6.parcopi.lv salidojums noslēdzies!

Laika rādīkļi pulkstenī tiek dzīti uz priekšu ar katru domu, ar katru acu skatu paveroties tajā, lai beidzot pienāktu brīdis startam...startam uz vietu, kur tikai retais no parcopi.lv biedriem ir savus kātus mērcējis un mēģinājis samānīt kādu no zivīm...uz vietu, kas Engure saucās, kur arī paralēli sacensību notikumiem risināsies parcopi.lv nu jau 6.salidojums. Kā modinātājs agrā rīta stundā pirms gaidīta notikuma iezvanas telefons un atskan balss:  „Nāc ārā!”. Tur nu nav divreiz jāsaka...paķeru savas mantas un skriešus, pa pakāpienam vien, pametu darba dunu un dodos pie kolēģiem ar ko kopā nolemts doties ceļā – šoreiz iekš vienas mašīnas dodamies – Es, Aigars, Jutrix un Spridzeklis. Pirmā pieturvieta – Maxima, tur tiekam pie visa vajadzīgā un kas zin, varbūt, arī pilnīgi nevajadzīgā, kas pēc mūsu domām noderēs turpmākās dienas pavadot ezera krastā un nododoties tam, ar ko mēs esam mazliet krituši galvās - copi. Kamēr spriedelējam, ko vajag un ko nē, tikmēr jau ienāk ziņas no Marti un Borodas, kas izmantojot laika priekšrocības nu jau taisās startēt ezerā treniņa nolūkos – nelietīgi, jo mums vēl tālais ceļš priekšā, kas gan sarunām par ziloņiem, politiku un visādām citādām lietām, ko gan četri čaļi var apspriest, laiku kavējot ar vēsiem alus malkiem, paiet tīri raiti un cik ta tur vēl palicies un skatam paveras skaisti iekārtota vieta ar vairākām nojumēm, laivu rindām, skatu torni un visu pārējo, kas liecina, ka būsim atbraukuši pareizi un varēsim sākt iekārtošanās procesiju. Piestājam malā un jau pretī nāk laipns un omulīgs kungs, ar ko apsveicinamies, izstāstam savus plānus un tā kā Marti, jau bija paspējis par mums brīdināt, tad kungam viss top skaidrs. Lai nebūtu lieki jākrāmējās ar papīriem un laivu nomām, tad uzreiz tiekam skaidrībā par laivu izmantošanu un norēķinamies par laivām uzreiz par 3 dienām, lai droši varam tās izmantot, kad mums ienāk prātā. Tiekam arī pie norādēm, kuru nojumi varam izmantot un sākām iekārtošanās darbus tālākajā no nojumēm, kur netraucēti varēsim atpūsties turpmākās dienas. Nu ko...ko darīt? Kā ko darīt? Ātrumā, kā vāveres steidzas savā ratā, slienam teltis, labiekārtojamies, ķeramies pie rīkiem un steigšus iekšā ezerā uz vēl vakara copīti.




Es esmu ticis pie privilēģijām – es tieku laivā ar Aigaru, līdz ar to arī pie elektromotora, kas ezera plašumus apgūt krietni vien atvieglo...cauri izpļautam niedru koridorim, slīdam ar vien tuvāk ezera plašajai sejai, kas kā jau svešinieka seja iedveš nelielu bijību par to, kas priekšā gaidāms....un nu tur jau viņš ir...priekšā paveras liels, plašums, paveroties zem laivas gan mazliet šķērmi paliekās  - apmēram 7 cm zem ūdens ir tāds zāļu paklājs, ka nemanot rodas jautājums – KO pie velna te vispār darīt? Un ko darīt, ja tāds ir visur??


Vienīgais, kas te vispār derētu ir poperis un walkeris, bet poperim laika apstāklis galīgi neatbilstošs...labi slīdam tālāk un tad jau arī parādās kaut kādas copējamākas vietiņas, ko pat varētu nosaukt par stāvu kanti...tur nu tad arī atlikušās dienas pavadījām....mētājām un gan marti, jau pāris stundu pieredze, gan copes sākums, liek noprast, ka līdaki tur iekšā mājo....mainīgām sekmēm, mūsu laivām piesakās zemmēri, daudz tukši grābieni, kas liecina, ka gan jau garlaicīgi nebūs


...nomētājamies un dodamies krastā, lai nedaudz iestiprinātos un gatavos rīta cēlienam, kad jau 5:00 paredzēts starts ezera plašumos. Tā arī notiek...5:00 visi ir ārā no teltīm, kam mazliet no svaigā gaisa galva nedaudz sāp, kurš jūtas spirgts, kā maza bērna asariņa...bet ezerā dodamies visi....ekipāžas sekojošas – Es ar Aigaru, Aivisq ar Spridzekli, Jutrix ar Borodu un Marti viens pats (īsti gan neatminos, bet liekas, ka bija tieši tā :) )



Ķemmējāmies cītīgi, bet rezultāti švaki, apzvanot kolēģus tas pats – zemmēri par sevi liek manīt bet tas arī viss...izbraucām krastām, kaut ko iekodām un laidāmies atkal atpakaļ. Šoreiz kā papildus rīku, nodomāju izmantot pludiņu uz dzīvo, pie mailītēm arī nebija nemaz tik grūti tikt, bet nemanot mailītes izdomāja noziepēt asti kopā ar visu tīkliņu...neko darīt...dzīvē gadās arī tā, kā sacīt jāsaka, tādēļ atkal uzsvars uz spiningiem, bet sekmes nemainās....


Krastā esam jau visi, izņemot marti cītīgi mēģina ezera Dieviem pierādīt, ka nav ar nemaz tik pliku roku ņemams un cerības attaisnojās – viņš krastā atbrauc ar prāvu asaru lomu, kas mums pārējiem izraisīja tikai un vienīgi smaidu sejā, jo tas liecina tikai vienu – būs garda, brīvā dabā pagatavota zivju zupa ar vietējo asaru lomu!






Visu sariktējam un drīz jau galdā tiek celta kūpoša, smaržojoša un kas galvenais – garšīga zivju zupiņa.


Nogurums jau liek par sevi manīt, tādēļ nolemjam laicīgi doties pie miera, lai pēdējā dienā atkal varam doties laicīgi ezerā un mēģināt spēkoties vēlreiz. Rīts pienāk nemanot un sajūtas nav no patīkamākajām, bet nu it kā jau ezerā ir jādodās...kā nekā, kas to lai zin, kad tur tiksim vēlreiz....marti ar Jutrixu braši sturmē jau ezera virzienā, bet mums pārējiem bezmiega sajūta liek par sevi manīt un nolemjam ezerā doties mazliet vēlāk – domāts darīts, vēl pāris stundas miega....8:00 izraujamies no telts un sajūta tāda it kā būtu nogulēta diennakts...augstākie spēki laikapstākļus samainījuši pa visiem 180 grādiem – lietus gāž, vējš tāds, ka maz neliekas un rodās liela diskomforta sajūta...mani māc bažas par vēja potenciālajām iespējam sagādāt ne tos patīkamākos mirkļus atmiņai, bet Aigars mani pielauž un tomēr stūrējam iekšā....mjā...ezerā baltiem kroņiem rotājās viļņu vērpetes, lietus līst...bet...braucam...akumulatori arī vairs nav ar jaudu pilni un pret vilni, laiva principā neslīd...tik vien kā izpriecas viļņu šļakatās...slikti...bet tur šūpojoties mēģinu pamētāt spiningu, jau otrajā metienā pie laivas atskrien līdaka un nodevīgi uztaisa šļakatu, bet uz āķa neuzsēžas...bet...cerīgi...drīz pie laivas līdzi atskrien vēl viena....tad mazliet klusuma un Aigaram zemmērs...cīņa ar vēju tiek zaudēta vienos setos...enkuri netur, mūs nes pa vējam galīgi netur kur vajag, bet izveidojot mahinācijas ar enkuriem panākam, ka vismaz stāvam uz vietas, kaut puslīdz...drīz Aigars iesaucas, ka laba paņēma...sačoka, protams, ka nav :D , neko darīt...cīniņš agresīvs, bet man palaimējas saķert līdaku ar roku un iecelt laivā...lieliski....cope izdevusies, lai arī apstākļi bija nožēlojami...


cīnu vēl paturpinam, man izdodas tikt pie zemmēra,


Aigaram piesakas vēl viens mērs un ko vēl var vēlēties – trīs dienas atpūta un cope ir bijusi gana un ar smagu darbu – motors+airi, tiekam krastā, lai drīzi jau atkal mestos jaunos piedzīvojumos...


Pēc žūrijas lēmuma par sacensību uzvarētāju tika atzīts Marti!
Otrā vieta tika Zivniekam, trešā Spridzeklim, bet lielāko zivi noķēra Aigars.
Ne asakas, Jums visiem!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!