Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Domāju, ka tādu patīkamu copju vēl būs daudz. Venta ir laba upe!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar pasēdēju vienā nelielā peļķē ar cerību uz karūsām. Karūsu nebija, toties diezgan aktīvi pavilku ruduļus. Nekādu lielo jau nebija, bet pats process man visnotaļ patika!
Vakar pasēdēju vienā nelielā peļķē ar cerību uz karūsām. Karūsu nebija, toties diezgan aktīvi pavilku ruduļus. Nekādu lielo jau nebija, bet pats process man visnotaļ patika!
Ruduļu ķeršana ir fantastisks piedzīvojums. It seviški, ja trāpās tādi - virs 300 gr., līdz gandrīz kiloškai. Super! Vietu zinu, kur tādi ir, bet neatklāšu. Pikšķere saliecas divkārt, aukla stringšķ...nāk tas monstrs, nāk. Laba pavasara zivtiņa, lai ziemā sakrājušos asumu nodzīt, atkal gribēt tik uz pludu pasēdēt. :))
Uznāca nostalģiska vēlme tā mierīgi pasēdēt ar mačkātu(pludiņu) uz līņiem vai karpām
QuoteBoroda ()
Ruduļu ķeršana ir fantastisks piedzīvojums.
Jā, man arī reizēm uznāk vēlme aizbraukt uz kādu rīta, vai vakara copi vnk pasēdēt ar pludiņu(teiksim uz līņiem) un pameditēt pa mierīgo. Kādreiz, kad biju aktīvāks pludiņmakšķernieks, tad tieši līņu un karūsu cope man bija iecienītākā!
....Sāk aust gaisma, pie horizonta parādās saules maliņa. Zirnekļu tīklos, starp niedrēm, redzamas spīguļojošas rasas lāses, ūdens virspusē, ik pa laikam, atrādās kāda zivs. Nestedzīgi tiek iekārtota copes vieta, ūdenī ielido dažas barības bumbas...uz paliela āķa tiek uzsēdināts paliels tārps un drīz vien uz gludās ūdens virsmas, kas pārklāta ar viegliem garaiņiem, parādās apļveida vilnīši no pludiņa iemešanas. Sākās maģiskais pludiņa vērošanas brīdis. Pie katras pludiņa kustības roka uzreiz automātiski stiepjas makšķeres virzienā. Blakus pludiņam parādās līnim raksturīgie gaisa burbulīši....tātad tepat tas zeltītais sivēns ir...tūlīt jābūt, tūlīt jābūt.... Pludiņš sāk veidot dīvainas minikustības un reizēm paslīd kādu centimetru sānis - aha, tātad līnis sāk provēt ēsmu. Te vajag pacietību, tas var ilgt diezgan ilgi. Saspringts brīdis, visa uzmanība tiek pievērsta tikai un vienīgi pludiņam, brīžiem pat šķiet, ka laiks ir apstājies un var dzirdēt savus sirdspukstus....un tad seko kulminācijas brīdis. Pludiņš strauji sāk slīdēt prom un paiet zem ūdens, seko piecirtiens.....IRRRR!!! Makšķeres galā ir varens pretinieks, kas cīnīsies vareni un līdz pēdējam mēģinās ievilkt ēsmu kādā čakārnī, kantī, vai ūdenszālēs, lai tik atbrīvotos.....
Lūk dēļ tādiem mirkļiem ir vēlme šogad izbrīvēt pāris reizītes pludiņmakšķerēšanai. Bet nezinu vai sanāks. Laika ir tik, cik viņa ir. Pāris reizes jāpasēž ar fīderi un jāpatrenkā baltās zivis. Dažas reizītes sezonas laikā jāpabrien pa upītēm(kas īstenībā man nenormāli patīk, tas ir mans attīrīšanās, meditācijas un labo emociju rituāls) un lielāko copes laika daļu paņems spiningošana no laivas. Šogad vēl mači kā dalībniekam... Bet ir mēŗķis šogad vismaz pāris reizes izbrīvet šim meditācijas brīdim ar pludiņu. Ceru, ka izdosies!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šodien aizgāju līdz Ventai, pasēdēju pāris stundiņas ar pludiņu. Gandrīz uzreiz pēc iebarošanas, noķērās lielākais breksis Rezumē - pāris stundās trīs brekši un neliela čupiņa ar amnestētiem sīkajiem!
Jautājums nav saprotams, bet tieši pavasaris ir labākais laiks lielu karūsu ķeršanai. Var ķert ar baltajiem, uz lielām, uz mannu....pat uz gribu un kartupeļi. Karūsa daudz ko ēd. Iebarot arī vajadzēs. Ne tik daudz kā brekši, bet vajag. Ne asakas!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar pēcpusdienā kopā ar vecāko dēlu devāmies uz Ventu pacopēt brekšus uz pludiņmakšķerēm. Iebarošanai biju paņēmis auzu pārslas, sajauktas ar gaišo un tumšo rīvmaizi, bet uz āķa liku balto tārpu + slieku. Līdz kādiem 20:00 ņēma pa kādam breksēnam, līdz ~300g, bet pēc 20:00 sākās. Nedaudz vairāk kā stundas laikā nedaudz virs 11 kg brekšu, no kuriem lielākais 1,3 kg. Ņēma apmēram 1,5m dziļumā un šī laikam bija pirmā reize, kad es no copes aizbēgu tāpēc, ka copēja pārāk traki un vairs nebija, kur likt zivis! Ja paliktu ilgāk, nez vai spētu vispār aiznest laicīgi iztīrīt un aizstiept mājup lomu.