Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Zivnieks spīdzinātājs Sākumā piezvana un satracina mani ar saviem copes stāstiem, kad man jāsēž un jāstrādā, bet tagad vēl moka pārējos foruma dalībniekus
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
nu tad tā.... esmu slims, bet kas var būt labākas zāles, kā pavadīt agru rītu ezeriņā ar mazu balzāmiņu rokās? tātad vakar biju nolēmis, kas šodien jātaisa "Lielo ekspedīcija Nr.3", ejot gulēt apbruņojos ar daudz kabatslakatiņiem, jo zināju aizmigt nevarēs un būs jāšņaukājās domājot par to kā būs . jau iepriekš biju izpētījis laika ziņas un bija skaidrs, ka laikam jābūt mierīgam, bezvējam, siltam, tātad varēšu vēsā mierā, lēnītēm izčamdīt iecerētās kantis. Mokoties ar bezmiegu, tomēr sagaidu, kad ziņojot par topošo copes brīdi, modinātājs sāk skandināt savu kaitinošo preteklību. tātad esmu augšā pirmais kas noteikti jāizdara, jāiziet uz balkona un jānopēta situācijs. Atverot duravas liekas, ka vēl miegs priekšā acēm, jo priekšā viss balts. Aizpīpāju cīgu, izberzēju acis, un kas Tev deva - toč viss balts...migla tāda, ka maz neliekas....bet iekšā viss dīdās, tātad jābrauc Uzjaucu mazo balzāmiņu ar upeņu suliņu - zālītes, tomēr vajadzīgas ieaunos drēbēs un jau špagoju uz garāžu....pa ceļam viss skaidrs - migla ir ellīgi bieza un skaidrs, ka līdz saules lēktam varēšu kūkot, līdzīgi kā dzeguzīte Lēnu gaitu sakrāmējos un jau miglas ieskauts speros kaut kur pilnīgi uz čuju, jo neredzu nevienu krastu, ne vienu kuģi. Malkojot līdzpaņemtās zāles, ar acu kaktiņiem vēroju, vai neredz kādas gaismas - ja nu kāds kuģels izdomā nākt pretī Lēnā garā, priekšā tilts, aiz tilta pilnīgi balta siena....pļac....nekas no plānotās ekspedīcijas man ņisanāk, jo mans vienīgais gps un eholots ir krasta orientieri, bet tā kā krastus neredzu, tad tirsā pilnīgā, braukt uz duru nav jēgas..tas jau iepriekšējos gadus pieredzēts Lēnu gaitu sasmeļu mailes - drusku problemātiski, bet tomēr tieku arī pie kādas raupākas, ko izmantot brīdī, kad migla izgaisīs un skatam pavērsies mans mazais, mīļais ezerelis manu cīkstēšanos ar mailēm pārtrauc bebra kungs, kas nekaunīgi bija izdomājis uztaisīt šņakatu pie pašas laivas....viņam ta nekas, a man aš sirds pa muti izkāpa atguvis drosmi turpināju iesākto....kad mailes sakasītas, domāju ko darīt....sēdēt kaut kur, jēgas nav, ezerā braukt jēgas nav, a kam tad vispār ir jēga??? Jēga ir un liela, nodomāju es, paskatoties uz spinīti, kas kautrīgi iegūlies gar laivas malu. Apbruņoju to ar savu mīļāko šūpulīti un dodos Aigara iemīļotajās līdaku vietās. Kad esmu tur nokļuvis, skaidrs, ka arī tas problēmas sagādās, jo knapi var saskatīt savu paredzētā metiena attālumu, bet mēģināts nav zaudēts....Pirms ķeros klāt, izdomāju, tajā brīdī liekas, ka muļķīgu domu, kaut gan ja slims cilvēks agri no rīta tā vietā lai dzertu tējas siltā gultā, dodas ezerā, tad vairāk tā pat nekas muļķīgāks nevar būs, nolaist lejā garo bumbiņu, lai tā lēnām slīd man līdz, kamēr darbojos ar spinīti. Kad tas padarīts, atrādās atkal bebrainais, bet šoreiz viņu vēroju, kamēr pazūd beizajā miglas tīmeklī, lai atkal nesabiedē tā, ka liekas no laivas jālec ārā....tā....tagad varam sākt...nē...vēl ne...vēl viens antigripīns jāpaņem nu tagad gan AIZIET!!!! sāku lēnu garu apmētāt niedru stūrīšus, līcīšus, ar pašam liekas apbrīnojamu precizitāti, pilnīgi tā, ka pašam prieks Sev kā mērķi izvirzu trāpīt niespējamākajos niedru "brīvumiņos", jo trāpot tur, prieks, liekas, ka ir vēl lielāks, nekā izjust copi kāta galā šādā viedā spēlējot totalizātorus ar sevi, klusi un mierīgi virzos ar vien tālāk un tālāk, kad vai tu re....uz šūpu seko uztesieniņš...mazliet nošokējos, bet visu izdarīju kā nākas un skaidrs, ka tomēr uz smailā āķa gala kaut ko būšu uzsēdinājis pēc īsa brīža pie laivas parādās, liekas, ka feins mēriņš, filigrānas kustības ar tīkliņu un jau feinais mēriņš ir rokā....ierijies smuki, kas liek domāt, ka migla šamajām netraucē kaut ko uz kārā zoba uzlikt. Ehhhh, tomēr forši, ka atbraucu, jau tik sen kā bija piemirsušās agrās rīta copes, kad apkārt miers un klusums, kad pats sev vari būt laika uz zvēru pavēlnieks viens malciņš, viena cīdziņa un turpinam...turpinājumā nekā jautra nenotiek, tik vien kā var pavērot, kā no miglas iznirst dažādu izmēru un nokrāsu pīles, no kurām dažas ik palaikam ienirst, un tad ar apmierinātu skatienu atkal parādās....tādā veidā klusumā sēžot, apkārt notiekošo dabu pavērot var itin feini pēkšņi garās bubiņas kāts aizdomīgi notrīs, tad vēlreiz, tad vēlreiz....atraisu inercenīti vaļā mazliet nogaidu, un pēc brīža, cerību pilns par smuku līdaku (kā nekā apakšā 8 metri, un uz āķa iespaidīga rauda) cērtu klāt...galā ir, bet točna ne smuka līdaka...aizdomas par to apstipirna pie laivas parādījies ašuks, smuks jau, bet nu....tomēr tikai ašuks, diemžēl dziļi ierijis un kaijām par barību tādu negribās atstāt nu neko, kaut kas jāturpina darīt, bet spiningojamās vietas ir cauri, bet migla vēljoprojām tāda, ka varētu cirvi pakārt
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
izdomāju pasēdēt turpat uz vietas uz enkuriem, un izmest pār bortu pludiņus, paralēli paķēmoties ar dropšotiņu. Pludiņi pārmesti, sameklēta kaut kur, kaut kāda maza DS gummiņa, varu sākt perversās roku kostības Par izbrīnu ilgi nav jāgaida, kad seko pirmais sitiens, tad otrais un tad jau rokās pirmais spurainis...to mēs uzreiz pār bortu nākamais metiens, nākamais ašuks un tādā garā met un vilku labu laiciņu, bet smukā izmēra mailes uz pludiņiem peldās divvientulībā ar sevi, jo plēsoņi tām virsū neskatās. Katrā ziņā kamēr migla vēl kupla, tikmēr pasportot ar ašukiem ir tīri jautri, bet arī tas kaut kā vairs nešķiet iedvesmojoši un domāju paķengāties ar tviču....atvēru kasti, sapratu, ka man nekā nav un uzliku lielo max rapi ar cerību pasportot ar kaut ko smukāku, bet kas Tev deva...katrā trešajā metienā maxrapa izmēra ašuks galā Labi...atkal paliek neomolīgi tā skolot mazos asarbērnus un atkal veru kasti vaļā, kas atkal iesitās iepriekšējā atziņa galvā no kastes izņemu IZUMI, ar domu, kas ta nu ar šito notiksies....sākumā nekas nenotiek pirmie metieni pa tukšo, bet zinu, ka tur apakšā viņi tur tak ir!!! mainu spēles un beigās arī aizgāja IZUMIs un priecēja, ka asaru izmērs iespaidīgāks, bet tik un tā visiem amnestija, jo tos tīrīt man galīgi ņegribās...beidzot arī pludu iekāroja smuks strīpainis, kas par laimi nav ierijis un var peldēt tālāk (stipri lielāks par to, kas jau laivā silda kasti ) kamēr spēlējos ar strīpaiņiem arī miglas sega sāk lēnu garu dilt un nolemju doties paskatīt, kas ar ļīdakiem notiek....zinu, ka jau diena iesilusi, saule jau augšā, vēja nav, līdz ar to cerēt uz to aktivitāti nav diezko produktīvi, bet...tik un tā nolemju tā darīt...Iedarbinot motoru, jau prātā izejo šīs dienas tālāko maršrutu un to kā tad īsti mēģināt to zaļajā kleitā tērpto izmānīt....pirmā vieta klāt - sēklītis, neliels, bet sekls, nelīdzens, ar izaugumiem uz sāniem, bet ar stāvām kantīm tieši tas kas vajadzīgs noaližu lejā garā kāta bumbiņu, kurai lemts strādā laivas aizmugurē, un pats ar savu mazo, mīļo rokas saiviņu sāku laisties pa kantīm...uz abām bumbiņām skaistas raudas, kuras psiholiģiski iespaidotas atrast līdaku tādā garā lēnām slīdu taustoties, bet ņikas nenotiekās, mazliet tāds kā drūmums sejā iesitās, un lai mazliet sāisinātu ceļu nolemju sēkļa stūrim pārlaisties pāri pa seklumu, kur dziļums apmēram 1.5 m. ietinu garo bumbiņu tādā dziļumā, lai neķerās aiz grunts, bet ar roku nolemju iztaustī, gan pirms kanti, gan sēkli, gan aizkanti.....iztaustu sēkļa tuvumu....nekā nav...uzslīdu sēklim un turpinu lēnām virzīties cītīgi iztaustot, to kas notiek uz sēkļa, kad pēkšņi ieraugu, ka garās bumbiņas kāts aizdomīgi noraustās...sākumā liekas, ka aiz grunts aizķeras, bet tad kad seko vēl viens rāviens un iedziedās sen aizmirstā inercenes dziesma, skaidrs, ka galā kāds plosās..noņemu bremzi un mazliet nogaidu, tad arī cērtu...IR!!! varat iedomāties skatu - kāts 4.2 metri, zem laivas 1.5 metri, līdz ar to pat spoli nevajag kustināt, tik vien kā regulēt zivs kustības virzienu....galā ir līdaka, tas skaidrs, un par laimi nav arī nekas baigais, jo savādāk jautrība garantēta kādu laiciņu ļauju līdakai pastaigāties, lai mazliet nogurst, jo vienam ar tādu ka'tu dabūt līdaku laivā ir ellīgi grūti...parādās līdaķele...arī liekas, ka mazliet virs mēra, bet āķis tikai aiz lūpiņas, līdz ar to adrenalīns atkal kūsā, jo pakāst viņu negribās bet šamā, liekas, ka smejoties par mani nostājās ūdens virsā tieši tādu gabalu no laivas, lai ar tīkliņu netieku viņai klāt, a bet ar to garo kātu viņu piedabūt klāt pie laivas ir grūti bet pēc laiciņa izdodās un tiek iesmelta otrā smukā, garšīgā izmēra zaļsvārcīte. ehh, ku feini šitā padraiskoties aizpīpēj pīp, vien malciņ zāles un dodos tālāk....nolaidos ļoti skaistu gabalu pa tukšo un nodomāju nostāties uz enkura, atkal uz pludiem, ar cerību uz kādu zanderīti. Tā arī izdarīju...atradu smuku, mazliet piemirstu (varbūt nevajadzīgi) vietiņu un ierikte'jos ar pludiņiem. Gaidīju labu laiciņu, ,mainīju pludu atrašanās vietas, bet neseko neviena normāla cope, tik vien kā ašuki paretam uznāk uzbrukumā un tie atkal jāpaskolo, ka tā darīt nevajag sākās arī straumīte, kas acīmredzemi dzen ūdeni ārpus ezera....uz ezera spogulis, vēja nav, saulīte koķetējot liek arī kreklu novilkt, var laiski pagulšņāt un priecāties par lielisko, varbūt necopes, bet tomēr pasakaino laiciņu. Veicot pārmetienus, baigi interesanti pavērot auklas uzvedību...kamēr aukla vēl salīdzinoši sausa, tā guļ uz ūdens virsas, līdz ar to arī straume to neispaido, bet kolīdz slapjums tai sāk uzmākties tā tiek iesūkta straumes varā, veidojot kabatu, kru straumei darboties, līdz ar to arī pludiņš tiek lēnām nests uz priekšu, kas liekas, ka varbūt arī nav nemaz tik slikti Šādi, visādi izklaidējoties pamanu, ka vairs anv ko pamanīt - viens no pludiem vairāk nav redzams.....nogaidu....vēljorpjām nogaidu, jo nekas projām vilkts netiek, tik vien kā pluda nekur nav izrādās, ka vilcējs velk pludu tieši man virsū, līdz ar to liekās auklas vairāk nekā vajag.....lēnām pietinu....un....ar sasprindzinājumu dvēslē cērtu klāt.... IR!!!! pēc neilga cīsktiņa manās rokās ir zandartels - nomēru...bič, bič virs 45 cm...der....vakarā kā nekā cimiņi jābaro
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
pēc šitā smukā, kaulainā atkal seko ašuku uzbrukumi, bet tas galīgi nav tas, kas mani interesē....tamdēļ ņemot vērā starumes pretstību prātā izkalkulēju vēl vienu maršrutu, kur nolaisties ar bumbiņām...it kā jau dienas vidus, ebt ja nu tomēr??? šoreiz garo bumbiņu aprīkoju ar raudu, kas svarā ap 200 gramiem - jāteic, ka izskatās iespaidīgi bet uz rokas bumbiņas uzlieku iespaidīgu vīķi, un šādā viedā noskaņojies uzsāku savu maršrutu pašam praktiski nekas nav jādara - straumīte smuki un skaisti mani slidina tieši pa pašu kanti - apakšā ap 8 metriem, pa labi seklums, pa labi dziļums...jāatzīst, ka lielas cerības nelieku, bet laiks tiešām burvīgs un kamdēļ to neizmantot šādi slīdot uzmanību piesaista garā bumbiņa, kas strauji saliecas un atkal liek dziedād inercenei...man sirds dreb, jo galā tak tā monstra rauda...atlaižu bremzi un gaidu....cērtu....m**** B**** N***** NAV!!!!!! baigais vīliens sirdī.... izvelku tik vien kā pliku āķi...pa ātru....ar trīcekli rokās izdomāju izvilkt ārā arī rokas bumbiņu, un atkal nostāties precīzi uz kants...bet izvelkot bumbiņu secinu, ka maile ir vienās driskās kas nozīmē, kamēr čakarējos ar to monstru, tikmēr manu vīķi arī kāds bija iekārojis, bet nepamanīju....rūgtums sirdī vēl raupāks, jo esmu pakāsis divas, domājams, ka iespaidīgas zivis... a ko darīt??? uzpīpēt un doties tālāk!!! prātojot ko esmu izdarījis greizi, turpinu ieplānoto maršrutu, lai arī liekas, ka vairs nav jēgas un jābrauc kaur kur uz Daugavas pusi, kaut kāds velnulis tomēr neļauj nepabeigt maršrutu...tādā garā sajūtu tādu kā mazu piesitienu uz rokas bumbiņas...hmmmm....aizdomīgi....nolemju mazliet nogaidīt un tad jau manīs....gaidu, bet nekas nenotiek, mazliet paceļu bumbiņu un jūtu, ka galā tādi, ka mazi sitieniņi notiekās...hmmm..vēl aizdomīgāk...nogaidu vēl mazliet un cērtu klāt....WOW!!!! galā IR!!! un ir kas labs....kausējoties turpu šurpu notiek cīkstiņš, tad viņa mani, tad es viņu...zinu, ka ir līdaka un smuka līdaka, lūdzot nezināmus spēkus, ceru, ka nenorausies, un šādā garā stīvēju viņu augšā, par laimi tīkliņu pagūstu nolikt sev pa tvērinam, kamēr viņa nav parādījusies, jo vienam pašam šāds cīkstiņš ir grūts, jo katrs lieks viņas rāviens var beigties ar fiasko....šādu domu pavadīts uzvelku šamo augšā un par izbrīnu man ar pirmo smēlienu iesmeļu viņu iekšā...IRRRRRRRRRR!!!!!!!!! esmu laimīgs bez gala un ar trīcošu dvēsli apsēdos un vienkārši priecājos zvana telefons....pļac...kam nav miera runājos pa telefonu, tikmēr tieku nonests kādus metrus 50 no kants, kas nozīmē, ka apakšā ir kādi 12-16 metri, bet garā bumbiņa vēl iekšā, kas noregulēta uz kādiem apmērām 7 metriem....runājot skatos, ka bumbiņas kāts noliecās....nometu telefonu un nesaprašanā ataižu bremzi...nogaidu....galā kaut kas ir un zartiski velk projām, kamēr tas notiek, abrīvojos, no visādām auklu cilpām, kas radušās velkot iepriekšējo skaistuli ārā....gaidu.....cērtu....IR!!!!!!! pretestība gan salīdzinoši niecīga....tik vien kā reti smagnēji sitieni, bet skaidrs, ka tīkliņš būs vajadzīgs....pēc brītiņa ūdens virspusē parādās zandarts, kas salīdzinoši mierīgi gulšņā un gaida, kad šamo iesmels tīkliņā....man nav divreiz jāpiedāvā - ar pirmo zanders tīkliņā un prieks acumirklī dubultojās - vienīgi zaderīts aizdomīgi izskatās - acis kā antenas uz āru, pa muti drīz nāks ārā pūslis - skaidris, straujā dziļuma maiņa šamam bijusi liktenīga, bet tas gan šo brīnišķīgo fišiņu nepadara negaršīgāku esmu laimīgs bez gala, jo tomēr mana bumbiņu vazāšana ir attaisnojusies, protams žēl, ka nesanāca rīta cēliens, bet nu....ar apgarotu ģīmi vēl nolaižos līdz ieplānotā maršruta beigām un nolemju aizlaisties vēl līdz Daugavas plašumiem. Skaidris gan ir viens, ka zivis man vairs nevajag un visas nākamās ( ja arī būs) laidīšu vaļā pa ceļam uz Daugavu tieku pie papildus mailīšu krājumiem, jo ašuki krājumus patukšojuši diezgan iespaidīgi, par laimi jaunie krājumi ienākās vienā smēlienā un varu turpināt nodarbināt motorīti....Daugava klāt....laižos tikai un vienīgi ar mazo bumbiņu, seko pirmā cope, tad otrā, trešā, bet galā nekas nepaliek.....hmmmm....šitā man netīk varbūt ēsma par lielu??? uzlieku mazāko raudeli, kas ir manā bundulī un mēģinu vēlreiz....cope....IR!!!! iznāk zemmēriņš, pie kam tiešām smieklīgs zemmēriņš, kas liek domāt, ka iepriekšējās copes bija tieši tādu pašu izmēra zanderīši....pēc bučas tas tiek atbrīvots, un pacilātā noskaņojumā dodos mājās....veči, kas krastā ieņēma pa mēriņam pēc savas copes bija pārsteigti par lomu, jo šamējiem rīta cope izgāzusies un palikuši bešā, kas protams, jāatzīts, manu pašapziņu un labsajūtu mazliet pacēla Ne asakas Jums visiem!!!
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
mjā ar tiem bebriem ir kā ir... biezo miglu manīju no rīta, pa tādu ar laivu pa kuģu ceļiem braukt nav lāga doma. m**** B**** N***** - šitas labs labs loms zivniek un atskaite kā vienmēr
tā, te arī solītā bildīte: p.s. fočēts ar telefonu, kad atcerējos ka vajadzētu nobildēt, ašuks jau bija notīrīts un viena no lielākās līdakas pusēm arī tagad kompī skatoties izskatas baigi maziņie bet apkašējais zanderīts ir toč virs 45cm
ehhh, labais. kameer tu rakstiiji es jau kjeeru raudas un grunduljus jaunciema ostaa pieseeju kruumos, riitaa maukshu luukoties. baigi liimenis krities. pa niedreem gaaja valjaa slaktinjsh uz velna paraushanu. domaaju, ka shovakar bija jaabuut labai copei ar spini vai dziivo... skatiisies kaa buus riitaa. domaaju veel no pasha riita iesmelt kaadu mini asariiti. varbuut izdosies arii kaadu maili atrast
Pavadiņa ir kā prezervatīvs. Bez - riskanti, bet baigais kaifs!
pirmais kas noteikti jāizdara, jāiziet uz balkona un jānopēta situācijs. Atverot duravas liekas, ka vēl miegs priekšā acēm, jo priekšā viss balts. Aizpīpāju cīgu, izberzēju acis, un kas Tev deva - toč viss balts...migla tāda, ka maz neliekas....bet iekšā viss dīdās, tātad jābrauc 
nu tagad gan AIZIET!!!! sāku lēnu garu apmētāt niedru stūrīšus, līcīšus, ar pašam liekas apbrīnojamu precizitāti, pilnīgi tā, ka pašam prieks 
pēc īsa brīža pie laivas parādās, liekas, ka feins mēriņš, filigrānas kustības ar tīkliņu un jau feinais mēriņš ir rokā....ierijies smuki, kas liek domāt, ka migla šamajām netraucē kaut ko uz kārā zoba uzlikt. Ehhhh, tomēr forši, ka atbraucu, jau tik sen kā bija piemirsušās agrās rīta copes, kad apkārt miers un klusums, kad pats sev vari būt laika uz zvēru pavēlnieks 
nākamais metiens, nākamais ašuks un tādā garā met un vilku labu laiciņu, bet smukā izmēra mailes uz pludiņiem peldās divvientulībā ar sevi, jo plēsoņi tām virsū neskatās. Katrā ziņā kamēr migla vēl kupla, tikmēr pasportot ar ašukiem ir tīri jautri, bet arī tas kaut kā vairs nešķiet iedvesmojoši un domāju paķengāties ar tviču....atvēru kasti, sapratu, ka man nekā nav un uzliku lielo max rapi 
izvelku tik vien kā pliku āķi...pa ātru....ar trīcekli rokās izdomāju izvilkt ārā arī rokas bumbiņu, un atkal nostāties precīzi uz kants...bet izvelkot bumbiņu secinu, ka maile ir vienās driskās 
kas nozīmē, kamēr čakarējos ar to monstru, tikmēr manu vīķi arī kāds bija iekārojis, bet nepamanīju....rūgtums sirdī vēl raupāks, jo esmu pakāsis divas, domājams, ka iespaidīgas zivis... 
esmu laimīgs bez gala, jo tomēr mana bumbiņu vazāšana ir attaisnojusies, protams žēl, ka nesanāca rīta cēliens, bet nu....ar apgarotu ģīmi vēl nolaižos līdz ieplānotā maršruta beigām un nolemju aizlaisties vēl līdz Daugavas plašumiem. Skaidris gan ir viens, ka zivis man vairs nevajag un visas nākamās ( ja arī būs) laidīšu vaļā 
