A es šodien biju Dūņezerā. Vienu brīdi pat diezgan labi copēja asari līdz 250gr. Kopumā ar copi apmierināts esmu, bet veči stāstīja, ka vakar esot riktīgi lai bijis
Nav neatrisināmu problēmu, ir nepatīkami risinājumi ...
Fotoatskaitēm pavisam cita "garša". cerams ka tādas te paliks vairāk. Izrādās ka Ventā asari var uztrāpīt. Bračkam ar copes čomaku šodien švaki, izmērs labs, bet vakar esot bijusi ekselenta cope, lielākie uz 800 gr. P.s. Vietu neprasiet - niteikšu
neko daudz nerakstīšu, bet īsumā par copp iekš Peipusa piektdienas vakars, ar čomiem paspēlējām zolīti, padzērām viskiju un visādi citādi īsinājām laiku līdz plkst 1:00, lai varētu kāpt taksī un braukt uz tikšanās spotu. laiks pienācis, taksis ārā gaida, ierāpjos iekšā, varam doties...pa ceļam paķeram Borodu un ta jau uz centrālo staciju, kur ap 1:45 būs lielais mašiņš, kurš mūs vedīs līdz baltajiem plašumiem. Jāteic, ka ļoti labi, ka pie stacijas bija pāris pazīstamas sejas un es nebiju skaidrā, jo savādāk iespējams nebūtu izturējis un aizbraucis atpakaļ uz mājām..autobuss kavējās, pie kam ļoti, kavējās...bet malkojot visādas dziras, pļāpājot par copi un vēl šo to, laiks pagāja apbrīnojami ātri, no noteiktā laika pagāja vien 2.5 stundas tā kā ar Borodu bijām ļoti laicīgi, tad mums sanāca atlicināt visas 3 stundiņas draudzīgai papļāpāšanai bet nu jā...lai nu kā bet buss beidzot parādās aiz apvāršņa, apsveicinamies ar pārējām zināmām sejām un beidzot varam doties tālāk. iesākumā radās izdevība iekosties guntarakl taisītajos aknu plācenīšos....akujetj ku tie bija gardi...trūkst vārdiem vietas nu un kad padzerts un paēsts ir, varēja nolikties slīpi...pamodos valmierā, ārā uzpīpējām, atkal nolikos slīpi un tad jau uzmodos netālu no galamērķa mļins, bet tur ārā auksts pārģērbāmies, bet auksts joprojām tikām pie motiļa un devāmies baltā tuksneša virzienā, kur priekšā jau gaida karakati...laiks smuks vēja nav, saule spīd, bet degungalā kniebiens jūtams sarāpāmies karakatos un šturmējām vedējam vien zināmā virzienā, pa ceļam torosi izskatījās baisi - kā nažu durkļi draudīgi saslējušies debesīs...skaisti...pēc necik ilga laika jau bijām kaut kur kādus 5-6 km no krasta un varam sākt copi....mļins bet tur iekšā vējelis jūtams, un tāds vējš + aukstums nekas labs tur galu galā nesanāk. Bet copi sākām tik un tā...ledus ellīgi biezs un dziļums apakšā arī konkrēts - ap 8 - 10 metriem. pirmajā caurumā iebaroju ar motili, bet jēga nav liela...piesakās tikai ķīši un no tāda dziļuma tos pipukus vilkt ārā, kad pirksti atsaluši, prieka galīgi nav nekāda, tādēļ pamainīju vietu....pagājos un nosēdos torosu ieskauts un provēju tur...tur cope pilnīgi cita, kolīdz laid lejā, galā ašuks, bet diezgan smieklīga izmēra, pa vidam pa kādai rudiņai, bet.....to smalci no tāda dziļuma slopēt ārā dusmas baigās...auksts, pirksti salst, motili uzlikt nevar...pļac, karoč tirsā vēlāk ciemos piekāpa Boroda, tam iepriekšējā vietā tieši tas pats nafig...apnika tā čakarēties, nolēmu veikt lēcienu tumsā, nospļāvos, uzmaucu plecā kasti ar urbi un šturmēju krasta virzienā ar cerību kaut ko sameklēt tur....gāju ilgi....spēka sāka palikt mazāk un sāku domāt kur provēt nomesties, paskatījos pa labi neviena nav, paskatījos pa kreisi, tur kaut kur var redzēt saslietas teltis un mašiņas, tamdēļ nolēmu provēt tādā pašā attālumā no krasta, kā redzamie copmaņi. Pirmajā caurumā cope seko zibenīgi, bet...ķīsis.... provēju tālāk, bet cops neseko kādas 15 min....sāku jau domāt, ka vot kāds velns dīdija špagot šito gaisa gabalu, bet atpakaļ tak neiešu. Nolēmu pasperties paralēli krastam iepriekš redzēto copmaņu virzienā (pret vēju), seja salst konkrēti, bet vismaz ejot rokas sasilušas nu tad tā mēģinājums nr.2 caurums izurbts, nometos sēžus. Ielaidu murmuli un cope momentā, bet cope skaista, sardziņu drusciņ nolieca un tad strauji pacēla augšā...piecirtu...nu jokalamenē...galā monstrs...a man aukliņa 0.1, bet tā kā dziļums ap 5 metri, tad nav tik traki, nomocījos ar viņu konkrēti un āliņģī parādījās nezvēra rauda...tiešām nezvēra...tādu vēl redzējis vaigā nebiju, knapi galva ielīda lunkā, un kad grasījos sniegties šamai pretī, šī maita ieslēdza atpakaļgaitu, kam nebiju gatavs un šamā kopā ar pīrsningu aizdevās tālēs zilajās, pļac...vot nafig tik stpri beigās auklu pirkstos saņēmu? nu neko...jauna makšķerīte, kurai galā ķirša banāniņš, ar svarovski kristāliņu virsū...4 motiļi uz āķa un aidā....kolīdz sasniegta grunts atkal cope....man jau čuriņa noraustās, ka atkal nepalieku bez murmuļa, bet šoreiz galā tāda makana nav, bet rauda skaista un tad tikai sākās ko līdz murmulis lejā, tā skaista rauda galā, kuras ar 0.1 pavilkt neaprakstāms kaifs pa retam trāpās pa kādam ašukam, bet raudas gan skaita, gan izmēra ziņā ir nospiedošā vairākumā trāpijās arī viens bonusa asarītis - baigais skaistulis, domāju, jau ka aizies ar pīrsingu, bet šoreiz visu izdarīju kā pēc ābeces vopšim savilkos konkrēti un attapos pie domas, ka mļins man nav neviena maisiņa, kur zivtiņu ielikt a ko darīt? cēlos augšā un gāju līdz tuvākajiem copmaņiem - izrādās latvieši, papļāpājām, iedeva man rimi maisiņu un devos atpakaļ. Vēl drusciņa pavalkājos un sapratu, ka jāmet miers...cops gan turpinājās, bet man jau pietiek ar atliektiem galiem piekrāmēju pillu kasti, un arī iedotais maiss piekrāmējās skaisti līdz augšai un sapratu, ka šitas lērums man būs jāstiepj uz krastu...problēma, ka īsti nezinu kur jāiet, jo karaktau iebrauktās sliedes ir krustu šķērsu un kur ir pareizā vieta, hvz....bet neko špagoju ar...pa retam taisīju pauzes, jo bezpēks bija konkrēts, plecs nospiests, maiss pie rokas arī nekāda dieva dāvana nav...karoč...dvēsele iekšā spļaudījās ar visādiem mātes vārdiem....krasts tuvojas, no vienas vietas ezerā iekšā dodas abi karakati tiem, kas palikuši dziļumā, skaidrs tas arī mans galapunkts līdz kuram jāšpago...špagoju, apsēžos, atkal špagoju...karoč zb! pa to laiku redzu, ka krasta virzienā tuvojas viens no karakatiem...mļins...a viņi ārā brauc citā vietā šeit man iestājās pauze smadzenēs, jo īstāko no vārdiem šai situācijai piemeklēt nevarēju.....nu neko....sāku špagot pareizā virzienā un knapi dzīvs, bet krastā tomēr tiku un iekritu kupenā....VAIRS NEKAD ar kājām tādu gabalu nešpagošu....NEKAD!!! karoč ar pēdējiem spēkiem pārģērbos iekritu busā un sākām ceļu mājup....atpakaļ ceļš gan arī bija diezgan jautrs....autobusa aizmugurē sāka dziedāt vīru koris "Dzēronis" (autortiesības nosaukumam mmxx) starp dziesmām bija arī politsiskas sarunas, kas dažbrīd likās, ka izvērtīsies klopē, daži brīnumi sadomāja arī uzpīpēt, autobusa vadītājam, likās, ka mums tur augšā auksti un ieslēdza pečku uz nezinu kādu maksimumu, bet sviedri tecēja vienkārši sēžot kaut kas smirdēja arī pēc gāzes, bet tas visas kā pievienotā vērtība braucienam Valkā nobalsojām, par nelaimi bia iespēja arī uzpildīt tukšās taras un "Dzēronim" parādījās otrā elpa bet Rīgu tomēr sagaidījām....Juglā izkāpa lielākā daļa kora dalībnieku, nu labi visi neizkāpa, daži izripoja, bet pasākums izdevies, zivtiņu savilkos godam un svaigu gaisu sarijos pār pārēm, vienīgi kakls šodien tā kā drusku sāp! Ne asakas, Jums visiem!
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
vajag plastmasas ragutiņas, lai uz kupra nav tie smagumi jānes! Zivniek-īsi un kodolīgi!:)) labāk ir samesties degvielai un pašiem močīt uz Peipi, lai nebūtu jāizbauda autobusa ''labumi''!
vienīgi kakls šodien tā kā drusku sāp! Ne asakas, Jums visiem!
Nebiji gadijumā solists,tam ansambelim??? Nekad nesaki nekad.Tas viss ko Tu piedzīvoji braucienā,piederās pie vietas.Ja gribi bez "liekām sāpēm",tad klausi ko gudri vīri runā - sametieties un braucat ar savu auto. :))
Par kora nosaukumu nosmējos līdz asarām ... Cik sapratu, tad pārējiem no tās company uz razdaču tikt nesanāca? Jā vairāki km pa ledu, ja vēl padziļš sniegs, ar prāvu lomu uz kupra - te nekādas trenažieru zāles un fitnesi klāt nestāv, te jau ir izdzīvošana . Kā nekā kad agri jo agri esi cēlies, visu dienu nourbies un vēl ne tik ēdis un dzēris, tad fitness ir "bezmetežnoje čajepitije".
Zivnieks jau lepns bij.Jautāja tik pēc teltis,par ragutiņām neminēja ne vārda.Re kā būtu noderējušas. Pagājušo gad savējās pat vilku līdzi aiz kamanām.:))
Cik sapratu, tad pārējiem no tās company uz razdaču tikt nesanāca?
cik zinu, tad vienīgi NG ar savējiem arī uztrāpija raudai un skaisti savilkās, bet pieļauju, ka šamējie bija viņu smuki piebarojuši ar spec vielām, man tādas līdzi nebija pārējie pavilkās to pašu smalko asarīti un pa starpai kādu raudu, bet izmērs (vismaz man, kamēr sēdēju dziļumā) bija pašvaks, tik pa retam kāda skaistāka bija.
Quote (urmaas)
Zivnieks jau lepns bij.Jautāja tik pēc teltis,par ragutiņām neminēja ne vārda.
A Tu domā, ka pirms tam es vispār pieļāvu domu kaut kur pērties ar kājām? pat sapņos nerādijās, ka galvā iešausies tik ģeniāla doma kā tos n-tos km kaut kur iet un meklēties
bet sapratu, ka telts tomēr ir obligāta peipusa apmeklējumam, it īpaši pēc tā, kā gkl ar smaidu sejā stāstīja, ka copējis ar plikām rokām, jaku vaļā, bez cepures, āliņģi ciet nevelk, motiļi stāv uz ledus un nesalst...karoč, pirms nākamā brauciena iegādāšu telti, jo tur tajos plašumos paredzēt laika apstākli nevar, šoreiz priekš manis bija biš pa nepatīkamu...
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Es tādu neesmu noķēris. 
nafig...apnika tā čakarēties, nolēmu veikt lēcienu tumsā, nospļāvos, uzmaucu plecā kasti ar urbi un šturmēju krasta virzienā ar cerību kaut ko sameklēt tur....gāju ilgi....spēka sāka palikt mazāk un sāku domāt kur provēt nomesties, paskatījos pa labi neviena nav, paskatījos pa kreisi, tur kaut kur var redzēt saslietas teltis un mašiņas, tamdēļ nolēmu provēt tādā pašā attālumā no krasta, kā redzamie copmaņi. Pirmajā caurumā cope seko zibenīgi, bet...ķīsis.... 
provēju tālāk, bet cops neseko kādas 15 min....sāku jau domāt, ka vot kāds velns dīdija špagot šito gaisa gabalu, bet atpakaļ tak neiešu. Nolēmu pasperties paralēli krastam iepriekš redzēto copmaņu virzienā (pret vēju), seja salst konkrēti, bet vismaz ejot rokas sasilušas 
