Vītauts Pēterovičs un jautrie draugi

Vītauts Pēterovičs sēdēja darbā un bija aizdomājies par copi. Bija parasta piektdienas pēcpusdiena un darbi vairs nemaz nebija prātā. Vītauts sēdēja un tupa blenza datora ekrānā, domās viņš vairs sen nebija darba vietā. No šāda pusnomoda Vītautu iztraucēja kaut kas mazs un brūns, kas stāvēja uz galda, tieši pie monitora, un bezkaunīgi kustināja savas antenas. Augstākās pakāpes nekaunība! Stasiks! Pie kam stāv te tieši pretī, lūr virsū un ņirgājas!
Vītauts paķēra kaut kādus dokumentus no galda, sarullēja tos rullī un blieza pa bezkaunīgo radījumu ar diezgan skaļu izsaucienu: "Viss, man pietiek!"
Uz pārsteigtajiem darba kolēģu skatieniem un jautājumiem, kas Vītautam pietiek, viņš mierīgā tonī noteica: "Pietiek šodien jau strādāt, es laižu uz copi!"
Pēc kā viņš izslēdza datoru, paņēma savu koferīti un izgāja no darba telpas.
 - Juhūu! Beidzot brīvdienas! Beidzot uz copi uz visu nedēļas nogali!

Vītauts brauca uz mājās un gavilēja. No miegainības vairs nebija ne vēsts. Visas nepieciešamās mantas, nedēļas nogalei, jau bija saliktas mašīnā iepriekš, tāpēc atlika tikai pārģērbties un braukt uz copi. Pa ceļam gan vēl vajadzēja iebraukt pakaļ copes kolēģiem un pēc tam droši vien veikalā.
Pēc kāda laika Vītauts jau stāvēja pie Janeka Paneka mājas. Viena minūte un 48sekundes. Tieši tik ilgs laiks pagāja līdz Janeks izgāja no mājas.
Vēl pēc kāda laika Vītauts ar Janeku jau stāvēja pie Enriko Sīpola mājas. Enriko nebija kapteinis un pulksteni viņš arī nenēsāja, toties no mājas izgāja vienā minūtē un 6sekundēs!
Vēl pēc kāda brītiņa Vītauts, Janeks un Enriko jau staigāja pa lielveikalu un izvēlējās preces, kuras būs vajadzīgas nedēļas nogalē.
Pagāja kāds laiciņš. Pa meža ceļu upei tuvojās mašīna ar trīs laimīgiem vīriem! Vītauts, Janeks un Enriko bija sasnieguši savu galamērki, kur pavadīt brīvdienas.
Ātri pa vienai un sāka tapt apmešanās vietā. Uzradās nojume, teltis, piepūšamie matrači, galdiņš.....te atkal pa vienai! Tika iekārtota ugunskura vieta un sagādāta malka.
Ātri vēl pa vienai un var sākt siet makšķeres, jo nometne gatava! Drīz vien bija uzsietas arī gruntenes un varēja sākties vakara copes cēliens.
Sarunas ritēja raiti un jautri, cope ritēja ne tik raiti, bet visi bija apmierināti. Beidzot pie dabas, draugu kompānijā, ar makšķeri pie ūdeņiem. Ko vēl var vēlēties?
Sāka tumst. Enriko gruntenes zvaniņš signalizēja copi. Enriko strauji pielēca kājās un skrēja pie makšķeres piecirst. Nekā! Tika uzlikta svaiga ēsma un gruntene atkal
bija kaujas pozīcijā. Enriko knapi paspēja apsēsties, kad atkal zvaniņš sāka skaļi šķindēt. Enriko skrēja klāt gruntenei, ass piecirtiens un atkal nekā!
- Kas tā pa šaizi? Pie sevis bubināja Enriko. Pie kam izskatījās, ka ēsma nemaz nav aiztikta. Gruntene atkal bija kaujas pozīcijā un Enriko apsēdies krēslā. Atkal cope!
- Šķind kā traks! Enriko skrēja atkal piecirst un atkal nekā......

Janeks vairs nevarēja izturēt. Viņš smējās kā kutināts. Viņa smiekli atbalsojās laikam visā tuvākajā apkaimē. Izrādās Janeks bija piesējis auklu pie Enriko gruntenes zvaniņa, un kamēr Enriko sēž krēslā, bija raustījis aiz auklas, kas piesieta pie zvaniņa.
Par cik jau bija patumšs, tad to aukliņu Enriko nebija pamanījis. Vecais, labais triks - bet diezgan efektīvs kāda izāzēšanai! Enriko neapvainojās. Draugu kompānijā bija pieņemts vienam otru pavilkt uz zoba. Tajā pašā vakarā karma izspēlēja kādu joku arī ar Janeku.

Janeka gruntene signalizēja copi, viņš pieskrēja piecirst un.....kaut kas smagi pretojās! Janeks bļāva pa pus pagastu, ka ir lielā un, lai šim nākot palīgā ar uztveramo tīkliņu. Klāt piesteidzās Vītauts.
Janeka makšķere bija saliekusies kā loks un izskatījās, ka tiešām nāk ārā lielā zivs.....tomēr pie paša krasta lielā zivs izrādījās koka pagale! Nu bija kārta skaļi smieties
Enriko un Vītautam. Tiešām amizants gadījums, bet straumē un pustumsā tiešām šķita, ka tā ir liela zivs!
Tajā vakarā vairs piedzīvojumu nebija. Noķēruši vēl pa kādai zivij, draugi devās pie miera.
Rīts sākās ar nelielu miglu un vēja plūsmiņu, kas pamazām miglu izkliedēja. Draugi uztaisīja rīta kafiju, uzēda vieglas brokastis un gatavojās copei.
Vītauts gribēja ķert ar spiningu no laivas, tāpēc izņēma no mašīnas bagāžnieka piepūšamo laivu un sāka to pumpēt. Kad viena puse jau bija piepumpēta, izrādījās,
ka nav paņemts otrs ventīlis līdz! Skaisti iesācies rīts! Bet plāns paspiningot nelika Vītautam mieru, tāpēc viņš izdomāja plānu B.
Vītauts izģērbās līdz peldbiksēm. Spiningu, mānekļus, ūdens pudeli un zābakus ielika pus piepūstajā laivā un laivas tukšo pusi uzlocīja mantām pa virsu.
Plāns B bija aizdoties uz tuvāko saliņu un paķert no salas ar spiningu. Pašam gan nācās peldēt, bet toties mantas uz salu varēja nogādāt arī ar pus laivu!
Enriko un Janeks palika turpt un turpināja ķert ar gruntenēm. Vītauts labā omā jau staigāja ar spiningu pa salu un pat jau bija ticis pie pāris asariem un mēra līdakas!
Te Vītauts pamanīja, ka uzreiz aiz lēpju lapām ir aprauts liels pludiņš. Laikam kāds copējis un dzīvo un kādam pluds ir aprāvies, bet tagad ar straumi ir ienests lēpju lapās un ieķēries. Vītauts daudz nedomāja un līda pludiņam pakaļ. Tikai neparēķināja to, ka grunts pie salas ir dubļaina un mīksta. Jau ar otro soli Vītauts iegrima dubļos pāri pa celim! Tā viņš kādas sekundes stāvēja un nezināja ko darīt. Viena kāja bija kā iecementēta. Ar stipru piepūli viņš tomēr kāju ārā dabūja, bet bez zābaka! Pie kam zābaku dubļos vairs tā arī neizdevās atrast! Vītauts apvainojās un izdomāja pārcelties atpakaļ pie draugiem. Pirms tam gan piepeldēja pie tā pludiņa un savāca to, tādā veidā vismaz atriebdams savu zābaku!
Janeks un Enriko smējās kā traki, kad uzzināja Vītauta piedzīvoto uz salas. Toties draugiem tagad bija līdaka un tika nolemts pusdienās gatavot zivju zupu!
Par gatavotāju pieteicās Janeks! Zupa jau bija gandrīz gatava un jauki smaržoja, kad Janeks nocēla katla vāku, lai apmaisītu zupu, kura gatavojās uz prīmusa.
Maisot zupu, katls sakustējās uz apgāzās. Jau gandrīz gatavā zivju zupa tagad bija pagalam. Vien zālē varēja manīt kartupeļus, sīpolus un zivju gabaliņus...
Neveikli, ļoti neveikli! Draugus glāba aplejamās ar karsto ūdeni pļuriņas. Ātri un neveselīgi, bet toties kuņģis pilns!
Pēcpusdienā Enriko izdomāja pasnaust. Protams, ka Janekam un Vītautam uzreiz dzima ideja draugu izjokot. Vītauta makšķerei pie āķa tika pielikta līdz paņemtā
dorida un iemesta atpakaļ ūdenī. Vītauts pats sāka skaļi šķindināt savu zvaniņu, bet Janeks modināja Enriko, ka Vītauts velk lielo zivi!
Vītauts sev atvēlēto lomu nospēlēja perfekti, izskatījās, ka zivs tiešām pretojās. Arī "neviltotais" pārsteigums Vītauta sejā izskatījās ļoti patiess.
- Āa, kas tā par zivi, kas man pieķērusies, vajag nosist viņu! Un bāc, ar zivju klopējamo uzreiz doridai pa galvu! Janeks knapi varēja novaaldīt smieklus.
Pārsteigums Enriko sejā bija tiiiik smieklīgs! Enriko tiešām bija pārsteigts un nevarēja saprast kā tāda zivs te ir gadījusies. Jo teātris bija nospēlēts diezgan ticams!
Pēc kāda laiciņa, gan Enriko sāka mākt šaubas par notikuma patiesumu un tad arī draugi atzinās kas un kā. Kopā pasmējās izdomāja, ka to doridu vajag nokūpināt.
Tika sakurts ugunskurs un mazā kūpinātava virs ugunskura drīz vien jau kūpēja pilnā svarā. Jāsaka, ka kūpināta dorida tiešām bija garda. Tā nebija slikta ideja nopirkt to veikalā.
Tajā vakarā vairs nekādu ievērības cienīgu piedzīvojumu nebija.
Svētdienas rīts. Spīdēja saule. Vītauts un Janeks jau bija pamodušies un darbojās ap brokastu pagatavošanu. Enriko vēl gulēja. Te draugiem dzima ideja atkal Enriko izjokot.
Viņi klusām piezagās Enriko teltij un izņēma no zemes visus telts mietiņus. Tad klusu un lēzeni aizslidināja pa zāli Enriko telti līdz ūdenim.....uz ielaida ūdenī.
Par cik Enriko gulēja uz piepūšamā matrača, tad telts palika virs ūdens un sāka lēnām slīdēt pa straumi prom! Vītauts un Janeks smējās vēderus turēdami.
No skaļās draugu smiešanās Enriko pamodās. Liels bija viņa pārsteigums, kad viņš attaisīja telts rāvējslēdzi un ieraudzīja, ka viņš ir ūdenī!
Enriko pa pusei izbāzies no telts, ar rokām aizairējās līdz krastam. Sākumā bija nedaudz tā kā sabozies, bet vēlāk pat pats smējās par šo joku.
Visu svētdienas dienu draugi vēl pavadīja pie ūdens. Smējās, peldējās, noķēra arī pa kādai zivij....īsāk sakot baudīja brīvdienu uz pilnu klapi!
Tuvojās vakars. Bija jātaisās projām. Žēl. Vītauts Pēterovičs, Janeks Paneks un Enriko Sīpols bija pavadījuši lieliskas un neaizmirstamas brīvdienas pie ūdens!
Šādi izbraucieni atmiņā paliek ļoti ilgi, varbūt pat uz mūžu un ir ļoti žēl, kad tādi noslēdzas, bet toties pēc tādiem izbraucieniem atkal ir motivācija iet uz darbu.......un gaidīt nākamos copes piedzīvojumus!
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!