nav, nav tā..tas pat ir ļoti humāni... šito parasti lieto C&Risti, jo kamēr to lopiņu ar to satver, pastāv liela varbūtība, ka šamā aizšmauc....un tad viņiem nav tik liela škrobe....bet....man viss šitas iet baigās pretrunās, jo lai saņemtu zivi ar lipgripu, viņa ir jānokausē pamatīgi, lai pie laivas gulētu rāma un to varētu satvert, kas savukārt neiet baigi kopā ar pēc tam nomocītas zivs atlaišanu....bet lai jau... es esmu tikai par sačokiem un lieliem pie kam vēl....laikam gaļinieka domāšana
mans copes moto, pēc ļoti sāpīgas bērnības pieredzes ar vectēvu ir sekojošs - labāk mazu zivi iesmelt lielā tīkliņā, nekā saprast, ka ar to lopiņu kas ir āķa galā, neko izdarīt nevar un tikai atliek noskatīties, kā pusrumpis izveļās no tīkliņa un gatavs Anniņ, apsedzies........toreiz es raudāju...daudz raudāju.... lieki piebilst, ka šobrīd man ir tīkliņš, kurā arī es sevi varētu iemānīt
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Volviķim divas dienas nostāvot galīgi tukšs aķītis.
Sveikiņi :DMans ir atpakaļ Man auģikam bija līdzīgi,viss ok,izbraukājos,netālu no mājām ieslēdzu labo pagriezienu-signāls,ka izdegusi lampiņa.Nomainiju,pārbaudiju veco-vesela,likos mierā.No rīta aķīts kā sahāras tuksnesis.Bet vainīgi izrādijās aprūsējuši un apsūbējuši fāras kontakti .Ligzdu uzliku jaunu,štekerim nopucēju un noalvoju kontaktus.tas brīnums vairs nav atkārtojies,tā arī man nepieleca,ko elektronika ar to gribēja pateikt,bet labs aķīts vienas nakts laikā aizgāja pa pieskari.Ar jauno vairs nelec uz sitiena
es esmu kādu laiku atpakaļ metis aci uz lipgripu, bet nez kaut kā ne šis ne tas - ja plāns to zivi paņemt, tad drošāk ar sačoku, ja doma atlaist, tad uzreiz ņemu ar roku. Šobrīd pieķeru pie domas, ka sačoku izmantot noteikti vajag sačos un ikdienā, ja ir galā nopietns eksemplārs, ko gribās gan safočēt, gan iespējams paņemt... Ar roku ņemot paliek paliels risks dabūt āķi pirkstos, īpaši jau mazajām spindzelēm, jo tas ķermenis nav liels un uzraut uz āķa ir palielas iespējas. Lipgrips man liekas, ka bija Griezējam, moš Dadzīts iekomentēs...
Es šādu toč nevēlos izmantot Un vispār, šorīt bija kaut kā tā -
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Par lipgripiem- Jā, lietoju Griezēja instrumentu. Teikšu kā ir, līdakas lūpā parasti āķis ieķeras kārtīgāk, zandarta kaulaģīmī attiecīgi ne tik ļoti. Man patīk līdakām to lietot- ērti, vieglāk atbrīvot āķi. Dažkārt pat nav jāceļ laivā, pietiek, ka ar lipgripu pieturu pie laivas un atbrīvoju āķi no lūpas un palaižu satvērēju vaļā, un zivs aizpeld neizcelta no ūdens. Mazāk jāsmērē rokas. Tāpēc uz līdakām šo instrumentu labprāt izmantojam, uz zandartiem - nē. (KristsKG diez vai gribētu, ka mēs viņa 3kg zandartu mēģinātu celt laivā ar lipgripu ) Vēl kāds plus, vobleris ar visu zivi neiepinās uztveramajā tīkliņā un pēc tam nav jāpiņķē vaļā, kā arī neaizņem vietu laivā. Ir lipgripi, kā Griezējam, ar piestiprinātu mērlentu, neatkabinot var ērti izmērīt zivs garumu.
Par mīnusiem - protams, zivij daudz lielāka iespēja atkabināties, jo lai iemānītu satvērēju lūpā, zivs ir jānokausē un jāpievelk pie laivas ar atvērtu muti. Dažkārt māneklis ar visiem āķiem ir zivs rīklē, tad vēl jāpielūdz zivs to muti atvērt, lai instrumentu veiksmīgi izmatotu. Par pīrsingiem, kā Jūs to saucat- Ne vienmēr tiek izbakstīts caurums zivs apakšlūpā, un arī ja tā notiek, tad tas zivi īpaši netraumē. Jāņem vērā, ka zivij diezgan ātri dzīst rētas, saaug āda un pat pārstrādājās mānekļi (tas vairāk par līdakām). Kā arī tas caurumiņš lūpas kaktiņā zivij netraucē medīt, jo plēsēji parasti savu medījumu rij veselu, nekošļā un siekalas netecina.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)