Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Atskaite par copi jūrā.Vakar aizbraucu uz jūru pie Tūjas atpūtas vietā Krimalnieki vakarpusē iebraucu ar laiviņu pamētāt špini,mainiju gan rotiņus un mēģināju uz džiga,bet nekas nebija ,tikai beigās pirms braukšanas arā bija viens smuks uzsitiens un rezutātā nokosta džigam astīte.Pašā vakarā laimi gribēja izprovēt sieva kura nolēma pamēģināt kādu asaru noķert uz sliekas un rezultātā izdevā viņai piemānīt 6gb ašukus un dažus lučus.Tā kā bija visu nakti grauzts cepums tad pašam no rīta nebija ne spēka ,ne gribēšana braukt jūrā,tad no rīta sieva ar draudzeni atkal iebrauca jūrā pacopēt un atkal dabuja dažus asarus,izmērs gan bija tāds pašvaks.Tā kā laikam vēl nedaudz vēl jāpagaida,jo bija piebraucis viens vietējais zvejnieks kurš piedāvā kupinātus asarus un vimbas ,arī teica ka nekas dižs tiklos nelien.Katrā ziņā laiciņs bija forš ,jūra diezgan mierīga un labi pavadīts laiks.
Ja jau tur tik daudz sapalu, tad pamēģini ar burbuļpludu papludināt kādu sienāzi vai vaboli, vai arī maizi
Man jau ir burbuļpluds un pludinu viskautko, bet vienkārši man ar to sienāžu un spāru ķeršanu pārāk neveicās, mazos sienāžus un dundurus atkal apēd maziņie, bet maizi man lielie negrib ņemt.
Copmanis - tagad jau viss tik pamazām sāksies, augusts ir vislabākais mēnesis
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šovakar sanāca ātrāk izrauties no darba un kopā ar Zivnieku devāmies Ķīšezerā. No ezera nāca ārā baigā straume, tāpēc bija grūtības saķert mailes. Tomēr mums tas izdevās, vienīgi vīķes gan gandrīz nebija, pārsvarā mazākas un lielākas raudiņas Iebraucām ezerā, bet tur vilnis gandrīz kā jūrā Tomēr mūs tas neatturēja un mēs atradām perspektīvu vietu, noenkurojāmies un sākām copēt. Copes bija un ne maz, bet tādos viļņos tās bija grūti saredzamas vai vispār nesaredzamas, tāpēc bieži sanāca izvilkt jau apskādētu maili. Pirmais zivi noķēra Zivnieks un tas bija asaris uz kādi 400gr! Vēl viņam trāpījās pavisam neliels zemmēra zandartelis, kas tika atlaists paaugties. Bija vēl copes, bet bija ļoti lielas grūtības ar realizāciju. Vēl pa Ķīšezeru vizinājās Zaraza ar kompāniju, bet izskatījās, ka lielais vilnis viņus arī neiepriecina Pamainījām vietu, tur sākās asaru copes un beidzot pirmo zivi noķēru arī es. Tas gan bija neliels asaris, ka uzreiz tika atbrīvots Vēlāk mums nez kāpēc uzbruka maza kaija Tā riņķoja virs mūsu laivas un mēģināja pikēt uz mums Nācās atgaiņāties no nelūgtās viešņas ar makšķerkātu Par cik nekas prātīgs nepieteicās un jau pulkstenis rādīja vakaru, tika nolemts vēl ieskriet Daugavā. Daugavā dikti traucēja ķert lielā straume, bet pirmās copes sekoja jau tūlīt pēc ierašanās. Nepagāja ilgs laiks, kad man pēc dažām tukšajām copēm izdevās beidzot piecirst zandartu! Sākuma pat domāju, ka zeceps, tad tik sapratu, ka zivs. Pievilku pie laivas un tālāk Zivnieks man palīdzēja ar uztveramo tīkliņu to iedabūt laivā. Un labi vien bija, jo zandarts uzreiz pēc nokļūšanas uztveramajā tīkliņā izspļāva āķi. A zandarts smuks - 59cm 1600gr Zivnieks arī dabūja zandartu, bet zemmēra, kas atkal godīgi tika atlaists! Vēl pēc brīža man izdevās tikt pie sava otra zandarta, ko atkal laipnais kolēģis palīdzēja iedabūt laivā! Šoreiz mazāks, bet tāpat smuks zandarts - 51cm 950gr Tā man šoreiz sanāca tikt pie diviem smukiem zandartiem! Ja ne lielais vējš ezerā, tad domāju, ka loms būtu vēl krietni labāks, sevišķi jau Zivniekam! Tik skaisti aprakstīt, kā viņš, es nemāku, bet apmēram tā mums gāja! Te es ar saviem zandartiem
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar biju uz laukiem aizlaidis dīķī pacopēt.Sākums cerīgs jo puikam pieķērās 35 cm. sapals,man kas normāls norāvās,pēctam ilgi klusums ja neskaita 15 cm garus līnīšus.Pašā vakarā puikam līnis ap 30 cm. man karūsa ap 35-37 cm. vēl vienu copi nopūdelēju.
Man saka, ka pa garu atskaite esot :DD sadalīšu divās daļās: 1) baigi slinks esmu sameties uz rakstīšanu :DD bet nu pēdējo 10 dienu laikā, ezerā neesmu bijis tik 2 dienas :DD šajās 8 copes dienās sekmes ir bijušas ļoti mainīgas, jāpiebilst, ka 5 no tām prātu ir maitājis vilnis ezerā, kas spītīgi kūla baltas putas, tādējādi manu copīti dikti, jau dikti apgrūtinot...bet arī piedzīvojumi šajās copes reizēs bija feini - kā piemērām, liekas ar trakumsērgu slima kaija, kurai likās pilnīgi normāli pikēt virsū laivai, bet ņemot talkā makšķeres un izmantojot "gaiņājuma" paņēmienu, no tās izdevās tikt vaļā. Bija arī pāris vēja dēļotāji, kuriem savukārt likās pilnīgi normāla parādība pārbraukt pāri iemestiem pludiņiem, jāpiebilst, ka mātes vārdus viņi arī izdzirdēja pietiekami skaļus un skaidrus, lai šai laivai vairāk tuvumā nerādītos. Redzēju arī "laiviņu", kas "lēnu garu" pabrauca man garām, kurai aizmuguri rotāja DIVAS Hondiņas, katrai aizmugurē smuks cipariņš - 225 :DD Mjā...450 ZS, tas jau tik vien kā 180 reizes vairāk nekā man... :DDD Izdevās izvilkt arī skaistu mēra zandartu (ap 50 cm), ko nepārprotami nesen bija iekārojusi līdaka - LIELA līdaka - lieliski varēja redzēt līdakas žokļa aprises, kurš liekās labu laiku šķērsām bija sevī noturējis zandartu, par ko liecināja nesenās brūces abos sānos - iedomājaties žokļa platums bija vismaz 35-40 cm plats - smuka memmīte ne?? :DD
bet drusciņ vairāk pastāstīšu par vakardienas pavadīto vakaru ezerā.
Tātad - "Vakars uz ezera"
Viss iesākās ļoti veiksmīgi - jau 12os tiku prom no darbiem un kaut arī kārtējo reizi ārā valdīja diezgan pamatīga vēja šalkoņa līganajās bērzu galotnēs, nolēmu, ka mājās nesēdēšu un mājas darbus atstāšu citai dienai :DD šis gan bija arī jāmēģina maigi ieskaidrot otrajai pusītei, par laimi ir tādi mobilie telefoni, jo klātienē diez vai tas maz būtu izdevies :DD Bet nav ko daudz prātuļot, aizgāju uz veikalu, kuņģīts sāka lipt pie mugurējās daļas klāt, jo vēl nebiju paspējis tikt pie pustdienām :(( nolēmu uzlikt mīksto visādiem ticējumiem un nopirku marinētu siļķi divās dažādās marinādēs - vienu klasisko, otru majonēzē, klāt pieķēru arī divus sarkanos sīpolus, svaigu baltmaizes kukulīti un šo to piedzeramu :DD Lēnu garu, jo steigties nav kur - kā nekā viss vakars vēl ir priekšā, riktēju laivas saturu, kad it kā viss sakārtots, ieripināju savu mazo, mīļo, sarkanbalto starp spītīgi saaugušām lēpju lapām - tās gan šogad ellīgi daudz saaugušas, bail iedomāties kas būs pēc pāris gadiem, bet tā kā laiva jau ūdenī, nav ko daudz veltīgi laiku tērēt ar domām par ko citu, kā vienīgi par to, kā mani šodien uzņems ezers. Ierūcināju uzticamo darba zirgu un lēnu garu stūrēju sava mīļā ezera virzienā. Pa ceļam viss jau bija skaidrs - kārtējā cope, kurā gar laivas bortiem šņakāsies iespaidīga izmēra viļņi. Vēja virziens, kā par laimi ir austrumnieks, pie kam tīrs austrumnieks, tas nozīmē, ka vilnis nebūs gluži maksimālais, bet ja tas sadomās iegriezties kaut drusciņ uz DA, tad prieka brīži garantēti :DD Bet arī tam austrumam ir viena slikta īpašība - viņam baigi patīk dzīt no ezera ārā ūdeni, kas nozīmē, ka mani kanālā sagaida ievērojama pretstraume, kas savukārt man nozīmē zināmu piepūli mailīšu saķerstīšanā, jo esmu viens pats. Kā izrādās, tad manas domas diemžēl ir piepildījušās, straume ar ļoti platiem, ātriem un smagnējiem soļiem speras ārā no ezera, laikam sadomājusies, ka padarīs jūru dziļāku :DD Motoru izslēdzu uz pieķerus irkļiem, lai irtos, irtos, un vēlreiz irtos un izmantojot laivas inerci, pielektu kājās ar tīkliņu rokās un paspētu uztaisīt viksmīgu mailīšu smēlienu. Saules nav, kas nozīmē nebūs arī vīķes, pirmā smēliena laikā, nodomāju es, un cēlu ārā tīklu - mjā...tik vien kā necili asarīši un pāris raudas. vellos...sapratu, ka nāksies likt arī kādai sviedra pilei izsisties, kamēr tikšu pie pieklājīga mailīšu daudzuma. Tā arī notiek. Nosmēlos melnu muti, bet savu raudiņu devu sasasmēlu gan. Fū...šitas nebija diez ko patīkams pasākums, ko nolēmu apslāpēt pie darba liekot motoru, un pats atraisot jūs jau zinat ko - nu to aprasojušo, kas vēl no veikala ledusskapja nav paspējis zaudēt savas rasošanas spējas. :))) Bet nu ārprāc, kas notiek ezerā, ar visu to, ka ir tīrs Austrumis, tas ir iespējis atkal sakult ezeru tā, ka baltās putas veļās visam pāri tikai tā...Bangojošu lēcienu pavadīts tuvojos pirmajai vietai, kuru dienas vidū būtu vērts "pačamdīt". Tā kā man radās aizdomas par enkura nespēju veikt savu darbu, nolēmu aizmest enkuru aiz stāvās kants, un ļaut vējam mani panest virsū sēklim - šādā veidā enkurs noturēs mani pilnīgi noteikti. Tā arī gribu darīt, bet eholota vēl joprojām nav :DD Nekas...pametu acu kaktu uz zināmiem krasta orientieriem, un kad tie visi sakrīt - izmetu enkuru ar cerību, ka tas neapstāsies pie 3 metriem...skuju..nikni nokrita vēl uz sēkļa....bet te taču tai kantij ir jābūt :DDD uztaisīju vēl pāris niknus airu vēzienus vēja virzienā un veicu mēģinājumu Nr.2. lieliski..enkurs noskrēja lejā zemi vēl nesasniedzies, bet aukla neikni atsitās pret laivas bortu..jāteic, ka drusciņ pasmaidīju :)) jo ļoti veiksmīgi izdevās atras vietiņu, kuru gaidīju. Kamēr smīkņāju vējš bija savu jau paveicis un enkurs iecirtās stāvajā kantī un es jau nekustīgi (cik nu nekustīgi var stāvēt baltu viļņu ieskauts) stāvēju. Aizgāju uz laivas pakaļgalu un nolaidu lejā arī otru smagumiņu, lai kaut cik stabilāk turētos tajā šņakatā, kas pār bortu notiek. Tā kā līdzi bija tikai raudiņas un asarīši, nolēmu patestēt drusciņ ar raudiņu izmēriem. Pirmo pludiņu apveltīju ar mazāku sārtaci un pametu drusciņ pa labi. Svins ta nogrima, bet tajā brāzmulī, pludiņš tika ļoti ātri nests ar vien tālāk un tālāk, kas mani galīgi neapmierināja :(( Nolēmu to piemest burtiski blakus laivai, lai vējš auklā netaisa tik lielu buru, līdz ar to mazāk nes projām pludiņu. Liekas, ka šī stratēģija nostrādāja un pludiņš, lai arī lēkādams kā blusa, kas ieraudzījusi svaigu spalvainu miesu, stāvēja vietā. Otru pludiņu pat nolēmu iekšā nemest, bet izdomāju pludiņu pārtaisīt par vieglu gruntenīti - pēc visiem fizikas likumiem, tai iemestai, vajadzētu stāvēt mierā, jo augšā nebūs pludiņš, ko vējam svaidot nest uz priekšu. Uz šāda veida meistarojuma nolēmu uzlikt iespaidīga izmēra raudu, un aizmetu no sevis pa kreisi, tā lai piezemējums notiktu vai nu pašas kants augšgalā, vai maķenīt aiz kants, kur no dzelmes to raudiņu varētu uzlūkot visādi briesmoņi :)) Beidzot esmu vietā, beidzot viss ir iemests un beidzot var pieķerties maisiņam, kas vēja ķircināts arvien vairāk ķircināja arī mani. Ar gurkstošu vēdaru, siekalu pilnu muti nomizojo sīpolu un sagriezu smukās ripiņās. Paņēmu maizes šķēlīti un atraisīju pirmo bundžiņu, pasmaržoju....liekās, ka laiks apstājās, jo apetīte bija sasniegusi savu maksimāli iespējamo robežu. Pārņēma sajūta, ka esmu pirmatnējais cilvēks - ar lielu izsalkumu, lielām acīm, ar plikiem pirkstiem grābos bundžiņā un neko nežēlojot krāmējo tās saturu uz maizes, ko pēc tam noklāju ar svaigiem sīpolu riņķīšiem. Ar trīcošām rokām tuvināju to brīnumaini gardo veidojumu sev ar vien tuvāk un tuvāk, kad ar milzīgu kumāsu puse no šķēles vienkārši pazuda...ārprāc, cik garšīgi, lai ari mute vēl pilna, stīvēju jau iekšā atlikušo pusīti. Kamēr ar to visu mēģinu tikt galā rokas jau taisa nākamo šķēlīti, un tad vēl, un tad vēl, un nu jau jūtos labi, noskaloju visu ar alus malkiem, un tad meirīgi baudot noēdu vēl pāris šķēlītes :DD
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
2) Visa šī izsalkuma remdēšana mani bija pārņēmusi lielā azartā un biju zaudējis laika izjūtu. Palūkojos uz lekājošo pludiņu, tas joprojām dejoja tur pat kur iepriekš. Taču nolēmu pārmest iemesto gruntenīti, drusciņ piecirtu, un ārā izvilku pilnībā sadīrātu iespaidīgā izmēra raudiņu...jokalemenē, laikam biju tā aizrāvies ar ēšanu, ka nepamanīju auklas nostiepumu, līdz ar to arī kāta gala raustīšanos, kas ļoti bieži noved pie zaudētas zivs, kā arī šoreiz....Sameklēju tāda pat izmēra skaistuli un nogādāju to tai pat laukumā. Ilgi nav jāgaida un skatos, ka aukla sāk aizdomīgi slīdēt prom. atraisu lociņu un ļauju tai slīdēt ar vien tālāk un tālāk, vilcējs nemaz negrib piestāt, un nolemju piecirst...IR!!! un tas kas ir, ir ļoti ievērojama izmēra pretinieks. Nosākuma nobijos un nodomāju, ka būs līdaka, jo lai arī pa apakšu, bet tomēr staigāja no vienas puses uz otru. velkot tuvāk laivai smagnējie pumpējieni tikai pastiprinājās un sapratu, ka darīšana ir ar ļoti skaistu zandartu. Lai arī meģināju viņu celt augstāk, viņš domāja savādāk un spolei dziedot savu stihiju galīgi nebija ar mieru pamest. Bet man steigties nebija kur, un ļāvu viņam iztrakoties, kas arī sevi attaisnoja, jo jau drīz ūdensvirspusē parādījās iespaidīga izmēra zeltainie sāni. Strauji pasniedzos pēc uztveramā tīkliņa un ar veiklu rokas kustību iemāniju iekšā to skaistuli. Rokas, kājas trīc, dvēsle gavilē, ne tikai par izvilkto skaistuli, bet arī par to, ka ir izdevies nostāties vietā, kur arī dienas vidū ir iespējams tikt pie šāda izmēra zivs. Tā kā zandarts bija vietējās sugas, nevis no jūras ienācis, tad bija baigi druknais, baigi tumšs, kas domāju lejā peldošajām radībām iedveš baigāko bijību no tāda paskata - manām acī raugoties - skaistuļa. Piemetu to pie 50cm dēlīša - skaidrs, ka ir vēl gabaliņu pāri 60 cm. Vēl joprojām ar rokām drebot uzkabinu kārtējo izpaidīgo raudu, un nogādāju to tajā pat rajonā. Paraugos apkārt notiekošajā, un secinu, ka vējš sāk ļoti aizdomīgi pieklust un vairāk nav ne miņas no baltajiem putu vainagiem. Vilnis ir palicis pavisam baudāms un ezers iegšut tādu kā citu reibinošu smaržu. Kamēr ostu gaisu, tikko iemesto raudu atkal kāds ir iekārojis, un atkal seko iespaidīgs stiepiens tajā pat virzienā, pēc līdzīga scenārija atkal piecērtu, un bitīt matos...atkal ir galā un atkal ir druknais. Lēnām, spolei slāpejot agresīvākos pumpējienus, VIŅŠ tovojās. Atkal sniedzos pēc tīkliņa, bet kas Tev deva..tīkliņš kaut kur ir prasmīgi atradis kur aizķerties un mani izmisīgie, agresīvie mēģinājumi to atbrīvot beidzās nesekmīgi, bet tāda paskata zandartu ar roku ņemt nav prāta darbs - labākajā gadījumā tas beigsies ar asiņojošiem pirkstiem. Nolēmu ar vienu roku torēt zandartu, kamēr tas vēl cenšās cīnīties pa gultni, pats tikmēr aizlienu uz laivas otru galu una r otru roku piņķerēju vaļā tīkliņu. Tas arī izdodas, pa to laiku arī dzelmes cīnītājs ir paguris un uzvlekot augšā uzreiz rodās iespēja to iemānīt tīkliņā, to arī izmantoju. Laivā tiek iecelts identiska izmēra vēl viens druknulis. Mana sirds gavilē, lai arī līdz vakara copei vēl laika ir gana, mana cope jau ir vairāk kā izdevusies, jo pie diviem tāda izmēra smukuļiem izdodās tikt reti. Atkal jauna rauda, atkal ierastā vieta. Bet vēja māte sāk taisīt pigorus - vējš sāk ar vien vairāk un vairāk iegriezties no Dienvidu puses, kas nozīmē, ka pat ja arī vējš nebūs liels, vilnis līdz manīm atnākot būs iespaidīgs, jo vējam ir kur ieskrieties. Ar vēja virziena maiņu arī Dienvidu puses debessjums paliek aizdomīga paskata un tas aizdomīgais paskats nāk arvien tuvāk un tuvāk...pļac..laikam tomēr nopilinās...laicīgi aizeju līdz laivas otram galam, paņemu plašķi, ar otru nosedzu mantas, kurām nebūtu vēlams iegūt slapjuma radītās sekas. Aizdomas atkal apstiprinās un sāk pilināt, ar vien vairāk un vairāk, arī paredzētās baltās dienvidu putas ir atnestas līdz manīm un atkal varu sāk šupāties. Ar vēja maiņu arī vieta būtu jāmaina, jo vairs nevaru iemest tur, kur vajag - sanāk mest tieši pret vēju, un lai nokļūtu ierastajā placītī, tas ir jādara gana jaudīgi, bet jauda diezko nepatīk raudiņu lūpām :(( Nolemju nogaidīt lietus beigas, un tad arī pamainīt vietu. Dienvidu pamale atkal paliek ierastā gaišuma ieskauta un izskatās, ka Juglā dzīvojošie jau var iet uz balkoniem elpot svaigo gaisu. Savu svaiguma brīdi sagaidu arī es un pēc lietus mitas varu pamainīt arī vietu.Atkal veicu mazas kalkulācijas, kur un kā piemesties, lai varētu aizsniegties līdz skaistākajām vietām. Ar pirmo piegājienu tas veiksmīgi izdodas una tkal varu turpināt. Pirmās copes uz jau ierasti lielajā raudām nav ilgi jāgaida, bet ar smeldzi dvēslē nevienu neidodas realizēt - dažas tiek gabalu pavilktas un laikam kaut kas zandartos radījis aizdomas un tās tiek atstātas nedaēstas :DD Daži iespaidīga paskata zandarti tiek brīvībā pusceļā, bet nevaru saprast, kur palikuši mazie zandartiņi, kas savu klātbūtni vienmēr ir azartiski parādījuši piesakoties uz mazāka izmēra raudām, taču šodien vēl neviena copīte nav bijusi uz mazajām draiskajām :DD tas protams, priecē, bet..tomēr aizdomīgi. Tā...zvana čoms, lai aizskrienu šim pretī līdz tiltam, vēja māte arī sākusi grozīties un atkal jau pūš iepriekšējais austrumis, kas protams priecē, bet atkal jāmaina vieta. Tā kā jābrauc uz tiltu, nav liela bēda :)) Velkot ārā makšķeres uz vienas galā sēž iepriekš neredzētais zemmērs :DD kas veiksmīgi atsvabināts atgriežas savā stihijā :)) Savācu čomu un maucam apakaļ. Atkal kalkulācijas un atkal vieksmīgi. Čomam cope seko praktiski uzreiz pēc iemešanas un pēc neilgas cīņas laivā tiek iecelts smuks 1.5nieks. Čoms jau starā - tikko atbraucis un uzreiz tiek pie smuka zandarta. turpinam copi...čomam atkal pluds aiziet, atkal laivā smuks virsmērs. Tad seko kādu laiku klusuma periods, bet domas par vietas maiņu pārtrauc vairākas copes pēc kārtas, kuras abi nopūdelējam, bet pēc neveiksmēm kaut kam labam tač ir jāseko - čoms izvelk knapmēru :)) Vēl drusku pasēžam un mainam vietu, kur netālu nometies arī zaraza. Sametam kātus un malkojot bairīti gaidam :)) Gaidīšanu attaisno smuka cope, kuru piecērtot galā uz mirkli jūtu ievērojamu "kā pret stabu" efektu, kas pēkšņi pazūd ...... izvelkot ārā plīvo pliks auklas gals....līdaka....smuka līdaka bija... ehhh...bet neko nepadarīsi...piesienu jaunu āķi un turpinu copi...sevi piesaka mans otrs kāts, kad atkal pēc "staba efekta" seko aplauziens...šoreiz laikam bija smuks zandarts, bet nav ko zīlēt (vajag mīlēt :DDD) Tajā vietā piesakās vēl viens smuks asaris, bet liepas satumst un jādodās māju virzienā, jo nemierīgu prātu dara tas, ka vēl jāpiestāj Daugavā :)) pa ceļam tiekam atkal pie smukām raudiņām un nospraužam mērķi - Daugava. Nonācām galā un sākām darboties ar raudiņu peldināšanu - cope atkal ilgi nebija jāgaida un čoms tiek pie zemmēra, pēc tam vēlviens ceļot laivā notirinās...man tikai pāris copes, bet spītīgi turpinu, kad pēc teksta no davai, vēl šite pāris minūtes un laižam, man seko smuks sitiens pa roku....nogaidu...seko arī tipiskais stiepiens, piecērtu...vaaaauuuuu...galā kārtīgs pumpētājs....čoms jau piesteidzies ar tīkliņu un ne velti, jo pēc pāris minūšu cīņas pie laivas borta parādās iespaidīgs zandarts, ko veiksmīgi iemānam tīkliņā un ieceļam laivā....esmu vienkārši laimīgs :))
Ne asakas, Jums visiem!!!
p.s.
krastā nomērīju, visi 3 zandarti bija 65cm, svaru gan nezinu, bet domāju, ka starp 2 un 2.5kg bija noteikti :))
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Šodien izmēģinājām ar Spridzekli jauno laivas akumulatoru. Smags un liels jau nu ir, bet jaudīgs un tur labi!
Braucām visu laiku pilnā jaudā, iebraucām pa kanālu Ķīšezerā, pārbraucām tam pāri uz Jaunciema pusi, tad pavizinājāmies pa Ķīšezeru un visu to gabalu atpakaļ un akumulators pat neieklepojās, kaut gan braucot Ķīšezerā tam bija jāpārvar vējš un straume un braucām visu laiku pilnā jaudā! Jaunciema galā noķēru aiz zoda milzu asari
Redzējām arī varavīksni pār visu ezeru!
Vēl uz spiningu dabūju divas zemmēra līdakas, abas 46cm un abas protams amnestētas! Te viena no viņām
Tad atpakaļceļā piestājām nedaudz Daugavā un padžigojām. Redzējām kā Griezējs izceļ ultramegalielu zandartu Kādi 10cm garums moš bija Bet vispār viņam un viņa copes kolēģim pa mēra zandartam uz dropšotu bija! Man bija viena cope uz paralona zivi, kas netika realizēta un nākamā metienā paralona zivs tika aprauta Vairāk copes nebija un bija jau arī vēls, devāmies uz māju pusi! Jaunais akumulators testu izturējis uz teicami!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Sākuma pat domāju, ka zeceps, tad tik sapratu, ka zivs. Pievilku pie laivas un tālāk Zivnieks man palīdzēja ar uztveramo tīkliņu to iedabūt laivā. Un labi vien bija, jo zandarts uzreiz pēc nokļūšanas uztveramajā tīkliņā izspļāva āķi. A zandarts smuks - 59cm 1600gr 
Šoreiz mazāks, bet tāpat smuks zandarts - 51cm 950gr 
