Ceturtais “Mammadaba” spiningošanas posms, kas noritēja Tērvetes ūdenskrātuvē, pienāca galīgi ne tāds, kādu to vēlētos makšķernieki.
Jau divas dienas valdošais karstums, baltā saule un bezvējš bija skarbs ziņnesis tam, ka cope būs ļoti vāja, ja nu vienīgi tik, cik pagūs agrā rīta stundā, jo tai, kā zināms, zelts mutē. To, ka tieši šis posms būs kā viens no izšķirošajiem šajā sešu posmu maratonā, saprata visi sacensību dalībnieki un, atskanot starta komandai, ar skubu devās ezerā. Netika smādēts neviens sīks asarītis, kuru lielākā daļa ar ūdeni pildītos spaiņos, gluži kā akvārijos, ceļoja uz svēršanas vietu, lai nestu copmaņiem tik ļoti vajadzīgos ieskaites punktus, bet pēc tam tika saudzīgi atlaisti dzimtajā stihijā. Lielākā atlaistā līdaka svēra 1,8 kilogramus, to pieveica un pie veicināšanas balvas – voblera no “Gold Fishing” – tika Romalds Ribuzuls no komandas “Emīlija-Talsi”. Talsenieki nodemonstrēja augstu profesionālo līmeni, tika vēl pie divām mēra līdakām un bariņa asarpuiku un ieņēma pirmo vietu, kas šoreiz nopelnīta grūtā darbā. Otrie šoreiz Rinalds un Zigmārs Bērziņi, kuriem vērtīgu pienesumu ieskaites punktiem sarūpēja teju vai trīs kilogramus smaga līdaka. Bet patiess prieks par daiļā dzimuma pārstāvi Lauru Meisteri, kura tandēmā ar vīru Elviju Meisteru pieveica 2,140 kilogramus smagu līdaku, dažus asarzēnus un nopelnīja savai komandai “JIG.LV” svarīgo trešo vietu un vērtīgus punktus. Te jāteic, ka, neskatoties uz copei nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, pie zivīm un punktiem tika visas komandas. Malači!
Liepājas ezera monstrs: 11,7 kilogramus smaga līdaka
Foto no S. Zūzāna personiskā arhīva
Sandis Zūzāns Liepājas ezerā noķēris 11,7 kg smagu līdaku.
Liepājas ezers jeb, kā to mīļi dēvē makšķernieki, – Liepājnieks savu 3715 hektāru lielo ūdens spoguli žilbina netālu no Liepājas Otaņķu pagastā. Šo copei tik ļoti piemēroto lagūnas tipa ezeru, kura vidējais dziļums divi, bet maksimālais trīs metri, iecienījuši līdaku un asaru makšķernieki. Un ne jau par velti. Gan ziemā, gan vasarā prasmīgākie un, protams, arī veiksmīgākie copmaņi tikuši pie asariem kā cimdiem, kuri bezmaz vai jāmet atpakaļ, jo nav tādas pannas, kurā tos ietilpināt, un līdakām kā šķilām, no kurām savukārt iznāk ļoti ņammīgas kotletes.
Jau trīsdesmit gadus šo ezeru par savu sauc arī liepājnieks Sandis Zūzāns, kurš strādā ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un darba dienu radīto spriedzi kliedē copes izbraukumos. Sandim, kā jau lielākajai daļai copmaņu, makšķerēšanas iemaņas ierādījis tēvs, kurš bijis zvērināts spiningotājs, bet nav smādējis arī gardo ēdmaņu iegūšanu ar makšķeri. Tēvs savulaik Bārtā ticis pie ļoti ievērojamas vēdzeles 4,3 kilogramu vērtē, bet nu jau sešus gadus no mākoņa maliņas vēro dēla aizrautīgo copi ezerā un priecājas par viņa panākumiem. Un kā lai nepriecājas, ja dēlam tādi izcili lomi. Šogad līdaku sezonas atklāšanas dienā Sandis notvarstījis astoņnieci, pēc pāris nedēļām tai pievienojusies sešarpus kilogramu smaga zaļsvārce, bet Sanda lielā diena pienāca divdesmit astotajā maijā, kad viņš savā stiklašķiedras laivā devās uz sev tik tīkamo ezera dienvidu galu. Lūk, ko pastāstīja laimīgais makšķernieks:
“Makšķerēju ar “Shimano Beastmaster” trīsmetrīgu kātu, tās pašas firmas “Exsence 2500″ spoli un pīto auklu, kuras galā piekabināju dzeltenu “Relax” firmas desmit centimetrus garu gumijzivtiņu. Biju nolēmis apmakšķerēt lēpēm aizaugušās vietas un izvēlēto ēsmu aprīkoju ar dzēlīgu divžuburu āķi ar pretzāļu aizsargiem, kuram piekabināju divgramīgu sviniņu, makšķernieku aprindās dēvētu par čeburašku. Dziļums šai vietā bija nepilns metrs, ūdens dzidrs kā asara, un lielās līdakas iznācienu uz kara takas un mežonīgo grābienu redzēju visā tā krāšņumā. Izdevās veiksmīgs piecirtiens, un plēsoņa sāka trakot. Tā gāja prom no laivas, metās uz vienu, uz otru pusi, aukla grieza lēpenes, spole sīca, un pēc padsmit minūtēm jau nedaudz piegurusī līdaka norakās aiz lēpeņu saknēm. Atbrīvojot no zālēm auklu, lēnām tuvojos vietai, kurā milzene bija paslēpusies. Kad jau biju tai gandrīz klāt, tā atkal rāvās prom, bet nu jau krietni vien rāmāk, un vēl pēc desmit minūtēm man izdevās savu lomu veiksmīgi iedabūt uztveramajā tīkliņā. Līdakas ņēmiena brīdī jau sapratu, ka man darīšana ar vismaz desmit kilogramus smagu zaļsvārci, bet svari laivā rādīja 11,7 kilogramus. Man ļoti patīk spiningot ar peldošiem vobleriem vai nelieliem poperīšiem, skats, kad līdaka metas virsū šādam lēni vilktam māneklim, saceļot paprāvu vilni un šķiežot šļakatas pa gaisu, ir vienkārši fantastisks.”
Sandis nesmādē arī pludiņmakšķerēšanu un ziemas copi, bet, kad sagribas pasīvākas atpūtas, izvēlas gruntsmakšķeres un dodas uz upi tvarstīt vimbas vai uz jūru pēc butēm. Bārtā ar gruntsmakšķeri ticis pie neliela lasēna un skaistas meženes, ziemā netālu no tā dēvētā stadiona Liepājas ezerā ar balansieri guvis labus asaru lomus, kur katrs strīpainis bijis teju vai kilogramu svarā. Vaicāts par zivju resursu stāvokli viņa apmeklētajos ūdeņos, Sandis brītiņu padomā, pasmaida un teic, ka, pēc viņa domām, nekas jau mainījies neesot, lomi kļuvuši pat prāvāki, iespējams, ka esot uzlabojusies arī viņa meistarība. Zivīgās vietas arī vieglāk apsekot, jo Sandis pirms divdesmit gadiem iegādāto koka airu laivu nomainījis pret modernu stiklašķiedras izstrādājumu, kuru uz priekšu dzen sešu kumeļu jaudas motors, un tur, kur agrāk tika tērēta gandrīz vai stunda, tagad var nokļūt nieka piecās minūtēs.
No Šlokenbekas ezera izceļ pustonnu beigtu zivju; piesārņojums atstās ilgstošas sekas
Publicitātes foto
o Šlokenbekas ūdenskrātuves Valsts vides dienesta (VVD) darbinieki izcēluši pustonnu beigtu zivju, kuras esot īpaši jūtīgas pret skābekļa trūkumu, aģentūrai BNS pastāstīja VVD pārstāve Jūlija Ņikitina.
Pārsvarā no ūdens izcelti plauži, līņi, līdakas, zandarti un vīķes. VVD situāciju ūdenskrātuvē vērtē kā būtisku kaitējumu videi, uzsverot, ka piesārņojuma sekas saglabāsies ilgu laiku. Piesārņojums Šlokenbekas Dzirnavu ezerā radies no tā, ka “Tukuma ūdens” attīrīšanas iekārtas ir bojātas, un notekūdeņi, iespējams, netiek pilnībā attīrīti, iepriekš norādīja VVD.
Ņikitina pavēstīja, ka dienesta Ventspils reģionālā vides pārvalde (RVP) veic papildu analīzes ūdenskrātuvē un organizē iespēju uzņēmuma “Tukuma ūdens” attīrīšanas iekārtās uzstādīt ozonatoru, tādējādi palielinot skābekļa līmeņa koncentrāciju ūdenī un mazinot ķīmisko piesārņojumu Šlokenbekas ūdenskrātuvē.
“Secinot, ka zivis turpina iet bojā, šodien ūdens paraugu ņemšana notika atkārtoti. “Tukuma ūdens” attīrīšanas iekārtas nespēj attīrīt notekūdeņus līdz videi draudzīgai pakāpei, līdz ar to samazinājies skābekļa daudzums, ilgstošā laika periodā radot ūdenskrātuves zivju pakāpenisku bojāeju. Iedzīvotājiem jārēķinās, ka ūdenstilpnes piesārņojuma sekas nav iespējams novērst ātri. “Tukuma ūdenim” uzdots rīkoties operatīvi un uzstādīt ozonatoru, kas bagātinās ūdeni ar skābekli un attīrīs no ķīmiskā piesārņojuma Vides pārvalde apseko arī Slocenes upi un Valguma ezeru,” pastāstīja VVD Ventspils RVP direktore Inguna Pļaviņa.
Pašvaldības pārstāve Aiga Priede aģentūrai BNS pastāstīja, ka dome šo jautājumu skatīs sapulcē piektdien pēcpusdienā. Uz to aicināti ierasties pārstāvji no lielajiem uzņēmumu, kuri visvairāk piegādā notekūdeņus.
Bojāgājušo zivju izņemšanu no ūdenskrātuves organizē Tukuma pašvaldība, bet darbus uzrauga VVD Ventspils RVP.
Zvejnieki Jēkabpils apkārtnē Daugavā noķer milzu samus
Informācijas avots: Arta Vītola
Vairāki Jēkabpils apkārtnes zvejnieki šovasar var lepoties ar patiešām cienījamiem lomiem. Normunds Bukšs Daugavā Jēkabpils rajonā noķēris 35 kilogramus smagu samu, savukārt Jānis Vārna var lepoties ar 60 kilogramīgu monstru. Zvejnieki "ražīgās" vietas, protams, neatklāj, vien piebilst, ka tā ir Daugava Jēkabpils rajona teritorijā.
Savukārt, Salas novada Sēlpils pagastā, netālu no Aiviekstes ietekas Daugavā, ar spiningu velcējot, tika noķerts varens sams. Cīņa ilgusi vairāk nekā stundu. Sama garums- 1.88 cm, svars- 43 kg. Lielā loma ieguvēji ir Vladimirs Sirčenko (Rīga), Mareks Ruzaiķis (Sēlpils) un Ainārs Urga (Rīga).
Sestdien, 04.jūlijā, Salas novada Sēlpils pagastā, netālu no Aiviekstes ietekas Daugavā, ar spiningu velcējot, tika noķerts varens sams.
Cīņa ilga no 11.00 līdz 12.20. Sama garums- 188 cm, svars- 43 kg. Lielā loma ieguvēji ir Vladimirs Sirčenko (Rīga), Mareks Ruzaiķis (Sēlpils) un Ainārs Urga (Rīga).
No tā Šlokenbergas dīķa jau 4 tonnas izvilktas... a tur tak Slocene uz Valgumu, tālāk jau Kaņieris...
Nu protams sodits par to ne viens netiks un atjaunoshanai, ja tiks tad tiks izmantota nodoklu maksataju nauda, ja tiks protams.... Tadas lietas nenotiek viena diena...reizeem tadas dusmas
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Pusaudzim no Šveices Lielupē milzu loms - 12,7 kilogramus smags sams.
Foto: Autores foto
«Šonedēļ Latvijā ciemojas mana draudzene ar ģimeni no Šveices, viņas jaunākais dēls ir kaislīgs makšķernieks, tādēļ tika ieplānota diena pie Lielupes,» portālam «Apollo» pastāstīja Inese Rjumina .
«Vakar diena bija saulaina un samērā mierīga un nekas nevēstīja par turpmākajiem notikumiem. Ķērās nelieli asarēni un sīkas līdaciņas, kuras tika atlaistas, lai paaugas. Un tad Emīla vizulīti pagrāba kaut kas liels. Sākumā nevarējām pat iedomāties, ka tas varētu būt sams - domājām, ka liela līdaka, jo nebija dzirdēts, ka Lielupē varētu ķerties kaut kas tāds...», stāsta Inese
Attēlā redzamais sams sver 12,7 kilogramus, tā garums ir 1,28 metri, sams noķerts Lielupē, netālu no Jelgavas šī gada 14.jūlijā ap diviem
dienā. Spole Shekspir, monofilā aukla 0,35. Noķerts uz paštaisīta sudraba rotējošā vizulīša. Trofejas autoram Emīlam ir 13.gadi. Sirdī un darbībā jau kaislīgs makšķernieks, kaut gan par šo zivi arī pats bija šokā. Cīnījās no visas sirds, kamēr samu nogurdināja. Lai lomu ieceltu gumijas laivā, gan bija vajadzīgs palīgs. Lai arī turpmāk «Ne asakas»!
Jūriņ prasa smalku tīklu, laiviņ baltu zēģelīti. Jā, jūra ir prasīga, devīga un diemžēl arī nežēlīga. Lai makšķerētu jūrā, nepieciešami stipri nervi, laba, jūrai piemērota laiva vai kuteris, zināšanas par laika apstākļiem un nopietna attieksme pret šo pasākumu. Nekad nevajag pārvērtēt savas un izmantotā peldlīdzekļa spējas, un, protams, jāzina un jāievēro kuģošanas noteikumi.
Baltijas jūra, kuras platība apmēram 377 000 kvadrātkilometru, ir lielākais iesāļūdens baseins pasaulē un ir gandrīz pilnībā noslēgta. Piekrastē parasti pūš rietumu, dienvidrietumu un dienvidu vēji. Visās piekrastēs vidējais vēja ātrums ir 3–7 m/sek., bet ziemā tas ir lielāks nekā pavasarī un vasarā. Pilnīgs bezvējš ir retums, bet arī pilnīgā bezvējā jūra pēc inerces veļ palielus apaļus viļņus, kas nejauki bliež pa makšķernieku laivām.
Baltijas jūra tās nelielā sāļuma dēļ bagāta ar daudzām augstvērtīgām un makšķerniekiem tik ļoti tīkamām zivīm – lašiem, butēm, ātēm, sportiskajām vējenēm, mencām un daudzām citām. Tieši Baltijas menca, kura ir Atlantijas mencas pasuga, kas pielāgojusies Baltijas jūras īpašajiem apstākļiem, bieži vien vasaras otrajā pusē un rudens sākumā kļūst par makšķernieku iekāres objektu. Pie Latvijas krastiem sastopamās mencas nav pārāk lielas (pēc makšķernieku teiktā, lielākā noķertā ap četriem kilogramiem), bet to ķeršana rīta un vakara stundās ir gana interesanta. Šo zivju ķeršanai parasti izmanto jūras kātus, kas aprīkoti ar multiplikatorspolēm, uz kurām uztīta krietnas izturības pītā aukla. Par mānekļiem izmanto smagus, vertikālus, jūrai paredzētus vizuļus – pilkerus. Virs pilkeriem liek sistēmu, kas sastāv no dažādām vibroastēm, mini zivtiņām, medūziņām utt. Bet daudz sportiskāku šo pasākumu var padarīt, ķerot zivis ar 30 – 40 gramus smagu džigu un silikona vai ēdamgumijas tvisteri.
Šādi copējot, izmanto spininga kātus ar testu līdz 100 gramiem, bezinerces spoles un pītās auklas. Mānekli ielidina pēc iespējas tālāk jūrā, nogremdē uz grunts, veic divus trīs spoles apgriezienus, atkal liek uz grunts un tā, kamēr gaidītais brīdis ir klāt. Protams, ka mencu biezība mūsu piekrastes ūdeņos galīgi nav tāda kā slavenajā Norvēģijā, kur paisuma laikā iespējams zivi noķert vai katrā metienā. Mūsu jūriņā šī zivtiņa ir jāatrod, bet te jau neatsverams palīgs copmaņiem ir eholote.
Kā rādīja mūsu novērojumi nesenajā jūras copes izbraukumā – kur ir sīkzivtiņas (mencu barība), tur ir arī mencas. Mēs makšķerējām divdesmit līdz trīsdesmit metru dziļumā un, lai arī šajā laikā, kad ūdens ir ļoti silts un mencas īpaši tuvoties krastam nevēlas, pusdienas laikā tikām pie pārdesmit zivīm. Visvairāk zivju bija vietās, kur bija nelīdzena grunts, izvagota gluži kā ar purva arklu. Eksperimentējot ar tvisteru krāsām, nācām pie atziņas, ka mencas vislabprātāk metās uz sarkanīgas krāsas mānekļiem. Vietās, kur bija apmetušās šīs rīmas, uz copi nebija ilgi jāgaida un zivis nesmādēja ne tvisteri, ne pilkeri. Vējiņš un straume mūs samērā ātri no zivīgajām vietām nonesa nost, laiku pa laikam nācās atgriezties uz iepriekšējo vietu. Mēs visi vienprātīgi nospriedām, ka neatsverams palīgs šādā copē būtu elektriskais enkurs.
Pa ceļam uz ostu mūsu kuterīša “Skandinavian” īpašnieks un kapteinis Vīgants Pakalniskis nodemonstrēja izcilu braukšanas prasmi vai, kā viņš pats izteicās, “Sēdēšanu uz viļņa” un ar kuterītim veiksmīgi piemērotā septiņdesmit rumaku stiprā dzinēja palīdzību līgani jo līgani nogādāja mūs malā.
Arvien lielāku popularitāti iegūst makšķerēšanas tūrisms
Foto-Aldis Sāvičs
Visā pasaulē un, protams, arī Latvijā arvien lielāku popularitāti iegūst makšķerēšanas tūrisms.
Te nav runa par zvērinātiem copmaņiem ar savām laivām, ekipējumu un visām tik ļoti nepieciešamajām lietām, kuras nepieciešamas, lai dotos copes ekspedīcijās, bet gan par tiem ļaudīm, kuri brīvdienas vai atvaļinājuma dienas nolēmuši pavadīt kopā ar ģimeni, apceļojot dzimto zemi un baudot tās jaukumus. Un kāpēc gan neiegriezties kādā noslēpumainā meža vai lauku celiņā, kura galā greznojas izkārtne “Makšķerēšana”? Labi ja automašīnas salonā kāda saliekama pīcka paņēmusies līdzi, bet vēl labāk, ja apmeklētajā vietā iespējams ne tikai karpas, līņus vai karūsas ar savu copes rīku patvarstīt, bet rīkus iznomāt un pacīnīties ar foreli, stori vai pat samu.
Domāju, ka ZS “Sillakas” ir vieta, kur visai ģimenei iemēģināt roku makšķerēšanā, izjust šīs gleznainās viesu mājas burvību, netālu esošās Raunas upes dabas skatus un darbīgās atpūtas nogurdinātiem baudīt pašu ķertu un vietējo sava amata brāļu pagatavotu zivju našķi. Arvien vairāk un vairāk sarodas gribētāju, kuri vēlas pacīkstēties ar ūsaini samu, un stiprais dzimums to ļoti labprāt ierāda savām atvasēm. Bet rudens pusē, kad ūdens kļūs vēsāks, apmeklētājus priecēs un nervus kutinās žiglās, sportiskās skrējējas varavīksnes foreles, kurām ļoti tīk uzkosties uz āķa ar uzspraustu garneli, bet notvarstīt šo zivi ar spiningu jau ir augsta pilotāža. Reizēm nākas izrakties cauri krietnam copes loriņu inventāram, lai piemeklētu īsto, konkrētajai dienai piemērotāko mānekli.
Uzziņa
Latvijā populārākie komercmakšķerēšanas dīķi:
Rīgas pievārtē – Alberta dīķi, Šag un Jaunrūtiņas;
Andris Strauss Daugavā, Ķeguma HES ūdensktrātuvē, noķēris 25,3 kilogramus smagu un 155 centimetrus garu samu. Ar prāvo lomu viņš nolēmis piedalīties portāla www.daugavasbalss.lv rīkotajā konkursā par šīgada varenāko zivi.
Elektroniskā pasta vēstulē veiksmīgais makšķernieks raksta, ka, tuvojoties Līgo svētkiem, nolēmis svētku galdam sagādāt kādu zivi.
— Agrā 22. jūnija rītā ap pulksten 4.30 ar laivu iebraucu Daugavā. Velcēju no Ķeguma uz Lielvārdes pusi. Pirmajā pusstundā tieku pie zemmēra zandarta , kurš atlaidu atpakaļ upē. Netālu no Ņegas upes ietekas Daugavā — kārtīga cope, un uzreiz varēja just, ka zivs nav no mazajām. Nu tā mēs ar zivi cīnījāmies kādas 40 minūtes, līdz viņu izdevās pievilkt pie laivas. Šī nav pirmā lielā zivs, kuru izdevies noķert, bet pagaidām lielākā gan, tāpēc zināju, kā rīkoties. Prieks bija liels, jo manai sievai vārds ir Līga un ciemiņiem bija gards cienasts, — tā Strausa kungs.
***
Ja arī jums izdevies noķert ievērības cienīgu zivi — rakstiet redakcijai un piedalieties konkursā.
Lai piedalītos konkursā, makšķerniekam jānofotografējas kopā ar zivi, kura šogad noķerta makšķerēšanas noteikumos paredzētajiem rīkiem un noteiktajos termiņos. Turklāt, zivij jābūt noķertai ūdenstilpēs Ogres, Lielvārdes, Ķeguma, Ikšķiles vai Salaspils novadā.
Lai noskaidrotu uzvarētāju, konkursam pieteikto zivju svaru salīdzināsim atbilstošās sugas Latvijas rekordzivs svaru. Tā loma izvilcējs, kura guvums rekordam būs vistuvāk vai to pārsniegs — uzvarēs. Varenāko zivju ieguvēji balvā saņems ar makšķerēšanu un tūrismu saistītas preces.
Ziņas par lomu un foto var iesūtīt pa e—pastu indulis.burka@daugavasbalss.lv . Vēstulē neaizmirsti norādīt savu vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru. Ja rakstīšana un bilžu sūtīšana pašam nevedas, var zvanīt uz redakcijas tālruni 25655191 un vienoties par intervijas vietu un laiku.
ešgadīgais koknesietis Edmunds Beķers pierādījis, ka vajag domāt pareizas domas un tad jau viss notiek. Šogad, sekojot tēta un vectēva piemēram, viņš sāka makšķernieka gaitas un nu jau var palielīties ar pirmo lielāko lomu.
19. jūlijā Daugavā pie Kokneses velcējot zēns noķēra savu pirmo samu, kurš svēra 3,5 kilogramus un bija 80 centimetru garš.
Tā kā Edmunds atsūtījis fotogrāfiju, kurā loms redzams ar “Staburagu”, viņš piedalās konkursā ““Staburaga” lielā zivs”, kura rezultāti tiks apkopoti gada beigās.
Mitrais – Māris Ansis Mitrevics – kopš Gaujas nacionālā parka dibināšanas 35 gadus bija dabas aizsardzības inspektors. Viņa “Lašu stāsti” ir atskats uz nelielu daļu no brīnumainajiem, dažreiz neticamajiem, tomēr patiesajiem notikumiem, ko Latvijas pirmā nacionālā parka inspektori piedzīvojuši uz Gaujas, pie Gaujas un tās pietekām, visvairāk sargājot lašus. Stāsti par maluzvejniekiem, kas ar žebērkļiem, tīkliem un elektroietaisēm ķer zivis, par inspektoriem, kuri ķer žuļikus.
Māris Ansis Mitrevics līdz šim ir sarakstījis arī padomu krājumu sēriju „99 Minhauzena padomi iesācējiem lašu duršanā”, „111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem” un “Minhauzens un boļševiku partija. 100 padomi politiķiem un deputātiem”. Tāpat Mitrais ir izdevis grāmatu par plostniekiem “Aiz nākošā līkuma”.
