Ar šo rakstu sākšu rakstiņu sēriju par vēžiem Latvijā. Būs gan ieskats vēžu bioloģijā, gan arī praktiski padomi vēžu ķeršanā, gatavošanā u.c. ar vēžiem saistītos jautājumos. Pirmais, ko es apskatīšu ir dzeloņvaigu vēzis - Amerikas svītrainais vēzis (Orconectes limosus) , kas Latvijā konstatēts 2006. gadā, lai gan domājams, ka tas šeit ir nokļuvis jau dažus gadus iepriekš. Patreiz lielākajai daļai makšķernieku sabiedrības nav pieejams pietiekoši daudz informācijas par šo atnācēju, tāpēc šeit atspoguļošu datus kas iegūti no literatūras gan arī no manas personīgās pieredzes saskarē ar tiem.

            Šīs vēžu sugas parādīšanās vēsture Eiropā ir sekojoša. 1890. gadā vācu fermeris Makss fon Borns atveda no Ziemeļamerikas 100 dzeloņvaigu vēžu eksemplārus un ielaida tos Barnuvku dīķsaimniecībā (mūsdienu Polijas teritorija). Par spīti speciālistu skeptiskajām prognozēm, šis Ziemeļamerikas vēzis aklimatizējās un strauji savairojās un izplatījās praktiski visā Oderas upes baseinā, ar vidējo ātrumu 10 km/gadā. Pēc pieciem gadiem tika veikts vēl viens šī vēža aklimatizācijas mēģinājums Francijā, taču šinī gadījumā svešzemnieki tur neiedzīvojās. Otrs tāds mēģinājums (1911 – 1913. gads) vainagojās ar panākumiem un svītrainais vēzis iedzīvojās Luaras upē un jau 1925. gadā tika konstatēts Sēnā, Ronā, Burže un Nantua ezeros Francijas alpos. Kopš šī laika arī sākās šī vēža intensīva ekspansija lielākajā daļā viduseiropas saldūdens akvatoriju. Piemēram, Nīderlandē šis vēzis pirmoreiz tika oficiāli konstatēts tikai 1972. gadā, lai gan speciālisti lēš, ka reāla tā izplatība šajā valstī notikusi stipri iepriekš. Uz doto brīdi šajā valstī šis vēzis apdzīvo praktiski visas ūdenstilpes. Tas pats tiek vērots arī Vācijā, izņemot Bavārijas apkaimi. Polijā Orconectes limosus ir kļuvis par parastu sugu un ir reģistrēts vismaz 2/3 Polijas teritorijas, izņemot tās Dienvidaustrumu daļu. Baltkrievijā konstatēts 1997. gada jūnijā ,  aptuveni 15 km no šļamicas upes ietekas vietas Nemanas upē, starprobežu teritorijā starp Baltkrieviju, Poliju un Lietuvu. Tā izplatība visticamāk strauji turpināsies šo valstu teritorijās. No Lietuvas, visticamāk, nonācis arī Latvijā.

            Ar ko varētu būt skaidrojama straujā šo vēžu izplatība Eiropā? Iespējamie iemesli tiek minēti vairāki. Pirmkārt radās labvēlīga situācija pēc vēžu mēra, kura sākums tika reģistrēts pirmo reizi 1860. gadā Ziemeļ Itālijas teritorijā. Veselas platspīļu vēžu populācijas, kuras apdzīvoja šīs teritorijas,  pilnībā gāja bojā no šīs briesmīgās slimības. Nākamo 20 gadu laikā vēžu mēris sasniedza Francijas un Vācijas ūdeņus un no turienes pa ūdens ceļiem izplatījās pa visu Eiropu. Vietējās vēžu sugas palika dzīvas tikai slēgtā tipa ūdenstilpēs. Vēžu daudzuma iztrūkuma apjoms bija tik iespaidīgs, ka bija jāveic apzināti pasākumi vēžu atjaunošanai ūdenstilpēs, kas arī varēja veicināt dzeloņvaigu vēža, kurš ir izturīgs pret vēžu mēri, introdukciju. Kas arī tika izdarīts, kā to redz no iepriekšminētiem faktiem. Acīmredzami dzeloņvaigu vēzis, sākot savu ceļu pa Eiropas ūdeņiem, nejuta būtisku vietējo vēžu sugu (platspīļu un šaurspīļu vēži) pretestību, taču jāatzīmē visbūtiskākais arguments – šīs vēžu sugas noturību pret vēžu mēri.

Otrkārt veiksmīgu šo vēžu introdukciju Eiropas ūdeņos var raksturot ar to lielo ekoloģisko plastiskumu – pielāgošanās pret skābekļa deficītu, apkārtējās vides piesārņojumu un plašo toleranci attiecībā uz straujām ūdens temperatūras izmaiņām. Lai gan dzeloņvaigu vēzis dod priekšroku tīriem un tekošiem ūdeņiem, taču pietiekami labi, piemēram, Polijas apstākļos, ir piemērojies dzīvei ezeros, siltumelektrostaciju novadgrāvjos, aukstos strautos, meliorācijas grāvjos un citos ūdeņos līdz pat distrofajiem. Šī suga ir ne tikai ieņēmusi vietējo vēžu sugu dzīves nišu, bet arī veiksmīgi veic dzīvības procesus vietējām sugām nepieņemamos biotopos. Treškārt dzeloņvaigu vēzi var raksturot ar ātru atražošanos, kas tam dod kolosālas priekšrocības salīdzinājumā ar vietējām vēžu sugām. Atsevišķos biotopos, pie veiksmīgas labvēlīgu apstākļu sakrišanas, to populācijas blīvums var sastādīt fantastisku ciparu – līdz pat 77 eksemplāriem uz 1 m².

slikti saskatāmas. Uz bruņām pa sāniem, kā arī uz spīlēm (virs spīlēm tuvajā locītavas elementā) ir izvietoti dzelkšņi – vaigu adatas (no šejienes sugas latviskais nosaukums – dzeloņvaigu vēzis).

            Dzīves cikla īpatnības. Svītrainais vēzis ir aktīvs gan dienā, gan naktī. Dienā viņš vairāk sastopams dziļākās vietās, bet līdz ar tumsu pārvietojas pie krastiem. Viņa barības spektram ir  sezonāls raksturs un tas ir atkarīgs no pieejamās barības veida. Pavasarī vēža kuņģī pārsvarā konstatēta dzīvnieciskas izcelsmes barība, pārsvarā sīki gliemji. Vasaras sezonā vēži pāriet uz augu izcelsmes barību – ūdensaugi. Rudenī – jaukta barošanās (gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes barība).

            Dzeloņvaigu vēžu vairošanās. Svītrainais vēzis vairoties sāk septembrī, apsteidzot vietējos vēžus par 1,5 mēnešiem. Pārošanās brīdī tēviņš ielaiž sēklas šķidrumu mātītes speciālajā sēklas somiņā, kurai ir četrstūraina forma, tā ir izvietota vēderpusē starp 4. un 5. kāju pāriem. Pēc sēklas uzpildīšanas, somiņa tiek aizvērta ar speciālu gļotu korķi līdz pat nākamā gada aprīlim – maijam. Aprīlī – maijā, atkarībā no ūdens temperatūras, mātītes uzsāk ikru dēšanu un apaugļošanu, vienlaicīgi izlaižot ikrus un spermatozoīdus no somiņas, kuri tur glabājušies 6-7 mēnešus. Ikru attīstīšanās notiek aptuveni 6 nedēļas. Šī bioloģiskā īpatnība dod milzu priekšroku, salīdzinot ar vietējām vēžu sugām, kurām mātītes ikrus izlaiž jau oktobrī – novembrī un nēsā tos zem astes aptuveni 6 mēnešus. Svītraino vēžu ikru īsais embrionālās attīstības periods ļauj būtiski samazināt to zaudējumus, kas var rasties dēļ nelabvēlīgiem vides apstākļiem, sēnīšu infekcijām u.c. Pēc izšķilšanās kāpuriņi aptuveni nedēļu dzīvo zem mātītes astes, pēc tam uzsāk patstāvīgu dzīvi. Izlaisto ikru skaits var sasniegt līdz pat 400 gab, kas pilnībā ir salīdzināms ar vietējām vēžu sugām, lai gan vietējie vēži ir daudz lielāka izmēra.

            Pirmajā dzīves gadā jaunie vēzīši 6 līdz 8 reizes maina bruņu, garumā sasniedzot 4-6 cm.  Nākamajos dzīves gados veic čaulas maiņu 3-4 reizes. Dzimumgatavību tie sasniedz jau dzīves pirmā gada beigās, kad sasniedz 5-6 cm garumu, kas tos būtiski atšķir no vietējām vēžu sugām, kuras dzimumgatavību sasniedz tikai 3.-4. dzīves gadā. Lai gan svītrainā vēža dzīves ilgums ir tikai 4 gadi, sasniedzot šādu vecumu, vēzis izaug 11-12 cm garuma. Tādā veidā svītrainajam vēzim ir vesela rinda bioloģisku adaptēšanās priekšrocību, salīdzinājumā ar vietējām vēžu sugām.

            Olbaltumvielu satura un garšas ziņā, svītrainā vēža gaļa nav ne ar ko sliktāka par citu vēžu sugu gaļu un ir pieskaitāma pie neapšaubāmām kulinārajām delikatesēm. Taču šī vēža izmēri ir būtiski mazāki nekā mūsējām vēžu sugām. Pozitīvais šo vēžu faktors ir tas, ka tie var dzīvot arī piesārņotos ūdeņos, kuros citas vēžu sugas nevarētu dzīvot. Šie vēži ir ļoti kārots barības objekts pieūdens plēsējiem un vērtīgām zivju sugām. Skatoties no šīs pozīcijas, jaunas vēžu sugas parādīšanās, kura spēj ātri pavairot savu skaitu, ir vērtējama visai pozitīvi. Vadošie vēžu speciālisti apgalvo, ka pateicoties šo vēžu augstajai produktivitātei un izturībai pret nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem, Orconectes limosus ir pilnībā piemērots to audzēšanai dīķsaimniecībās. Tomēr līdz pat šim brīdim nav vienota viedokļa par to, kā svītrainais Amerikas vēzis ietekmē vietējās vēžu sugas, intiofaunu, parazitāro situāciju un beigu beigās nav vienota zinātniskā novērtējuma par šo vēžu izmantošanu.

            Pirmā tikšanās  ar dzeloņvaigu vēzi man bija pāris gadus atpakaļ, kādā nelielā Daugavpils rajona ezeriņā. Ezers vizuāli izskatījās eitrofs, ar vērā ņemamu dūņu daudzumu, aizaugušiem un piegružotiem krastiem. Likās, ka visi stāsti par vēžiem šajā ezerā ir izdomāti, taču iestājoties tumsai, ezera dibens bija burtiski nosēts ar dažāda lieluma vēžiem, vidusmērā ļoti nelieliem, salīdzinot ar iepriekš redzētajiem citās ūdenskrātuvēs. Tāds vēžu blīvums vienkārši šokēja. Parunājot ar nirējiem, izrādījās, ka viss ezera dibens ir lielākoties burtiski nosēts ar šiem posmkājiem. Neviens nemācēja teikt, kāpēc vēži šeit ir tik maza izmēra, domāja, ka pārapdzīvotības dēl. Vēži, pēc makšķernieku un citu aculiecinieku nostāstiem, šajā ezeriņā dzīvo vismaz pēdējos 10 gadus. Tāpēc var izdarīt provizoriskus secinājumus par šo vēžu iespējamo ietekmi uz ezeru. Būtiskākā anomālija, kas krīt makšķerniekiem acīs ir tā, ka naktī zivis šajā ezerā neķerās un sāk ķerties tikai austot gaismai, sakritība vai nē, bet tad, kad vēžu aktivitātes apsīkst. Ezerā sastopami skaisti plaužu un asaru eksemplāri, kā arī citas zivju sugas pietiekošā daudzumā un kvalitātē.

Ir neformāli dati par šo vēžu esamību arī vēl dažos nelielos ezeriņos. Cilvēki pamanījuši to izturību pret nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem un šur tur sāk jau ielaist tos savos privātajos ezeriņos un dīķos. Dzeloņvaigu vēžiem, šķiet, ka patīk Latvijas apstākļi un tas labi iedzīvojas mūsu ūdeņos. Ne velti dzeloņvaigu vēži jau ir konstatēti lielā daudzumā piesārņotajā Lielupes baseinā, piesārņotajā ūdenī, kur pēc pāris gadus atpakaļ notikušās piesārņojuma noplūdes mūsu vietējie vēži nespēj dzīvot .Lietuvā tas ir konstatēts kā suga jau gadus 10, bet pie mums tik 2006.g. Pilnīgi skaidrs, ka bija jau agrāk,  tik suga nebija noteikta. Plašākais izplatības areāls pagaidām Lielupes baseins, Daugavas lejtece un ar to saistītie ezeri un attekas, piem. Vecdaugava. Pilnīgi iespējams, ka nejaušības un nezināšanas dēļ ir izvadāts arī citur Latvijā, cilvēkiem ir tendence mazus vēžus pārvietot uz saviem ūdeņiem. Pagaidām ir grūti noteikt to, cik lielā mērā tas ietekmē vietējo platspīļu vēzi, taču Lielupē tas ir konstatēts kopā ar šaurspīļu vēzi.

            Atsevišķi gribās atzīmēt šīs vēžu sugas īpatņu visai agresīvo raksturu. Lielākie vēži, tāpat kā citām sugām, atdzen prom no laupījuma mazākos sugas brāļus. Zivs gaļas dēļ tie savā starpā izraisa nežēlīgas cīņas, kas dažiem beidzas ar spīļu zaudēšanu. Vēzis, jūtot, ja tam draud briesmas, ķer ar spīlēm jebko kas ir pa tvērienam.

            Tāpat kā Latvijā jau pazīstamais signālvēzis, arī šis vēzis tiek uzskatīts par vēžu mēra potenciālo pārnēsātāju. Arī citu valstu pieredze liecina par to, ka dzeloņvaigu vēzis potenciāli var būt bīstamāks šīs sērgas pārnēsātājs par signālvēzi, jo tas izplatās ļoti lielā ātrumā un sava mazā izmēra dēļ ir arī mazāk iekārojams zvejas objekts cilvēkiem. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs Latvijā visi esam informēti par formāli jauno atnācēju mūsu ūdeņos. Citās valstīs (Baltkrievija) jau sākti realizēt pasākumi tā ierobežošanai, ar atļauju tā ieguvei visa gada garumā, bez jebkādiem (svara, garuma u.c.) ierobežojumiem.