Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šovakar no 18.00-22.00 biju aizbraucis uz Gauju ar domu kādu sapalu noķert.Sametu gruntenes un par ēsmu izmantoju saldo kukurūzu,līdz 20.00 pilnīgs klusums,sāku jau vainot karstumu,bet tad pieteicās viens zemmēru sapaliņš apm ap 25cm kuru arī uzreiz atbrīvoju.Un tad pašā vakarpusē smuks uzsitiens ,es piecirtu un jūtu ka kaut kas jau smukāks galā rezultātā sapals 1,4kg 47cm .
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar čoms ļoti uzstājīgi centās mani pierunāt, lai iedodos ar viņu ezerā, lai gan baigi negribējās, bet teicās bairīti uzlikšot, kā arī cienītā izteicās, ka baigi gribētu kādu svaigu zandartiņu uz maizītes uzlikt, tamdēļ, lai arī negribīgi, bet tomēr piekritu - domāju vismaz pasēdēšu uz ūdeņiem, pamalkošu bairīti un visādi citādi mēģināšu gūt baudu no atrašanās ezerā.
Braucot iekšā tapa skaidrs, ka vīķes TO ir izdarījušas un vairāk baros savās draiskulību vietās neatrodas - žēl....lai tiktu pie pienācīga raudu/vīķu daudzuma nu būs turpmāk jāpiestrādā :)) Taisot vienu no smēlieniem aš žoklis atkārās - viss tīkliņš dauzās un smagums iespaidīgs, pilnīgi bail palikās par koku izturību un ārā no ūdens nemaz necēlu. Tīkliņā izrādās pilns ar raudām, bet raudas tādas nu +/- 200 grami - domāju, ka vienā smēlienā īstenoju raudotāju copes reizi ar pludiņu :DD Tāda izmēra raudas gan priekš zandartiem īsti roka neceļās likt virsū, paņēmu tik vienu un pārējās palaidu savās darīšanās atpakaļ - baigi smukais skats, kad tāds bars, tāda izmēra raudas, meklē ceļu ārā no tīkliņa, viena otru stumjot uz priekšu, ka tik ātrāk tiktu ārā :))) Nezin kāpēc, bet tāds patīkams prieks pārņem, garīgais arī labu labais un uz tādas pacilātu sajūtu rēķina darbojos tālāk. Mazliet nācās piepūlēties, taču pelde ārpus laivas patīkami atdzesē un iepriekšējās grūtības aizmirstās vienā mirklī. Kad esam laivā, varu pamalkot veiksmīgi iegūto bairīti :)) Īstenībā, pat pārņem tik patīkama sajūta, ka nemaz nekur vairāk negribās doties - gribās tik vien, kā atgulties un ar bairīti rokās lūkoties debesīs un kārtējo karstuma vilni apslāpēt ar vēl vienu peldi, bet ja jau cope, tad cope :))) Spriežot pēc vēja virziena - lai arī salīdzinoši mazs, bet tajā pat laikā ļoti patīkams un smuks ziemelītis, liek man apdomāties par vietas izvēli. Zinu, ka vajag apstāties ļoti tuvu dziļuma valnim, jo pulkstens nodevīgi rāda, ka ir tikai 17:00, līdz ar to mērķauditorija diezvai būs aizdevusies kaut kur dziļāk sēklī, bet visdrīzāk slēpsies no sakarsētā ūdensslāņa kaut kur dziļākās vagās. Ar nodomu izmetu enkuru gabalu no kants un stumju laivu pa vējam, līdz brīdim, kamēr tieku spēji nostopēts - ahā, kants ir klāt, līdz ar to arī vieta, kur sāksim kaut ko provēt izmānīt. Čoma kāti tiek izdaiļoti ar slaidas vīķes trakulību, kā arī ar smukas sārtacītes treknajiem sāniem. Pats arī jaunu neko vairs negribu atklāt un pieturos pārbaudītām vērtībām, respektīvi, daru tieši tā pat - uz viena raudiņa, uz otra vīķuks :))) Čomam, gan uzreiz piebildu, ka šodien nebūs mana diena, jo uz copi baigi negribu iespringt, un lai šis cīnās ar pilnu sparu, taču nepaiet 5 minūtes, kad manējā makšķere, kas izaicinoši iekarināta tieši aiz kants, pēc ļoti līdzīga principa, kā enkurs, paliek nemierīga un pludiņš sāk nodevīgi rādīt, ka TUR lejā kaut kas notiek. Svaigā un žiperīgā vīķīte liekas, ka nu būs notiesāta, seko pilnīgi precīzi izpildīts piecirtiens, pēc kura ir skaidrs, ka galā vajadzētu būt mēram. Tā arī ir, pēc brīža uztveramajā tīkliņā parādās smuks baltvēderis. Tātad vismaz viens, ko aizlaist maizītēs būs :))) Daudz nedomādams, nogādāju vēl vienu draisku vīķi, turpat, kur iepriekšējo. Viena pīpe, viens liels malks par pirmo pieveikto un varam turpināt priecāties par foršajiem laikapstākļiem, kas ideāli piemēroti šāda veida copei. Jāpiebilst, ka pirmais zandarts arī man uzsita tādu kā adrenalīnu, kas iepriekšējo nodomu par laisku sēdēšanu laivā atņēma kā ar pirksta vēzienu un nu jau arī sāku aktīvāk iespringt uz vēl kāda smukuļa pieveikšanu, kā nekā kāpēc apēst pāris maizītes, ja var apēst vairāk maizītes :DD Pagājušas minūtes 10 un atkal sevi darbībā pieteic tāpati makšķere, viss notiek tāpat kā pirmstam, līdz ar to atliek tik vien, kā iespēt uztaisīt skaistu piecirtienu. Tas izdodas un rokas negausīgi dursta vēl viens skaistulis...sāpīgi, bet tomēr patīkami :)) Arī čomam, atkārtojot līdzīgas izdarības, kā to daru es, izdodas tikt pie skaistas copes, taču piecirtiens tiek uztaisīts tā, ka zandartam ir iespēja saprast, ka nav labi un laicīgi atbrīvoties no mānīgās raudas - tika piecirsta pārlieku gari atstātā aukla, ārā iznāk tik vien kā saplēsta rauda - žēl. Bet, lai arī ar dusmīgu skatienu, bet čoms ir apņēmības pilns un aizgādā raudiņu uz potenciālu uzbrukuma zonu. Veiksmīgi, jo drīz vien seko kārtējā cope, taču šoreiz tika pārlieki ilgi nogaidīts un iznākums tieši tāds pats, kā iepriekšējā reizē. Man piesakās skaists asarīts, ko diemžēl neizdodas amnestēt :((( Tālāk seko pigors - man ir it kā smuka cope, vārga, bet tāda, kā stabila :DD Piecērtu, laikam ir, bet kaut kas mazs, velkot ārā secinu, ka tomēr nav, kaut gan pie laivas parādās āķis ar divām zivtiņām uz tā - mana rauda (zandarta paplucināta) un breksītis 150 gr svarā, kuram āķa smaile no ārpuses aizķērusies aiz žokļa - kā to var dabūt gatavu, tiešām vēljoprojām nesaprotu. Pagājušajā copes reizē arī bija pigors - pēc skaistas copes piecirtu, un pēc pirmā metra kaut kas smuks notinās no āķa. Ārā izvilku sagrauztu raudu, kurai blakus uz āķa bija gandrīz pilnībā sagremots asaris :DDD Laikam atņēmu kādam jau apēstās vakariņas :DD Bet turpinot par copi - čoms tiek pie vēl vienas pazaudētas zivs un nolemjam, ka aizlaidīsim citas vietas, cita bara meklējumos. Ezerā no Daugavas parādās arī Zaraza, kas nostājas netālu no mūsu sākuma vietas, bet Daugava pret viņu nav bijusi dāsna. Mēs atrodam jaunu vietiņu un ceram uz labu rezultātu. No sākuma piesakās daudz asarīši - praktiski uz visām makšķerēm, taču izmēros knapi uz pusi lielāki, kā mailītes. Asari ķeras raiti, pa vidam man piesakās arī smukāki eksemplāri, bet nu tā galīgi nav mūsu mērķa zivs...Pēkšņi viens no maniem kātiem sāk izmisīgi locīties un tā vien prasās pārlekt pāri bortam, liekās, ka pēdējā mirklī to spēju saķert un ataisīt vaļā spoles lociņu, taču virs ūdens parādās guļoš pludiņš...pļac...sajuta pretestību un izspļāva, tomēr ar mazu cerības dzirkstīti piecirtienu izdaru....IR!! pretestība smuka, čoms paķer tīkliņu, bet pusceļā šim saku, lai liek tik nost - ņiprāks asarītis :DD Taču pie laivas parādās smukas līdakas ģīmis, pirms spēju ko bilst čoms pagrāba tīkliņu un ļoti filigrāni to iesmēla tīkliņā..vai tu re kā!!! :))) Pēc brītiņa piesakās pāris zemmēri, kas liecina, ka zandarti šeit tomēr ir, bet laiks iet un šādi spēlējoties ar zivtiņām, kas nav skaistie zandarti, ir pienācis vakars un laiks doties, vēl tak Daugavu jāmēģina paretināt :)) Pa ceļam tiekam pie vēl kādas zivtiņas, ko likt uz āķa, jo šī vakara cope ir prasījusi lielu mailīšu patēriņu. Klāt pietuvojusies viltīgā Daugava, kas šogad ir bijusi īpaši viltīga attiecībā pret zandartu lomiem. Tā kā ir diezgan spēcīga straumīte, nolemju nevis ierasti lēnām slīdēt un vazāt mazo bumbiņu, bet gan nostāties uz enkura un mēģināt paņemt maksimāli lielu rādiusu riņķī laivai izmantojot pludiņus. kas izrādās arī tīri veiksmīgi - čoms tiek pie zemmēra un pāris copītes nerealizē, kad arī mans pluds sakustās, piecērtu, OHO!! nu jau cīkstiņš stipri iespaidīgāks, bet tomēr laivā tiek iecelts zandarts, kas svarā noteikti virs 2 kg...vai ku skaists...pēc tam aiziet arī otrs pluds, atkal veiksmīgs piecirtiens un OHO!! :DDD šoreis laivā nonāk drusku mazāks, bet virs 1.5 kg noteikti. Čomam izdodas pazaudēt vēl pārīti, bet tā arī nevaram saprast, kas pa problēmu, jo inventārs vienāds, tehnika arī pie pēdējām zaudēm ir bijusi augstākajā līmenī, bet kaut kas tomēr nenostrādā, šādi spriedelējot man piesakās vēl viens brašulis. Esam dikti aizrāvušies un pienākusi jau tumsa, vairs redzēt īsti neko nevar, bet adrenalīns kūsā :DD visu idilli pārtrauc šaušalīga zibeņošana visās debess pusēs...mums palika bail un mukām mājā. Čoms tik braucot piebilda...mjā...šodien tik tiešām nebija Tava diena...lai nebūtu tik liela smeldze dvēselē pusi loma uzdāļāju viņam - man zandarts saldajā krējumā nesanāks, bet pie maizītēm tikšu gan!
Ne asakas, Jums visiem!
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar ar Spridzekli ar mazo piepūšamo laiviņu ielaidāmies Ķīšezerā uz līdakām
Sākumā ezerā bija palieli viļņi, bet tas copei netraucēja Izmēģinājām vairākas potenciālās līdaku vietas, bet bija tikai viena asara copīte un to pašu pie laivas dabūt neizdevās. Tad izdomājām pārslēgties uz asaru copi Rezultāti bija līdzīgi - potenciālajās asaru vietās copes nebija Iebraucām arī Mīlgrāvja kanālā, tur rezultāts līdzīgs P.S. Tālākajā laivā sēž Zaraza ar kolēģi!
Vēlāk nolēmām, ka jāmēģina tomēr noķert kāda līdaka, tāpēc atgriezāmies pie potenciālajām līdaku vietām. Jau veicot pirmo apli pa līdaku vietām, Spridzeklim beidzot izdevās - pieķērās mērķa zivs! Jau pēc pretošanās varēja just, ka līdaka ir tīri forša! Par cik Spridzeklis sen uz spiningu nebija ķēris, tad es viņu visu laiku mēģināju koriģēt, lai nesteizās ar zivs izvadīšanu Bet viņš visu darīja pareizi un līdaka pamazām tuvojās laivai.....un tad viņa uztaisīja tik skaistu svecīti, ka varēja tikai kost pirkstos, ka kamera nav ieslēgta Pēc sveces Spridzeklis tomēr zivi laivā iedabūja un varēja smaidīt
Nomērījām, zivs 62cm, svaru nezinam un nav arī svarīgi! Normāla mēra līdaka! Pie tam Spridzeklim uz spiningu lielākā, jo visas savas lielākās(lielākā viņam, ja kas 8kg) ir noķēris uz dzīvo ēsmu. Tad kādu laiku copes nebija, bet taisot otro apli pa līdaku vietām, Spridzeklim pieķērās tāds līdacēns, kādu es vēl nebiju redzējis Knapi lielāks par šūpiņu Par laimi pie pašas laivas tas atkabinājās un nebija tas jāvēlk ārā no ūdens Es vakar tā arī paliku bez līdakas, bet toties prieks par copes kolēģi! Kad devāmies krastā, Ķīšezerā saskaitījām 32 laivas, plus vēl nevarēja redzēt to galu, kas no Mīlgrāvja kanāla pa labi uz Mežaparka pusi
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar centos izmānīt kādu līdaku vosa dīķos. Sākums jau laicīgi ap kādiem 16, bija cerība ko noķert agrāk par standarta vakara copes laikiem, jo laikapstakļi bija labvēlīgi, tomēr kad nokļuvu pie udens sāka spīdēt spoža saule..
Tā reāli, kā jau gaidīts līdz kādiem 20 pilnīgs klusums, arī pec tam ļoti maza aktivitāte. kopumā uz 2 cilvēkiem noķertas 5 zem / maz / bez - izmēra līdaciņas. Beigās gan vienu mēra līdaku kolēģim izdevās izvilināt, ap kādiem pulkstens 21, tomēr cope kopumā ļoti švaka.
Jāgatavojas braucienam uz kaņieri, pagajušajā 5dienā labs ņēmiens bija, diemžēl nekas diži liels, bet tik un tā apmēram pusotras stundas laikā izvilktas tika kādas 8 līdakas, no kurām 4 bija ap mēru. Jācer ka šo 5dien veiksies vismaz tik pat labi.
Atkal saka, ka atskaite pa garu, tādēļ atkal 2 daļās: 1) EHH, veči un vecenes!!! esmu gulējis baigi maz, bet sajūtas el fantastiko!!! :))
vakar pēc darba ar parcopi.lv nolēmām doties uz Vecdaugavu, kādu līni izsēdēt. Lai nebūtu liekas klapatas un neērtības, nolēmām, ka brauksim ar manu laivu. Nolemts, tiek darīts un motorīts jau rūc uz nolemto galamērķi. Pa ceļam viena barža bija izdomājusi mūs paņemt uz masu, bet man viņu palika žēl un veikla motorīša darbība un no sadursmes izvairamies, lai gan tā pat skaidrs, ka sadursmē es būtu vienkārši viņai izskrējis cauri un šamais būtu nogājis lejā žļurkstēdams Galā nonākam baigi žiperīgi un secinam, ka doties līņos vēl ir drusku pa agru, tādēļ nolemjam paretināt vietējo līdaku faunu, izmantojot spiningus. vējš gan mainījās baigi bieži - ta mūs nes uz vienu pusi, ta uz otru un tādā garā mēģinājām noslīdēt gar zāļu malu un nomētāt potenciālās zaļo atrašanās vietas. Mētājām, mētājām, bet ķeras nebija. Taču līdakas nekaunīgi atrādīja savas atrašanās vietas negausīgi izlecot no zāļu biezokņa, taču tur tām tikt klāt neiespējami. Seko viens līdakplunkšķis uz zāļu robežas...hmm...tur jau arī varētu tikt klāt. Buma šūpiņš tiek raidīts iepriekšminētās vietas virzienā un novadīts iespējami tuvu zāļu piezokņai, un vai Tu re, galā kaut kas tomēr uztirinās, bet uzreiz tapa skaidrs, ka tā nebūs uztveramā tīkliņa cienīga un pie laivas parādās, protams, skaista, bet nu izcila maza līdaciņa :)) to arī atsvabinu un turpinam darbināties laiski malkojot bairīti un nomētājot skaistākās vietas. Vairāk arī nekas mūs priecēt negribēja, tamdēļ nolēmām, ka laidīsim zāļu biezoknī līņu vietas meklējumos. Ar nelielām grūtībām, jo laiva tomēr nav īsti piemērota, lai pārvietotos pa tādu lēpju paklāju, bet atrodam vietu, kas abiem liekas baigi pieņemamā, gan līnītim, gan arī blakus ir brīvs pleķītis, kur nogādāt kādu mazo rudulīti līdakmemmei - ar domu, ja nebūs līnis, tad varbūt paķers kāda lāsumainā. Man tika iedāļāts kāts, jo priekš šāda veida copes inventārs man ir tieši nulle :DD Tika sagatavotas dažāda veida ēsmas - kukurūza, rupjmaize, divu veidu sliekas un mannas biezenis. Nolēmām kurā pleķa galā katrs raidīsim pludu un šovs var sākties!!! No sākuma tiek ieraidītas barības bumbas, kas paredzētas lai to sūkātāju pasauktu mums tuvāk, un tad jau varam sākt darboties. Dikti gribējās tikt pie kāda mazāka rudulīša, lai to varētu izlikt slēpnī, bet man izdodas tikt tikai pie rudulīšiem, kurus likt līdakai kā ēsmu baigi prātīgi viss nebūtu, bet parcopi.lv tiek pie plinderīša, kuru tad arī viņš iekarina vienā smukā zāļu lodziņā. Nolemjam, ka nu būtu pienācis laiks likt lielāku kumāsu uz āķa un mēģināt izsēdēt līņa papu, tā arī daram. Tomēr forši ir tā, zāļu ieskautam, klusi un mierīgi sēdēt, malkot aliņu un vērot pluda izdarības :)) ne cik ilgi nav jāgaida, kad parcopi.lv pludiņš tiek noguldīts, ar domu, ka atkal rudulis seko piecirtiens, bet gaidītā ruduļa vidū virs ūdens parādās smuka līņa grimases, bet tas arī bija viss līnis tik vien kā paņirgājās laikam tik ātri nevajadzēja piecirst :))) arī man seko līdzīga cope, kuru izgaidu, bet cerētā līņa vietā laivā tiek iecelts rudulis. Pēc kāda laiciņa netālu no mūsu iebarotā pleķīša lēpju lapas pacilāja cerētais līnis, bet viņš laikam tikai paskatījās un pasmaidīja par diviem čaļiem un saprata kamdēļ tik gards labumu galds viņam drusku tālāk noklāts. Laiks gāja, bet līnītis nepieteicās, bairīts arī negaidīti ātri izbeidzās, bet tik patīkami siltos laikapstākļos tā vien prasījās pēc vēl kāda. Nolēmām, ka laižam uz Daugavu, varbūt vakarā kāds zanderītis iepriecēs, a bet pa ceļam uz zandartvietu krastā ir Maxima Metām ugunsrobā un laidām, lai paspētu tikt pie kāda veldzējošā materiāla :))) Pa ceļam mēģinājām tikt arī pie kādas mailītes, bet tajos ūdeņos man nekas labs nesanāca tamdēļ lieki laikus netērējām, bet braucām, ar domu, gan jau, ka tur, kaut ko uz vietas sabakstīsim :)) laiks rit bet maximu vēl neredz, spriedze aug, jo pēc cerībām paspēt, bet beigās tomēr nepaspēt, justos dikti jau dikti vīlušies. Parādās maxima, maucam krastā, lecu ārā un skrienu. Skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj... :))) un vai tu re...paspēju ar!!! atpakaļ uz laivu gāju apmierinātības pilns un laimīgs, kā tikko....šobrīd nevaru izdomāt kas! nu bija pienākusi kārta tikt pie mailītēm. To arī salīdzinoši fiksi un veiksmīgi izdarījām un šovs var sākties 2!!! Izmetām enkurus un iemetām pludiņus. Necik ilgi nav jāgaida un parcopi.lv tiek pie mēra zandarta, es paralēli pludiņam nolēmu paspēlēties ar DS. Izjusti, taustoties lēnām tirinu, pēkšņi tuk, un galā kāds smukulis sēž, bet švaki piecirtu un šamais ņēma un notina makšķeri. Par piemiņu atstāja vien no āķa, ļerpatā karājušos, norautu gumiņu. Ārā satumst un pludi paliek nepamanāmi, tomēr pamanu, ka manējā vairāk nav...piecērtu, bet pa tukšo. Klāt piebrauc Gintsgg ar Brusi, kuri nolēmuši nodoties nakts ekspedīcijai. Nododam viņiem stafeti un paši braucam mājās. Lai arī līnis mūs piesmēja, bet copē pavadītais laiciņš bija baigi feinais :))))
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
2) domājāt, ka tās ir stāsta beigas?? nekā nebija, tas tik tāds ievads vien bija!!! :))
Aizdevos mājās, saguris, tamdēļ devos uzreiz pie miera, bet modinātāju ar nodomu uzliku uz 02:30 :))) Jūs jau noteikti saprotat, ko ar to gribu pateikt Aizmigu uzreiz un liekas, ka jau nežēlīgi klaudzinās vibrējošais modinātājs. Nu kāda velna pēc es esmu izdomājis šorīt kaut kur doties??? Galva tāda smaga un jau silti iegulētā gulta galīgi nekur negrib laist, bet nu, kas iecerēts, jāīsteno dzīvē tātad raušos no gultas ārā, pieeju pie ledusskapja, izņemu salātiņus, un vai tu re ledusskapī aizķēries arī viens alucītis :)) fiksas brokastiņas un nu jau spēki atgriezušies. Tātad, esmu gatavs doties "LIELO ekspedīcija Nr.1" No vakardienas jāpiekārto laiva, jāsagatavo copenītes un laižos. Pa ceļam domāju satikt čaļus, kas devušies nakts ekspedīcijā, bet viņi nav tur, kur bija, kad aizbraucām gribēju piezvanīt, bet 1. esmu aizmirsis telefonu mājās, jo noliekot dedzīgo modinātāju, tas palika turpat vāļāties, un 2. bija aizdomas, ka abi ir tomēr neizturējuši un aizdevušies mājās Šodien ir tā diena, kad tās 200 g raudas būtu tieši tas, ko vajag, jo kā nekā "LIELO ekspedīcija". Ar mailītēm baigi jautri negāja, bet tiku gan pie mazākām, gan lielākām raudām. Uz tām tad arī nolēmu strādāt. Iebraucu iekšā ezerā, un nolēmu sākt no vienas kants un pa to virzīties tālak un tālāk. Aprīkoju divas makšķeres - vienu 4 metrīgu bomi, kas tiek ielaists tieši laivas aizmugurē, otru savu bumbiņu, tik ar kudiš ņiprākām auklām. Ar metāla pavadiņām un āķiem ir maza problēma - beigušies, bet kaut ko sameklēju un kaut ko sameistaroju. Eholota nav, kas šo pasākumu ļoti sarežģī, bet agrākos laikos tak arī nebija un nebija ne vainas. Esmu gatavs sākt. Izvēlētā sākuma vieta ir viena no labākajām līdakas vietām, kurā sevi ir atrādījušas ne viena vien memmīte. Atrodu kanti un pa to ļoti lēnu garu slīdu uz priekšu. "loti negribās ticēt, ka šajā vietā nekā nebūs, jo vieta līdakām vienmēr ir bijusi tiešām mīļa. Pēkšņi rokas bumbiņa iedod jocīgu piesitienu, kas varbūt arī bija svins, kas dauzās pret gliemežnīcām, bet pietiekoši aizdomīgs, lai es piebrembzētu un drusku nogaidītu. Nekāda kustība nenotiek, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka lielās līdakas, reti, kad pagrābjot mailīti, dziļumā, cenšas kaut kur skriet, tāpēc pagaidu vēl mazliet. Nu labi...pievelku lieko auklu un piecērtu...JOMAJO!!! vai nu zaceps, vai IR!!! Tiešām IR!!! sākās baigais trādirīdi, viņa velk, es velku, tad viņa, tad es...sirds klapē, jo šogad tik lielu uz bumbiņas (izņemot to monstru) neesmu vilcis, cīņa ilga, un pretinieku nevaru ieraudzīt vēljoprojām, kad seko spējš skrējien augšā, apmēram 10 metrus no laivas, sapratu, ka darīšana ar smuku līdaku. Ļoti uzraucos, lai nebūtu sveces, jo ja ir svece, tad tā parasti beidzās līdakai pa labu, jo ar rokām es neku prātīgi nevaru izdarīt. Tomēr sveces nav, viens baigais mutulis un vēl viens skrējiens lejā, bet var just, ka līdaka sāk pagurt, tomēr cīņai galu vēljoprojām neredzu, jo pie laivas vēl augšā neesmu dabujis. Kad beidzot tas izdodas, un izodas tai "mazajai" skaistulei ielūkoties acīs, pēc tīkliņa vēl nestiepos, jo biju pārliecināts, ka ieraugot mani, sekos vēl viens agresīvs tesiens lejā, un tam ir ļoti labi jāsagatavojas. Tā arī bija šoreiz, pēc mazas atrādīšanās seko stiepiens lejā, kuru apslāpējot, beidzot pie sāniem pielieku tīkliņu, jo nu beidzot ieraudzīju arī cīņas galu. Lieliski - kā tādu baļķēnu uzvilku viņu augšā un ieslidināju tīkliņā....veči....ja Jūs zinātu, kas man tajā brīdī bija pa kaifu...diemžēl to uz papīra uzlikt es nemāku, bet nu jutos es tiešām, kā citā pasaulē. Līdakai virs 5kg jābūt un sirds vēljoprojām nevar norimties, jo tā emociju gamma mani ir tik ļoti uzvilkusi, ka vēl labu laiku dzīvojos ar drebošām rokām. Ekspedīcija jau ir izdevusies, bet tas vēl tikai sākums, es turpinu!!! Turpinu slīdēt pa kanti, turpinu darboties kā līdz šim, turpinu priecāties, uzmetot aci uz tās līdakas raibo asti, kas neielīdusi kastē vāļājās uz laivas grīdas! Turpinājumā seko it kā copes, bet tās tās viltīgās, gliemežu radītās. Noslīdēju netīšām nost no kants un zem manis jau stirpi virs 10 metriem, tasījos laist atpakaļ uz kants pusi, kad seko stiprs sitiens pa roku - tas, ka tā ir cope, zinu 100% jo tur vienkārši nekas cits nevar būt!!! nogaidu un piecērtu...mammīt mīļo...monstrs....monstrs, ka es jums saku...monstrs...daru ko varu, bet tas tur lejā staigā kā grib, bet pateicoties 0.5 mono auklai spēju viņu pieturēt un neļaut aizskriet projām...pagāja minūtes piecas, un kārtējā smagnējajā tesienā aukla palika viegla....rokas trīc...bet ko darīt?? nespēju nomierināties, bet tāpat kā tās brīnumainās sajūtas arī šīs nemāku Jums izklāstīt....āķis laikam nebija kārtīgi ieķēries, un priekš tā zvēram, tas vienžuburis, ko izmantoju, domāju arī ir kudiš pa mazu....mazliet pasēžu neko nedarot, nedaudz vajag papīpēt, jo adrenalīns neļauj copi turpināt....pēc ilgākas pauzes, tomēr turpinu...viltīgā kants tomēr nespēj noslēpt vēl vienu copi, pēc kuras piecirtiena, atkal esmu uz pakaļas...sākās vēl viens cīkstiņš, resnā aukla pirkstos dzied, bet šoreiz noteicējs esmu es, un šoreiz stipri ātrāk, kā pirmo, pie laivas pievelku vēl vienu zvēriņu...izmēros tādu pašu kā pirmo...veči...esmu laimīgs...tādu kaifu no copes sen nebiju guvis...arī šo līdaku izdodas iesmelt tīkliņā. Novīdēja pat doma, ka jālaiž vaļā, jo ar to vienu, kas laivā man priekš kotļetiem pietiek atliektiem galiem, bet āķis ir neredzami diļi lielajā rīklē, varētu griezt it kā nost, bet vairāk pavadiņu man nav :((( tādēļ šai, diemžēl arī bija nolemts nonākt laivā. Pēc diezgan lielas operācijas, bet tomēr tieku pie sava āķa un pienācis laiks atkal nomierināties....veči...ka es Jums saku...kaifs ir neaprakstāms!!! Nolemju vēl pabeigt iecerēto maršrutu un doties uz mājām, jo uz darbu tak arī jāiet! Turpinu slīdēt, liekas, ka ir cope...nogaidu, piecērtu, bet izvelku pliku āķi...nezinu, vai nu gliemeži, vai cope, bet iznākums ir tāds, kāds ir. Jauna "raudiņa" un jāpiebeidz iesāktais, kaut gan tās emocijas, kas manī valda, neļauj sakarīgi domāt un darboties, bet kolīdz sajūtu vēl vienu ļoti izteiksmīgu copi, domas pievēršas tikai un vienīgi tai...šoreiz seko arī lēns, smagnējs stpiepiens lielās dzelmes virzienā....piecērtu...mammīt mīļo!!! monstrs...atkal ir monstrs...šoreiz domas ir par to, ka gribu vismaz ieraudzīt, kas ir lejā, tad es būšu uzvarējis, un neko vairāk man nevajag. Viss notiek pēc iepriekšējā scenārija..esmu bespēcīgs, pat mēģinu paairēties viņa vilciena virzienā, bet tas neko nedod...pārāk liels spēks ir apakšā, ja būtu kāts ar spoli,t ad protams, būtu cita runāšana...bet es vēl neesmu padevies..turpinu darīt ko varu, bet līdz ūdens virsmai nevaru dabūt...atliek kausēt, stīvēties pretī, kamēr nogurs, bet tas nenotiek...kārtējais skrējiens..un atkal aukla atslābst...liekas, ka asariņa acu kaktā nostājās un gribēja jau tecēt lejā..žēl, tiešām žēl, jo nezinu, ko izdarīju ne tā kā vajag, laikam tik vien kā atkal nepareizais āķa izmērs, bet tās divas skaistules, kuras pievarēju, garīgo uzlabo par visiem 100% un ar tādu domu arī laižu mājās. Veči, es Jums saku..esmu baigi noguris, bet neizsakāmi labā garastāvoklī un visu šo rakstot, rokas trīc vēljoprojām!
Ne asakas, Jums visiem!
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Nu jā, uz lielām zivīm - lielāka ēsma! Kaut gan pagājušo gadu Daugavā tas lielais sams paņēma uz ~ 80gr karūsiņu. Laikam bija tikko padzēris aliņu un gribēja uzkost
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Pēc sveces Spridzeklis tomēr zivi laivā iedabūja un varēja smaidīt 
