Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [59]
Stāsti [10]
Apraksti [8]
Ceļojumi [2]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 11
Viesi: 8
Lietotāji: 3
RicuSans, Zivnieks, martins_
Sakums » Raksti » Vītauta stāsti

Vītauts Pēterovičs un neveiksmes

Vītauts Pēterovičs un neveiksmes

Nebija jau tā, ka Vītautam Pēterovičam nekad un nekur neveicās. Tas bija periodiem. Lielas neveiksmes parasti nekad Vītautu nepiemeklēja, bet mazas gadījās un ne reizi vien. Izskaidrojumu tam Vītauts atrast nevarēja un nav atradis joprojām, bet ir atradis veidu, kas stipri samazina neveiksmju daudzumu, bet par to nedaudz vēlāk.
Bija jauka vasaras pēcpusdiena, kad Vītauts Pēterovičš devās uz copi. Pa ceļam Vītauts satika savu senu draugu Anakāciju Plostnieku. Abi nedaudz aprunājās un nolēma uz copi iet kopīgi. Pa ceļam Anakācijs ierosināja ieiet bodē un paņemt līdz kaut ko, lai būtu ar ko iestiprināties. Domāts - darīts! Aizgāja abi līdz upei un sāka copēt. Kā ķērās zivis, tas vairs šobrīd nav aktuāli, bet cepumos kodās ļoti labi. Pēc kāda laika cepumu paciņa bija izēsta un bija vajadzīgs papildināt krājumus. Anakācijs atkal pieteicās aizskriet līdz tuvākajai bodei. Nepagāja ilgs laiks un Anakācijs bija atpakaļ ar jaunu cepumu krājumu. Tā abi draugi sēdēja, copēja un koda cepumos. Te abi attapās, ka jau ir vakars un cepumi atkal iet uz beigām. Tika nolemts copi beigt, papildināt cepumu krājumus un doties kaut kur pasēdēt. Domāts - darīts! Makšķeres ātri tika novāktas, ātrā tempā tika aiziets uz veikalu, cepumu krājumi tika papildināti un abi devās pie kopēja drauga Ilmāra Naļivaiko. Cik ilgi abi pie viņa sēdēja un cik cepumus apēda, par to vēsture klusē, bet no rīta Vītauts pamodās savās mājās. Pamodās ar ļoti lielām slāpēm mutē. Tā jau gadās, kad kož sausos cepumos. Bet tas vēl būtu sīkums, bija tā, ka Vītauts nevarēja nekur atrast savas makšķeres. Vītauts zvanīja Anakācijam Plostniekam, bet tam telefons bija izslēgts, tad Vītauts zvanīja Ilmāram Naļivaiko un prasīja, vai pie viņa nav palikušas makšķeres. Ilmārs Vītautam paskaidroja, ka ap rīta pusi Vītauts un Anakācijs abi ir devušies uz māju pusi un makšķeres bijušas pie viņiem. Dīvaini. Pat ļoti dīvaini. Pēc kāda laika ciemos atnāca Anakācijs Plostnieks un bija ļoti noraizējies, jo viņš nevarēja atrast savu telefonu un maku. Abi kopīgi mēģināja atcerēties, kas ir noticis pēc tā, kad abi izgāja no Ilmāra dzīvokļa, bet laikam dēļ tumsas ārā, atmiņā nekas nebija palicis. Anakācijs it kā kaut ko minēja, ka viņi laikam esot vēl bijuši vietējā krogā, bet tikpat labi to varēja arī nosapņot. Neizskaidrojami, bet fakts! Tādas lietas reizēm gadās.
Tā nebija vienīgā Vītauta Pēteroviča ķibele, kurā ir iesaistīti cepumi. Bija vēl daži gadījumi, kad dēļ cepumu pārēšanās nebija iespējams aiziet uz rīta copi, vai laicīgi aizbraukt mājās pēc copes. Sieva, protams, par to visu nebija sajūsmā, bet sieva Vītautam bija ļoti laba un saprotoša, tāpēc pārāk pārmests nekad netika. Un nebija jau arī nemaz tik bieži, kad Vītautu piemeklēja vēdergraizes no cepumu pārēšanās.
Lai kā tur bija ar tiem cepumiem, Vītauts nolēma, ka cepumus var grauzt pēc copes, bet copes laikā viņš turpmāk no cepumu graušanas atturas. Šī iemesla dēļ Vītauts pat neaizbrauca uz kopīgu jūras copi ar Vari Bušmenu.
Bija ziemas rīts, kad Vītauts devās pa ezera ledu uz savu iemīļoto copes vietu. Te pēkšņi vēderā kaut kas dikti sagriezās, pie tam Vītautam tik ļoti sagribējās nomest lieko balastu, ka vairs nebija kur sprukt un laika pārdomām nebija. Paskatoties visapkārt, tika pieņemts lēmums ļoti ātrā gaitā doties uz tuvākajām piekrastes niedrēm. Domāts - darīts! Vītauts ātri iešturmēja niedrēs, nometa lieko balastu, tad atviegloti nopūtās un domāja turpināt maršŗutu uz iemīļoto copes vietu. Bet še Tev! Ne vienmēr viss notiek, kā ieplānots. Jau otrajā solī atejot no niedrēm, Vītauts ar vienu kāju ielūza ledū. Kāja līdz celim tagad bija slapja, ārā ap -15grādiem. Par copi šoreiz vajadzēja aizmirst un doties vien mājās. Starp citu, piesmelt zābaku vai zābakus ar ūdeni, Vītautam savulaik bija visai ierasta lieta. Siltā laikā gan tas netraucē copi turpināt.
Kādu dienu Vītautam zvanīja vecais paziņa Vietvaldis Foreļgalva un aicināja uz kopīgu copi. Vītauts negribēja vairs kopā ar Vietvaldi doties un copi, tāpēc sameloja, ka viņam tā diena ir aizņemta. Bet piedāvājums paķert foreles Vītautam iepatikās. Pie reizes varēs fiziski sevi nodarbināt pēc garās ziemas. Domāts - darīts! Vītauts aizbrauca uz foreļupi. Mašīnu atstāja un devās pie upes. Drīz vien Vītauts Pēterovičs nožēloja savu lēmumu doties forelēs. Jau pavisam drīz Vītauts uz koka saknes izmežģīja potīti, bet ar to neveiksmes tikai sākās. Sanāca tā, ka Vītautam pieķērās forele. Vai nu viņš par strauju to piecirta, vai kā, bet forele palika upē, toties vizulis straujā tempā tuvojās Vītauta sejai. Vītauts pielika priekšā roku un vizuļa trijžubura āķis iecirtās tam plaukstā. Vītauts mēģināja izlīst krastā, bet pie krasta to piemeklēja jauna neveiksme. Viņš atkal paklupa un krita. Pie tam nokrita tieši blakus nogrieztam krūmam ar asu galu. Nedaudz savādāk būtu nokritis un tas varēja izrādīties pēdējais kritiens Vītauta dzīvē. Pa ceļam uz mašīnu Vītauts vēl krūmos apskrāpēja seju un noķēra ērci. Tāda lūk, lustīga foreļu cope sanāca.
Pēc ilga, vai neilga laika, bet tas bija vasarā, kad Vītauts Pēterovičs iepeldēja ar savu laiviņu ezerā ķert brekšus. Drīz vien viņa makšķere iepinās maluzvejnieku tīklos. Vītauts ilgi nedomādams, izvilka savu nazi un sāka tīklu griezt kopā. Te pēkšņi uz Vītauta pusi ātrā tempā sāka virzīties motorlaiva a trīs noaugušiem tēvaiņiem, kas nez kāpēc nikni vicināja rokas un spriežot pēc žestiem, viņi Vītautam draudēja. Vītauts Pēterovičs sajutās neomulīgi. Viņš nebija bailīgs, bet šajā situācijā, kad viņš sēž piepūšamajā gumijas laivā, bet viņam virsū nesās trīs maluzvejnieki motorlaivā - Vītauts pieņēma lēmumu bēgt uz vietu, kur ir daudz makšķernieku. Brīnumainā kārtā, airējoties ar airiem, tas izdevās. Nu i nu, jau dēļ dažām zivīm gatavi nogalināt. Vītautam viss copes prieks bija pazudis un viņš devās mājup.
Mazas un pavisam maziņas neveiksmes Vītautu Pēteroviču piemeklē, ik pa laikam, bet Vītauts ir atklājis vienu metodi, kā neveiksmju skaitu var samazināt. Dodoties copēt, sevi vajag noskaņot ļoti pozitīvi, priecāties par apkārtējo skaistumu, par ūdens burvību un pašu copes procesu. Ja to visu mēģina ievērot, tad neveiksmes liekās mierā.
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.
Vītauts visiem novēl ieraudzīt to burvību, kas ir pie ūdeņiem un dabas un, protams, arī ne asakas!

Kategorija: Vītauta stāsti | Pievienoja: parcopi (26.04.2011) | Autors: Aigars
Skatījumu skaits: 1052 | Komentāri: 5 | Birkas: neveiksmes, Vītauts Pēterovičs, stāsti | Reitings: 4.6/5 |
Komentāru kopskaits: 5
5 swit   (03.05.2011 19:57)
kerzivi

4 eduks   (28.04.2011 10:20)
Jā, par to ir daudz runāts, bet vēlreiz nav lieki atzīmēt veiksmes faktora lielo nozīmi makšķerēšanā...
Īsi sakot, cilvēks ir ļoti sarežģīta ierīce, kas pats spēj sevi ieprogrammēt uz veiksmi/neveiksmi, cita runa ir par to, kā to panākt. Ticībai tam ko tu dari un kā to tu dari pie ūdeņiem, piemēram, ticība ēsmai, māneklim ir liela nozīme. Taču papildus makšķerniekam, lai sasniegtu vēlamo rezultātu ir nepārtraukti jādomā, jāeksperimentē, un galvenais jācenšas novērot un jāiemācās izprast ūdenī notiekošie procesi, tad veiksmes faktoram nebūs tik milzīga nozīme kopējā copes procesā. Ne asakas visiem! zivs

3 Anatolijs   (27.04.2011 19:37)
Hehe alus

2 Koka_Klucis   (27.04.2011 08:49)
Neizskaidrojami, bet fakts!

1 kreisais   (26.04.2011 22:32)
Labais! ja

Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.144.205.182
Vietnes draugs
Laika ziņas
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv