[ Jauni komentāri · Dalībnieki · Noteikumi · Kodi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 1 no 41234»
Foruma moderators: Koka_Klucis, kreisais, eduks, Zivinens 
Parcopi.lv Forums » Makšķernieku forums » Makšķerēšanas vietas, copes atskaites, dažādi piedzīvojumi, rekordi » Makšķernieku stāsti (Par to, par ko stāstot neviens netic :))
Makšķernieku stāsti
ZivnieksDatums: Trešdiena, 20.03.2013, 11:13 | Ziņa # 1
Stāstnieks
Grupa: Moderatori
Komentāri: 2979
Reputācija: 28
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Kluba Vadiba
Katram no mums ir copē noticies kāds atgadījums, kuru pat makšķernieku kompānijā stāstot neviens netic, tik nosmej un pasaka, kad sapņo, aizver acis! :D Nu tad šeit varam izpausties! :)


Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
 
parcopiDatums: Trešdiena, 20.03.2013, 11:14 | Ziņa # 2
Multimakšķernieks
Grupa: Administratori
Komentāri: 12020
Reputācija: 88
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Vip persona Kluba Vadiba
Neveiksmīgākā cope

Tagad, kamēr ārā gaudo vējš un ir brīvs brīdis, izdomāju uzrakstīt savu pieredzi par pašu neveiksmīgāko copes reizi, kas man ir bijusi. raksta
Tas bija trīs gadus atpakaļ maija mēnesī. Aizgāju uz Vecdaugavu uz rīta copi līņos un karūsās. Biju pie ūdens, kamēr vēl gaisma nebija uzaususi.
Iebaroju, iemetu makšķeri un baudīju dabu. Pēc pirmajām noķertajām zivtelēm, izdomāju, ka jāuzliek kāda uz dzīvo. Tieši vēl viena makšķere bija līdz, speciāli aprīkota, lai varētu ķert uz dzīvo. taada
Domāts, darīts. Iemetu uz otru pusi no iebarotās vietas ēsmas zivtiņu. Nepagāja ilgs laiks, kad jau sekoja cope uz to. Es gan par ātru piecirtu un izrāvu zivi līdakai tieši no mutes ārā.
Bet neveiksmes tikai sākās!!! :D Pirmām kārtām man sāka visu laiku pīties aukla ap makšķeru turētājiem, tad ar zābaku iekāpu dziļos dubļos un piesmēlu zābaku ar dubļiem un ūdeni. Bet labākais vēl tikai sākās.
Uz ēsmas zivtiņu atkal sekoja cope. Šoreiz nogaidīju un par ātru nepiecirtu. Piecirtu un jūtu, ka galā kaut kas ļoti nopietns. Grūti tagad tā pateikt, bet domāju, ka savi 5kg līdaka tā bija.
Es uzreiz atlaidu spolei bremzi vaļīgāk un lēnām nesasteidzot sāku to līdaku vilkt krastā. Minūtes piecas ar to noņēmos un jau pāris reizes tā novirmoja uz ūdens virsas. Nervi uzvilkti, adrenalīns asinīs, bet mēģinu visu ar vēsu prātu.
Te pēkšņi līdaka uztaisīja strauju rāvienu un nez kāpēc iznstinktīvi mēģināju to piebremzēt.....laikam par strauju un atskanēja "tinkš"! Mana 0,3 mono aukla pārplīsa tieši virs pludiņa :)
Ar to vēl mani piedzīvojumi nebeidzās, kamēr sēju pa jaunu līdaku makšķeri, skatos, ka manai parastajai pludiņniecei pludiņa nav un aukla nostiepta un pati makšķere jau saliekusies un sāniem. Es skrēju klāt un piecirtu.
Sajutu, ka galā ir ļoti laba zivs. To, vai tas bija līnis vai karūsa, es diemžēl pat neuzzināju. Pusceļā līdz krastam zivs norāvās un izvelkot varēja redzēt, āķis ir vienkārši atsējies! lielzive
Tad man jau parāva tāda škrobe, ka es ar savām aprautajām makšķerēm devos mājās.
Un pa ceļam uz mājām vēl niedrēs norāvu mazo pludiņu.
Parasti cope relaksē, bet toreiz man uzdzina gandrīz nervu sabrukumu! Ceru, ka tādas reizes vairāk neatkārtosies! svilpo
Ne asakas visiem! ;)



Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
 
parcopiDatums: Trešdiena, 20.03.2013, 16:50 | Ziņa # 3
Multimakšķernieks
Grupa: Administratori
Komentāri: 12020
Reputācija: 88
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Vip persona Kluba Vadiba
Šito pārnesu no piedzīvojumu sadaļas, liekas te piemērotāk :)


Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
 
paganels(pp)Datums: Trešdiena, 20.03.2013, 23:01 | Ziņa # 4
Grupa: Savējie
Komentāri: 473
Reputācija: 9
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Kluba Vadiba
Tas bij vēl tais labajos laikos,kad es dzīvojos pa Vecumnieku dīķiem.....Radās man vēlme iegādāt spininga katiņu asaru copei...Lai arī īsti nebija nojausma ko vēlos un pie kaatonkuļa spiniga kātiem lielas izvēles nebija,vienu tomēr atradu labu esam.Loģiski ka izvēle copē krita tieši uz šo kātu,2,1m garš,tests 5-25g,akcija...galīga lupata,bet tādu nu tobrīd es gribēju,pīta aukla un 2,5cm dzeltens ar melnu muguriņu Manns predatorinš,neskatoties uz to,ka tieši tāds pats,tikai perlamutra, bija mans lielākais līdaku killeris 1,8-2,2kg svara kategorijā.Jau pirmie metieni sagādā dziļu vilšanos-kāts ir tik ļoti mīksts,ka par tradicionālo āķu staipīšanu un "zacepu vilkšanu var galīgi aizmirst.Zacepu kā parasti daudz ,pie katra jābrauc klāt,kāts īss,dziļums vidēji 2,5m,zacepi protams visi pie grunts,lai atkabinātu gumiju jāmērc spole un roka līdz plecam ūdenī.Tik daudz labu vietu izcūkots un vēl maita iekšējā balss nepārtraukti ausī skandina-uzliec pavadiņu,uzliec pavadiņu.Pats sevi mierinu- šeit vēl ne,šeit vēl ne.Zacepu daudz ,esmu nikns ne tikai uz sevi, bet visu pasauli.Likumsakarīgi ,ka copju nav.Nervi netur,iekšēja balss joprojām skandina-Bļ.. uzliec pavadiņu,zzzzobus sagriezis spēcīgi uzairēju un izslīdu no labās vietiņas,cerībā ka tālāk būs mazāk zacepu.Uzmetu sāņus,gummi nogrimst....bļ....zaceps....Iespējams tobrīd mans ģīmis biji biešu sarkans,atvēzējis ar plašu loku spiningu zobiem šņirkstot no visa spēka cērtu.....Sasniedzot kātam aptuveni 135* lenķi seko tāds pats cirtiens atpakaļ-bāc -zacepus raustot bremze novilka līdz pēdējam.Mīkstais kāts skrējienu tomēr nobremzē un pat pavelk nedaudz atpakaļ ,seko otrs skrējiens..Aukla noplīvo vējā un caur zālēm izšaujas burbuļu stripa sešu metru garumā.Dodos prom uz citu vietu un šī te bija otrā un pēdejā reize kad to kātu ņēŗmu uz copi.Visticamāk, ka kāts nebūt nebija tik slikts,pēc triju gadu putekļu kārtas noslaucīšanas,kātu atdevu vienam zināmam puišelim.


esmu tur,kur neķeras:).
 
martiDatums: Ceturtdiena, 21.03.2013, 00:48 | Ziņa # 5
Estēts
Grupa: Moderatori
Komentāri: 3402
Reputācija: 38
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Kluba Vadiba
Ok, kad jau, tad jau es ar kaut ko izstāstīšu.
Stāsts no agras jaunības. Dzīvojos vasarās pa Valdemārpili pie ooomes.
A tur - Sasmakas ezers, kurā starp citu kolhozam "Banga" bija foreļu ferma.
Tajos laikos šis kolhozs bija ļoti progresīvs, jo plānoja arī jūrā audzēt kaut ko nodrošinot mistiski specifiskus apstākļus. Neatceros vairs, ko, bet nu tas bija projekts, kam neviens lāgā neticēja, taču naudu deva un uzsākts tas tika, taču vienā brīdī apstājās. Runa ir par tagadējo Māra Gaiļa māju Kaltenē uz mola. Tā bija domāta kā kaut kāda super sūkņu stacija, bet kam - nepateikšu. Lai vai kā, stāsts nebūs par to. Stāsts sadalīsies divās daļās. Viena ir par foreļošanu Sasmakas ezerā, bet otrs par ezera karpām un losi otrā galā.
Kolhozs "Banga" ezerā bija ierīkojis zivjaudzētavu, kurā audzēja foreles. Tad vēl biju mazs, taču no stāstītā sapratu, ka ezerā bija rupjš linums ar mazām acīm, kas ierobežoja teritoriju, kurā ziliņi no kuzavas gāza iekšā kaut kādu putras moņģeli. To moņģeles kravu, kā visu pārējo tajā laikā varēja arī par polšu dabūt un barot cūkas :D
Jautrākais bija pierunāt kādu, lai no paaugstinājuma ielec tajā izgāztajā kravā. Svaigā nē, labāk tādā, kas drusku apkaltusi un izveidojusies tāda ticami cieta garoziņa :) Svaiga smirdēja pa gabalu, bet, kad aprāva garoziņu, tad bija no skata pavisam nevainīga.
Problēmas ar to putru bija tādas, ka viņu zivis visu nenoēda. Runāja, ka foreles ēdušas tikai birstošu barību un tas, kas jau uz zemes, tas sācis pūt. Vienu brīdi pat neieteica ezerā peldēties, jo ūdens bija saindēts.
Kā jūs domājat - viegli dzīvot un makšķerēt ezerā, ja zini, ka tajā ierobežotā teritorijā peldas foreles? Nē - nav viegli, tāpēc esot bijuši tādi vietējie brīvības cīnītāji, kas naktī peldēja pāri ezeram un grieza pušu to nodalošo tīklu. To, ka pārgriezts tīkls uzreiz varēja redzēt pie tilta, kas sadala ezeru divās daļās. Pēc tā arī "Bangas" darbinieki zināja, ka jāmeklē un jālāpa caurums. Taču tikmēr kādu laiku bija daudz foršāka dzīve vietējiem copmaņiem, jo pie tilta ķērās foreles :) Arī es tur biju. Kādas 2 gab uz centimetriem 30 noķēru, bija arī mazākas. Tās laida vaļā. Copmaņi stāvēja plecu pie pleca. Vēl šodien atceros, ka ķēru uz bambusenes (3posmu) un pludiņš bija baltas un pelēkas plastmasas sakausējums, kam abos galos īsi puļķīši, kuriem uzmauca ventiļgumiju. Apakšējam laikam bija caurums. Pludiņam nebija nekāda vaina, taču atsitienā pret akmeni tas mēdza sadalīties baltajā un pelēkajā daļā. Tā arī viņas ķēra - uz tārpa, ko gan citu. Kopā ar pličiem, vīķēm, grunduļiem, raudām un asarīšiem. Cik atceros, tad pie tilta man vienmēr ķērās. Ja nekur necopēja, tad pie tilta viemēr varēja kaut ko noķert. Mīnuss vienīgi bija tāds, ka bija jāskatās no kuras puses vējš pūš. Un jānostājas tajā tilta pusē, no kuras pūta. Jo zem tilta katrs sevi cienošs ceļinieks, jeb kolchoza šoperis uzskatīja par goda lietu padirst. Ēna, ciets pamats zem kājām, tur pat ūdens, kur apmazgāties.
Pie tilta parasti ķērās tikai mazās zivis. Ja gribējās kādu lielāku, tad bija jāceļas agrāk un jāiet blakus Ņikuļina laipai no laivām mest lēpeņu caurumā. Tā arī darīju. Iepriekšējā vakarā jāsalaista ooomei siltumnīca, lai pluspunkti rīta dīkstāvei. Tur pat zem dēļiem, kas ved uz siltumnīcu tika salasīti naktenieki. No rīta iegrābos ooomes vārītajā cūku barībā, kas labi noderēja iebarošanai. Mugursoma mugurā, makšķeres piesietas pie ričuka (vīriešnieks, nekāds vairs škoļņiks) un uz ezeru prom. Pat neatceros, kas man to tehniku samācīja, bet bija jāsāk ar barības samešanu tajā brīvajā pleķītī no lēpenēm. Un tad tārpu uz āķa pakaļ. Pēc pusstundas viss sākās. Un tā līdz plkst. 8:00 jau mugurene bija pusē ar smukiem brekšiem. Tādi tajā ezerā ir vēl šodien - pagājušajā vasarā pārliecinājos.
Tā ķerot brekšus un komunicējot ar citiem žilku speciālistiem noskaidroju, ka otrā ezera pusē varot dabūt vairāk. Speciālists novērtēja manu inventāru un pateica, ka tas nekam neder. Vajagot resnu auklu, lielu āķi, kārtīgi iebarot un gaidīt. Tad būšot. Nu ko - ok, kas jādara, jādara. Sencīts man sagādāja deficīta japāņu auklu - dzintara krāsā. Liekas, ka tā bija vismaz 0,35 - ne mazāk. Nezinu kāds āķis, bet nu divreiz lielāks, kā tagad lieku uz zandratiem. Kāts man tad jau bija jauns - plastmasas rokturis, alumīnija truba (kā slēpju nūjas), metāla gredzeni un stiklašķiedras spice, kas bija iespraužama tajā trubā. Respektīvi - kāts bija divdaļīgs un saliekams. Spicīti varēja izraut, apgriezt otrādi un iebāzt trubā, lai pārvadājot nenolauztu. Spole man vēl šodien ir, pat divas tādas. Tā bija alumīnija inercene, pagriežama un varēja mest kā ar bezinerceni. Ar to arī bija mani pirmie soļi spiningošanā :)
Tā nu nokomplektējies, ierodos otrā ezera daļā - otrā tilta pusē. Tur bija krastā kolhoza līvānenes un zem katras bija vismaz divas laipas. Atlika tikai izvēlēties, kur sēdēt, jo visas bija brīvas. Iekārtojos, iebaroju, sariktējos un gaidu. Ik pa laikam uz mana lielā āķa pamanās pieķerties arī kāda rauda, asarītis, plicītis. Tas protams drusku kaitina, taču speciālisti teica, ka tur ir LIELĀS zivis, tāpēc pacietīgi gaidu. Vienā brīdī skatos - savādāka cope! Tā kā breksis - parausta, pluds noguļas un sāk slīdēt lēpeņu virzienā! Sirds ritms strauji mainās, asinsspiediens ceļas, iekrampējos kātā un cērtu pa zobiem. Jāpiebilst, ka tajā laikā zivs izvilkšana bija tāda, ka vienkārši velc ārā. Tas ir cel ārā no ūdens pa taisno un kā ceļamkrāns nogādā pa gaisu zivi sev klēpī :) Nebija jau tik lielas, lai tas neietu cauri. Taču šoreiz tāda pieeja negāja cauri. Spītīgi turējos pretī, kamēr nolūza spicīte (otrais posms pa vidu pušu). Tad tam, kas bija otrā galā uznāca dusmas un bija baisais spēriens. 0,35 aukla tikai nostiepās un ar gaisa šautenes šāviena troksni sadalījās manā un zivs daļā. Kādu brīdi apjucis skatījos uzduļķotajā mutulī un burbulīšos, kuri nāca no uzraktajām dūņām. Trīcošām rokām sēju visu no jauna, jo gribēju redzēt, kas tur mīt. Tā arī todien nesapratu, kur bija problēma izvadīšanas tehnikā. Sasēju nu jau drusku īsāko makšķeri vēlreiz un naivi turpināju tādā pat garā. Un! Lai arī cik dīvaini nebūtu, pēc nepilnas stundas seko identiska cope. Esmu jau gatavs pretestībai un mēģinu vēlreiz izcelt to monstru ar atstrādāto ceļamkrāna tehniku krastā. Tieši tā arī ir, otrā galā tāds pats lops, kas šoreiz salauž plastmasas savienojuma vietas dībeli slēpju nūjas trubā! Un arī šoreiz aukla nostiepjas un pššššššššš. Pasēdēju uz laipas morāli un mantiski sagrauts, tad devos mājās. Kopš tās reizes vairs uz to vietu neesmu gājis. Vēlāk no speciālistiem uzzināju, ka man bijusi darīšana ar karpām, kuras arī ir tās lielās zivis no otrās ezera puses.


Pavadiņa ir kā prezervatīvs.
Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
 
parcopiDatums: Ceturtdiena, 21.03.2013, 10:26 | Ziņa # 6
Multimakšķernieks
Grupa: Administratori
Komentāri: 12020
Reputācija: 88
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Vip persona Kluba Vadiba
Quote (marti)
Jo zem tilta katrs sevi cienošs ceļinieks, jeb kolchoza šoperis uzskatīja par goda lietu padirst.

chukle
Quote (paganels(pp))
Iespējams tobrīd mans ģīmis biji biešu sarkans,atvēzējis ar plašu loku spiningu zobiem šņirkstot no visa spēka cērtu

Skats jau droši vien no malas bija labs :D


Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
 
kreisaisDatums: Ceturtdiena, 21.03.2013, 10:39 | Ziņa # 7
Videomāns
Grupa: Moderatori
Komentāri: 1285
Reputācija: 7
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Kluba Vadiba Kluba Vadiba
Forša sadaļa! ja


Nav neatrisināmu problēmu, ir nepatīkami risinājumi ...
 
BorodaDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 18:51 | Ziņa # 8
Grupa: Dzēstās
Reiz tālajā pagājušā gadsimtā, tā ap 90-to gadu vidu, devos es uz copi. Kā parasti Lielupi. Bija jau vasara un man mašīnas bagāžniekā bija uzticamais Niroks. Kaut kad rīta agrumā esu pie upes. Izkrāmējos, ar vardi piepūšu laivu, dzirdu jau šos kurkstus vēl šur tur no upes atbalsojam. Tātad neesmu vienīgais. :) Nu nekas, nepaiet ne pusstunda, kad esmu gatavs. Doma tāda - ar ziemas makšķerīti savilkšu sīkos un tad sev zināmā sēkļa galā ielaidīšu vienu uz dzīvo. Priekš dzīvā man 2.7m kāts ar testu līdz 60gr. Virsū fireline 0.25mm ar izturību ap 17 kg. Nu tjipa priekš krokodiliem, jeb parasti izmantoju to par grunteni. (starp citu, vēl joprojām). Ieairēju dziļumā ap 3.5m, paliels murmulis ar slieciņu tiek nolaists upes dzelmē. Straumes praktiski nav, mans 3kg dzelzs gabals niroku perfekti tur pie vietas. Un tad sākas..... asaru žors, tādi no 100-300gr. Kā nolaid, tā galā, kā nolaid, tā galā, dažus pat nepacēlu, 0.12 pāris reizes pārplīsa. Nu nekas, uzsienu jaunu murmuli un viss turpinās. Bet, es tak gribēju kādu, ko uz dzīvā uzsēdināt... Pēc pāris stundām sadoks jau pilns ar okunēniem, saņemu sevi rokās un saku - viss strīpaiņi. Pietiek. Lielākos palaižu peldēt tālāk, atstāju dažus 100-150gramīgos un airēju uz sēkļa pusi. Noskatu orientierus, un uzkabinu vienu strīpoto uz dzīvās sistēmas. Tākā šis paliels, tad lieku trijnieku mugurā, plus vēl piekombinēju 1/0 āķi aiz lūpas. Iegremdēju uz apm.1.2m dziļumu un sāku lēnām airēties prom. Atgāju metrus 25-30. Noenkurojos, aizpīpēju, izstaipījos... silts, bik uz miegu velk, asaris to manu 12gramīgo pludu smuki pavelk, ta uz vienu pusi, ta uz otru.... Kaut kā pavēroju kādu mirkli, kur citas laivas, ko tās dara, redzu tuvumā nevienas nav... nomierinājos...tad skatos ko mans asaris dara... a pluda ta naf! Vēl padomāju, nu šim gan i spēks tik ilgi ar to pludu jemties, aizpīpēju atkal....izpīpēju...a pluda naf un lēni, ļoti lēni aukla sāk iet.... aha, jābūt. Pagaidu drusku, un cērtu!!! Kā pret sienu!!! Pītā aukla tak. Bet esmu drošs gan par auklu, gan metāla pavadu, gan āķiem. Drošības pēc cērtu vēlreiz. Tas pats, tikai tas pats tagad lēnām sāk slīdēt uz sāniem. Mēģinu pietīt, skuju upesmāt, nikuja, drīzāk es velkos ar pūsli un visu 3kg šim tuvāk, nekā šis man. Īsāk sakot, pēc minūtēm 15 esam satuvinājušies kāts, ripā, mēģinu celt uz augšu....it kā panāk, bet tad atkal atgūst panākto...beidzot pēc kāda 3 promgājiena velku to pagali klāt, bet iet pa apakšu, jūtu, ir zem laivas, jāceļ.... ceļu, jau kāds pusmetrs palicis līdz acu kontaktam.... un tad....ūdens kādu 2x2m izmērā nedaudz blakus laivai tā it kā pacēlās uz augšu, veidojot minivirpulīšus....un mana 3 āķu sistēma ar visu pludu gandrīz iebelza pa pieri....viss...tas bija viss..... pusstundu rokas tīcēja, cigas viena no otras aizpīpējās...
p.s. stāstus par Lielupes samiem nebiju dzirdējis līdz tam, bet pēc dažiem gadiem izdzirdot, paliku domīgs. A ja tā tomēr nebija līdaka?
 
martiDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 18:59 | Ziņa # 9
Estēts
Grupa: Moderatori
Komentāri: 3402
Reputācija: 38
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Kluba Vadiba
boroda ja zivs taada alus


Pavadiņa ir kā prezervatīvs.
Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
 
BorodaDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 19:58 | Ziņa # 10
Grupa: Dzēstās
Kaut kur tajos pašos 90-tajos, viens mans darba kolēģis ierosināja apmeklēt Kurzemē tādu Zvirgzdu ezeru. Braucam ar ģimenēm, ķersim vēžus, būs mums mājiņas, kur nakšņot utt. Viss oki doki. 3 dienu plezīrs. :) Tā arī darām. Laižam lielo gabalu līdz ezeram. Atbraucam, esmu tur pirmo reizi, viss skaisti. Ir mājiņas, kur matrači rindā uz grīdas nolikti, ir laipa ezerā vismaz metri 15. Ir dažas laiviņas. Viss ok. Pa gaismu iekārtojamies, bet pa tumsu ejam vēžus ķert. Jāsaka, ka tā bija pirmā reize manā mūžā, kad ar lukturīti un kailām rokām, brienot līdz zināmam dziļumam (man tas dziļums bija līdz....khm), mēģināju šos saķert. Pēc stundas salšanas, naktī arī Latvijā kādreiz ir auksti nepieradušam organismam, izdevās kādus 8-10 sagrābt. Vismaz 10x lielāks skaits izspruka, jo man nebija iemaņu un drusku baile, no tām spīlēm. Kolēģiem loms bija krietni lielāks. Īsāk sakot, vēžu mums netrūka. Nezinu, kā tajos laikos bija ar vēžu likumiem, bet zem 10cm neķērām, jo labuma nekāda, bet virs 15cm vienkārši nebija. Pasākums laikam notika augusta sākumā. Labi, štrunts par vēžiem, bet pēc labi pavadīta vakara, dāmas un bērni aizgāja čučēt, bet vīri vēl pāris stundas veda vīru sarunas. :) Tas viss normāli, bet nākošā dienā pamostoties jau ne visai agri, sadomāju, ka vajag saelpoties svaigu gaisu, nedaudz paairēt utt. Paņēmu laivā ģimenīti līdz, aizņēmos no čoma špini un vienu mānekli. Māneklis svina galva ar to silikonu pakaļā - tvisters laikam saucas, un devāmies airēties pa ezeru. Ja kāds pazīst, to ezeru, tad zin, ka ūdens caurredzamība ir vismaz 3m, nu super dzidrs Latvijas apstākļos. Bišk paairēju, tad liku sieviņai airēt kā māk, bet es sāku mētāt apm. 10-12g svina galvu. Nu īsāk sakot, otrajā metienā paņēma.... aukla apm. 0.25 mono, bik pacīnījos, bet tad viņa sevi parādīja līdz pusei. Apm. 10-15m no laivas izdarīja tradicionālo līdakas kratījienu, žokļu atvēriens bija iespaidīgs...visas ģimenes klātbūtnē.... un tā sū gumija aizlidoja tikpat augstu 10-15m. Nebij no skata liela tā līdaka, mošk tik kādi 10kg.... pēc 2 cigaretēm atlikušo ķesku no gummi ar to pašu galvu iemetu atkal un molča izvilku parasto kilošku. Nu zupai sanāca.... Vēl jāpiebilst, ka no laipas dienas vidū likām krītiņus vēžiem, un šie nāca kā traki. Ēsma, tur pat pie krasta saķertās vīķītes un mazās raudiņas.
 
jutrixDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 20:01 | Ziņa # 11
Jokplēsis
Grupa: Savējie
Komentāri: 2955
Reputācija: 23
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Kluba Vadiba
Bārda super interesanti stāsti ja zivs


The most dangerous animal in Japan is ninja
 
BorodaDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 20:06 | Ziņa # 12
Grupa: Dzēstās
p.s Ir vēl bijuši interesanti gadījumi, bet gan jau vēlāk... :)
 
BorodaDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 20:37 | Ziņa # 13
Grupa: Dzēstās
Pirms gada copes kolēģis uzaicināja uz Lielupi. Uz vietu, kur viņš vēl pirms gada 2kg glumo bij noķēris. Neatceros datumu, bet tas bij maijs. Ieraugot vietu, man apetīte uzreiz norima. Parasts upes krasts. Viss vienāds. Ir dziļums līdz metram un tad iesliecas līdz 3m, un tālāk jau līdz pamatgultnei. Ne līču, ne atstraumes, parastā Lielupe. Nu neko, kamēr niedres un citi ūdensaugi nav vairāk kā 30-50cm virs ūdens, varam mēģināt. Ēsma - naktstārps. Nu tad arī sākās. Sākām vakarpusē ar nelielu alus piešprici iekšējam komfortam. Tajā vakarā man bija 6 līņi. Visi mērā. Alus darīaja savu un bik bij jāpaguļ. No rīta 7 līņi. 700-1000gr. Varu droši teikt, ka tas mums uz pieciem copmaņiem, jo tik mēs arī beigās tur bijām. Gadās arī tā. :) p.s. pārējiem tika gan laikam viens....
 
BorodaDatums: Piektdiena, 22.03.2013, 21:22 | Ziņa # 14
Grupa: Dzēstās
Es jau neteikšu, ka uz to pašu līņu vietu uzaicināju Aigaru, bet pats aizgāju gulet. Lai nu pastāsta pats kā gāja! :D
 
parcopiDatums: Pirmdiena, 01.04.2013, 12:35 | Ziņa # 15
Multimakšķernieks
Grupa: Administratori
Komentāri: 12020
Reputācija: 88
Statuss: Izgājis
Par aktivitāti Par labu aktivitāti Par izcilu aktivitāti Par superaktivitāti Parcopi.lv biedrs Parcopi.lv goda biedrs Parcopi.lv valdes loceklis Vip persona Kluba Vadiba


Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
 
Parcopi.lv Forums » Makšķernieku forums » Makšķerēšanas vietas, copes atskaites, dažādi piedzīvojumi, rekordi » Makšķernieku stāsti (Par to, par ko stāstot neviens netic :))
Lappuse 1 no 41234»
Meklēšana:


Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv