Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Pasēdēju šovakar Vecdaugavā ar fīderi un ar vienu pludiņmakšķeri ar mazām mailēm
Kaut kādas copes bija, bet vispār var teikt, ka neko nenoķēru Laiks ar tik slikts, ka sliktāku grūti iedomāties Uz fīderi noķēru divus ķīšus un viens kaut kas diezgan normāls pusceļā atkabinājās, bet uz mailēm viena maza līdaciņa, kas tika amnestēta un vēl pāris tukšās copes, tas arī viss!
Toties pēc vienas no copēm raudiņai bija nograuzta aste...laikam vēžuks uzdarbojies
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar ar Spridzekli bijām Ķīšezerā. Ķīšezers galīgi nebija devīgs un zivis mums dod negribēja, tad vakarā pārvācāmies uz Daugavu, tur gāja labāk, bet tikām tikai pie viena zemmēra zandarta. Bet copes bija un labas, tikai mums pietrūka meistarības Viens zandarts bija riktīgi labs, bet pavilka zem laivas un kaut kādā veidā aizkabinājās vai aiztinās aiz enkura šņores un nost bija.... Man tas toč būtu lielākais. Kopā nomudīju trīs copes un vienu realizēju, bet Spridzeklis nomudīja divas copes no divām Piebilstams vairāk arī nekas nav, viss ir skaidrs Gribu tikai pateikt, ka diena tāpat izdevās un te videoatskaite par pašu braucienu!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Kādu laiciņu copes nebija, bet toties mums garām aizbrauca šāds agregāts
Pēc kāda laika man pluds atkal sāka slīdēt prom, bet darīja to tā lēnām un piesardzīgi, ka domāju, ka asarīts būs, bet kad piecirtu, tad uzreiz sajutu, ka šoreiz tas nav asaris! Pēc neilga cīniņa un bez steigas zandarts tika pievilkts pie laivas un Anatolijs palīdzēja to ievilkt laivā ar uztveramo tīkliņu. Zandarts tika nosvērts un tas bija nedaudz virs 2kg! Man pagaidām lielākais! Garums 60cm. Bet interesanti, ka uz sāniem šim bija šāda rēta.
Pēc laiciņa tika pamanīta ķibele - gandrīz visas mailes mums bija apmirušas
Toties kamēr es krāmējos ar beigtajām mailēm un šķiroju tās nost no dzīvajām, Anatolijam bija cope! Viņš visu izdarīja pareizi un piecērtot uzreiz teica, ka būs kas labs - tā arī bija! Pie laivas tika pievilkts zandarts, ko es palīdzēju notvert ar uzveramo tīkliņu un zandarts bija laivā! Nosvērām un nomērījām - 60cm 1800gr Anatolijam arī lielākais!
Vairāk copes arī nebija, toties ezerā iebrauca Zivnieks. Iedeva mums svaigas mailes un pats netālu noenkurojās. Zivniekam gandrīz uzreiz sākās copes - tika izvilkts asaris, zemmēra zandarts, dažas copes nopūdelētas un izcelti arī divi mēra zandarti! Mēs palikām vaļā mutēm - tā vajag copēt! Bet laikam divas laivas gandrīz vienā vietā likās pārāk uzkrītoši un netālu no mums parādījās vēl divas laivas.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Par cik mums ar Anatoliju neķērās, tika pieņemts lēmums doties uz Daugavu. Piebraucām vēl pie Zivnieka pēc svaigām mailēm, bet te pēkšņi Zivniekam cope! Zivnieks piecirta un saka, ka būs labs! Es piedāvāju kaut kā palīdzēt, bet šis saka, ka kaut kā izvilks. Tad pēc pretestības sauc, ka tā laikam ir līdaka un nāk aukšā. Tad sekoja ļoti skaista līdakas svece, kas diemžēl netika iemūžināta. Piedevām varēja manīt, ka līdaka ir ļoti labs eksemplārs! Man nervi vairs neturēja, droši vien tāpat kā Zivniekam, tāpēc pārkāpu pie Zivnieka laivā un paņēmu viņa uztveramo tīkliņu, lai palīdzētu viņam to līdaku izvilkt. Pie laivas viņa vēl taisīja trādirīdi un vairākas reizes vilka zem laivas, tomēr pēc kāda laika tā tika ievadīta tīkliņā un iecelta laivā! Varējām ar Zivnieku sasist ķepas un nosvērt līdaku! Līdaka ļoti skaista - virs 4kg! Galvenais, ka āķis pašā lūpu kaktiņā, cik tur trūka, nebūtu izvilkta...
Te Zivnieks ar savu skaisto līdaku!
Toties pēc līdakas izvilkšanas netālu uzradās vēl divas laivas Te Zivnieks ar vienu no saviem zandartiem, kas arī +/- 2kg un līdaku!
Daugavā es vēl tiku pie diviem asariem(lielākais virs 400gr) un viena zemmēra zandarta, kas tika atlaists. Anatolijam arī bija vairākas copes, bet tās diemžēl netika realizētas, toties Anatolijam izdevās noraut vairākus āķus. Pēc kāda laika netālu parādījās arī Zivnieks, kurš arī noķēra kādu zemmēru un asari. Vēlāk netālu no mums dropšotoja arī Griezējs ar kolēģi un vēl pēc laiciņa mūsu pulciņam piebiedrojās Zaraza ar kolēģi
Nu un kā jau visam labajam, arī cope kādreiz beidzās. Bija jau vakars un bija jādodās mājās. Te nofočēju savu lomu:
Un te nofočējos ar savu 2kg zandartu un 400gr asari!
Var teikt, ka copes piedzīvojums izdevies paar 100% un par lomiem sūdzēties arī būtu grēks! Domāju, ka Zivnieks arī šodien var būt apmierināts! Un Anatolijs arī! Visiem, ne asakas!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Raivis - tad tomēr piecēlies no rīta? Apsveicu ar līdaku!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Aigars jau ierakstīja, kā mums gāja, bet iemetīšu pāris rindas no sava skata leņķa
vakar, lai arī laiks bija riebīgs, lietus līņāja un nepatīkami mērcēja, iekšā sēdēja dzinulis, kas ar nelabu spēku lika domāt, ka vakarā jābrauc uz copi. Pa dienu mēģināju šo dzinuli apslāpēt, jo sēdēt un mirkt kaut kā galīgi neprasās, un nodomāju, ka ta jau manīs. Darba diena gāja uz beigu pusi, aizbraucu mājā un dzinulis tomēr ņēma virsroku - kā tādu torpēdu aizvilka pie laivas. Laivā viss nepieciešamais jau sagatavots, tātad lieks laiks nav jāpatērē - kā nekā katra minūte dārga, jo tumš jau sāk palikt stipri ātrāk, nekā Jūnija īsajās naktīs. Par laimi ar mailītēm gāja tīri feini un bunduli ar nepieciešamo daudzumu varēja piepildīt divos smukos smēlienos. Lomā trāpijās gan vīķītes, gan raudiņas, kas priecēja, jo varēšu nodoties izvirtībām ar eksperimentiem, kas tam lielajam fišiņam labāk kārojās. Kad esmu nokļuvis ezerā, priekšā jau sēž laiva ar diviem vīriem tajā - Aigars, kopā ar Anatoliju. Piebraucu šiem klāt, kā izrādās netīšām, bet nostājušies tiešām ļoti foršā vietā. :DD Katrs bija ticis pie skaista zandarta un smuka strīpainā asarīša. Šiem bija problēmas ar mailītēm - tās kā izrādās fiksi karoti nolikušas, tamdēļ laipni pacienāju ar sava bunduļa saturu un pats nolēmu nostāties arī uz kants netālu no viņiem - tā lai viens otram netraucētu, bet klaču uzsist varētu :))) Sametu savas necilās badapātagas, atkorķēju bairīti, atsēdos krēslā, pateicos tam dzinulim, kas mani tomēr ievedis iekšā, jo laiciņš kā uz burvja mājienu noskaidrojās pilnīgi un vairs nevarēja saskatīt nevienu mākoni pie debessjuma. Manu laisko pasēdēšanu pārtrauc pirmā cope, piecirtiens, bet....galā iztukšītis :(( Dzīvē gadās arī tā :))) Ar smaidu ģīmī karinu virsū nākošo dzīvelīgo zifteli un nogādāju turpat, kur bija pirmais uzbrukums. Drīz pēc tam seko vēl viena cope, bet pēc skata ļoti zemmēraina, šoreiz arī acumērs nebija sūdamērs un laivā tiek iecelts zemmēriņš, kas pēc manas riebīgās bučas tiek atbrīvots atpakaļ no kurienes nācis! :DD Nu ko...pirmais fišiņš laivā, lai arī maziņš, bet uz rokām svaigas zivtiņas smaciņš ir - tas uz labu :))) Atkal ilgi nav jāgaida un seko vēl viena cope....bet šī jau tāda nopietnāka :)) mākslinieciski ieturēta pauze, kam seko piecirtiens, kā rezultātā kāta gals tiek saliekts ripulītī un galā sēž viens smuks pumpētājs. Pumpētājs smuks, kas, protams, manas copmaņa sajūtas neatstāj vienaldzīgas - viss kā pienākās, i stresiņš, i sirds pukst straujāk. Laikam visas šīs sajūtas lika man stresaini ķerties pēc tīkliņa, kurš maita aizķēries aiz aira, bet galā smukulis, kas tūliņ jau sevi atrādīs ūdensvirspusē. Vienā rokā turot kātu, ar otru stresaini mēģinu atbrīvot tīkliņu, kas pa brīnumu arī izdodas un varu tajā iesmelt šīs dienas pirmo skaistuli - kkas ap 2 kg vajadzētu būt. Nu ko veči..es jau esmu priecīgs :)) Ar apgarotu ģīmotni turpinu iesākto un ceru pacīkstēties ar vēl kādu smukulīti. Drīz piesakās asarītis, kas copierējās viltīgi - likās, ka varētu arī būt, kas smukāks galā :)) Drusciņ ģīmotni samaitāja laiva, kas atbrauca un noenkurojās ļoti netālu no mums - laikam divas laivas vienuviet, ja apkārt laivu praktiski nav, piesaista uzmanību. Un trīs laivas vienuviet piesaista pavisam lielu uzmanību un drīz mēs esam četratā :DDD Tas gan netraucē man izbaudīt vēl vienu copi, ko pēc neliela cīkstiņa arī izdodas realizēt - laivā parādās vēl viens līdzīga izmēra skaistulītis :)) Drusciņ sāk mākt bažas, jo apkārtējās laivas paliek vairāk, bet vietu reklamēt negribās. Apsveru doties projām, bet pie skaistas copes airis neceļās, lai irtos prom. Nolemju vēl drusciņ pasēdēt un tad jau gan jau :)) taču projām, Likteņupes virzienā nolemj doties Aigars, tā kā man mailes vēl ir gana, nolemjam, ka čupiņu iešķiņķošu arī viņam, lai jaunā vietā var sākt strādāt ar svaigām un ņiprām zivtiņām. Kad viņi ir enkuru izvilkuši un sāk tuvoties manā virzienā, pamanu, ka viens no maniem pludiem pazūd ūdeņu plašumos un vairs nav manāms, var tikai just, ka tas, kas viņu ir pagrābis dodas ļoti lielā ātrumā pēc iespējas tālāk no laivas, ko arī viņam ļauju darīt. Lai arī galā maza vīķīte, tomēr ļauju lai tā tiktu notiesāta un tikai tad izšķirties par pieciršanu, jo pēc uzvedības liekas, ka galā ir kas smuks. Vēl gabaliņu ļauju auklai ritēt no spoles ārā, kad nolemju PIETIEK!!! Lociņš ciet, drusciņ pietinu lieko auklu, un piecērtu....WOW!! Galā tiešām ir kas labs. Aigars jautā vai nevajag palīdzēt, es saku, ka gan jau galā tikšu. Sākumā liekas, ka galā būs kārtīgs trofejas zandarts, bet drīz pēc tam pamanu, ka aukla sāk stiepties uz ūdensvirsmu. Saku, ka bļ... līdaka un tūliņ būs svece, pēc mirkļa tā arī ir - no ūdens pilnā garumā izšaujas skaista memmīte atradīdama savu varenību. Man jau čuriņa biksēs, jo pavadiņas ta nav :DD pagriezos uz Aigara pusi, lai pateiktu, lai rāpjās šurp un palīdz iesmelt, bet tas nemaz nebija jāsaka...viņš jau rāpās iekšā un tvērās pēc uztveramā tīkliņa. Līdaka izrāda iespaidīgu pretestību un laivai tuvojas negribīgi, bet es cenšos pārlieku nepiepūlēt izvadīšanu, jo kā jau teicu - pavadiņas nav!!!! Lēnam tuvojas, un nu jau viņai jābūt kaut kur pie laivas, bet vēl pamanīt nevar, kad liekas, ka tūliņ parādīsies, tad seko spējš triecienvilciens projām no manis, kāts ir parabolā, spole dzied, bet līdaka vēl galā. Šādas bezpavadu cīņas parasti man beidzas ar skābu ģīmi, bet es cerības vēl nezaudēju, jo ja jau vēl nav nokodusi, tad moška man nospīdēs. Pēc kārtējā pievilciena pie laivas seko vēl pāris agresīvi un izmisīgi mēģinājumi pāraut auklu, taču spoles bremzīte savu darbu paveic ekselenti un pie nākošās līdakas atrādīšanās to izdodas iesmelt tīkliņā. Prieks tanī brīdī neaprakstāms, liekas, ka tik smuku līdaku bezpavadas vēl nebija izdevies izmānīt, no blakus laivām dzirdami applausi, bet no manas varu pateikt lielu paldies Aigaram , jo vienam man klātos daudz grūtāk. Rokas trīsoļo, bet paskatoties uz to smukulīti pārņem smaids, ka tas tomēr izdevās. Šī bija tā skaistule pēc kuras braucām sestdien ar kameru rokās, jo turpat gar viņas ģīmi sestdien tika vazātas piemērotāka izmēra dzīvās zivtiņas, bet šoreiz viņa iekāroja mazu vīķīti...varbūt, ka tur tā sāls, kāpēc nebija copes??? Kas to lai zin...visu zināt tāpat nav ļauts, tamdēļ varu tikai turpināt priecāties par šīs dienas lomu. Liekas, ka laivas palika vēl vairāk :DD mēģinot nomierināties apgādāju blakus laivu ar svaigām mailītēm un ar acu skatu pavadu viņus, kamēr pazūd aiz mana redzes loka. Pats vēl makškeres sametu, un cope turpinās - tieku pie asara un diviem zemmēriem, bet skaidrs, ka jātinās projām, nav ko citas laivas kaitināt, man tāpat cope ir vairāk nekā izdevusies, un arī es nolemju tīt vagu prom uz Daugavu. Tā arī daru. Kad esmu Daugavā, Aigars ar Anatoliju jau copi ir uzsācis, es nolaižos vienu tūri ar bumbiņu, cerībā pacīnīties ar kaut ko smukāku, ar rokām, bet copi tā arī nesajūtu. Nolemju nostāties uz enkura un pie darba likt atkal pludiņus. Kad esmu iekārtojies drīz ir dzirdama motora rūkoņa un blakus piebrauc Mr. Griezeejs kompānijā ar Dadziic, vēl vēlāk Zaraza ar kompāniju :DD Jāteic, ka diezgan negaidīti, bet esam daudz zandartu tīkotāji :)) Kamēr vēroju apkārt notiekošu, skatoties kā saule sāk pazust no redzes loka, tieku pie zemmēra un asarīša, uz atvadām vēl līdaka paguva āķi nokost, bet par laimi tā nebija pat tuvu tās izmēriem, ko pievarēt izdevās.
1) daļa tākš!!! dienā pirms šodienas, mez viltus, maldiem un spaidiem tiku vests ķert foreles ar Viepli vienojāmies, ka 7:00 būšu noteiktā vietā, lekšu viņa mašiņā un mauksim kaut kur. Iepriekšējā vakarā pēc konkrētas lietus gāzes Ķīšezerā, pasēdēju mājā un nedaudz atpūtos, jo cienītā bija uztaisījusi meiteņu ballīti mājās pēc ballītes izpētiju tramvaja kustības grafikus, lai laikus tiktu uz noteikto galamērķi. Rīts sākās briesmīgi, galīgi, nu galīgi negribēju no gultas rausties ārā, bet foreļu cope vilina, tamdēļ esmu augšā, brokastīm laika nav, bet gan jau būs lāb tāpat!! Laikus izejo no mājas, bet tas draņķa trambūzis kā reiz gar degunu aiziet (7 min pirms grafikā norādītā laika) pļac....20 min sēžu pieturā, gaidu nākamo....sagaidu, bet skaidrs, ka nepaspēšu, bet klusi ceru, ka Vieplis arī nokavēs turpinu ceļu, plkst 06:50 zvana telefons, draudīgi mirgo vārds - Vieplis a es vēl tāļi paceļu, saku, ka šmuce ar tramvajiem, norunājam, ka pamainam manu uzņemšanas vietu un es varu ceļu turpināt nezinu no kurienes, bet tramvajs iesēžas propkā - priekšā vēl stāv 5 tramvaji - sākums ekselents ar stipru kavēšanos, bet līdz vieplim tieku kamēr šamais ir gaidījis, tikmēr secinājis, ka mājās aizmirsis brienamās bikses sākums vēl ekselentāks izskrienam caur viepli, paķeram bikses un beidzot dodamies ceļā (viens no maniem retajiem ticējumiem ir tas, ka ja pirms copes kaut kas ir aizmirsts un jādodas atpakaļ, nekas labs no copes nav gaidāms :D, bet to pie sevis noklusēju :D) runājoties par un ap copi laiks paiet raiti un jau esam kaut kur, ellē ratā, apkārt tikai mežs un nevienas pazīmes par civilizāciju. Izkāpju no mašīnas un akujeju!!! Goda vārds tādu dunduru uzlidojumu vēl nekad mūžā nebiju redzējis, metās virsū visur - kājas, rokas, seja, viss vienos dunduros. Klapēju cik varu, bet tie draņķi mazāk nepaliek - pirmais iespaids neteikšu, ka baigi patīkams klapējoties cik var mēģinam pēc iespējas fiksāk saģērbties, lai vismaz lielākā ķermeņa daļa tiktu pasargāta no tiem pretīgājiem radījumiem....tālāk vieplis padalās ar smēri, ar kuru tiek noziestas visas no apģērba brīvās ķermeņa daļas, tas palīdz un tie krancīši vairs nekož sariktējam kātus, man tiek aizlienēta cepure un polarizējošā brille. Jūtos pilnīgi sagatavojies savam pirmajam mēģinājumam līst pie foreļupes. Noeejot pie upes saka, ka super, ūdens pietiekami, dauļķainība super, karoč viss super, lai būtu izdevusies cope. Tā kā man saprašana par visu tur notiekošo ir tuvu nullei, tad tieku mazliet instruēts par to, kā labāk, kur labāk utt. Skaidrs, ka jāizmanto svārsta metiens, bet to vēl nekad neesmu darījis Vieplis man atstāj sakritušu baļķu vietiņu, pats paiet pāris metrus tālāk. Īstais brīdis, lai paprovētu svārstu - vieplis neskatās - aiziet!! khem, khem...it kā nekā sarežģīta, bet pie precizitātes noteikti jāpiestrādā, bet jūtu, ka šis metiens aizies un visam jābūt ok! Pašam likās, ka tā foreļošana ir stāvot līdz bimbuļiem ūdenī, un jāmētā uz smukajām vietām. Izrādās, ka ņikuja tieku apskaidrots, ka ūdenī var līst ja ir sekls, un ir smuka straumīte, bet visādi citādi jācenšas viss apmētāt stāvot krastā...ok...viss tā kā būtu skaidrs un turpinam virzību dodoties pret straumi apmētājos visas iespējamās un neiespējamās vietas. Pēc gabaliņa noiešanas vieplis jautā, vai šis ir mašīnu aizslēdzis...nonākam pie secinājuma, ka "pik-pik" nebija...vieplis dodās atpakaļ, es lēnām, bet dodos tālāk saskaroties ar pirmajiem džungļiem nātrēm un visu pārējo skaisto tieku pie pirmajiem zacepiem, bet priekš iesācēja domāju, ka tīri labi. Pēc laiciņa dzirdu "pik-pik" aha...vieplis nāk atpakaļ Apejot viens otru virzamies uz priekšu, kas man sagādā baigās grūtības, jo sākumā tā īsti nesapratu kā ar to badapātagu tam biezoknim var tikt cauri. karstums nežēlīgs, dunduri atkal sāk kost, jo smēre ar sviedriem un roku mērcēšanu ūdenī ir izgaisusi. Priecē, ka metiens paliek fienāks un jūtu, ka ar vien biežāk varu trāpīt tur kur gribu, vienīgi dažbrīd sūdi sanāk, ka metiena brīdī kāds preteklis dundura paskatā ir izdomājis iekost, piemēram, deniņu rajonā Vēl problēma, kas mani pa retam piemeklē ir upei pāri pārkritušie zari, un kamēr metiena tehnika ir tāda kāda ir, tad Buma rotiņam patīk pārļidot pāri kādam gobas zaram, kas nozīmē, Jūs jau zinat ko nonāku līdz smukai vietiņai, upe met līkumiņu, viens krasts ar smilšu sēri, pār kuru tek strauja straumīte, bet otrs krasts ar smuku bedrīti, kur straume tek līgani. No mana skata punkta bedres tālākajā punktā pārkritis koks, arī bedres izeju noslēdz baļķēns. Pats stāvu uz seklās smilšu sērītes, ūdens draiski spēlējoties vij ūdeņu bizes drusku virs potītēm. Nolemju, ka lai kaut kas sanāktu ir jāizdara precīzs metiens līdz bedres tālakajam punktam, tieši pie iekritušā koka, tālāk jānovada roterītis pēc iespējas ilgāk un smukāk pa dziļo ieplaku, un pirms izejā esošā baļķa gala jāizvelk no bedres un roterīša izvadīšana jānobeidz jau uz seklās sērītes. Ticiet vai nē, bet metiens sanāk ideāls, tieši pirms kritušā koka, mazliet baida, vai gadījumā apakšā nav vēl kāds zara gals, bet šoreiz veiksmīgi, lēnam vadu rotiņu, kad tuvojas jau bedra izeja izvadīšanu jau sāku vadīt uz savu pusi, skatos wow seko forelīte, piebaksta vienreiz, otro riezi, trešo reizi, bet man vairs nav kur turpināt rotera spēli, un forelīte pazūd no mana redzes loka. Liekas, ka būtu vēl kāds metrs kur pavilkt roterīti, būtu ticis pie pirmās punktotās smukulītes. Liela jau nebija, kādi 20 cm, bet vienalga patīkami.
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Laiks ar tik slikts, ka sliktāku grūti iedomāties 
Viens zandarts bija riktīgi labs, bet pavilka zem laivas un kaut kādā veidā aizkabinājās vai aiztinās aiz enkura šņores un nost bija.... 
Man tas toč būtu lielākais. Kopā nomudīju trīs copes un vienu realizēju, bet Spridzeklis nomudīja divas copes no divām 
Garums 60cm. Bet interesanti, ka uz sāniem šim bija šāda rēta. 
Nosvērām un nomērījām - 60cm 1800gr 
Un Anatolijs arī! 
