdevies cienījams,s 3,78 kg smags zandarts, kurš padevies uz dzīvās ēsmas – maza breksīša.
Tāpat prieks, ka Zebrus neskopojas dalīties nedz ar savu lepnumu – zandartu, nedz arī ar citu sugu zivīm – 5. septembrī makšķerniekam Jānim Kirejam pavisam negaidīti izdevās tikt pie lieliska, 1,16 kg liela zuša un, kā makšķernieks pats atzīst – šāds loms nudien nebija pat cerēts, vēsta Tērvetes dabas parkā.
Kas zina, ar kādiem lomiem šoruden Zebrus vēl pārsteigs copes entuziastus – lai arī šīs ūdenstilpes lepnums ir zandarti, te mīt arī citu sugu zivis, un makšķerniekiem padodas arī cienīgi brekši, asari, līdakas, karūsas un līņi.
Latvijas upēs dzimtas turpināšanas nolūkos sāk ierasties lašveidīgās zivis.
To aktivitāte nārsta laikā pieaug, tās ir mazāk piesardzīgas un kļūst par vieglu lomu maluzvejniekiem, organizētiem un labi ekipētiem grupējumiem, kas, kā novērojuši Valsts vides dienesta (VVD) ūdens bioloģisko resursu kontroles inspektori, pēdējo gadu laikā īpaši izplatīti Pierīgā un citviet Latvijā.
Valsts vides dienesta īstenotās lašu sugas zivju (lašu un taimiņu) aizsardzības pasākumu statistika oktobrī un novembrī 2013. un 2014. gadā liecina, ka salīdzinājumā ar gadu iepriekš pērn samazinājies makšķerēšanas un zvejas noteikumu pārkāpumu skaits, taču zaudējumi par nelikumīgi iegūtiem lašiem un taimiņiem pieauguši gandrīz divkārt, no 17 681 eiro 2013. gadā līdz 30 578 eiro 2014. gadā. Tas arī uzskatāmi parāda šo organizēto grupējumu darbību un tehnoloģisko pārākumu pār vides sargiem (pašvaldībām, valsts iestādēm, kā arī sabiedriskajām organizācijām).
Tāpat turpina augt izņemto un konfiscēto zvejas un makšķerēšanas rīku skaits. 2013. gada rudenī izņemti 692 makšķerēšanas un zvejas rīki un konfiscēti 527, savukārt 2014. gadā šajā pašā laika posmā izņemti 764, bet konfiscēti 657 makšķerēšanas un zvejas rīki.
Neskatoties uz oficiālo nārsta sezonu, kas ir no 1. oktobra līdz novembra beigām, VVD ziņo, ka citviet Latvijā lašu sugas zivis jau pamazām sāk nārstu! Būsim modri un atsaucīgi, pamanot upju krastos nelikumības, ziņosim par tām VVD inspektoriem, palīdzēsim nosargāt mūsu upju sidraba rotu – lašus un taimiņus!
Foto - Aldis Sāvičs "Mammasdabas" čempioni Romalds Ribuzuls (no kreisās) un Mārtiņš Reks.
Baltais gārnis, stāvēdams Kaņiera niedrājā, piešķiebtu galvu izbrīnījies noskatījās: “Nu kur tie trakie skrien?!” Vecajam, gudrajam putnam nebija īsti saprotams, ka skriešanai šoreiz bija pamatots iemesls – “Mammasdabas” spiningošanas sacensību pēdējais posms, kuram bija jāsaliek punktiņi uz i. Šoreiz labi nostartēt nozīmēja ne tikai uzvaru Kaņiera posmā, bet gan uzvaru lielajā sešu posmu kopvērtējumā vai vismaz kādu no godalgotajām vietām. Līderkomandai no Talsiem “Emīlija-Talsi”, kuru pārstāvēja Romalds Ribuzuls un Mārtiņš Reks, pietika ar iekļūšanu starp piecām labākajām komandām, lai aizstāvētu pagājušajā gadā izcīnīto čempionu titulu. Bet pagājušā gada vicečempioniem komandai ar trāpīgo nosaukumu “Komanda”, kurā startēja Aigars Līdumnieks un Kaspars Grablovskis, sīvā cīņā nācās aizstāvēt savu otro vietu no neatlaidīgi uzbrūkošajiem konkurentiem Jāņa Gaboreca un Māra Efnera no komandas “X-Fisher”.
Lai arī nesen bija nolijis neliels lietutiņš, debesīs skraidīja tumši mākoņi un laiks likās copei labvēlīgs, mēra līdakas ēsmu ignorēja pilnībā – lielākā noķertā svēra vien nieka pusotru kilogramu. Kāda no komandām gan žēlojās, ka netālu no laivas pamucis skaists eksemplārs, bet gadās arī tā. Līderkomandas ātri vien pielāgojās situācijai un sāka asaru tvarstīšanu, tā gūdamas tik vērtīgos gramus. Svēršana parādīja, ka vislabāk šoreiz asaru cīņās veicies komandai “X-Fisher”, kuri savilka strīpaiņus kopsvarā virs septiņiem kilogramiem un izcīnīja godpilno pirmo vietu Kaņiera posmā. Otrie – Romalds un Mārtiņš, kuriem strīpaino tikai par nepilnu kilogramu mazāk, bet trešie – Rinalds Hūns un Māris Ķēpulis no komandas “Lanos-Saldus”, kas par nieka 55 gramiem apsteidza Aigaru un Kasparu no “Komandas”.
Šāds notikumu pavērsiens ierindoja “Komandu” kopvērtējuma trešajā vietā un Aigars Līdumnieks ar Kasparu Grablovski kļuva par akumulatora komplektā ar lādētāju īpašniekiem, kuru trešajai vietai bija sarūpējis sacensību sponsors SIA “Dole Marine”. Jānis Gaborecs un Māris Efners no komandas “X-Fisher”, pateicoties Kaņierī izkapātajai pirmajai vietai, godam nopelnīja kopvērtējuma otro vietu un nākamgad sacensībās startēs ar jaunu elektromotoru, ko otrās vietas ieguvējiem dāvāja sacensību sponsors SIA “Salmo”. Bet “Emīlija-Talsi” godam aizstāvēja pagājušajā gadā izcīnīto “Mammasdabas” spiningošanas sacensību čempionu titulu un balvā saņēma šo sacensību ģenerālsponsora makšķerlietu veikala “Gold Fishing” sarūpētos “St.Croix Avid” spiningu kātus. Par to īpašs prieks Mārtiņam:
“Es jau sen par tādu sapņoju, ar tādu līdakas un lašus ķer Romalds, viņš par šo kātu saka tikai labus vārdus.”
Šajā čempionātā pirmo vietu ieguvusī komanda pieveica gandrīz trīsdesmit kilogramus zivju, otrā – par pieciem kilogramiem mazāk, bet trešā vēl par pieciem mazāk, kas tomēr ir krietni labāk nekā pagājušajā gadā. Vai “Latvijas valsts mežu” apsaimniekotajos ezeros zivju kļuvis vairāk vai augusi dalībnieku individuālā meistarība, to rādīs laiks. Priecē fakts, ka rūdītiem copes vilkiem piebiedrojusies viena daiļā dzimuma pārstāve – Laura Meistere kopā ar dzīvesbiedru godam izturēja visas ne tās vieglākās stundas ezeros.
“Mammasdabas” spiningošanas čempionāts beidzies. Malkodami karstu melno tēju ar pīrādziņiem, sacensību dalībnieki bija vienprātīgi – šim čempionātam jāturpinās.
Šodien plkst.11 Pasaules Dabas fonda (PDF) telpās notiks kampaņas “Spoku tīkli” noslēguma pasākums, kurā informēs par aktuālo situāciju ar maluzvejniecību Latvijā, aģentūru LETA informēja organizācijā.
Kā norāda kampaņas organizatori, šovasar izvilktie zvejas rīki ne tikai pasargājuši neskaitāmas zivis no bojāejas, bet arī pierādījuši vietējo kopienu atbildīgo attieksmi, pieskatot ezerus.
Pasākuma laikā tiks apskatīta Latvijas situācija, tostarp maluzvejniecības un izņemto bezsaimnieka zvejas rīku statistikas dinamika. Plānots runāt arī par nākotnes aktualitātēm. Tiks runāts arī par rūpnieciskās zvejas kontroli, ieguvumiem un izaicinājumiem, nevalstiskajai organizācijai sadarbojoties ar pašvaldību maluzvejniecības novēršanā. Tāpat pasākuma dalībnieki atskatīsies uz paveikto “Spoku tīklu” kampaņas laikā un klātesošie tiks informēti par nākotnes plāniem. Pasaules Dabas fonds kampaņu “Spoku tīkli” realizēja sadarbībā ar Pārgaujas novada pašvaldību. Kampaņas mērķis bija veikt preventīvus pasākumus, lai samazinātu pamestu un pazaudētu zvejas rīku apjomu Latvijas ezeros.
Kampaņas laikā tika apsekoti un attīrīti pieci Latvijas ezeri.
Maluzvejnieki pārsvarā ir vai nu bezdarbnieki, vai organizētas biznesa grupas
Foto-LETA
Pārsvarā ar maluzvejniecību Latvijā nodarbojas bezdarbnieki, vai arī organizētas biznesa grupas ar labi atstrādātām sistēmām.
Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Jānis Skrims šodien Pasaules Dabas fonda Latvijas pārstāvniecības kampaņas “Spoku tīkli” noslēguma pasākumā klāstīja, ka ir trīs maluzvejnieka profili. Pirmkārt, tie ir bezdarbnieki, kuriem finansiālā situācija spiež nodarboties ar nelikumīgu zveju, jo tas nepieciešams iztikai.
Ir arī makšķernieki, kuri, dodoties uz ezeru, paralēli ieliek ūdenī arī nelikumīgu tīklu.
Trešā grupa ir organizētas maluzvejnieku grupas, kurām ir īpaši izstrādātas sistēmas un aprīkojums, kas ir labāks nekā maluzvejnieku apkarotājiem.
Visbiežāk zivis tiek realizētas tuvākā draugu lokā, bet organizētās maluzvejnieku grupas arī mēģina realizēt tās caur tirgu, stāstīja Valsts vides dienesta ģenerāldirektores vietniece Evija Šmite. Tomēr tirdzniecības vietās nelegāli nozvejotās zivis ir grūti realizēt, jo katrai zivij ir jābūt izcelsmi pavadošiem dokumentiem.
Nereti maluzvejnieki apkarotājiem ir zināmi un ar tiem satikšanās ir notikusi visai regulāri.
Šmite arī aicināja iedzīvotājus pašiem nevilkt ārā uzietus maluzvejnieku tīklus, jo parasti paši likumpārkāpēji brīdī, kad ir pieķerti, apgalvo, ka tīklus tikai atraduši.
Pasaules Dabas fonda Latvijas pārstāvniecība kampaņu “Spoku tīkli” realizēja sadarbībā ar Pārgaujas novada pašvaldību. Kampaņas mērķis bija veikt preventīvus pasākumus, lai samazinātu pamestu un pazaudētu zvejas rīku apjomu Latvijas ezeros.
Kampaņas laikā tika apsekoti un attīrīti pieci Latvijas ezeri.
VVD pastiprināti kontrolēs lašu un taimiņu dabiskā nārsta upes
Lašu un taimiņu masveida nārsta laikā oktobrī un novembrī Valsts vides dienesta (VVD) inspektori pastiprināti kontrolēs to dabiskā nārsta upes, pastāstīja VVD pārstāve Jūlija Ņikitina.
Galvenā uzmanība tiks pievērsta savvaļas lašu nārsta vietām Gaujā, Salacā, Ventā un to baseina upēs, norādīja dienesta pārstāve. Sargājot lašupes, VVD palielinās inspekciju skaitu reģionos, piesaistīs papildspēkus no pašvaldībām, Valsts policijas un Zemessardzes, kā arī sadarbosies ar Dabas aizsardzības pārvaldi un VVD pilnvarotajām personām – sabiedriskajiem vides inspektoriem. Lašu saudzēšanas laikā VVD aicina ziņot inspektoriem par iespējamu nelikumīgu šo zivju ieguvi.
«Savvaļas laši, kas nārsto rudenī un pirmos dzīves gadus pavada Latvijas upēs, ir unikāla, tūkstošu gadu laikā dabiskajiem apstākļiem pielāgojusies populācija,
kura ir jāsaglabā kā mūsu nacionālais dzīvās dabas resurss. Salīdzinājumā ar mākslīgi vairotajiem lašiem, Latvijas upēs dabiskie jeb savvaļas laši ir krietnā mazākumā. Nārsta laiks ir sevišķi jutīgs periods lašveidīgajiem, kad tie kļūst vieglāk pieejami zivju ikru un gaļas kārotājiem. No viena lašu pāra pēc gadiem upē atgriežas ap 50 jaunu lašu, tāpēc nelikumīga lašu iegūšana to nārsta laikā ir kas vairāk par vienas zivs iznīcināšanu,» norādīja VVD ģenerāldirektores vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite.
Pēc speciālistu aplēsēm,
Latvijas upēs dzīvo tikai aptuveni 10 līdz 15% dabiskā nārsta lašu,
pārējie ir zivjaudzētavās audzētie un ielaistie laši. Iznīcinot dabisko lašu populāciju, tos vairs nebūs iespējams atjaunot, norādīja VVD. Lašu genofonds ir ļoti bagāts un daudzveidīgs, izveidojies ilgā evolūcijas procesā un spējīgs pielāgoties.
Lašu un taimiņu masveida nārsta laikā oktobrī un novembrī Valsts vides dienesta (VVD) inspektori pastiprināti kontrolēs to dabiskā nārsta upes, pastāstīja VVD pārstāve Jūlija Ņikitina. Resursi
Maluzvejnieki pārsvarā ir vai nu bezdarbnieki, vai organizētas biznesa grupas
Galvenā uzmanība tiks pievērsta savvaļas lašu nārsta vietām Gaujā, Salacā, Ventā un to baseina upēs, norādīja dienesta pārstāve. Sargājot lašupes, VVD palielinās inspekciju skaitu reģionos, piesaistīs papildspēkus no pašvaldībām, Valsts policijas un Zemessardzes, kā arī sadarbosies ar Dabas aizsardzības pārvaldi un VVD pilnvarotajām personām – sabiedriskajiem vides inspektoriem. Lašu saudzēšanas laikā VVD aicina ziņot inspektoriem par iespējamu nelikumīgu šo zivju ieguvi.
«Savvaļas laši, kas nārsto rudenī un pirmos dzīves gadus pavada Latvijas upēs, ir unikāla, tūkstošu gadu laikā dabiskajiem apstākļiem pielāgojusies populācija,
kura ir jāsaglabā kā mūsu nacionālais dzīvās dabas resurss. Salīdzinājumā ar mākslīgi vairotajiem lašiem, Latvijas upēs dabiskie jeb savvaļas laši ir krietnā mazākumā. Nārsta laiks ir sevišķi jutīgs periods lašveidīgajiem, kad tie kļūst vieglāk pieejami zivju ikru un gaļas kārotājiem. No viena lašu pāra pēc gadiem upē atgriežas ap 50 jaunu lašu, tāpēc nelikumīga lašu iegūšana to nārsta laikā ir kas vairāk par vienas zivs iznīcināšanu,» norādīja VVD ģenerāldirektores vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite.
Pēc speciālistu aplēsēm,
Latvijas upēs dzīvo tikai aptuveni 10 līdz 15% dabiskā nārsta lašu,
pārējie ir zivjaudzētavās audzētie un ielaistie laši. Iznīcinot dabisko lašu populāciju, tos vairs nebūs iespējams atjaunot, norādīja VVD. Lašu genofonds ir ļoti bagāts un daudzveidīgs, izveidojies ilgā evolūcijas procesā un spējīgs pielāgoties. Reklāma
2013. un 2014.gadā VVD īstenoto lašu sugas zivju aizsardzības pasākumu statistika oktobrī un novembrī liecina, ka salīdzinājumā ar 2013.gadu pērn samazinājies makšķerēšanas un zvejas noteikumu pārkāpumu skaits, taču
zaudējumi videi par lašu un taimiņu ieguvi to dabiskā nārsta laikā palielinājušies teju divkārt – no 17 681 eiro 2013.gadā līdz 30 578 eiro pērn.
Divu gadu laikā turpina pieaugt arī izņemto un konfiscēto zvejas un makšķerēšanas rīku skaits, kas izmatoti tieši lašu un taimiņu ķeršanai, pavēstīja Vaļuma. 2013.gada oktobrī un novembrī izņemti 692 makšķerēšanas un zvejas rīki, no tiem konfiscēti 527, savukārt 2014.gadā šajā pašā laika posmā izņemti 764, bet konfiscēti 657 makšķerēšanas un zvejas rīki.
Lašu un taimiņu ieguves lieguma laiks ir no 1.oktobra līdz 30.novembrim, izņemot Daugavu un Buļļupi,
kur to populāciju veido no zivjaudzētavām ielaistie laši un taimiņi, kā arī licencētās makšķerēšanas vietas, kur šo zivju ieguve ir atļauta, iegādājoties licenci. Zivju resursiem nodarītā zaudējuma apmērs par vienu nelikumīgi noķertu lasi ir 715 eiro, kas tiek piemērots papildu sodam par makšķerēšanas un zvejas noteikumu pārkāpumiem.
Pēdējā laikā ļaudis arvien nopietnāku attieksmi izrāda arī pret vidi, kurā tie pavada no darba brīvo laiku, rodot fizisko un garīgo enerģiju jaunam darba cēlienam.
Kā vienu no piemēriem varu minēt kādu makšķerēšanas vietu mūsu gleznainās Lielupes krastā, kuru makšķerēšanas entuziastu grupa Normunda Gavara vadībā sakopusi un uztur priekšzīmīgā stāvoklī. Bet, lai izbēgtu no jaunām nejaucībām un, maigi izsakoties, vietas pieķēzīšanas, šis upes krasta stūrītis tiek nodots no rokas rokā gluži kā sardzes maiņa. Krastā izveidota ar akmeņiem aplikta ugunskura vieta, novietoti pāris savu laiku nokalpojuši auto sēdekļi, viss tīrs un kārtīgs. Un gribētāju uz šo vietu netrūkst, protams, arī zivis ķeras labi, jo makšķernieki uz glumo radību mielasta galda uzservē arvien jaunus un jaunus kārumus.
“Sajaucu iebarojamo ēsmu, saspraužu tārpus, sametu gruntenes un dodos apstaigāt krastmalu. Protams, ir kompānijas, kas aiz sevis atstāj ideālu kārtību, bet trāpās tādas, ka nevar īsti saprast, vai paša atstātie mēsli šo ļaužu mājvietās jau nav sakrājušies milzu kaudzēs. Iespējams, ka pašu kundzes šos dzenā ar slotaskātu un tad tādas cūcības netiek pieļautas. Nebūtu jau slikti, ja kundzes piebrauktu un papriecātos par vidi, kādu aiz sevis atstāj viņu dārgumi.
Nevaru atrast izskaidrojumu tam, ka šogad no jūras Lielupē neienāca lielie brekši,” savu stāstu turpina Normunds. “Iespējams, tas saistīts ar to, ka bija ļoti karsta vasara, ūdens Babītes ezerā ļoti silts un zivju ieradumi mainījās. Te gan uzreiz jāsaka, ka arī vietējie brekši uz rudens pusi sāka ķerties tīri labi un desmit līdz piecpadsmit kilogramus vienā copes reizē salasīt varēja. Tos tad nu “Abas” kūpinātavā iekšā, un delikatešu pietiek ilgākam laikam. Starp copes braucieniem jāpaspēj mājas soli apdarīt un jāstrādā arī taču vēl kaut kur ir.”
Kādā mākoņainā un neliela smidzekļa pilnā dienā devos apgaitā gar Lielupi un aprakstītajā copes vietā satiku senu paziņu Ilgvaru Brizgu. Pulkstenis rādīja trešo pēcpusdienas stundu, un Ilgvars bija ticis pie pirmā kilogramnieka.
“Pa dienu jau te nekas nenotiek,” teica Ilgvars. “Cope parasti sākas ar krēslu un turpinās līdz rīta gaismai. Atbraucu no rīta tikai tāpēc, ka bija jāmaina iepriekšējais makšķernieks, laiks gan izskatījās cerīgs, domāju, ka izdosies kādu “portfelīti” izmānīt arī pa dienu, bet nekā, tikai nupat pirmā cope. Šeit makšķerējot, jālieto izturīgas fluorkarbona pavadiņas, jo upes gultne kā nosēta ar gliemežiem, zivs pretojoties tievu pavadu pārgriež kā nieku. Jūlija vidū, kad sākās brekšu laiks, labus lomus varēja gūt ar makaroniem un grūbām, tagad, kad zivis barojas garajam ziemas gavēnim, tās labprāt uzkož kaut ko nopietnāku. Es uz āķa spraužu piecas sešas spraunas lapu slieciņas un četrus piecus baltos. Jo tālāk no krasta izdodas iemest ēsmu, jo labāka cope, tikai pilnīgā tumsā zivis pienāk tuvāk krastam. Iepriekšējā copes braucienā ar treknu naktstārpu izvilināju kilogramīgu karūsu un vēl prāvāku līni. Ar copi biju ļoti apmierināts, un ļoti priecē manu kolēģu makšķernieku attieksme pret copes vietu, sakoptā vidē labāk raisās domas un dvēsele top gaišāka.”
Rudens vēji jūras piekrastes ūdeņiem uzputojuši baltas cepures un sarosījušies bušu tīkotāji.
Tiek pētītas laika ziņas, pārlasīti copmaņu forumi, kalti plāni un sprausti maršruti. Par savu kāri uz plakanajām jūras radībām stāsta Imants Krūmiņš: “Rudeņos, kad iepūš austrumu puses vēji, pošos uz jūru. Tas, ka vējš varētu pūst sejā, īpaši nebaida, bet ar citu virzienu vējiem iespējamas straumes, kas butēm paredzēto ēsmu ātri vien iznesīs krastā. Vēl sliktāk, ja straumes sev līdzi nes jūraszāles, tās aplīp ap auklu un āķiem, makšķeres izvilkt var ar grūtībām, ilgs laiks paiet to atpiņķerēšanai. Esmu makšķerējis šādā zāļu jūrā, kad labi ņēma butes, bet pirms katra jauna iemetiena nācās griezt nost sistēmu un siet pa jaunam, atpiņķerēšana būtu prasījusi daudz laika. Cīņa ar zālēm gan ātri apnīk, tad var vai nu nogaidīt, vai doties uz citu vietu ar cerību, ka tur zāļu nebūs. Ja sāk pūst austrenis, ilgi čammāties nedrīkst, šis vējš var aizdzīt tālāk no krasta sīkbūtnes, ar ko barojas butes, un tās ar grunteni vairs nav aizsniedzamas. Es parasti copei izmantoju brienamtērpu, tad ēsmu var iemest krietni vien tālāk. Par ēsmu izmantoju garneles vai svaigas zivs gabaliņus, reizēm butes labprāt mielojas ar tīģergarneles gabaliņiem. Āķu sistēmas, kas aprīkotas ar zaļganām luminiscējošām bumbiņām, tumsā dos labākus rezultātus. Butes ķert braucu jau daudzus gadus, bet to paradumus tā īsti izkodis vēl neesmu, citreiz tās alkatīgi ēsmu ņem visu dienu, citreiz cope sākas tikai ar tumsas iestāšanos. Braucot uz jūru, jābūt gatavam, ka nāksies pieķert klāt kādu tumsas stundu un noderēs pieres lukturītis. Spīgulīši, kas piestiprināti pie kāta spices, tumsā signalizēs par butes grābienu.”
Felikss Klagišs nolika makšķeri, ķērās pie spalvaskāta un radīja grāmatu “Bute nāk!”
Foto - Timurs Subhankulovs
"Makšķerēšana sālsūdenī ir diezgan atšķirīga no tā, ko darām ar copes rīkiem pie saldūdens. Ekstrēmais piesitiens mūsu valstī daudziem patīk un iet pie sirds." Felikss Klagišs savā grāmatā labprāt dalās vērtīgos, noderīgos, praktiski lietojamos padomos.
No žanru iedalījuma grūti piemeklēt plauktu, kurā novietojama jaunā rakstniecības darbinieka Feliksa Klagiša (45) “Lauku Avīzes” apgādā izdotā pirmā grāmata “Bute nāk!” ar apakšvirsrakstu “Makšķerēšanas nacionālās īpatnības”. Nupat izdevums nonācis Latvijas grāmatnīcās. Tas varētu būt tiklab praktisks ceļvedis jūras copmaņiem, kam patīkami parunāties ar labu, pieredzes bagātu copes biedru, tiklab aizraujošs trilleris. Drāma, kā Hemingveja “Sirmgalvis un jūra”, kurā cilvēks cīnās ar zivi “to be or not to be”. Taisni rudenī, oktobrī, novembrī ir bula laiks, kad nāk treknās, biezās butes un ar makšķerkātu bruņots cilvēks, kas pūlas dabūt krastā kaut cik pieņemamu lomu, paliek viens pret vienu ar dabas stihijas varenību, kas bieži vien sazvērējusies pret saucamo radības kroni. Skaidrs, bargos apstākļos sporta biksītēs pie Baltijas jūras ar pīcku nesēdēsi. Makšķernieks savilcies trīs ādas, lai pasargātu savējo, vienīgo niknā vējā. Jūra nemierīgi bango un traucē izdarīt trāpīgu iemetienu ūdenī, kā saka, līdz kulei iebridušajam. Un, ja cauru diennakti pluinītam un saldētam nabadziņam jūra atdod vien dažas amnestējamas (atlaižamas) plekstes, tad gribot negribot sāc kasīt pakausi. Sasodīts, kāpēc kūlos 200 kilometrus līdz Užavai vai Pitragam – būtu labāk devies uz minerālajiem ūdeņiem, kur vannās ērti iegūlušos slimos cilvēkus spēj par veseliem pataisīt.
Nē, veči! Kas māk, tam nāk! Kā ar augstāko pilotāžu tikt pie frišas zivs, kā izbaudīt Baltijas skarbo romantiku, spītējot laikapstākļiem, un lai vairotu jūrā makšķerētāju lēģeri, – lūk, par ko bušmanis Felikss Klagišs nometis makšķerkātu un ķēries pie spalvaskāta, lai uzrakstītu “Bute nāk”.
Var teikt, sarakstījusies oda butei. Neparastākai no mūsu nacionālajām zivīm, plakanai kā grāpja vāks, par kuru sacer dziesmas (“Zutis buti precēt brauc”), kuru it īpaši Kurzemē dēvē tūkstoš famīlijas vārdos (leste, plekste, kamba) un pat mūsu dūšīgāko basketbolistu sauc Kambala. Smaržīgas, zeltaini brūni pepinātas butes smārds ir aroms, kas latvietim par atmiņu no dzimtenes sitas nāsīs, lai viņš tālā Brazīlijā nobraucis vai ar vienu kāju jau kapa vietā iebrucis.
Jūras zvejā sīkumu nav
Felikss: “Katru gadu kāds iesācējs mašīnā brauc līdzi uz butēm. Ceļā jāpavada pāris stundu un visu laiku viņam jāstāsta ABC, kas notiks un kā tam jānotiek. Interese par jūras makšķerēšanu ir liela, pieaugoša, un visus, kas uzprasās, nemaz nespēju aizvest līdzi. Beigās pieķēru sevi pie domas: pag, kopš makšķerēju butes, pa šiem gadiem materiāla ir sakrājies tik daudz, ka varētu uzrakstīt grāmatu.”
Atšķirībā no vecā zēna Hema attēlotā sirmgalvja “Bute nāk” centrālais varonis nedodas dziļi selgā, bet divi kājām stāv cietā krasta liedagā. Visa varoņa koncertdarbība un attiecīgi grāmatas dramaturģija notiek starp pirmo un otro sēkli. Sižets nav samudžināts kā žilka “sīpolā”. Īsi, skaidri, lakoniski. Kā iesācējam identificēt, kur tā zivs ir, kā dabūt atļautos 10 kg līdz spannim un kā pēc tam rīkoties ar pannu.
Felikss: “Makšķerēšana sālsūdenī ir diezgan atšķirīga no tā, ko darām ar copes rīkiem pie saldūdens. Viss ir lielāks, rupjākiem, smagākiem štrumentiem, ekstrēmāks, ilgāks un bangojošāks, salīdzinot ar klusu pasēdēšanu pie ezera. Šis ekstrēmais piesitiens mūsu valstī daudziem patīk un iet pie sirds.”
Bieži gadoties tā. Felikss redz – čalim pacietība būtu, zvejnieka dēla cienīga izturība arī, tikai uz āķa tukšs. Lai citiem nav jāsēž pie badapātagas, kamēr otrs velk un velk, mūsu jaunais autors, pieredzējušais bušmanis Klagišs labprāt dalās vērtīgos, noderīgos, praktiski lietojamos padomos. Jūras zvejā sīkumu nav! Jāzina viss par apģērbu un vēju, par makšķeri no spoles līdz āķim un atsvaram, par barību, vai butei uz kārā zoba gribētos likt baltās zivs fileju vai garnelīti. Jāzina pat tas, kādā noskaņojumā mājās palika kaķis, un tikai tad varēs “precēt” smilšu karalieni, kas sitīs pušu Latvijas rekordsvarā noķerto 1,69 kg smago buti.
Felikss: “Šī grāmata nemēģina iebarot lasītāju ar kādu inventāru (protams, no dārgā gala). Te ir mēģinājums aprakstīt no racionālā viedokļa, kā makšķerniekam tikt pie butes parocīgā veidā un par saprātīgām izmaksām.”
Painteresējos, cik izplatīta un populāra pie Baltijas ir bušu zveja.
“Makšķerēšana jūrā ir ļoti iecienīta lieta – lietuviešiem, poļiem, vāciešiem. Arī skandināviem, bet viņiem ir vēl zivīm bagāti ezeri, upes. Vāciešiem tas vairāk nozīmē atpūtu, izbraukumu jūrā ar laivu un mencu vai lašu ķeršanu puslīdz komfortablos apstākļos. Zinātnieki rēķina, ka vācu makšķernieki noķer vienu trešo daļu no šīs valsts mencu kvotas.”
Kā uzvesties pie ūdeņiem
Latvijā mēdz būt dienas, kad krastā ļaužu ka biezs, nav kur kātus atstutēt. Jo ir “žors”, bušu aktīvas barošanās laiks, nav gaidāms “obloms”, makšķernieka cerību izgāšanās. Azartā iegājuši pat tādi, kuri štuko, ka labākā zivs ir dūmu desa, un kājās cenšas noturēties tie, kas jau salietojušies līdzpaņemtos šķidrumus. Jā, jā, alkonaut gumijas zābakos! Tu godīgi esi nopelnījis vietu Feliksa grāmatas lappusēs!
Klagiša “Bute nāk” ir ne tikai par praksi, kā makšķerēt zivis, bet arī – kā uzvesties pie ūdeņiem. Pamācāmo vēl ir daudz, un Felikss bez liekas didaktikas iesaka jūras piekrastē aiz sevis savākt, zaļo zonu nepostīt.
Mūsu autors ir gan jūrskolā mācīts, gan izbijis vides inspektors ar 16 gadu stāžu un ūdenskristības makšķerēšanā saņēmis četri gadi vecs. Viscaur profesionālis uz ūdeņiem. Viņš raksta: “Var sajust, ka jūrā ir vairāk enerģijas, nekā visas pasaules elektrostacijas spēj kopā saražot.” Klagišs ir stiprs arī teorijā, daudz zina par Baltijas jūru.
“Negatīvisms, kas nereti vērsts pret Eiropas Savienību, vismaz mūsu jūras sakarā bieži ir nevietā. Paldies par regulējumu, kas nāk no ES, jo mazinājies piesārņojuma līmenis, saglabāti zivju resursi. Tie bijuši loģiski ierobežojumi, savaldot zvejnieku un piesārņotāju vienas dienas siseņu psiholoģiju, kas aiz sevis atstātu noplicinātus medību laukus un pēc tam plātītu rokas. Paši vien esam noveduši jūru līdz bīstamam stāvoklim. Bet es neteiktu – katastrofālam, kā vērtē daži zinātnieki. Turklāt situācija uzlabojas, daudz kas tiek attīrīts.”
Zvejnieku kolhozos pacēlās VZTR (vidējo zvejas traleru) mastu mežs, sudraba smēlēju flotiles vagoja jūru. Tagad kuģi sagriezti, piekrastes zveja skaitās iznīkstoša – no šīs loģikas izriet, ka zivju krājumiem jāpieaug? Feliksam par to ir savas domas: “Piekrastes zvejnieks nav izmirstoša profesija. Viņi bija, ir un būs, un, jo vairāk parādīsies zivju, jo vairāk metīs tīklus. 60. – 70. gados flote nespēja nozvejot tik, cik modernie kuģi ar aprīkojumu, kas var pacelt lielus daudzumus “sudraba”. Tas jākontrolē, lai nebūtu pārzveja. Lai vērtīgo zivju sugas nepaliktu tik, cik pa dibenu salasīt. Tām jāļauj atgūties, iekams atkal palielināt nozvejas kvotas.”
Pie pannas
Parunājamies “pie eholota”. Zutis jūrā? “Ir. Bet nav daudz. Iet mazumā. Ja izdodas uziet akmeņaināku vietu, sagaidīt bezmēness nakti un izvilināt vietējā speca konsultāciju, ir cerība. Restorānos gardēžu nolocīšanai pasniegtā āte? Akmeņplekste – butes lielā māsīca. Arī izķerta, bet šur tur dabūjama uz āķa.”
Beidzot esam tikuši pie pannas. Bute kulinārijā ir ļoti demokrātisks fišiņš. Visas receptes varētu sākties ar: ja jums pie rokas ir sāls un citrons. Labi, vēl dilles, timiāns, majorāns. Lestes var cept, vārīt, kaltēt, kūpināt dūmu namiņā – par to “Bute nāk!” lappusēs pastāstīts.
Klau, makšķerniek Klagiš, mēs esam jūras lielvalsts ar garumgaru krasta līniju. Eiropā visur gar jūras krastu ir mazi restorāniņi, kur svaigi izcepta sardīne un jebkura cita tikko ķerta zivs nav deficīts. Garšīgi, un par to māk paprasīt naudu no tūristiem! Latviešiem ir tradicionālās specialitātes – reņģes vai butītes, taču ēdienkartē tikai lasis un reti kad kas cits. Ceptas zivs tradīcija izzudusi? Sabiedriskā ēdināšana negrib ķēpāties un grilē gaļas gabalus?
Felikss: “Tradīcijas “pa ceļam” sabojātas. Latvijas laikā ēšanas paradumi atbilda vietējām paražām. Ēda pašu izaudzēto, jūrā pašrocīgi noķerto. Padomju gados ēdināšana kļuva konveijerveidīga. Bija vienota Zivju diena, kur šķīvjos lika kaut ko saldētu, negaršīgu, pat atbaidošu. Paaudzei, kas to “baudījusi”, uz ilgu laiku zudusi vēlēšanās pēc zivju produktiem. Pamazām apziņa mainās, bet neba vienā dienā! Otrs, ka mūsu biznesam vajag tūlīt un daudz! Nopirkt un izcept lasi ir ērtāk nekā knipelēties ar reņģīšu porciju. Jauniem pavāriem esmu novērojis vēlmi parādīt vietējo produktu, toskait zivju, izcilās garšas īpašības. Viņi nesamežģī, gatavo vienkārši, arī pēc omammas receptēm. Zivs ir maigs, jutīgs produkts. Virtuvē viss sanāks lieliski, ja ievēros noteikumu nr. 1 – zivs ir pirmā svaiguma, nevis vakardienas.”
Mēs savukārt “Bute nāk!” autoram Feliksam Klagišam novēlam – lai ir “žors” pie grāmatu galdiem, kad viņa svaigo produktu izliks tirdzniecībā.
