Ar šito vajadzēja sākt tai ballē otrpus upei, tad mūs no turienes tik ātri neaizdzītu...
Haha, tajā kondīcijā un gumijas zābakos, tas sanāktu ļoti labi Mūs toč neaizdzītu, bet nākamajā dienā mēs būtu youtubes zvaigznes
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Interesanta lasāmviela par mistiskiem Latvijas ezeriem raksta
Tiešām bija interesanti palasīties. Nez kāpēc Rīgas teritorijā esošais Bābelītis (nez kāds ir oficiālais nosaukums) nav pieminēts. Pazīstama atpūtas vieta kādreiz, un gan jau tagad arī, bet laikam nav bijis gads, ja kāds nenoburbuļotu lejā... protams, kunga prātā. To atceros jau no bērnības, vecāki stāstīja. Bet pjanka ar peldēšanos pie tā ezeriņa esot populāra...
Vēl jau Vecāķos ir saucaamais Slīkoņezers. Tas mazais piedēklis, kas palicis no kādreizējās Vecdaugavas. Krieviski gan to vietu vairāk pazīst kā "Moloģoška". Tur tjipa dubultais dibens un 90-tajos tur tiešām dafiga slīka, kaut ezeriņš maziņš.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vēl jau Vecāķos ir saucaamais Slīkoņezers. Tas mazais piedēklis, kas palicis no kādreizējās Vecdaugavas. Krieviski gan to vietu vairāk pazīst kā "Moloģoška". Tur tjipa dubultais dibens un 90-tajos tur tiešām dafiga slīka, kaut ezeriņš maziņš. svilpo
Jātaisa jauns, pilnīgāks saraksts Īstenībā jau neslikta ideja, bet tad jābraukā pa visu Latviju un jāklausās veco ļaužu stāstos. Ja palasa teikas, gandrīz katrā ezerā kāda pils nogrimusi
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Niedrājā šogad, vasarā no krasta copēju, bet pat uz pludiņa ar maizīti vai baltajiem nenoķēru pat raudiņu Dīvains bet smuks ezers, kurā nav nevienas ūdenszāles, pilnīgi nevienas, tikai un vienīgi smilgas gar malām, bet ezers diezgan paliels. Apkārtne gan sakārtota un ļoti iekopta. Visam ezeram caur mežu iet apkārt ceļš ar vairākām vietām, kur galdi, krēsli, vietas kur sacelt nojumes teltis, ugunskuru vietas, un pat malka sakrāmēta grēdās zem jumtiņiem lai būtu sausa. Bet jāteic, ka braucām copēt 6dienā, ap kādiem 4iem no rīta, kad Smiltenes centrā vēl 5dienas ballīte, tikai tā īsti bija iegriezusies, un kad aizbraucām līdz ezeram, bija skaidrs, ka jauniešiem tā ir iecienīta vieta, kur aizvest mašīnas uz amortizatoru pārbaudi. Diezgan daudz stāvēja un aizdomīgi šūpojās
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Googles automātiski sagatavotais copes stāsts 2014 Apskatīt var te
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Vakar uz piestātnes vecis stāsta, ka dzirdējis, ka viens copmanis stāsta otram. Šis braucot ar laivu pa Ķīšezeru un braucot garām citam copmani jautā ko šis noķēris. Šis ceļ no laivas dibena ārā vēl dzīvu līdaku uz 4-5kg un rāda. Rādot līdaka sāk spirināties un izlec no rokām tieši ūdenī....
Otrs stāsts no tās paša vakara un piestātnes. Sēž vesels bars makšķernieku uz piestātnes, nevienam necopē, te pēkšņi viens bļauj, lai ātri šim padodot sačoku. Viens vecis fiksi saliek sačoku, padod bļāvējam un skatās, kā tas no piestātnes apakšas ar sačoku izmakšķerē tikko tur iekritušu 2L alus pudeli....
Eju es uz copi, pretī nāk divi onkas. Viens jautā: "Jesķ zakuriķ?". Es atbildu:"Ņekurju". Šis saka:"Ā, sportmen!"
Bet zandartam tajā pašā laikā visu šito dzirdot izvalbījās acis un nogāja zvīņas! Labu noskaņojumu visiem!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Skaista upe, kaut kas ļoti līdzīgs mūsu pašu Gaujai. Ir pasakaini skaista diena, mēs ar copes kolēģi pieejam pie upes ar spiningiem. Upe čum un mudž no zivīm. Tik daudz zivis neesmu nekad vienuviet redzējis. Mans copes kolēģis arī. Saliekam spiningus, sākam apmētāt upi. Gandrīz katrā metienā galā ir smuks asaris. Metienos, kuros nav galā asaris, pilni āķi ar mazām mailēm. Zivju koncentrācija ūdenī tāda, ka vizuli mierīgi nevar izvilkt cauri. Kolēģim pieķerās kaut kas mega liels. Ūdens šļakstās, iet cīņa.....izskatās pēc ļoti lielas līdakas. Pēkšņi pretējā upes krastā parādās lācis. Pie kam melns. Un ļoti liels. Viņš pieceļās uz divām kājām un sāk mūs vērot. Pārņem tāda kā baiļu sajūta, lielās zivs copes kolēģim spininga galā arī vairs nav. Skaidrs viens. Jābēg! Klupdami, krizdami skrienam prom. Kājas ķeras saknēs, zābakos grūti paskriet. Kolēģim vēl grūtāk, viņš zābakbiksēs. Lācis tepat uz papēžiem vien min. Situācija diezgan čābīga, bet bailes nav paniskas, vien skaidra doma, ka vajag aizbēgt. Tepat priekšā jau mūsu mašīna, saprotam, ka ja tiksim iekšā mašīnā - būsim drošībā! Pēdējie soļi, steigā sameklēta mašīnas pults, durvis tiek atvērtas un abi aizelsušies ieskrienam mašīnā un aizcērtam aiz sevis durvis. Lācis pienāk pie mašīnas, apstājas un skatās. Un tad pēkšņi - zvana modinātājs! Esmu mājās savā gultā. Tas bija tikai sapnis. Bet ļoti reāls visās detaļās. Upe bija vienkārši pasakaina, bēgšana no lāča ļoti reāla. Bet labi vien ir, ka tas bija tikai sapnis. Nedomāju, ka gribētos dzīvē bēgt no lāča
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Super bliezi... 
Ar šito vajadzēja sākt tai ballē otrpus upei, tad mūs no turienes tik ātri neaizdzītu... 
Nez kāpēc Rīgas teritorijā esošais Bābelītis (nez kāds ir oficiālais nosaukums) nav pieminēts. Pazīstama atpūtas vieta kādreiz, un gan jau tagad arī, bet laikam nav bijis gads, ja kāds nenoburbuļotu lejā... protams, kunga prātā. To atceros jau no bērnības, vecāki stāstīja. Bet pjanka ar peldēšanos pie tā ezeriņa esot populāra...
