Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Kaut kad novembrī, precīzāk apmēram sestajā, vēl precīzāk tik tiešām sestajā un pavisam precīz pa 16:00 pajemts tiek nakstārpu spainis(kas kalpos arī kā "padirsenis"), copenes, "cepumi', copes pričendāļi un prom uz slepenās upes vislepenāko vietu. Galamērķī laicīgi lai var iekārtoties, iečekot straumes kanti, dziļāko vietu un bedres izeju, 3 galvenie punkti uz kuriem tiks likta dubultā likme. Pa gaismu klusums, nakstārpu čemurus var pat nemainīt, nikā. Cepuma krājumi gan ir mainīga vērtība un pamazām plok. Kād' stund pēc krēslas iedžinkstās gruntenes zvaniņš, zaļganīga gaismiņa ar uz tā lēkā, ar pieciršanu nesteidzos, minūtes 2 ik pa laikam parausta, tad aktīvāka zvanīšana, piecirtiens, pavilciens, pietiniens un pirmā vēdzele, uz aci ap kā gē ārā. Iekraukšķinām cepumu, gruntene nav vēl iemesta kad uz otras atkārtojas vecais labais stāsts - piecirtiens, pavilciens, pietiniens un otrā vēdzele, bik mazāka ārā. Cepumu paliekam malā - nu tik būs šepte! iemetiens, zvaniņa uzkāriens, auklas pareizs nosprieguniens, tā divreiz, paiet dažas min un piecirtiens, pavilciens, pietiniens, nākošā, svarā apmēram abām pa vidu, krastā. Uz trešo iekraukšķinām, iemetiens, zvaniņa uzkāriens, auklas pareizs nosprieguniens, skatos nezvaigžņotos debešos, klausos upes skaņās, bračka ar pa kādai izvilcis, vēl velk, process, odnako pašā plaukumā... Apakšējā makšķere ielidināta tālā bedres izejā, nu zinu ka vēdzele tur ir bet es tik šamējo vēl neredzu.... Un tad šamējā piezvana, nu ne analogajā zvanā bet kaut kur apmēram mp3 formātā. Piecirtiens, pavilciens, pietiniens un kāta galā buksēt sāk. Lēnā garā, uz beigām jau ātrāk sačokā ieveļas smuk' vēdzeļ' mammm, svari rāda 1.960 kg, eh kas bij' par aknu sautējumu Tad divas sīkas, ap gramiem 500-600 trāpa reaminācijas palātā, vēl viena, ap kā gē ievēlās tīkliņā. Bonusā aktīvā copē pate uz āķa uzsēdās smukk' vimb, mutē pajēma až 2 nr āķi. Paskatoties uz cepumu drupačām un atceroties Pērkondziesmu cik pulkstens - pusdesmit braucām mā. Cop' pa pirmo, ozons pa pirmo, loms no ekstra klases, kas var būt labāks par šo?
Kaut kād' novembr ap precīz 12to datum, pulksteņ bik ātrāk kā iepriekš ar bračk' laiž vēdzeļmamzel's vēlreiz iekārot. Slepenās upes superslepenā viet brīv, iekārtojos bedres izej, uz tās tiek likt cerīb' par lielo ziv'. Nakstārp pušķ' lido vēsjā h2o ar gaism, neuzlecot vakarzvaigznei cop', viss pa vecam - piecirtiens, pavilciens, pietiniens, vēdzel ap 700 grām krastā, pa gaismu, nu tik būs Bet naksnīgajā klusum var tik saklausīt cepumu guldzien un svina plunkšķien, pārmetot - nikā. Pusotr stund nosēdēts tumss lūrot uz nekustīgiem zvaniņ, uz viens gruntens iedžinkstās, eju klāt, otra ar sākt džinkstēt, kuru pirmo jemt - tik viena doma prātā man. Eju pie pirmās, vairs nezvan, aktīvi jem otro, eju pie otrās, to nejem, jem atkal pirmo, eh, otrā iedžinkstas, piecērtu - a nafig nikā naf? Ātri izvelku tukš ārā, jemu pirmo, piecirtiens - atkal nikā. Ķerot div's zaķs abi aizmuk'. Lido svini mellā tumsā, drīz atkal patīkamās zvana skaņs, tā prātīg pagaid lai pajem, piecirtiens, pavilciens, pietiniens un bik lielāka vēdzela par pirmo krastā, bik, bet tomēr lielāka. 2 lietas labas lietas bet trešā - no sirc? Pajem sačok, pasmeļ ūden gar zēlesmal, iemeļ vien' ķīss un mail 5 cē em garumā. ķīss sadalu 2 reizinātāj, mail vesel iekš vien gabal met bedres izej pirms tam sagraizīdams ar to naz'. Bedrs izejs tālais gals kād laik klusējs iezvanās, cope nopietn, aktīv, pagaid, vairāk nav ko gaidīt, piecirtiens, lēns pavilciens apmēram metru un ziv "iesēžas". Pastiepju, bik sakustās, padomāju nu tu draudzen esi mana un tā bija mana kļūda, pavilk ar spēku domādams ka 0.28 pavad' izturību vēdzeles svaru vajadzēt izturēt, a figu, velkot ar spēku pa straumi uz augšu puš kā skāben. Tā jau sienot āķus izraustīj ar spēku bet kaut kas nebij kā vajag. Uz svar es domāj ka nebij mazāka par bračkas pagāšgad trijnieci. Eh, pasēž uz padirseņ(nakstārp spain), uzpīpā, ieguldzin cepum, padomā kā būt bijs ja nebūt tāds lohs ... Neko, jāmet iekš atkal, mail vairs nav, liek nakstārps. Izdžinkstās copen ar ķīss uz apakšējo āķ', piecirtiens, pavilciens, pietiniens un bik lielāk ve'del krastā, pus no ķīss mutē pajēm. 3 ir bet domas par to lielo vien prātā. Maļu ūden ar sačok kā putkrējum bļod bet neko vairāk par puspuvuš ūdenzāl'' nesmeļas. Rukās tālāk uz to lielo sliek. Iekož cepum, cop uz viens, tad uz otrs copens, pa vienai uz katrs vēdzels ārā. Vēl pustund pasēž klusumā, norīb Pērkons, cik pulkstens - pusdesmit un laiž mā, 5 vēdzels ķešā, lielāko nesvēr bet uz ac' ap 1.2 kā gē bij jābūt. Būs vēlreiz jātkārto tā cop'' jo 3 liet' - lab liet cerams ka iekš to Latvij's dzimen tā up man beidzot "iedos" to rekordziv'
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
So rit biju aizlaidis uz lielupi uz dzivo pametat.jo klida baumas nedelu atpakal ka viena vieta 4ali pa 25 lidakam ir izvilkusi radiaj ari bildes.Nu tad ari devamies uz turieni bet neka diss nesanaca 1,5 kg izravu.Un ar to ari beidzas cope. Ne asakas!
Pagājušajā sestdienā izdevās sakārtot lietas un doties uz fīdercopes noslēgšanu. Plānos bija baudīt Voleru industriālo romantiku un paķircināt breksēnus. Piecēlos vēl tumsiņā, samaisīju mēģināmu Maruku barību un aiziet uz Voleriem. Pa ceļam migla tik bieza, ka pārvietojos ar knapiem 40, lai nenotriektu kādu "siltu klubotāju". Aizrūcu līdz Voleriem un ... Pirmais laukums pilns ar copmaņiem, Otrais laukums pilns ar copmaņiem, aiz žoga uz jūras puses - aizņemts, gar krastu uz pilsētas pusi - aizņemts. Visi sēž un gaida savu . Nu ko, laiks zudumā, barība zudumā, tārpi zudumā jābrauc mājup. Te ienāk prātā apciemot iezīmēto vietiņu Lielupes krastos. Domāts- darīts! Metu pa pedāļiem un pēc 45 min esmu krastā. Migla biezu biezā - no mašīnas upi neredz. Līcītī jau kaimiņš, bet viņam neveicoties - no paša agra rīta tikai viens breksēns esot. Sakārtojos un esmu gatavs vietas nomērīšanai, bet ko tu nomērīsi, ja pat metiena attālumā neko neredz. Migla. Tas izskatās šādi. Kaut ko sačamdīju un sāku strādāt. Jau no paša sākuma dīvainas copes, kuras nevar realizēt uz maniem baltajiem un piņķiem. Uzlieku slieku un pirmā realizētā cope. Pēc īsa brīža uz slieku nākamais draugs Tad straume aiziet atpakaļ uz upes augšteci un cope apstājas. Tā krietnu laiku. Migla pamazām izklīst un nu jau var ko pamanīt. Te nu es sēžu Parādās arī velcētāji un ūdensslēpotāji
Cope atgriežas. Šobrīd ņem tikai uz smalku piņķu pušķīti un tā, ka, neskatoties uz bezvēju, copes brīdi pat pamanīt ir grūti. Tomēr pretestība gana liela Velku ārā - galā kūleņu kūleņiem - nāk breksēns. Piezemējas manā uztveramajā tīkliņa gandrīzkilo smukulis ar dēlēm uz sāniem. Laikam jau taisījies uz ziemas mieru. Tad seko nākamā mikro copīte un atkal galā kūleņu kūleņi un nākamais gandrīzkilo breksēns ir manā sietiņā. Šis jau bez dēlēm Tā tas turpinājās kādu brīdi. Tad atkal upe straumi pavērsa uz augšu un cope izslēdzās. Ap pusdienlaiku kaimiņš devās prom, bet es ietiepīgi cīnījos mainot gan ēsmas, gan t o kombinācijas, gan distances, līdz atkal atvērās brekšuki. Tad atkal straume pavērsās uz augšu un es teicu: "Enter". Sezonas pēdējā fīdercope pabeigta. Kāds rezultāts? Kopā 11 brekšuki 8.58kg kopsvarā Daļa aizbrauca mielastam, bet daļa aizpeldēja paaugties. Nu ko, interesanta cope un labs loms. Ne asakas zemledus copmaņiem! Bet es došos trīt āķus nākamai sezonai!
. 
jābrauc mājup. 
