Vītauts Pēterovičs un izskalotās zivis - Vītauta stāsti - Rakstu katalogs

Cik bieži jums ir sanācis lasīt ziņu portālos, vai dzirdēt ziņās pa radio vai televīziju ziņas par kādu izskalotu vali vai delfīnu? Vītauts Pēterovičs, ik pa laikam, ar šādām ziņām saskārās. Tas jau it kā nebūtu nekas, ja ne kāds atgadījums, kas bija noticis ar Vītautu nesenā pagātnē. Kopš tā laika Vītauts šādas ziņas vienkārši ignorē.
Bija kāda jauka pavasara diena un Vītauts Pēterovičs kopā ar kolēģi Alni Aļegarovu devās uz kādu mazu meža ezeriņu paskatīties, kāda dzīvība tur notiekās, ar pavasara atnākšanu. Pieejot pie ezera abus pārsteidza drausmīgs skats. Viss ezera krasts bija nosēts ar beigtām uz izskalotām zivīm. Vītautu šis skats tā satrieca, ka viņš mēģināja pievērst šim faktam ziņu dienestu uzmanību. Visur maigi izsakoties viņš tika pasūtīts. Vītauts tik viegli nepadevās un ziņoja vides dienestam, tur arī par šo gadījumu intereses nebija, tik vien kā viena amatpersona, ar uzvārdu Celmgrauzis, paskaidroja, kā tā mēdzot gadīties un mazos ezeriņos zivis ziemā slāpstot nost.
Tad Vītauts nolēma rīkoties savādāk un savā ziņā atriebties ziņu dienestiem. Viņš regulāri sāka zvanīt ziņu dienestiem un informēt tos par izskalotām zivīm. Viņš informēja ziņu dienestus par izskalotu lucīti jūras krastā, kurš vēl esot bijis dzīvs un viņš Vītauts to ar grūtībām ienesis atpakaļ jūrā un to atbrīvojis. Bija ziņojumi no Vītauta par izskalotu plici Lielupē, bet šo Vītautam neesot izdevies glābt. Vītauts arī ziņoja par ruduli no kāda ezera, kurš bēgot no līdakas bija izlēcis krastā. Arī šo zivi Vītautam nācās glābt un protams par to informēt ziņu dienestus. Bet ar to vēl nebija gana. Vītauts nolēma atspēlēties pa lielam.
Bija kāda karsta vasaras dienas, kad vairāki ziņu dienesti saņēma telefona zvanus no vairākiem cilvēkiem par to, ka Majoru pludmalē ļoti tuvu krastam ir pieskalots valis un viņš saviem spēkiem vairs nespēj tikt atpakaļ ūdenī, kur ir dziļāks. Par cik zvani pienāca no vairākiem cilvēkiem, tad informācija likās ticama. Vairāki korespondenti no dažādiem ziņu dienestiem devās uz Majoru pludmali. Netālu no krasta tiešām varēja manīt kaut ko melnu, lielu un tas šūpojās viļņos. Pa gabalu varētu noticēt, ka tas ir valis. Vairāki no korespondentiem sarunāja ar glābējiem laivu un devās jūrā, lai nofilmētu un safotografētu sižetu. Tuvojoties valim degunā cirtās nepatīkama smaka. Korespondenti savā starpā runāja, ka valis laikam esot jau kādu laiku atpakaļ nobeidzies un nejauši atskalots līdz Rīgas līcim. Liels bija viņu pārsteigums kad, piebraucot tuvāk, valis izrādījās.....vairāki melnie miskastes maisi, kas sasieti kopā un tos visus uz vietas notur šņore ar enkuru jūras dibenā. Pie tam maisi bija sasieti tik meistarīgi, ka tiešām atgādināja vali. Vienā no maisiem iekšā ieliktas dažas beigtas zivis un zīmīte:
"Sveiciens no Vītauta un viņa draugiem"
Tikai pēc šī gadījuma Vītauts uzskatīja, ka ir atspēlējies, bet kopš tā laika viņš ziņas par izskalotām zivīm ignorē.
Ar šo varētu stāstu par Vītauta Pēteroviča piedzīvojumiem šoreiz beigt, bet pavisam nesen atgadījās kāds interesants piedzīvojums, kas obligāti jāpastāsta.
Kādā jaukā ziemas dienā Vītauts Pēterovičs sarunāja ar copes kolēģi Martinelli Jesteru doties kopā uz copi. Kā tur copēja kā necopēja, bet kamēr Vītauts Pēterovičs bija pilnīgi aizņemts pie sava āliņģa, tikmēr Martinelli nolēma šamo izjokot. Kamēr Vītauts neredzēja, tikmēr Martinelli pacēla uz augšu karodziņu Vītauta ūdai un ātri atgriezās pie saviem āliņģiem. Vītauts Pēterovičš neko nenojauzdams mierīgi copēja, tad uzmetot acis savai ūdai, Vītautam strauji salēcās sirds. Karodziņš signalizēja copi! Vītauts steigšus pielēca kājās un skriešus devās ūdas virzienā.....ledus bija slidens, un Vītauts Pēterovičš bija garšlaukus gan. Pie tām tā ar riktīgu blīkšķi. Un nokrita Vītauts kaut kā neveiksmīgi uz sāniem, bet sānu kabatā bija nesen iegādātais jaunais telefons. Telefonam šis kritiens galīgi nepatika un displejs tāpēc izdomāja sadauzīties. Vītauts bija nikns uz savu kolēģi Martinelli, bet glābt vairs neko nevarēja. Toties Martinelli acīm tas viss esot bijis ļoti komiski un smieklīgi.
Šoreiz gan pietiks par Vītautu, bet atceramies, ka Vītautam Pēterovičam bija un būs vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.