Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šovakar gara atskaite nesekos... Tikai pāris bildes un būs skaidrs, ka laiciņš bija pa pirmo, dabuju pat pasauļoties nedaudz un arī zivis bija aktīvas. Ļoti daudz shodi. Kaut kas jāmaina. Nerealizētas copes utt... Tiklīdz pamainīju ofseta Cobru pret Mustadu, jau labāk.
Rīt atkal canderos, tik uz citu Daugavu! Ne asakas visiem!
dadziic skaistas bildes un skaisti lomi visiem . Es rīt mēģināšu pameklēt vimbas Mēmelē ,it kā sākušas krist lejā :)Jādod laivai nedēļu atpūsties ,jāizstaipa kājeles
Ja šī pasaule tev liekas ideāla, tad vai nu Tu esi Dievs, vai nu par daudz iedzēris…
daudzi klusē par lomiem... laikam domā garās atskaites
pašam pavisam īsa, jo nebija līdiz fočuka un pat nebūtu taktiski pareizi fočēt, jo apurbēji apkārt bija padaudz, kas lika piemērot piessardzības taktiku. Vakar braucu uz Skrundu, kur viena no manas institūcijas projektiem runājām ar dažādām institūcijām par zivju resursu aizsardzības jautājumiem. Iespējams būs kāds atspoguļojums mēdijos pēc kāda laiciņa :). Bet tas fons, galvenais, ka sapazinos ar interesantiem cilvēkiem un aprunājos ar jau zināmām sejām. Ar vienu no jaunajām paziņām vienojāmies 3.30 tikties, lai laistu sestdien uz kopīgu copi. Šodien pabiju LV galvaspilsētai tuvos ūdeņos Daugavā ar domu par zandartu un asari, bet galvenokārt kā iespēja izbaudīt copi no basu laivas AR zivīm švaki. Dabūjām pavelkāt zemmēra zandartiņus (mēra neviena) un drusku arī asarus. Paņēmām ap divdesmit, no tiem lielākais varēja būt nedaudz virs 300 g, pārējos laidām vaļā. Secinājumi: 1) laiva fantastiko - daudz iespēju un fīču; 2) apurbēju netrūka, bet parasti ātri aizlaidās, jo nemācēja paņemt zivi; 3) DS vinēja džigu; 4) Salmo ēdamās gumijas uzrādīja švakākos rezlutātus (mēs pat jokojām, ka pēc Salmo gumijas iemešanas asari aizlaidās uz tālo kordonu; 5) atsaucām municipāļus patrenkāt noteikumu pārkāpējus - gan zemmēra zandartu ņēmējus, gan tos, kas skaldīja asarus aizliegtajā zonā (tur to bija daudz.. tikai mēs bijām gatavi būt muļķi un ievērot noteikumus... jo pēc municipāļu aizbraukšanas pēc kāda laiciņa vismaz 4 laivas bija atkal atpakaļ un ķeksēja ārā zivis; 6) seja sarkana 7) Cope ir forša!!!
Pāris rindas iekārojās uzmest par vakardienu: Nu tātad, sāksim Jau pārs nedēļas apakaļ saņēmu zvanus no div čomiem, kas nav laiciņu satikti, šamiem vēlme pacopēties, nav ko divreiz domāt - maucam. Vienojušies par vēlamo datumu, datums pietuvojās dikti raiti, proti, vakardienā Darba diena cauri, prāts jau nemierīgs - šodien jābūt! Kamēr satiek vienu, kamēr otru, kamēr visu pārlādē laivā - plkst. jau pāris šešiem, mļins! vsjo pietiek izlikties par čammām, gatavāki copei jau tāpēc nekļūsim, ka bezjēdzīgi prātā pārcilā visu, ko vajag un nevajag. Svilpiens, lai čaļi nomūk nostāk, pieķeros pie laivas purna un mirklis un klumburu, klumburiem laiva pastumj malā ūdeni un ieslīd kanālā - skaisti. Iepakoju čomus laivā, iepriekš egoistiski noskatot, kurš būtu pie ruļļiem jāsēdina, lai mailīšu ķeršana raitāk sokas Labi, beidzot starts tiek dots - par to liecina savu dziesmu dziedošais mazais, uzticamais darba divarpuszirgs a čomi smagi, mļins, tātad darba rūķim ir ko stumt, bet i pretī nerunājot dara, kas darāms pa ceļam attaisās 6paks, no kura kaut kas viens pazūd un klusi, klusi dzirdams mazais čpokts laiciņš solās būt jauks, līdz ar to pārējais mazāk svarīgi, jo kompānija būs laba, klaču uzsist arī būs daudz par ko, līdz ar to vakars izdevies. I nemanot pienāk pirmais pieturpunkts - mailes. Čoms i nemaz priecīgs par to naff, jo pērno gadu, kad viņam šī procesija - kult ūdeni ar airiem, vēljoprojām prātā palikusies, bet nav ko čīkstēt - AIZIET!!! pirmais smēliens nepriecē, otrais arī ne, trešais arī ne, ceturtais....pasprūk pa mātes vārdam no čoma bet mailītes lasās... vēl pāris smēlieni un ir gana....ehhh...svaigas zivtiņas smarža gaisā jūtama, vēss bairīša malks un nu jau skatam paveras viens liels plašums, plašums pēc kura ik katrs no mums, ne īpaši veselajiem, dodamies, lai gūtu prieku, azartu, bet tai pat laikā mieru, mieru no ikdienas...un tik tiešām varu būt priecīgs, ka man ir šāda iespēja aizmirsties, ka ir vieta, kur nav svarīgi domāt par to, kā kārtot ikdienas lietas....filosofiju par dzīvi pārtrauc čoms, kurš iesaucas, lai paskatos aizmugurē - pagriežos a tur labi zināms kuteris ar vien smuk zaļ strīp uz sāniem un augšpusē smuki mirgojoši divi zili lukturīši...opā, draugi, draudziņi klāt noslāpēju motorīti, piebrauc klāt kungi (pēdējo 3 copes reižu laikā, ceturto reizi :D), laipni apsveicinamies, izvelku laivas reģ. apliecību, parādu riņķi un 3 vestes, parunājamies un tik pat laipni šķiramies, pat ne asakas novēlēja....labi...filosofijai vairs nav laika - nu jau pirmā copes vieta klāti piezagusies. Samainamies ar draugu vietām, piesēstos pie airiem, ieslēdzu redzes GPS'u un izvēlos vietu pie pašas kants, enkurs noziņo, ka esam trāpijuši ar pirmo mēģinājumu - feini! Nu tā...forši sēžam, bet ar to kaut kā pa maz, ne? Laiks ķerties pie kātiem - vienam čomam kātu nav, šis visu veiksmīgi laukos atstājis...labi...vienu savu pludu dodu šim. Pienāk kārta otrajam čomam, bet skatos, ka ar viņa rīkiem nekāda aršana te nebūs, labi, otru savu pludu dodu šim....a pašam? kas varbūt pašam, ja viss atdots kaimiņu sašam? pašam paliek korķītis ar auklu to ar uzreiz nolaižu pie laivas lejā un vēl aizķēries vieglais džiga kātiņš, ar 0.2 mono pamatauklu, uz kura uztaisīta bumbiņas sistēma ar 0.18 mono pavadiņu, mazu āķīti, kak raz priekš strīpainajiem skaistuļiem, kas mani gan vasarā baigi neuzrunā, bet lai jau būtu...to apdāvinu ar vien maz, smuk vīķīt, un aidā, lai jau meklē kādu plēsoni...laiciņš teišām feins - Ziemelis gan palaidis savas meitas deju nodarbībās, bet tas vairāk pēc iesācēju lēnā valša izskatās, kaut gan deju placis ta liels un ziemeļmeitu kuplās kleitas ūdensvirsmu ir spējušas sagriezt viļņu vērpetēs, bet tieši tādās, lai būtu tā kā vajag, paldies viņām par to ilgi nav jāgaida un drauga pluds uzsāk tādu kā indiāņu riņķa deju, liekās, ka pat ritmiska bungu rīboņa sadzirdama – tā vien ir vērts atrasties tur...neliela instruktāža no manas puses, bet ko nu es tur daudz jaukšos iekšā, lai jau pats ar savu fišiņ tiek galā un veiksmīgi – laivā parādās ne gluži tas, kas cerēts, bet tomēr – pirmais strīpainis ir piemānīts tam gan uzdāvinam amnestiju un mēs turpinam iesākto...maza pauzīte un tai pat vietā sākās dejas otrais cēliens – atkal vainienieks tas pats, tikai druknāks miesās padevies – šito paturēsim...bairītis gards, sarunas raisās un vai tu re...pamanu, ka mana vieglā gruntenīte ir stipri nomainījusi savu iemetiena starta pozīciju un strauji dodās uz finišu – uz laivas otru pusi...cik vien prātīgi visu varu nodarīt, izdaru un cērtu...vaiiiii...IR!!! skaisti pumpē, spolīte dzied, augšā nipakam nenāk, bet es lēnām gūstu adrenalīna pieplūdumu no šīs burvības...čoms ar uztveramo ir starta gatavībā rīkoties un tad arī parādās viņš...likās, jau ka būs stpri druknāks, bet tas prieku nemazina – pirmais mēra skaistulis ir laivā...ko vēl parasts makšķernieks var vēlēties? Jūtos nokļuvis kur citur, citā realitātē, jo mans vakars ir izdevies vairāk kā cerēts, bet vai tāpēc to nepadarīt vēl patīkamāku? Protams, ka nē spiežam pogu „play”...arī otra drauga pluds izrāda neapmierinātību vientuļi, griboši gulšņāt zem ziemeļmeitu apakšsvārkiem, bet neko vairāk nedabūt un apvainojies pazūd dzelmē, rezultātā laivā ieceļo un izceļo zemmēra zivtiņš ar stiklaino skatu...forši, katram pa zivij skatos, ka vieglās gruntenītes aukla sāk nostiepties kā stīga, kas vairs vēja vieglajai plūsmai neļauj brīvi šūpoties – ir cops....attaisu spoles lociņu, seko spējš skrējiens nekurienē, nogaidu un cērtu...vai die...nu ir kas labs galā (iepriekš gan ar tā likās), sākās cīkstiņš, kāts ir ripā, spole dzied un tā dziesma sāk biedēt, jo tūliņ kasete var izbeigties (maz auklas virsū), bet aukla tieviņa un neko pārforsēt nedrīkst...lēnām sāku cīņu uzvarēt, bet priecāties vēl pāragri, ik pa laikam seko spēji un negaidīti skrējieni...zīīlonis, vien nosaku, un turpinu mēģināt nepārvērtēt savus un rīku spēkus, un drīzi pie laivas parādās nodevīgais lāsumainais siluets...ka tavu....līdaka...nu jopcik, sirds iepukstas nu jau visai strauji, jo kuru katru mirkli šī cīņa beigsies ar man nevēlamu rezultātu un palikšu ar dzidruma pilienu acī un plīvojošu auklas galu...čoms netrāpa tīkliņā...nu arī nenovaldos es un mātes vārdi aiziet pa gaisu arī no manas puses...seko gandrīz svece, bet noreaģēju un iestumju kātu ūdenī un pretinieks no ūdens ārā netiek, paskrien zem laivas, tad augšā un tad jā...arī tīkliņā....wuhoooo, arī šoreiz uzvara ir manā pusē, bet ne bez draugu un veiksmes palīdzības – āķis dziļi vietā kur saule neiespīd, bet nenokoda, jo aukla no ārpuses bija šamai ap lūpu apķērusies – veiksmes stāsts vai zinies nebūtu laivā, varētu pat kādu uzvaras deju no laimes uzlekt...un tomēr tik maz, varbūt, ka tas nemaz nav maz, vajag lai kāds būtu laimīgs...jā...esmu laimīgs, atgulstos krēslā, paveru skatu debesīs, iemalkoju bairīti, un jā...saproti, ka tas ir Tavs aicinājums – būt uz ūdens...jo nekur citur taču tā sajusties nav iespējams...laika vecis norāda, ka vēl ir laiks, tādēļ projām neskrienam un mēģinam vēl...drauga pludiņš uzņem kursu dziļuma virzienā, ietur pauzīti un atkal turpina – klasiska zandarta cope, domu apstiprina tīkliņā ieslidināts smuks mēriņš...tajā mirklī liekas, ka kāds pauzi nospiedis, jo līdzšinējā aktivitāte pazūd, laiks rit, saulīte sāk manāmi paslēpties koku galotnēs, bet domas par prombraukšanu pārtrauc mans mazais mīļais korķītis visu pareizi izdaru un tīkliņā vēl viens mēriņš...nu klausaties, vai tas nav vairāk kā burvīgi? Bet mums laiks doties, vai ta nu būs tā, ka vairāk neatbrauksim....tinam kopā...uz gruntenītes vēl drukns strīpainis uzsēdies, tātad 3 sugu plēsoņi uz mājām ceļo mājupceļā vēl piestājam zināmās vietās Daugavā, kur vēlāk parādās arī cits kolēģis, kam ūdeņi šodien tik dāsni nav bijuši, bet kā zināmas personības ir teikušas - ne katru dienu māte raušus cepa, ne tā? Viss ir pakārtots, mēs copi tā arī īsti nesajūtam, ja neskaita dažus pieskārienus, bet netālu esošais kolēģis tiek pie mēra – domāju, ka arī viņam bēdāties nav par ko – tikmēr saule savus sārtos brunčus noslēpusi aizjūru tālumā, vēl pēdējo skatu raidu tās virzienā, jo zinu, ka vēl tiksimies... Ne asakas, Jums visiem!
p.s. atvainojos par kvalitāti, bildēts ar miskasti un jau tumsā...
AC/DC maika labākā 
daudzi klusē par lomiem... laikam domā garās atskaites 
