Vakar ar bērniem uz sievu pasēdēju nedaudz pie Ventas. Ar pludiņiem un fīderi. Tāds ģimenisks pasākums sanāca, bet arī par lomu nevar sūdzēties. Tiku pie butes, pie 1.0kg brekša un 800gr karūsas. Katrā gadījumā bija feins ģimenes pasākums apvienojumā ar labu copi!
Tava kultūra ir tas, ko tu dari, kad Tevi neviens neredz ...
Jau otro gadu pēc kārtas Valsts robežsardzes sporta spēles notika pie Virognas ezera un kā jau ik gadu, viens no individuālajiem sporta veidiem atkal bija makšķerēšana. Pagājušajā gadā es uzvarēju šīs sacensības, jo atšķirībā no pārējiem spiedu tīri uz skaitu un uzvarēju ar 2,4 kg vīķu, kamēr tuvākajiem konkurentiem bija tikai knapi pāri kilo, jo tie meklēja lielās zivis un tikai beigās sāka vilkt visu, ko var savilkt. Izlasot šā gada sacensību nolikumu, nācās nedaudz padomāt, kā tad rīkoties šogad. Pirms gada bija atļauts jebkāds makšķerēšanas veids (ar vienu makšķeri), šogad tikai un vienīgi pludiņmakšķerēšana ar vienu makšķeri. Bija acīmredzami, ka šogad arī konkurenti ņems jebkuru zivteli un ar pagājuša gada taktiku (copēju no krasta) šogad uzvarēt nez vai izdosies. Atsvaidzinot atmiņā ezera izvietojumu, pieņēmu lēmumu šogad sacensībās startēt ar gumijas laivu (nolikums ļāva startēt no krasta vai ar laivu, pēc izvēles). Piektdien, ierodoties sporta spēļu norises vietā, pa dienu pasportoju ar pārējiem, bet vakarpusē steigšus piepūtu laivu un aidā ezerā ar deeper eholoti, lai pamēģināt atrast kādu perspektīvu kanti, kur ķert brekšus. Izvizinājos pa pusi ezera, taču neko iepriecinošu neatradu. Visur gar niedru sienu bija apmēram 2 metru dziļums, kas ļoti lēzeni pāriet 4 metru dziļumā, līdz ar ko bija skaidrs, ka cerība uz kanti ir vējā. Ezera izpētes laikā acīs iekrita divas vietas. Viena no vietām bija tādā kā ezera kaktā, kur neliela pussala veidoja foršu līcīti, bet otra vieta bija pretējā ezera krastā un eholote tur uzrādījās zivteles. Nākošajā rītā cēlos plkst. 03:15, jo reģistrācija sākās no 3:20 līdz 3:40. Piereģistrējos, un gāju pumpēt laivu. Tumšs, neko vēl īsti neredz, taču pagaidām esmu viens. Bet pēc laiciņa jau skatos, ka parādās citi sacensību dalībnieki, taču visi ir noskaņoti copēt no krasta un es vienīgais, izrādās, esmu nolēmis atvest laivu (no tālās Ventspils uz otru Latvijas galu). Piepumpēju, tieši plkst. 04:00 starts! Peldu un domāju, kur lai brauc – uz „kaktu” vai otro ezera pusi. Kaktā eholote it kā zivis nerādīja, taču vizuāli tas izskatījās perspektīvs. Nu, nolemju, ka laikam jāliek cerības uz „kaktu”. Aizbraucu, piesienos pie niedrēm, sajaucu divas pirktās karūsu-līņu barības un iebaroju pirmās 5 bumbas. Jau sāk kļūt gaišāks, apkārt sīkās zivteles sāk mest apļus uz ūdens virsmas un rodas sajūta, ka viss būs ok. Par ēsmu uzlieku mušu kāpuru kopā ar slieku. Dziļumu uzlieku tādu, lai ēsmu būtu pie pašas grunts. Paiet 5 minūtes, 10, tad jau 15 – man ne copītes!!! Iztēlē jau rādās, ka pārējie velk milzu brekšus atsperdamies, bet es „priecīgi” sēžu laivā un nevelku neko. Nu, ko, jāmaina taktika. Ja būtu atļauts copēt ar 2 makšķerēm, eksperimentēt būtu ļoti viegli, taču atļauta ir tikai viena un sanāk tīrā bakstīšanās. Slieka svinīgi tiek noņemta un uzlikts mušu kāpuru kušķis. Tiek samazināts arī dziļums līdz apmēram metram. Un skat – pirmā cope. Piecērtu – vīķe! Nu, ko, jāmēģina vēl. Atkal cope – mazs rudulītis! Skaidrs, ka no krasta šitādus arī velk visi un man jāmeklē kas cits. Palielinu dziļumu uz 1,4 metri un izvelku vēl pāris vīķes un ruduļus. Skaidrs, ka ar šādām zivtelēm uz uzvaru nav ko cerēt… Eh, nolemju, ka „или пан или пропал”… Uzlieku atkal maksimālo dziļumu (ap 2 metri) un skat – cope! Izvelku – priecīgs plicītis! Nav liels, taču vismaz 3 vīķu svarā. Turpinu un skat – vēl 5 plicīši pievienojas savas bračkam. Nu, ko, iebaroju vēl 2 bumbas un sāku koncentrēties uz pličiem. Un tie arī apbrīnojami stabili copē – apmēram reizi 2 minūtēs plicēns ap 50 gramu. Tad pēkšņi pludiņš noguļās. Piecērtu un jūtu, kas vairs nav plicis, kaut kas varenāks. Izvelku – breksēns ap 200 gramu! Nu, ko nākotne sāk rādīties krāsaināka. Tā, copējot pličus pamīšus ar dažām raudām un breksēniem, paiet jau 5 stundas. Barība arī iet uz beigām un atvērt vēl vienu barības iepakojumu vairs īsti negribās. Ir skaidrs, ka pēdējais nebūšu, taču gribās izvilkt arī ko lielāku. Palielinu mušu kāpuru skaitu un skat – 4 breksēni pēc kārtas, visi uz aci ap 200-250 gramiem. Patīkama piedeva pēdējā stundā. Vēl pāris metieni un var svinīgi airēt uz finišu, jo sacensību noslēgums ir plkst. 10:00. Atbraucot uz finišu, ir skaidrs, ka konkurentus vismaz kopējā svara ziņā esmu apdzinis, jo sveros pēdējais un redzu, ka pārējiem nekas dižs nav. Nosveros – izrādās, esmu saķēris 6,01kg pliču/brekšu/raudu/vīķu, kas man dod pārliecinošu 1.vietu (tuvākajam konkurentam mazāk kā 3 kg). Nosverot manu „lielāko” breksi, svari rāda 275 gramus. Izrādās, ka tā ir sacensību lielākā zivs, jo konkurenti pretī spēj likt tikai 250 gramus smagu! Tā, lūk, tad arī otro gadu pēc kārtas kļuvu par robežsardzes čempionu makšķerēšanā.
Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.(Džons H. Bredlijs)
Kreisais, paldies par apsveikumu. Ezers pietiekoši liels, garumā virs 2 km un platumā ap 200 metru. Problēma bija tāda, ka es neatradu klasiskās brekšu ūdenszāles un tāpēc izvēlējos vietu pie lēpenēm un niedrēm. Droši vien, ka ezerā mājo arī lielie brekši un karūsas, vienkārši nespēju atrast pareizo atslēgu...
Tava kultūra ir tas, ko tu dari, kad Tevi neviens neredz ...
Vakar ap pusdienlaiku, aizgāju pasēdēt ar pludu uz pie mājas dīķi, jo pirms tam ejot garām pamanīju baigo "vārīšanos". Stundas laikā bija divas copes, no kurām viena realizēta. Tiku pie smuka līņa, vakariņām.
