Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
No 1.decembra startē jauns konkurss "Vecgada zivs"
Konkursa nolikums.
Konkursā drīkst piedalīties jebkurš šajā vietnē reģistrēts lietotājs. Konkursa uzdevums ir tāds, ka dalībniekam jānoķer kāda zivs, tā jānomēra un jānosver, pēc tam jāieliek šajā tēmā bildes. Vēlams pievienot aprakstu, kā zivs noķerta. Par aprakstu būs papildus punkti. Pieteikt var jebkuras zivs sugu. Vērā tiks ņemta katras sugas īpatnība, tāpēc uzvarēt var arī ar kādu raudu vai breksi! Katrs konkursa dalībnieks drīkst pieteikt 3 trofejas. Konkurss sākās 1.decembrī un noslēgsies 31.decembrī plkst 23:59 Trīs lielāko trofeju īpašnieki tiks pie balviņām!
Ne asakas visiem un veiksmi konkursā!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
02.12.2011. Salieku makšķeres, iemetu, izvelku - Ir! P.s. Nu lāb', bik vairāk. Copēt kādu laiku nav būts, ēsma iepriekšējā vakarā veiksmīgi sagādāta bet no rīta riebīgais windguru nav melojis - līst. Nu nekas, paņemu lielo lietussargu un uz ūdeņiem prom. Uz āķa treknā, lielā nakts slieka, iemetu laiks rit, lietus pidžina, kautkas nebūt piegrabina, stiepiens, rāviens, piecirtiens, izvilciens - sīks asarītis, kačam kak raz derēs. Īsā laika sprīdī ūdeņu valstību atstāj vēl 2 strīpaiņi, kačam pietiek, ka resns un lepns nepaliek. Copes vairāk naf, stundu naf, domāju par mājupbraukšanu, iemetu it kā neperspektīvā vietā, gruntenes zvaniņam lēns pietrīsiens, pastiepiens, bet cirst baf kad. Minūtes 5 klusums, atkal pietrīsiens, pastiepiens, tad stiepiens, piecirtiens, eh, kas lābs galā. Ķeru sačoku bet kā lai 2 zivis vienlaicīgi dabon iekšā? Sačoku aizmetu prom un ar lēno izvadīšan' kaut kā 2 glumie krastā. Svērt nesvēru, uz aci ap 1.1-1.3 kg bij. Pēc tam vēl kād fish bij' bet duplets netrāpijās.
Smuki līņi! Nedomāju, ka decembrī tos vēl var noķert
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Tā. Līņi decembrī. Nu ir gadījies janvārī, arī Ventā. Bet decembrī nav ķerti. Nagi niez Lielupē pamēģināt, bet baigais līmenis augšā. Netiek klāt tai līņu vietai, tikai ar laivu...eh, kā gribu pavasari...:)
pēdējās div dienas pavadītas iekš V-Daugavas pirmdiena pagāja reti stulbi, jo laiks bija pretīgs - vējš pūta, lietus līņāja, mailes vispār dabūt nevarēja un visādi citādi negāja nekā. Braucām divatā, kas it kā atvieglo maiļu smelšanu, bet skuju - nosmēlāmies līki, bet dabūjām tik 1 raudu un 3 asarus Bet mājā tak nebrauksim un tomēr padevāmies tās puses ūdens vilinājumam. Čoms iesāka provēt ar raudu, bet rezultātu nekādu, es iesāku ar asarīti un pēc kāda laika pirmā cope, bet pa tukšo, drīz pēc tam sekoja vēlviena cope, bet atkal pa tukšo vairs ko uz āķa likt nebija, spiningot tādā nelaikā galīgi nebija oma, jo knaģi sala pamatīgi un laidām mājā. Krastā satiku vēl divus "ķertos" kas bija provējuši iekarot Ķīšezeru, bet arī tur palikuši bez nevienas copes devušies mājā. Spļaudoties štukojām kā lai to fišu piemāna, bet ideju diez ko daudz nav. Paņēmām vienu maziņo un kalām plānus izkalāmies tik tālu, ka jābrauc skaidrs, ka visa sāls slēpjas maiļu daudzumā un to kvalitātē, bet ar to dabūšanu šobrīd ir ļoti lielas problēmas norunājām, ka tiekamies 6:30 un tad, pa tumsu brauksim un smelsim, jo ūdens ir palicis dzidrs, mailes pie krastiem vairs nav daudz, un tās kas ir palikušas, tīkliņu redz jau pa gabalu un tin makšķeres, tāpēc izmantosim tumsas aizsegu Tātad - diena pirms šodienas! tiek solīta vētra acis tiek atvērtas plkst. 6:00 tieši uz reiz pēc tarkšķa kas pie auss mēģina izrādīt uzmanību pār sevi - viņam tas izdodas. aiz guļamistabas loga stalti slejas vairāki bērzi, kas ir izcils vēja rādīklis pašā rīta agrumā, jo lunkanās zaru slotas lieliski atspoguļo katru vēja valša soli. Ar pilnīgu tumsu aiz loga cīnās vien pāris laternas, kas vēja radītās spēles ar bērziem, atspoguļo arī uz manas istabas sienas veidojot dažādas ēnu virtenes. Skaidrs, ka viegli nebūs - vējš ārā ir liels, pie kam R/DR, kas arī Vecdaugavas ūdeņus spēs sakult pietiekami, lai atrašanās tur nebūtu diez ko patīkama, taču mēs kā zvejnieki, kad jūrā dodas, nebaigās no aukām, lielām aukām, mazām aukām nebaidās no aukām! šis iepriekš rakstītais ir jāizdzied, raiti un dvēseliski bet pietiks te lirikas, jāķeras vērsim pie ragiem. Ierāpjos iekš kostjūma, paņemu savu iemīļoto pižiku un aidā Lejā mani jau sagaida kompanjoni un esam pilnībā gatavi - 3 vīru kompānijā iekarot nedraudzīgos, bet tai pat laikiem visiem mīļos un vilinošos ūdeņus. Šoreiz sarkanbalto draugu atstāsim atpūsties un dosimies ar čomu laivu - tur trijatā tomēr drusku ērtāk ir apgrozīties, bet smagākais darbs - mūsu aizgādāšana tik un tā tiek uzticēts manam mazajam motorītim sakravājamies un jau pēc brīža dodamies piepildīt bunduli ar kādu, kurai liktens lēmis uzsēsties uz āķa izbraucam Daugavā, sajūtas, kas pārņem nav no tām patīkamākajām...viļņi draudīgi dauza laivas bortus, šļakatas sķeļās pāri bortiem, laivu mētā no vienas puses uz otru, visam bonusā vēl Daugavā tiek vilkts iekšā lielais tankeris...kuģa skrūve un velkoņu darbība Likteņupi sagriezusi atvaros, kas motoram ir par smagu, laivu groza kā atvariem ienāk prātā, sajūta tāda it kā ar vasaras riepām atrastos uz apledojuša ceļa, bet tā kā neesmu pirmo gadu ar pīpi uz jumta, tad no šitās situācijas veikli tieku ārā un varam uzsākt maiļu smelšanu. Ārprāc cik tas grūti gāja - ūdenslīmenis par pus metru augšā, visi lielie akmeņi ar asajām kantīm zem ūdens, pilnīga tumsa, redzēt neko nevar, bet ko līdz atduries pret akmeņiem jau ir par vēlu, jo tīkliņš aizķerās un smēliens sačakarēts. Viļņi bango un mēs izliekam visus spēkus un prasmes, lai pie kaut kā tiktu, bet diemžēl nekā...esam praktiski bez spēka, bet esam tikuši pie 2 raudām, viena asara un vēl pie čupiņas sīko asarīšu...nolemjam doties tālāk un provēt šo to iesmelt pašā V-Daugavā. Turp ceļš pagāja diezgan raiti, jo sanāca brauciens pa vējam, tādēļ viļņu ieaijāti drīz sasniedzām mierīgākus ūdeņus, spēki bija atgūti un atkal varēja pasmelties, bet velti...tikam tikai pie vēl vienas raudas....bezcerīgi...pa stindzinošo ūdeni krāmējoties roku pirksti paliek ar vien stīvāki un apjausma, ka reāli nav ko likt uz āķa liek justies ar vien štruntīgāk, bet tādu gaisa gabalu atpakaļ tak nebrauksim un vismaz katram viena zivtiņa ko uz āķa uzlikt ir, tāpēc provēsim...pavērojam ko labu rāda vilnis potenciālā sākuma vietā un dzelmē tiek aizsūtīts enkurs. Rokas slapjas, vējš pūš, kas starta pasākumu stipri apgrūtina jo pirksti īsti negrib klausīt. Par laimi mana bada pātaga jau ir sasieta iepriekš un varu sākt procesiju. Pirmā uz āķa nonāk drukna rauda, kas neskatoties uz stīvumu pirkstos tiek ieraidīta izcili precīzi, tieši pie niedru pudura. Abi čomi iesāk ar asarīšiem, kas arī savu ceļu atrod zāļu tuvumā. Ilgi nav jāgaida, mans pluds pazūd, bet drīz pēc tam atkal parādās, laikam jau viss ir beidzies, bet tomēr nogaidu, kā izrādās ir arī turpinājums - aizmirstās viss nelaiks, kas ir apkārt jo tas skats, kad pluds tiek lēni novilkts ir neaizmirstams, nogaidu, cērtu....pļac!!! izrāvu no zobiem...rauda vairs nav dzīvotāja un diemžēl priekš viņas tās ir beigas...bet tā kā čomi ir iesākuši ar asariem, man ir lieliska iespēja tikt pie vēl vienas sārtaces. Uzveru to uz āķa un ar ļoti lielām cerībām, uzmanīgi, bet tomēr precīzi raidu mazliet tālāk no iepriekšējās copes vietas.
Ritens gar zem', pats gar zem', pill mut a zem' - viss zob a pa zem'..!!!
Šajā gadījumā vējš ir kā labs palīgs, jo pludiņu vada tieši gar zālēm ar vien tālāk un tālāk no laivas. Šādi raudu novadu vairākas reizes bet copes nav...arī čomiem nekas nenotiek un nekas cits neatliek, kā turpināt klusi cerēt...kad vai tu re...mans pludiņš lēnām, bet pārliecinoši uzsāk kustību pret vēju...visādas domas šaudās pa galvu, bet galvenā no tām par to, lai nesasteidzu. Cope ir diezgan nīkulīga un ļoti nesteidzīga, jo pludiņš pat nav zem ūdens - tik vien kā lēnām slīdz gar zāļu robežu, kas man dod iespēju nogaidīt ilgāk, jo zālēs iekšā plēsoņa nedodas...nogaidu, nogaidu vēl mazliet, bet pludiņš apstājās...pļac...laikam būšu pārgaidījis...vēl drusku pagaidu un vai Tu re pludiņš tomēr turpina kustību...man nervi vairs netur un es cērtu....IR!!! par laimi IR!! sākumā liekās, ka nekas dižs, bet mirklī, kad čoms jautā vai vajag tīkliņu, sajutu ievērojamu pretestību un pārliecinoši noteicu, ka vajag. Līdaka nogāja lejā pie grunts un augšā nenāca ne pakam, vienu brīdi likās, ka ir zaceps, bet tomēr kaut kāda kustība ir...noteicu, ka kukainītis apakšā ir labs...arī spole pa retam iedziedās savā tirkšķa tonalitātē, man sirds klapē, saprašana jūk prātā, jo zemūdens lopiņu augšā dabūt grūti, bet nav arī nekādu agresīvu skrējienu, vai arī citas agresijas izpausmes, tik vien kā "spiež uz masu" tik bieži šādos mirkļos ir pazaudētas zivis, vēl neieraugot savu pretinieku, ka sirds sažņaudzas ar vien vairāk. Čoms ir gatavs, es arī, bet zivs vēl nerādās, kad pēkšņi zem motora pamanu zeltītos, lāsumainos sānus, tagad galvenais pēc iespējas raitāk iemānīt zivi tīkliņā, kas negaidīti viegli arī izdodas ar pirmo piegājienu..wow...emocijas ir pār pārēm, jo zivtiņa ir tiešām skaista, un kā izrādās āķis ir knapi, knapi lūpas ādiņā aizķēries, kas nozīmē, ka būtu bijusi viena svece un mani prieki beigtos, bet šoreiz viss izdevās, par ko prieks ir neaprakstāms. Pēc skata skaidrs, ka līdaciņai ap 6 kg vajadzētu būt, jo miesās padevusies riktīgi "bieza" - stīvie pirksti tā īsti pat neļauj šamo apķert ap skaustu fotosesijai....ehhh...veči...man cops ir jau izdevies, tāpēc varu mierīgi atlaisties un nomierināt sakāpinātās emocijas, kad tas paveikts, ar nu jau pacilātu prieka dvesmu uz āķa uzkabinu asari, bet tādu, kāds ziemā jau skaitītos smuks pannenieks iztaustam vairākus lodziņus, bet ņikā vējelis tomēr ņem tādu kā pārsvaru savā pusē un nolemjam aizlaisties pasēdēt šur, tur aizvējā, jo pūtiens ir reti riebīgs un drēgns tā i daram, tur varam mierīgi iemalkot karstu čaju, nobaudīt kādu desmaizi un čoms pamanās tikt arī pie smuka ašuka, bet tas arī viss...laika vēl gana, mājās vēl neprasās, bet ko darīt īsti skaidrības nav...varbūt nepamatoti, gar laivas bortu ir bezdarbībā nogūlušies spiņa kāti?? kāpec gan nepaprovēt kaut ko sakacāt uz tiem? izmantojot vēja neizdibināmos spēkus, lēnām slīdam tā norādītajā virzienā iztaustot zāļu lodziņus, arī lielākos dziļumus neatstājam novārtā un arī pa turieni tiek novilkts pa kādai maskētai "lamatai", bet...ņi ku kū mētājam, mētājam, līdz atkal sāk prasīties pēc mierīgākiem ūdeņiem. Iekurbulējam motorīti un aizdodamies līdz klusam līcītim, paprovējam tikt pie kādas papildus mailes, bet...kā jau ierasts nedabūjam neko izmetam enkuru un pasēžam uz pludiem ar maziem ašukiem, cerībā, kādu lielāku brāli piemānīt, bet kārtējo reizi - ņikā nu ja tā, tad tā - spraužam mērķi māju virzienā, kur gaida siltas pusdienas un kotlešu gatavošana! krastā nosvērām ščukārīti ar kaut kādiem mistiskiem svariem, kuri rādīja 5.7 kg, gribējās ticēt, ka lielāka, jo pers.rekords 6.2 kg bija "plānāka", bet neko, gan jau kritīs arī tas Ne asakas, Jums visiem!
bildes ir 
Bet mājā tak nebrauksim un tomēr padevāmies tās puses ūdens vilinājumam. Čoms iesāka provēt ar raudu, bet rezultātu nekādu, es iesāku ar asarīti un pēc kāda laika pirmā cope, bet pa tukšo, drīz pēc tam sekoja vēlviena cope, bet atkal pa tukšo 
vairs ko uz āķa likt nebija, spiningot tādā nelaikā galīgi nebija oma, jo knaģi sala pamatīgi un laidām mājā. Krastā satiku vēl divus "ķertos" kas bija provējuši iekarot Ķīšezeru, bet arī tur palikuši bez nevienas copes devušies mājā. Spļaudoties štukojām kā lai to fišu piemāna, bet ideju diez ko daudz nav. Paņēmām vienu maziņo un kalām plānus 
