Rīt laikam iešu mēģināšu noķert to līdaku, kas man Rapalas pretzāļnieku nokoda
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Mēģināju arī uz gumijas pretzāļu variantu, bet ne copes uz tādu. Liku ēdamo LJ gumiju. Mēģināju gan ar asti uz augšu, gan uz leju. Nekā. Man kaut kā līdakas uz gumijām vupār nekad nav ķērušās
Kopā tur biju tieši stundu, nomainīju sešus dažādus mānekļus, noķēru divas zemmēra līdaķeles un minos atpakaļ uz mājām. Paliec sveika Vecdaugava! Līdz nākamajai reizei!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Sataisījāmies ar copes kolēģi Kasparu noslēgt foreļošanas sezonu. Domāts-darīts! Izplānojām maršrutu un 6:00 startējām ārā no Rīgas. Pa ceļam galvenās sarunas bija par copi un par nesen notikušo mušīņmakšķerēšanas čempionātu. Tādā veidā, risinoties interesantām sarunām, pirmais mērķis tika sasniegts. Vieta neparasti komfortabla tādā ziņā, ka mašīnu var novietot labā vietā un ļoti tuvu upei. Nesteidzoties saliekam kātus, noekipējamies un gatavojamies doties iekarot pirmo kāds upes posmu. Kaspars vēl parāda man savus jaunos, mazos Zipbaitus, Leona un kaut kāda Ši.....(neatceros) rotiņus un mēs jau esam pie upes. Izvēlētais posms salīdzinoši labs, potenciālo foreļu vietu daudzums apmierina. Jau drīz vien man seko pirmā cope, bet forele neuzsēdās. Uz uzreiz nākamajā metienā Kasparam paņēma forele(tajā pašā vietā un šķiet, ka tā pati), bet arī viņam neizdevās to izvilkt. Tā kādu gabaliņu pavilkās līdz un tad atkabinājās. Turpinājām brist pa upi pret straumi pa izvēlēto posmu. Copes vairāk nebija, bet pāris forelītes upē manījām. Tad vienā brīdī upe palika taisna un vienāda - galīgi neinteresanta. Devāmies mašīnas virzienā, lai pamainītu posmu. Ilgi, vai neilgi braucām, bet pēc kaut kāda laika bijām pie cita tās pašas upes posma. Vienīgajā vietā, kur varēja novietot mašīnu, priekšā jau stāvējā kāds Volvo. Visticamāk arī makšķernieku. Ejot līdz upei vēl ierēcām, ka maksimālais cilvēku skaits pie upes var būs 5cilvēki, kas atbraukuši ar vienu mašīnu un tagad tur spiningo Izvēlētais posms bija īss un arī ne pārāk perspektīvs. Tikai pāris vietas bija izteikti labas, bet pa tukšo. Toties makšķerniekus nemanīja, bet svaigas pēdas gan. No turienes ātri vien izdomājām aizlaisties un jau drīz vien bijām pie tās pašas upes vēl cita posma. Trešais posms perspektīvs, bet tuvu apdzīvotai vietai un izskatījās labi nostaigāts. Tomēr izvēlēto gabaliņu nogājām, bet neredzējām ne copi Izdomājām mainīt upi. Kāds gabas gan bija jāpārbrauc, bet izdomājām, ka sliktāk jau nebūs, pie kam intriģēja iespēja iepazīt jaunas vietas. Domāts-darīts! Pēc kaut kāda laika pēc kartes meklējam vietu, kur var piebraukt netālu pie upes un iebraucam tupikā. Privātīpašums un ceļa tālāk nav. Nez, ko darīt. Vai nu nepareizi iebraukuši, vai kā. Pie tām mūs sparīgi aprej suns, kuram mūsu parādīšanās galīgi nav pa prātam. Par laimi piesteidzās klāt arī saimniece. Saimniece izrādījās ļoti laipna sieviete, uzzināja ko mēs meklējam, visu izstāstīja un parādīja un vēl atļāva mums tur atstāt mašīnu. Forši. Devāmies norādītajā virzienā, bet lai tiktu pie upes nācās pievarēt diezgan lielu stāvumu uz leju. Pie pašas apakšas abi nedaudz dabūjām pavizināties uz dibena, bet laimīgi tikām lejā pie upes. Upe skaista, potenciālo foreļu vietu daudz. Bet izskatās, ka nesen kāds staigājis. Staigājām, mētājām, mainījām mānekļus, bet nekā. Upē vispār nemanīja nekādas dzīvības pazīmes, pat mailes neredzējām. Kaut gan potenciālās vietas, kur būtu jābūt zivīm, bija daudz. Abi paņirdzām, ka mums vajadzīgas pāris lekcijas pie pieredzējušiem forelistiem. Man jāaiziet vēl kādreiz kopā ar Kapraci forelēs. Jo, kad viņš stāstīja un rādīja vietas un kā pieiet, tad viss likās ļoti vienkārši, bet realitētē viss jau sen aizmirsies un varu saderēt, ka daudzas vietas mēs sabojājam ar nepareizu pieiešanu un, protams arī ar metienu, daži no tiem mums padodās "izcili" precīzi Lai vai kā, bet kādu pusotru stundu mēs neredzējām ne copi, ne zivis upē. Vien varējām izbaudīt skaistos dabas skatus. Bet tad viss pamainījās. Nonācām posmā, kur varēja manīt, ka neviens sen nav bijis. Un sākās arī copes. Bija skrējieni pakaļ, bija tukšās copes, viss sāka notikt, vien pie zivs vēl neizdevās tikt. Bet tad arī tas tika labots un drīz vien man rokās bija pirmā zemmēra forelīte. Foto un forele peld tālāk. Drīz vien vēl viena, atkal zemmērs. Šoreiz ar ļoti izteiktām svītrām, tā kā būtu sakrustojusies ar asari Atkal ātrs foto un forele peld tālāk. Pēc tam tika izvilktas vēl divas, atkal abi zemmēri un abas pēc ātra foto peldēja tālāk. Kasparam arī bija copes, bija arī pieķērušās foreles, bet izvilkt nevienu neizdevās. Man vēl palaimējās tikt arī pie mazas līdaciņas, ar kuru bija kuriozs. Es iemetu, sekoja kampiens, jūtu ka kaut kas ņiprāks, jau nopriecājos, ka varbūt mēra forele, bet drīz vien ieraudzīju nodevīgi smailo degunu Vilku to pa ūdeni krastā. Jau krastā ši paņem un nokož manu rotiņu un taisās ielēkt atpakaļ ūdenī. Pag, pag, ne tik strauji zaļā! Noķēru, izņēmu savu rotu ar visu karabīni un tikai tad zaļā varēja peldēt tālāk. Kopumā uz beigām mums bija diezgan daudz copes un četras forelītes arī tika izvilktas un palaistas tālāk. Līdaciņa arīdzan mums tika. Domāju, ka sanāca neslikts foreļošanas noslēgums - smieklu deva, svaigs gaiss, skaisti dabas skati. Un arī zivtiņas manījām, kaut pie mēra tikt neizdevās. Toties kas par kaifu, kad izdodās pat to zemmēru izmānīt no slēpņa - tas piedod ticību tai lietai un dod enerģiju turpināt brist pa upi. Ā, vēl redzēju skaistu skatu upē, kad metru no manis mazs forelēns uzpeldēja upes virspusē un kaut ko pagrāba no ūdens virsmas un kosmiskā ātrumā pazuda. Tas tiešām bija skaisti! Atpakaļ ceļā man vēl gadījās nedaudz samežģīt potīti un abi ņirdzām, ka ja es nevarēšu paiet, tad būs jāsauc armijas helikopters, lai uzceļ mani tajā kalnā, jo Kaspars mani neuznesīs. Cita svara kategorija Par laimi varēju paiet pats un foreļošanas noslēguma pasākums bija veiksmīgi noslēgts! Ne asakas visiem!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Malači, vismaz labi laiku pavadījāt. Foto slaidšovam atbilstošu dziesmu ar piemeklējat.
Tas ka neko sakarīgu nenoķērāt katram gadās, bet tikai daži par to runā. Tagad ar to ūdeni ir jocīgi, tas ir maz, bet pēc kalendārā laika jau forelēm vajadzētu celties uz nārstu. Lai tās atrastu upe ir nedaudz jāpārzina.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Apkārtne sāk iekrāsoties, paliek arvien smukāk. Tikai pēc tam būs ilgs pretīgi balts periods
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Nesen kā no Gaujas ierados,biju pēc darba uz divām stundām noslēgt spiningošanas sezonu upē.Šoreiz galīgi tukšā nebiju ,viena zivtiņa krastā.Bija vēlviens smuks grābiens,pat spole smuki iekaucās,bet kaut kā iemanijās aizšmaukt.Laikam jāsāk būs atklāt vēdzeļu sezona,vienīgi ūdens līmenis gan tāds pazems.
Copmanis78 - tas ir taimiņš, vai lasis? Smuks loms! Es ar kādreiz gribētu kāta galā sajust kādu no šiem
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
