Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Es vēl ezerā šosezon neesmu bijis Gaidu 1.jūniju, tad jau sākšu
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
26.05.2013 Tiek veikti visi pasākumi, lai varētu doties divu dienu laivu braucienā pa Gauju. Viss ir salikts un sakārots, tikai miegs pazudis. Laikam uztraukums pirms copes, galvā tiek kalti plāni, kas būs rezultatīvākie mānekļi, vai vispār kas būs, kādi būs laika apstākļi, līdakas ķersies vai nē. Šādi domājot un spriežot pie sevis, beidzot aizmiegu. 27.05.2013 Noskan modinātājs un esmu augšā, pulkstenis rāda 7:00, astoņos paredzēta izbraukšana. Lēnām pabrokastoju un nevaru sagaidīt, kad man būs pakaļ.
Beidzot dodamies ceļā, laiks gan nav īpaši pateicīgs, visu ceļu līst, arī aizbraucot pie Gaujas, līst. Līmenis mazliet uzkāpis, bet tas ūdens dzidrība normas robežās. Sakārtojamies un sākam ceļu. Šoreiz izlēmām doties ar divām laivām, jo vieglāk apmakšķerēt potenciālās vietas. Čomam viens no BUSH modeļiem, man NIROKS. Ātruma ziņā man viņs ieliek, bet tas man nav vajadzīgs. Tieši šādus pūšļus uzskatu par vienus no labākajiem braucot pa Gauju savā posmā. Pietiekoši ērti, var uzbraukt viegli pret straumi, ja ieķēras kokos.
Pēc pustundas brauciena pirmā cope, bet tomēr garām. Tad atkal kaut kas uzsit. Lietus vismaz nomierinājies. Jau diezgan drīz čomam pirmais mērs laivā. Man gan nekā, tikai pāris copes. Iztīram līdaku un paveras skats, kas bija jau gaidāms. Līdakai kuņģī nēģis. Tas arī izskaidro, kāpēc copes ir tikko sajūtamas un vārgas. Esam jau pie Gaujas un Mustjogi sateces vietas. Ieturam pusdienas un dodamies tālāk. Braucam kādu stundu, bet copes nevienas. Grūti apzināties, ka braucam jau kādu laiku un es neesmu ticies nost no nulles. Piestāju pie upē iekrituša koku un redzu, ka perpendikulāri upei iekrituši vēl vairāki koki, lēns plūdums, kas vēl vairāk līdakai vajadzīgs. Iemetu gumijzivi un jā, uzsit. Jāmet ātri vēlreiz. Gaujā metieni parasti jāveic ļoti īsi 10 - 20 m, jo ieķeršanās gadījumā tiek izbojāta vieta. Paņēm vēlreiz, šoreiz konkrēti. Jūtu, ka mērs ir, bet negrib augšā nākt. Ieraugu ūdenī, ka ir laba zivs. Ne īpaši liela, bet starp 2-3 kg. Īsta cīnītāja, ar savu izmēru liek man pasvīst savas divas minūtes. Beidzot iedabūju laivā. Jāpaņem, pirmais mērs šogad un kāds vēl mērs. Svari rāda mazliet virs 3 kg. Super, Gauja uzdāvināja man superīgu dāvanu dzimšanas dienā!
Braucam tālāk, bet nekādu izmaiņu nav. Pāris vārgi uzsitieni un viss. Pa ceļam sastopam beigtus bebrus, kas, uzpūtušies kā tādi baloni, piespiedušies pie kokiem upē. Laikam pavasara bebru medību sekas. Latvijā Gaujā bebrus medīt nevar, bet Igauņi acīmredzot var, vairākas reizes jau novērotas laivas, kas pilnas mednieku dodas bebru medībās. Nekas, lai medī Gaujā, man labāk attekas patīk, jo arī tur to netrūkst.
Beidzot kaut kas uzsit, redzu līdaka izpeld no zariem un ar inerci dodas uz priekšu. Metiens un paņem jau grimstošu, bet aukla apmetas kaut kur pie spoles un tas jau ir par daudz, līdaka aiziet. Skaista bija, savi divi kilogrami noteikti.
Tā braucot un ik pa laikam izvelkot kādu zemmēru, nobiedējot kādu bebru esam atraduši ideālu vietu, kur pārlaist nakti. Žūst salijušās drēbes, jāsāk gatavot vakariņas, arī manai līdakai vairākas nēģu daļas kuņģī. Šodien vakariņas folijā cepta līdaka uz ugunskura, pirmo reizi gatavoju tādā veidā, bet iznākums bija ideāls.
Pļavā ganās stirna, griež griezes, kāds bebrs uzsit ar asti upē, bet mūs ir nogāzis nogurums.
27.05.2013. Agrs rīts, saule spīd uz telts un paliek karsts, Izrāpjos no telts un viss smaržo, dievīga sajūta. Paņemu bezriņķu pīcku un dodos paķert auslejas, mazus baltus sapaliņus un vēl citas smalkās zivtiņas. Ķeras labi,, labs veids kā pamosties. Sakravājamies un dodamies otrās dienas braucienā. Sākums tikpat švaks, pie pirmās zivs tieku pēc divu stundu brauciena. Kārtējais zemmērs. Upe klusa, parasti par sevi liek manīt gan sapali, gan līdakas, gan meženes. Šoreiz nekā, līdzīgi kā pirmajā dienā. Copes gan ir, bet virsū nesēžas. Laiks gan dievīgs, saule, mazliet vējš. Gaujmalā atkal ganās govis, kas nobīstās un ieiet krūmos, skaļi maudamas. Tikai neķerās. Beidzot tieku pie supermazas līdaciņas uz asaru rotiņa. Vismaz kaut kas. Pusdienas šoreiz ieturam uz upes. Esam nobraukuši jau kādas sešas stundas, bet man kontā tikai divas līdaciņās, čomam viena. Izdomājam, ka sēdīsimies pie airiem un brauksim uz atteku, kur varbūt būs vairāk copes. Atteka atrodas tieši pie mūsu galapunkta. Pusotru stundu cītīgi airējam un esam klāt. Attekā jau pirmajos metienos līdakas parāda savi. Maziņas gan un ņem gariem zobiem. Tā arī nevienu laivā neiecēlu, visas atkabinājās velkot. Copes daudz, bet viss liecina, ka tās ir mazās. Apnika, dodamies krastā. Sakravājamies un varam doties mājup. Mājupceļā pamanīju, ka kājas tā mazliet iesauļojušās un sāk tā pamatīgi sāpēt. Krējums izglāba no negulētas nakts.
Ļoti labi pavadīta vārda diena uz Gaujas, emocijas un piedzīvojumi arī. Gauja jāapciemo jau jūnija vidū, tad ūdens dzidrāks un nēģus mazāk līdakas ēdīs.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
