ejot pie ezera pieķēru niedrēs mīlnieku pāri nedarbos vējš sataisa negantu troksni un viegli piekļūt nemanītam pavisam tuvu notikumiem cerams, ka šiem viss beidzās labi
Tagad maršruts zināms. Turpmāk tikai pa šo taciņu jāpārvietojas
tiko biju garžā, spainī sabēru visus rotiņus, gumijas un dzelžus... Kā arī izņēmu visus voblerus, kuri grib peldēties dziļāk par 2,5m. Uhh, cik viegla soma palika!
Es ar rīt pēc darba sakrāmēšu bleķus, kurus uzskatu, ka noteikti jāpaņem līdz
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.
Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad jaunieši iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Tava kultūra ir tas, ko tu dari, kad Tevi neviens neredz ...
Tā arī bija Pekars, kvadrāts, kazaki-razbainieki, 12koki, paslēpes.....dauzīšanās pa stroikām, kāpelēšana pa kokiem, kolektīva skriešana skatīties Duck Tales, tad pagalms uzreiz bija tukšs. Bet tiešām nevienu brīdi nebija garlaicīgi, visu laiku bija ko darīt. Piedevām vēl paspēja nodarboties ar spotu, vai kādā citā pulciņā
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Jā, un arī mūzika bija labāka (sorry jaunatne, kas lasa )! Ar lielu daļu tagadējās mūzikas man rodas tādas asociācijas, ka senie cilvēki ar "bum bum" skaņām iznāca no alām un tagad ar tām pašām skaņām laikam nosprauž pretējo virzienu ...
Labāk iesakiet ko lai cilvēks dara, ja negribas iet makšķerēt.... Šogad Gaujā tik sūdīgi ķeras.. sēžu mājās un domāju ko darīt. Brekši neņem, sapali ar ne, asariem vajadzēja ķerties, bet neķeras, līdakas- tikai pa retam zīmulītim, vēdzelēm vēl daudz par agru... Laikam jādomā jauns hobijs.
I don't care who your father is... don't walk on the water while i'm fishing!!!
Precīzi! 
