Zemledus makšķerēšana uz sezonas beigām vairs nesagādā prieku, ātrāk gribās redzēt atklātus ūdeņus, bet informācija par aizsalušu jūras līci gan nelika mieru. Jau kādu laiku tirdīja doma, ka vajadzētu aizbraukt lučos. Un šodien zvaigznes beidzot nostājās labvēlīgi, jo atradu laiku un kompanjonus ar ko kopā braukt iemēģināt jūras ledu. No rīta piecēlos vēl pirms modinātāja zvana un beidzot iekšā atkal bija copes gaidīšanas prieks un tāda patīkama kņudoņa, taisoties uz copi. Vieglas brokastis un rīta tēja un drīz vien es jau biju ceļā. Pa ceļam iebraucu pakaļ pirmajam kompanjonam Jkalvitim(Kasparam) un tālāk braukšana jau bija patīkamāka, jo bija ar ko papļāpāt. Pēc neilga laika sprīža iebraucām arī pēc trešā jūras brauciena dalībnieka Urmaasa. Tad sākās ceļš Igaunijas virzienā. Saulkrastos un vēl nedaudz uz priekšu arī varēja manīt ledu, bet drošs tas neizskatījās un makšķernieku ar uz tā nebija. Lai vai kā, bet pēc samērā neilga laika mēs jau bijām Ainažos. Vietējā veikaliņā Kaspars noskaidroja kur var piebraukt tuvāk jūrai un pēc dažām minūtēm mēs jau bijām stāvlaukumā, kurā jau stāvēja kāds bariņš ar mašīnām. Tātad ledus ir labs un makšķernieki ir. Ātri tika uzvilkts vajadzīgais ekipējums un devāmies jūras virzienā. Ieraugot jūru pavērās skaists skats. Balts cik tālu vien acis rāda, debesis zilas un uz ledus rosās makšķernieki. Beidzot! Beidzot var staigāt pa jūras ledu. Nezinu kāpēc, bet dažas reizes sezonā man dikti labpatīkās copēt jūrā un, ja kādu laiku nav būts, tad velk uz turieni. Tā nu slājām visi trīs tik tālāk no krasta un tad jau tika urbti pirmie āliņģi. Ledus biezums kāds pusmetrs. Pie pirmajiem lučiem izdevās tikt Urmaasam. Drīz vien pārīti dabūja arī Kaspars, bet man sākumā galīgi nevedās. Urbu āļiņģus, mainīju vietas, iebaroju, bet sākumā nekā. Vienu brīdi jau sāka likties, ka tik nepiemeklē tāds pats liktenis kā pagājušo gadu Saulkrastos. Bet tad drīz vien tas notika - uz ledus parādījās raibs un kustīgs lucītis! Urrā! Tālāk, ik pa laikam, izdevās tikt pie kāda luča, bet lieli tie nebija un nevar teikt, ka cope būtu aktīva. Bija baigi daudz tukšo copju un tie, kas paņēma - gandrīz visiem āķis bija kaut kur lūpu kaktiņā. Ar meklēšanos un pierunāšanu kaut ko izdevās noķert, ko vienai reizei sacept.
Bet toties ozons tika lielā daudzumā, saņemtas patīkamas emocijas un apmierinātas alkas pēc jūras copes. Visu prieku bišķu pabojāja nepatīkams vējš, bet visādi citādi viss bija super - laba kompānija, svaigs gaiss, patīkamas emocijas un arī zivs vaigā skatīta. Vakara copi negaidījām un pirms 15:00 devāmies prom. Visvairāk bija saķēris Urmaas, bet arī viņa lučiem izmērs nebija diez ko liels. Drīz vien jau bijām krastā, domās atvadījāmies no jūras un sekoja ceļš mājup. Pirmā apstāšanās un tiek izlaists Urmaas, otrā apstāšanās - tiek izlaists Jkalvitis, trešā apstāšanās - benzīntanks, kurā tiek nopirkta kafija un ceturtā apstāšanās - es esmu mājās! Tūlīt zivis tiks izķidātas, bet vēl nezinu cepšu tās sviestā uz pannas, vai nokūpināšu savā mobilajā kastē. Abos variantos ir vienai reizei knapi ko uz zoba likt Tā lūk, bet tas nu ir izdarīts! Ir pabūts lucīšos un kāds arī noķerts! Ne asakas visiem!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Šodien Majoros no krasta ar ledus gabalu atrauti vairāki cilvēki, bet pie Vakarbuļļiem vairāki simti!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Tu te man nesprēgā, ja! Vecais copes čoms atbraucis no vācu zemes darbiem. Baigais pārsteigums, ka mums vēl ziema. Ierosināja jūru apmeklēt, jo uz ledus šams nesēž.
