Man te viens paziņa bija aizaizvakar un aizvakar. No laivas ar pludu un ar spini. Nesūdzējās, teica, ka tiešām asarus un raudas var labi pavilkt!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šodien bijām ar copes kolēģi Kasparu forelēs. Jau sen taisījāmies, bet šādu, vai citādu, darīšanu dēļ, nācās copi visu laiku pārlikt. Kaspars piedāvāja braukt uz upi, kuras neliela daļa man jau bija pazīstama no pašas pirmās foreļošanas reizes, kad biju kopā ar Kapraci forelēs. Pie tā varianta arī palikām un plānus jau vienmēr var piekoriģēt, ja kas. Nedaudz pēc 6:00 Kaspars jau bija klāt un devāmies uz copi. Pa ceļam pārrunājām visādas tēmas, bet pārsvarā jau tomēr par copi, par neseno Kaspara copes braucienu uz Somiju un tādējādi ceļs pagāja vienā rāvienā. Vienā vietā nedaudz nomaldījāmies, bet drīz vien bijām uz pareizā ceļa un vēl pēc mirkļa mašīna jau bija noparkota, paši pārģērbāmies, salikām spiningus un devāmies pie upes. Vietā, kur piegājām uzreiz likās, ka forelēm diezin vai tur vajadzētu būt Toties es jau otrajā metienā tiku pie līdakas. Līdaka 48cm, bet ar vieglo kātiņu, mono aukliņu 0,2mm un bez pavadas to bija kaifs vilkt ārā. Mazā spolīte kauca, kāts saliecies, šķiet ka līdaka bija neparasti spēcīga un taisīja rīktīgus rāvienus uz sāniem, reizēm virzienā prom, bet reizēm tieši virsū. Lai vai kā, bet ļoti patīkamas emocijas. Par tādām vien ir vērts iet uz copi. Līdaka drīz vien pēc noķeršanas tika atbrīvota. Vēl daži metieni un jau nedaudz citā vietā atkal tiku pie līdakas. Šoreiz līdaka mērā - 53cm. Vilkt ārā atkal kaifs. Šo līdaku paturēju. Tā pamazām virzijāmies pa upes izvēlētā maršruta posmu un bija tā, ka izvēlētais posms vairāk izskatījās tieši kā līdakām un tā arī bija. Kopsummā es izvilku piecas līdakas, no kurām tikai viena turēja mēru, bet Kaspars izvilka trīs līdakas, no kurām neviena nebija mērā. Varbūt netipiski citiem forelistiem, mēs visas līdakas atbrīvojām, izņemot to vienu mēru. Interesanti, ka copes bija daudz. Mums katram vēl pa 4līdakām vilkās, bet neizvilkās. Kasparam viena bija 100% mēra, bet pie kājām ar sveci tai izdevās atbrīvoties. Kas interesanti, ka visas copes bija tādas kā gariem zobiem, viena Kasparam uzsēdās tikai ar trešo piegājienu. Divreiz piebakstīja un jau pie kājām tikai sadūšojās paņemt. Bija vēl interesants moments ar vienu citu līdaku. Kasparam pieķērās līdaka, bet neidevas to izvilkt. Vietā, kur šā atkabinājās to varēja redzēt. Es metu savu mānekli tajā vietā un šī atkal grābj Bet neuzsēdās. Metu vēlreiz un atkal pagrāba, bet atkal neuzsēdās. Pēc trešā sadūriena tā tomēr izdomāja noziepēties. Potenciālo foreļu vietu pie esošā upes līmeņa, izvēlētajā upes posmā bija diezgan maz. Līdaku vietas vairākumā. Vienu momentu jau pārslēdāmies vairāk tieši uz līdakām. Foreles upē varēja manīt, bet visas sīkas. Bija viens interesants moments. Es stāvēju nedaudz priekšā Kasparam un redzēju, ka man gar pašām kājā aizpeld padsmit centimentru garas foreles, pie kam vesels bariņš. Vieta tur sekla, grunts smilšaina, baigi labi varēja tās saskatīt. Bariņā bija vairāk kā desmit gabalas. Kaut ko tādu nebiju nekad redzējis, pabļāvu lai Kaspars nekustās un viss bariņš nopeldēja arī tieši gar viņu. Skats smuks, bet gribējās jau kādu arī noķert, protams ne no šīm. Tās pat nemēģinājām aiztikt. Kopumā pa 8 stundām, kas bija nostaigātas pa upi, bija tikai viena foreļu cope un tā bija Kasparam. Bija mūsuprāt 100% foreļu vietiņa, bet grūti pieejama. Ejot pret straumi, kā mēs gājām, iemetienu tur vispār nevarēja izpildīt. Apgājām klusi apkārt un Kaspars mēģināja ietrāpīt nelielajā placītī. Izdevās daļēji, bet toties cope bija momentāla. Šoreiz tiešām forele un izskatījās mēra. Biku papurinājās virs ūdens un......noziepējās. Tā arī palika vienīgā foreles cope uz diviem pa 8 stundām Gan jau, ka viens no iemesliem bija tas, ka visur bija manāmas svaigas pēdas. Piems mums kāds bija nostaigājis jau to posmu. Vēl man bija divi asari ap 150gr, bet tie ar neizvilkās. Toties priecēja, ka ņēmieni bija labi saredzami, tas vien baigi priecēja. Un kādu gabalu abus arī pavilku, bet kā jau minēju, šķita, ka zivis ņem gariem zobiem. Kaut kādā momentā es protams, iekāpu arī bedrē, kas bija dziļāka par maniem atlokāmajiem zābakiem, tāpēc iešana palika slapjāka un smagāka. Piedevām bija viens upes posms, kad kādu 1,5 stundas neredzējām ne copīti. Tas nogurdināja, pie kam arī kājās jau bija sācies mesties nogurums. Izvēlēto posmu tā arī nenogājām, izrādījās par garu. Kartē gan izskatījās tāds nieks viens ir, bet pa 8 stundām bijām nobriduši tikai ap 2/3 no tā, ko gribējām noiet Izlēmām copi beigt un devāmies uz mašīnu. Man ar pilnajiem ar ūdeni zābakiem un slapjajām biksēm, tas bija apgrūtinoši, pie kam slapjās bikses darīja savu un berza visu, ko var saberzt Ceļš atpakaļ likās bezgalīgs. Bet mēs to pievarējām. Iespējams, ka tā bija pēdējā foreļošanas cope šosezon(noslēgums), bet iespējams, ka tomēr uz mēneša beigām sanāks vēlreiz izkasīties, jo pēc tam jau līdz šādai copei būs ilgi jāgaida. Kopumā esam ļoti apmierināti. Foreles nedabūjām, toties skaisti pavilkām līdakas un ar vieglo kātiņu tas tiešām ir kaifs. Redzējām arī asarus, redzējām, daudz skaistus dabas skatus, kas ir neatņemama foreļu copes sastāvdāla, nostaigājām diezgan daudz kilometrus, kas organismam nāk tikai par labu un izbaudījām visus foreļošanas copes labumus. Vienīgi tagad nevaru paiet, viss saberzts, bet tas pāries Ceru, ka vēl sanāks reizīti aizlaist un noslēgt foreļošanas sezonu ar kādu foreli. Ne asakas visiem! Pielikumā neliels ieskats no šodienas
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Nomads - nekādas dzeloņdrātis namanīju, bet līdakas bija gana aktīvas, kaut gan bija sajūta, ka ņem gariem zobiem, no visām noķertajām ierijusi bija tikai viena. Un, ja līdaku upē ir maz, tad noķerto līdaku noslaktēšana palīdz tik no viņām vaļā upē? Man kaut kā neceļas rokā iemest krūmos zemmēra līdaķeli, bet stiept to mājās ne tik negribās. Obļiko moraļe! Bet pie tādām upītem tiešām ir skaisti un pārmaiņas no laivas un ezera ir baigi labas! Man patīk!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Parcopi, bildes pa skaisto! Un tās līdakas dažos posmos tiešām ir daudz. Ar vieglajiem rīkiem patīkama ir arī to cope, kaut reizēm uzsit dusmu, ja foreles nav un ņem tikai līdakas
Svētdien no 8iem līdz 10iem biju Ērgļos Ogres upes dambī pavingrot ar spiningu. Laiks vējains un rudenīgi drēgns, ūdens pavisam kluss. Pirmā stunda tukšā. Mēģināju gan uz šūpiņa, gan rotiņa, gan gumijas. Otrajā stundā divas zļsvārces. Viena precīzmērs - paņēma uz iemetienu ar skaistu izlēcienu. Malā atnāca viegli un skaisti - ar 3 svecītēm Otra bija 2kg svarā. Paņēma uzreiz pēc iemetiena - kamēr mana gumija grima un es vēl pietinu sānvēja aiznesto auklu. Sāku vilkt un sapratu - ir. Pacīnījos vairākas minūtes, kamēr izvilku krastā. Skaista bija un mute liela - mana dūre brīvi gāja iekšā Abas uz oranžas gumijas uzķērās. Jā, bija gardas arī bez aliņa Bilžu nav un nebūs - aparātu līdzi nebija un izlietnē tās bildēt negribējās.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šodien dažas stundas paspiningoju no krasta. Sākumā aizbraucu pie Mongoļiem, tur bija viena smuka cope uz džigu, un viens asaris paķēra rotiņu, bet krastā izvilkt nesanāca
A tur..........tur mani atkal gaidīja neveiksmes Sākumā aprāvu mepps rotiņu niedrēs, tad divreiz pēc kārtas neizvilku līdakas. Viena toč bija mērs un tad sekoja pats briesmīgākais Metu savu pretzāļu Rapalu, skaistu velku, te skatos, ka riktīgi pašķiras ūdens aiz mana pretzāļnieka un kaut kas to pagrābj. Sitiens baigākais, es piecērtu........un nav vairs mana Rapalas pretzāļnieka Nogrieza kā ar žileti Spriežot pēc tā, kā pašķīrās ūdens, līdaka nebija maza. Lūk arī pienāca beidzot tā reize, kad samaksāju par pavadas nelietošanu Pēc tam noķēru divus zemmērus
Un viens mērs pirms iešanas prom mani atkal atstāja ar garu degunu. Jau bija gandrīz krastā, uz aci ap 1,5kg un tomēr arī šai izdevās aibēgt Līdaku laiks laikam pamazām sācies, jo aktivitāte diezgan laba. Es atceros, kur sēdēja tā lielā, nākamreiz mēģināšu to izdabūt
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Gan jau, ka viens no iemesliem bija tas, ka visur bija manāmas svaigas pēdas. Piems mums kāds bija nostaigājis jau to posmu. 
