Vītauts Pēterovičs un apstākļu sakritības - Vītauta stāsti - Rakstu katalogs

Kādu dienu Vītauts Pēterovičs izdomāja, ka vajadzētu tā kā aizbraukt uz copi. Par cik ārā bija ziema, tad saprotams, ka Vītauts taisījās uz ziemas copi. Viens Vītauts negribēja doties uz copi, tāpēc pierunāja divus draugus Janikāciju Silikātu un Janorelli Bomberu doties kopā ar viņu. Tika nolemts, ka dosies uz kādu zināmu upi, kas atrodās Latvijas lejasdaļā. Par cik Janorelli Bombers gandrīz pie upes jau dzīvoja, tad ceļš bija jāmēro tikai Vītautam un Janikācijam. Abi draugi brauca ar Janikācija auto. Ceļš ritēja ātri, raiti ritot sarunām un apspriežot copes plānus. Pagāja kāds laiciņš un abi jau bija pie upes. Janorelli jau bija uz ledus. Ar copi draugiem diez kā nevedās, tāpēc tika nolemts mainīt vietu. Ieplānotajā vietā pie upes piebraukt nevarēja, tāpēc mašīnu nācās atstāt kādu gabaliņu no upes. Brišana pa dziļo sniegu baudu nesagādāja, bet drīz jau draugi atradās pie upes. Tika urbti āļiņģi, mainītas makšķerītes, bet cerētā rezultāta nebija, tāpēc draugi atkal nolēma mainīt dislokācijas vietu. Brišana pa dziļo sniegu atpakaļ uz mašīnu baudu nesagādāja un mašīnā visi iekāpa slapjām mugurām. Kārtējo reizi tika nomainīta vieta un pa ceļam vēl ieskriets veikalā un nopirkts kāds cepumu paciņš. Āliņģi tika urbti viens pēc otra, mainītas makšķerītes un ēsmas, bet pie kārotā loma tikt nesanāca. Toties Janorelli Bomberam arvien vairāk sāka garšot cepums. Vītauts tam sākumā īpašu uzmanību nepievērsa, bet velti.......
Kad draugi jau bija izcopējušies pēc sirds patikas, tad izrādījās, ka Janorelli vairs nevar nostāvēt uz savām kājām. Kur nu nostāvēt, viņš pat nosēdēt vai notupēt vairs nevarēja. Talkā nāca Janikācijs, kurš praktiski viens, ar nelielu Vītauta piepalīdzēšanu pārstiepa Janorelli pāri ledum uz mašīnu. Mašīnā Janorelli tika iecelts un visas mantas savāktas, tagad bija jāizdomā, kā viņu nogādāt mājās. Ceļu uz turieni ne Vītauts, ne Janikācijs nezināja, bet pats Janorelli nebija runātīgs. Kaut kā, bet ceļš līdz Janorelli mājām tika atrasts, tikai radās jautājums kā viņu dabūt mājās. Neko darīt, nācās izcelt no mašīnas un nešus aiznest līdz durvīm un nogādāt viņu tieši mājinieku rokās, jo piecelties viņš negribēja ne pa kam. Viss labi, ka labi beidzās un Vītauts Pēterovičs un Janikācijs Silikāts brauca atpakaļ. Ceļš atkal ritēja ātri un sarunas atkal galvenokārt bija par copi. Pagāja kāds laiciņš un abi jau bija pilsētā. Janikācijam vēl bija jābrauc tālāk, tāpēc Vītauts atsveicinājās no drauga un devās uz vilcienu. Lieki piebilst, ka tas bija pēdējais vilciens. Vītauts Pēterovičs iekāpā vilcienā....tur bija silts.....Vītauts pa dienu jau bija gana saguris.....viņš nemanot iesnaudās. Vītautu uzmodināja konduktores balss, ka viņš esot pabraucis garām savai stacijai. Vītauts tikko no miega vēl īsti nesaprasdams kas notiek, paķēra savu kasti un somu un skrēja uz tamburu, lai izkāptu no vilciena, kas stāvēja kādā stacijā. Viņš tā arī izdarīja un tikko bija izkāpis uz perona Vītauts saprata, ka vilcienā uz augšējā plaukta palika boris. Toties vilciena durvis lēnu un nodevīgi iešņācās un ciet bija. Pats vilciens ātri vien arī pagaisa no Vītauta skatiena. Vītauts dusmās iespēra sniega kupenai, kas ne pie kā nebija vainīga un devās skatīties vilcienu sarakstu. Lieku teikt, ka vilciena atpakaļ vairs nebija. Vītauts atradās prakstiski meža vidū, gandrīz naktī uz tukšas stacijas perona, padsmit kilometrus no mājām un ar pazaudētu bori. Vītautu pārņēma dusmas. Tās viņš atkal izgāza uz sniega kupenām un tad devās uz tuvāko šoseju, ar cerību nobalsot kādu mašīnu. Lieki teikt, ka naktī pa šo šoseju mašīnas praktiski nebraukā. Jau bija pagājusi gandrīz stunda, bet garām bija pabraukušas tikai divas mašīnas, kas nepiestāja. Vītauts bija nosalis un dusmīgs, visu šo ainu bēdīgāku padarīja tas, ka no rīta jāiet uz darbu, bet laiks iet, a viņš atrodās kaut kādā pasaules malā. Vītauts gāja atpakaļ uz staciju paskatīties, varbūt kaut kur ir iespējams pārlaist nakti līdz pirmajam vilcienam. Nē, tāds iespējas nebija. Stacijā bija tikai atvērta veranda, kurā vējš pūta vēl trakāk, nekā klajā vietā un plastmasas tualetes būdiņa. Tajā nekāda ērtā gulēšana nebūtu un no rīta Vītauts būtu ļoti aromatizēts. Vītauts devās atkal šosejas virzienā. Mēģināja zvanīt takšiem, bet šie uz pasaules malu braukt negribēja, vai piedāvāja to darīt par tādu naudu, kādas Vītautam līdz nebija. Te pēkšņi tālumā uz šosejas atkal parādījās divas spīdīgas gaismas. Vītauts jau laicīgi sāka stopēt braucamo. Un notika brīnums - braucamais apstājās! Pie tam vadītājs izrādījās ļoti laipns cilvēks un pārdzīvoja kopā ar Vītautu par pazaudēto bori un nogādāja Vītautu līdz pašām mājām. Labi un izpalīdzīgi cilvēki tomēr vēl pastāv. Tāda lūk cope šoreiz izvērtās Vītautam Pēterovičam un viņš atkal bija iekūlies kārtējos piedzīvojumos.
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.

Ne asakas!