Kopš mazotnes bija dzirdēti nostāsti par vēžiem, zušiem, pat samiem, kas mituši Lielupē. Dažnedažādu iespaidu rezultātā, upe pa gadiem bija piesārņota un šīs vērtīgās sugas jau labu laiku nebija manītas Lielupes krastos, jo kā zināms augstāk minētie radījumi mīl tīrus, skābekli bagātus ūdeņus, sevišķi zuši un vēži. Deviņdesmito gadu sākumā izjuka kolhozi, lauki vairs netika mēsloti ar DDT. Ar pavasara atkušņiem un lietus ūdeņiem šie visi labumi vairs nenokļuva ūdeņos. Beidza pastāvēt Slokas celulozes papīra fabrika. Ūdeņi kļuva tīrāki. Iespējams, ka daudzi to nespēja pārdzīvot, jo tomēr ir zaudētas darba vietas, izpostīti lauki, celtnes utt, bet tas jau ir cits stāsts. Pēc dabas esmu kaislīgs makšķernieks no bērnu kājas, allaž esmu priecājies par kādu jaunu sugu mūsu ūdeņos, tai skaitā arī vēžveidīgajiem, kur nu vēl par karpām, kuras pasprukušas zivjaudzētājiem, tagad jau sasniegušas ļoti pieklājīgus izmērus, savā nodabā dzīvojas ne tikai pa Lielupes ūdeņiem. Tā nu kādu dienu, laika posmā pēc 2000. gada, precīzi neatceros, sēdēju es uz sava pontona un ķēru brekšus. Vienmēr iebaroju zivis arī seklumā, lai redz vai tām vispār šodien ir apetīte. Pagāja kāds brīdis un kad uzmetu aci uz pusmetru dziļumā ielaistās barības, manu skatu pagodināja diezgan paliels ūsains vēzis, kurš bija uzlīdis uz kombikorma čupiņas un droši vien kaut ko lasīja savam vēderam. Tas bija neliels pārsteigums, jo nebiju ne dzirdējis, ne manījis, ka kāds mūsu apkaimē būtu lielījies ar vēžu lomiem. Sākotnēji tos nenācās tik bieži manīt, bet ejot laikam, sajūta bija, ka to paliek aizvien vairāk, jo sastapt tos varēja itin bieži. Citreiz aizķērās aiz laivas vilkta voblera, citreiz uz tās pašas brekšu makšķeres āķa, jo bija iekārojis uz tā uzsprausto sliekas kumosu. Citreiz vienkārši netālu ganījās ūdenī un meklēja sev ko apēdamu. Ļoti bieži trāpījās asaru un līdaku vēderos, kas liecināja par viņu skaita palielināšanos. Arī ne tik senā pagātnē, kad vēl darbojās Jelgavas cukura fabrika, tad ik reiz kad tika izlaisti graižu ūdeņi Lielupē, tās krastus klāja ūsaiņi, kuri bija devušies laukā, jo ūdenī trūka skābeklis. Cik nopratu, cukuram reaģējot ar ūdenī esošajiem mikroorganismiem, strauji samazinājās skābeklis un veidojās tāda kā mirusī zona. Tas atkal man lika aizdomāties par to, ka upē vēži ir. Iespējams pie manis viņiem iepatikās vēl vairāk, kad krastu nobērām ar ķieģeļu lauskām (krasta stiprināšanai), jo tad tie parādījās vēl vairāk. Tie veido savas slēptuves un alas tieši šāda tipa krastā, protams, arī citur, bet tur tiem īpaši patīk, taka, ja jums ir pieejamas meliorācijas māla caurules, tad droši salieciet tās savos krastos. Dabai tas skādi nedara nekādu, bet ūsaiņi pie jums ciemosies arvien biežāk. Pašlaik droši varu teikt, ka to (vēžu) skaits Lielupē ir liels un turpina pieaugt. Šoruden gandrīz katrs noķertais asaris bija nogaršojis pa vienam, pa diviem vēzīšiem, jo tie vēl atradās to vēderos. Diezgan muļķīgi būtu tos aizliegt ķert. Protams, ka normai jābūt, bet katrā ziņā ķert tos vajag ļaut. Šai ziņā neesmu paklausīgs, jo licenzētās vietas ir tikai pāris. Es ķeru nelicenzētajā Lielupē, un ne brīdi nav sajūta, ka dabai nodaru postu, jo vēžu populācija turpina augt. Par ķeršanas paņēmieniem: Pirmais veids. Jebkurā lielveikalā uz vasaras perioda sākumu parādās nelieli vēžu murdiņi, ja nemaldos cenā no 3 – 5 LVL. Izskatās tie kā nelieli taisnstūri, kuriem abos galos ir mazi caurumiņi. Kāpēc šādi, tāpēc, ka esmu paslinks vēžu ķērājs un ar lukturīti garus gabalus gar krastu nemēroju. Murdiņa princips ir sekojošs. Noķeriet turpat upē kādu zivtiņu, labāk vairākas, sagriežat tās gabalos, vai vienkārši saspiežat, ielieciet murdiņā un droši varat šādu uzparikti atstāt uz vairākām dienām, tiesa gan, ja vēzīši salīdīs jau pirmajā dienā, tad tie ēdamo notiesās diezgan ātri, un citi vairs nelīdīs, kā arī var sākt cīnīties viens ar otru un finālā jums būs vēži ar aplauztām spīlēm, vai pat jau miruši, tāpēc labāk pārbaudīt ik pārdienas un pielikt jaunu ēsmas porciju. Nelieciet murdiņus pārāk tuvu vienu pie otra, jo viens murdiņš spēj pievilināt vēzīšus no paliela attāluma. Žāvēt, vai tīrīt murdiņu nav nepieciešams, lieciet tik klāt beigtas zivis un viss notiks. Šis ir veids, kā es visbiežāk ķeru vēžus. Otrs veids. Pēc jebkuras copes, savāciet visas zivju galvas un iekšas, izmētājiet diezgan atstatus pa visu krastu nelielā dziļumā, vēlams pirms sāk krēslot. Varat droši cept gaļu, vai nodarboties ar ko citu, nav jāuzvedas klusi, tas viņus neietekmē. Tad pēc minūtēm 30 varat sākt riktēties, paņemiet lukturīti, maisiņu, uzlokiet bikšu staras un uz priekšu. Vietās, kur sametāt zivju atliekas visnotaļ kāds gardēdis jau sēž un mielojas, bieži vien, ja nokavēsiet, tad zivju atliekas vairs tur nebūs, jo aktīvākie ūsaiņi tās vienkārši paņem un stiepj prom, lai pārējiem brāļiem tiktu mazāk. To procesu var ļoti labi redzēt, jo iekšas, vai galvas parasti ir gaišākas un tās pārvietojamies, var ļoti labi saskatīt. Tad nu gar krastu, ar lukturīti rokā, mēģinat ķert ciet un nav jābaidās no vēžu spīlēm, šis saspiediens tiešām nav tik bīstams, kā sākumā var šķist, mazam bērnam tas, protams, raisīs izbīli un asaras, bet pusaudžiem un pieaugušajiem nav pamata bīties. Ja negribat meklēt, kur palikušas zivju atliekas ar visiem ūsaiņiem, tad šīs zivju atliekas piespraudiet ar kociņiem, vai iesmiņiem pie grunts, vēzīši sasēdīs tām riņķī un mielosies turpat uz vietas. Ja ņemsiet vēzi no mugurpuses, tad ir krietni vien mazāka iespēja, ka viņš aizmuks, ja ņemsiet no priekšas, viņš ieņems kaujiniecisku pozu un brīdī kad gribēsiet tam pieskarties, tas zibenīgi aizšausies kādā nomaļākā vietā. Šis ķeršanas veids ir jautrs un aizraujošs, jo ik reiz kad pamani kādu ūsaini, pārņem azarts un vēlme to noķert. Ar katru reizi kļūsiet izveicīgāki un sapratīsiet kā labāk satvert vēzīti. Trešais, pavisam dīvainais ķeršanas veids. Ja jums ir pieejama ūdens tilpne ar viegli aizaugušu teritoriju, zālēm jābūt viegli plandošām, nevis vatveidīgām, jo tādās ūsaiņi ne pārāk mīl uzturēties. Savukārt uz viegli plīvojošajām viņi mēdz uzrāpties un vērot apkārtni. Tās var būt saaugušas diezgan cieši, galvenais lai nav vatveida. Paņemiet pasmagu ķēdi apmēram metrus 10, piesieniet abos galos striķus. Viens vienā galā, otrs otrā, tā nu šo uzparikti velkat pa grunti, lai tā savāc visas zāles. Ķēde ir smaga un velkot gar grunti uz tās sakrāsies visas zāles kopā ar vēzīšiem. Izvelciet krastā un lēnu garu ņemiet pa šķipsnai zāļu un lasiet laukā vēžus, kuri būs tajās iesprūduši. Zāles metiet atpakaļ ūdenī, jo tajās ir arī vēžu mazuļi un citas sīkas būtnes. Atcerieties, ka no maza vēzīša jūs paēdis nebūsiet, tā kā laidiet tos uzreiz atpakaļ. No savas pieredzes, ķeru tos mēnešos, kuros nav burta ‘’R’’ - tā tos iespējams saudzēt un saglabāt priekšdienām.
Ne asakas! Sienāzis Parcopi.lv piebilde Ņemot vērā un izanalizējot datus par Lielupes vēžu situāciju, kas ir iegūti ne tikai no makšķerniekiem, bet arī no profesionāliem dabas pētniekiem, secinājums rodas tikai viens – vēžu Lielupē tiešām savairojies ļoti daudz. Ja runā par sugu sastāvu, tad neseno Lielupes pamatsugu šaurspīļu vēzi ar katru gadu arvien vairāk papildina strauji augošā Ziemeļamerikas svītraino vēžu (dzeloņvaigu vēžu) armija. Patreiz vēl šīs abas sugas lielā daļā Lielupes baseina sastopamas kopā, bet kā šī kopdzīve beigsies ilgtermiņa ir grūti prognozēt. Dzeloņvaigu vēzis tiek uzskatīts par vēžu mēra pārnēsātāju, pret kuru pats viņš ir izturīgs. Savu nelabo artavu situācijā ir ienesis arī cilvēks. Daudzskaitlīgo rūpnieciski piesārņoto notekūdeņu noplūdes rezultātā (tai skaitā atgadījums pirms pāris gadiem), šaurspīļu vēži masveidā gāja bojā, taču dzeloņvaigu vēžiem piesārņotais ūdens netraucē nemaz, otrādi, šie mierīgi dzīvo, vairojas un iekaro ar katru brīdi jo plašākas teritorijas. Kā jau varējāt izlasīt mūsu lapā publicētajā rakstā par dzeloņvaigu vēžiem, šie nav diezko prasīgi pret dzīves apstākļiem, kā arī to vairošanās ir visai eksplozīva, pēc savas būtības, parādība. Spriediet paši, mātīte laiž pasaulē pēcnācējus visai lielā skaitā jau otrajā dzīves gadā, kas ir divas reizes ātrāk kā vietējām vēžu sugām. Lieku reizi pārliecinājāmies par to, ka Lielupē tiešām ir savairojies ļoti daudz dzeloņvaigu vēžu, arī apskatot mums iesūtītās šī raksta autora bildes. Jau kādu laiciņu, neformālās sarunās par vēžiem, nākam pie secinājuma, ka teorētiski skatoties, Lielupe un tās baseins pretendē uz to, ka šeit varētu atļaut/būtu jāatļauj vēžot likumīgi. Citu Eiropas valstu piemēri uzskatāmi parāda, ka dzeloņvaigu vēžus, ja tie kaut kur iedzīvojas, nav nekā citādi iespējams dabūt laukā kā vien izķerot. Tā kā, uz šo dienu, Latvijā, Lielupe un tās baseins ir visbūtiskāk dzeloņvaigu vēžu skartā teritorija, tad tikai loģiski būtu ļaut cilvēkiem izķert šo svešo vēžu sugu bez jebkādiem skaita, izmēra, ķeršanas laika, vēžošanas rīku un citiem ierobežojumiem, kā tas ir jau izdarīts citās šo vēžu skartajās valstīs. Šie vēži šeit ir uz palikšanu, paliek tikai viens jautājums, vai tie izspiedīs no savas ekoloģiskās nišas pilnībā šaurspīļu vēžus, vai šīs abas sugas dzīvos viena otrai paralēli. Ja kāds no raksta lasītājiem ķer/ķers Lielupē vēžus, tad ķeriet tos tikai lietošanai uzturā un nelaidiet citās ūdenstilpnēs, īpaši ja šīs ūdenstilpnes nav slēgta tipa un vēži var nokļūt pa ūdens ceļiem citās ūdenstilpnēs. Atcerieties, ka patvaļīga vēžu pārvietošana uz citām ūdenstilpnēm ir aizliegta. Vairāk informācijas par dzeloņvaigu vēžiem lasiet parcopi.lv publicētajā rakstā šeit: http://parcopi.lv/publ/5-1-0-20 Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat
iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma
tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un
vēžošanu!
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
