Svētdien biju Usmā. Līdzbraucējs apslima, bet es no škrobes par sestdienas "veikmīgo" startu aizbraucu viens. No rīta nočammmājos un uz ezera esmu ne sevišķi agri. Ledus kādi centimatri desmit, virs tā centimerti pieci ūdens. Tam pa virsu sasalis sniegs. Iešana vienkārši ideāla. Sākumā izmēģinājos ar bļitku - nekāda rezultāta. Skumji nopūties, ka arī šodien asarus nedabūšu, eju raustīt murmuli. Pamazām lasu tīri smukas raudiņas, kad ap vienpadsmitiem pēksņi sardziņš tiek burtiski norauts lejā. Prātīgi piecērtu un sirdij drebot sāku vilkt. Pretinieks cīnās labi. Beidzot āliņģī parādās krietna asara galva. Kad pats asaris gandrīz jau uz ledus, viņš notirinās un iekrīt atpakaļ āliņģi. Tajā brīdi atcerējos arī tādus "mātes vārdus", kādus līdz tam pat nezināju. Bet tad ievēroju, ka asaris ir tik liels, ka nemaz nevar tik ātri šaurajā (130mm) āliņģī ātri apgriesties, lai pazustu dzelmē! Nav laika domāt - šauju roku ar visu cimdu āļiņģī un rauju makanu ārā! Veiksmīgi!!! Pēc tam izrādījās 296gr. - man pirmais tik lielais asaris ziemā un vēl ar "ekšens". Vēlāk pieteicās vēl divi nedaudz mazāki. Raudiņas arī turpina ķerties. Pec diviem cope pamazām apsīkst. Pirms trijiem nolēmu, ka šodienai pietiks, vācos nost un eju uz mašīnu. Revanšs ir izdevies.
AivisQ - nu baigi labi tev gājis. a es tikko kā no ķīšu ezera. 3 copes (nekas īpašs jau lejā nebija) un 3 tādi ekselenti, ko uz ūdas uzspraust, bet diemžēl ūda nebija līdzi nepatīkams vējelis, kam pievienojās sniedziņš. te pirmā un vienīgā bilde, kurā vēl bija cerība:
A mēs ar Anatoliju bijām Vecdaugavā Copmaņi diezgan bija, bet ledus stāvoklis ļoti interesants. Vietām baigi labs, bet vietām zem sniega tikai kādi 4-5cm. Galvenais, la Audupes pusē labāks, kā tālāk Vecdaugavā
Noknipsēju un eju klāt. Rokas jau nedaudz dreb. Skatos, kā spolīte tinas vaļā arviens ātrāk un ārāk. Saucu Anatoliju, lai nāk palīgā. Šis stāv metrus 40-50 no manis skatās uz mani, bet nedzird ko es bļauju. Nu neko, mēģinu viens. Uzlieku roku uz spoles, pagaidu, lai aukla nostiepjās un dodu pa knābi. Irrr! Uzmanīgi velku un turpinu saukt Anatoliju, kurš tā aī nesaprata, ko es tur plātos Pievelku jau zivi pie āliņģa un tā ir gana laba - līdaka 1,5-2kg, bet šamējā nostājās zem āliņģa gareniski un negrib līst āliņģī. Mēģināju bāzt roku, lai iestumtu viņai galvu āliņģī, bet kaut kā atbrīvojās nostieptā aukla, līdaka notirinājās un attirinājās no āķa Biju škrobīgs uz visu pasauli - uz sevi, uz Anatoliju, uz līdaku.... Jau pat domāju iet mājās, jo garīgais bija pazudis, bet asari spītīgi negribēja copēt. Tad škrobe pamazām pārgāja un devāmies tuvāk Audupei.
Tur 15-20minūšu laikā salasījām nelielus asarus tik, cik paņemt mājās un arī taisījāmies prom. Tur uztrāpījām uz riktīgu razdaču, tikai izmērs gan stripri piekliboja, bet cope tāda, ka prieks! Galvenais laikus apstāties, jo kam tik daudz tos mazos ašukus
Tā lūk. Normālus asarus neatradām, sencism tikai viens ap 200aizgāja pie paša āliņģa. Līdaku nopūdelēju, bet beigās uztrāpījāmies vismaz uz kaut kādu copi. Tāda ta cope i - neparedzama, bet forša!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Uznāks kāds atkusnis, tad savilksies tās zaļās cik gribēsi.
Tur jau tā lieta, ka uz ledus vēl nekad nevienu neesmu dabūjis, tikai palicis ar apgrauztām bļitkām, vai paskatījies kā viņa aiziet. A šitā jau bija tik tuvu!
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
par sestdienas "veikmīgo" startu aizbraucu viens. No rīta nočammmājos un uz ezera esmu ne sevišķi agri. Ledus kādi centimatri desmit, virs tā centimerti pieci ūdens. Tam pa virsu sasalis sniegs. Iešana vienkārši ideāla. 
Bet tad ievēroju, ka asaris ir tik liels, ka nemaz nevar tik ātri šaurajā (130mm) āliņģī ātri apgriesties, lai pazustu dzelmē! Nav laika domāt - šauju roku ar visu cimdu āļiņģī un rauju makanu ārā! Veiksmīgi!!! 
Pēc tam izrādījās 296gr. - man pirmais tik lielais asaris ziemā un vēl ar "ekšens". 
Vēlāk pieteicās vēl divi nedaudz mazāki. Raudiņas arī turpina ķerties. Pec diviem cope pamazām apsīkst. Pirms trijiem nolēmu, ka šodienai pietiks, vācos nost un eju uz mašīnu. Revanšs ir izdevies. 
