Vītauts Pēterovičs un Anna - Vītauta stāsti - Rakstu katalogs

Pulkstenis virs virtuves galda rādīja 7:10 no rīta. Uz plīts tējkanna sāka dziedāt savu svilpojošo dziesmu. Vītauts Pēterovičs nesteidzoties atvēra ledusskapi, izņēma no tā produktus un sāka gatavot brokastis. Pēc brītiņa viņš jau sēdēja pie galda, ēda gardu muti sagatavotās brokastis, piedzerdams klāt tēju ar medu un šķirstīja rīta laikrakstu. Šis rīts ne ar ko neatšķīrās no citiem rītiem, kuros Vītauts Pēterovičs gatavojās uz copi. Lasot laikrakstu, Vītauta uzmanību piesaistīja kāda ziņa kriminālziņu sadaļā.
Inspektors Pētersīlis lašu lieguma laikā, veicot reidu gar upi, ir ieraudzījis upes malā maluzvejnieku grupu un to aizturējis. Maluzvejnieku grupa sastāvēja no kāda veca vīra ar siena dakšu, viņa mazmeitas un svītraina kaķa. Ticis sastādīts akts un aizliegtie zvejas rīki atņemti.
Vītauts Pēterovičš tā arī netika skaidrībā, vai pie aizliegtajiem zvejas rīkiem ir pieskaitāma siena dakša, vai kaķis. Ja kaķis, tad nez kur inspektors Pētersīlis to uzglabās un vai nagus kaķim ar apgriezīs. Kamēr Vītauts domāja par šo dīvaino maluzvejnieku grupu, tikmēr brokastis jau bija apēstas. Bija jānovāc galds un jātaisās uz copi.
Pēc brītiņa Vītauts jau bija mašīnā un devās uz visiem zināmo, slepeno upi. Šodien Vītauts bija nobriedis noķert kādu ļurbu. Ilgi, vai neilgi, Vītauts brauca mašīnā, tas nav zināms - bet pie upes viņš nonāca. Tas nu bija fakts. Izvēlētā vieta nebija aizņemta un tas manāmi uzlaboja jau tā labo Vītauta garastāvokli. Nedaudz uz priekšu bija redzams, ka kāds jau ir iekārtojies pie upes.
- Būs jāaiziet vēlāk uzzināt kā ar copi - Tā pie sevis nodomāja Vītauts, bet patreiz bija svarīgāk pašam iekārtot vietu copei. Vieta tika iekārtota diezgan ātri. Divi žāklīši jau bija ūdenī, uz tiem uzliktas makšķeres, kas pagaidām nav iemestas, blakus žāklīšiem krēsliņš un maziņš galdiņš. Uz galdiņa tik saliktas dažāda veida ēsmas, lai viss pa rokai un blakus galdas termoss ar silto tēju un trauciņš ar maizītēm.
- Viss, vēl tikai jāsagādā malka- Tā padomāja Vītauts un aizgāja gādāt malku. Pēc brītiņa malka jau bija sagādāta un tagad tiešām viss jau bija gatavs copei, bet vēl nedaudz par ātru piedāvāt ļurbām kādas vakariņas, tāpēc Vītauts nolēma aiziet aprunāties ar copmani, kas sēdēja nedaudz uz priekšu. Aizgājis Vītauts apmulsa, un kādu minūti neko nevarēja pateikt, jo copmanis izrādījās sievišķis, pie kam ļoti glīts sievišķis. Vītauts sen nebija tā samulsis, bet šoreiz viņa seja pat iekrāsojās sārta. Bet sievišķis tikai viltīgi pasmaidīja un neko neteica. Pa to laiku Vītauts jau bija ticis pāri mulsuma brīdim un jautāja:
"Sveiki, nu kā tad ar copi? Vai ķeras arī kaut kas?"
"Sveiks, sveiks, es jau domāju, ka jūs mēli norijis esat, vai mēms. Sēžu te jau no pusdienlaika, esmu noķērusi vienu breksi ap kilo un pāris raudiņas, bet palikšu uz vakaru vēdzelēs", tā atbildēja sievišķis.
"Es arī tieši atbraucu ļurbās, eee....hmmmm.... un mans vārds ir Vītauts", kaut kā neveikli izdvesa Vītauts.
"Anna", smaidot atbildēja sievišķis.
Kaut kā visa šī situācija likās kaut kāda nedabīga un ļoti neveikla, tāpēc Vītauts teica:
"Nu jau sāk krēslot, tāpēc iešu sametīšu makšķeres un iekurināšu arī ugunskuru. Tad jau vēlāk pienākšu, ne asakas!"
"Pie vella Vītaut, un pienāciet gan", koķetīgi atbildēja Anna.
Vītauts aizgāja uz savu iekārtoto vietu, un pie sevis domāja. Nez ko tas sievišķis te viens pats dara pie upes, vai tiešām viņai nav labākas nodarbes, ar ko nodarboties. Pie tam nav taču tik droši glītam sievišķim vienai pašai sēdēt pa tumsu pie upes. Kur skatās vīrs? Vītauts savu sievu vienu nelaistu sēdēt pie upes pa tumsu. Bet Vītautam veicas, jo viņa sievai nepatīk makšķerēt.
Vītauts uzlika ēsmas un sameta makšķeres, tad iekūra ugunskuru. Sāka līt.
-Labi, ka paspēju iekurināt ugunskuru- nodomāja Vītauts. Lietus pieņēmās spēkā, palika pavisam tumšs, bet līdzpaņemtā tēja sildīja un lietusmētelis lietu cauri nelaida, piedevām ugunskurs piedeva visam tādu romantisku noskaņu. Pēkšņi iezvanījās zvaniņš, Vītauts strauji piecēlās no krēsla un gandrīz apsēdās uz zemes. Zeme bija kļuvusi ļoti slidena no slapjuma. Apkārt viss dubļos un slapjā zāle ar slīd, bet zvaniņš turpina šķindināt. Vītauts uzmanīgi paņēma rokās makšķeri un piecirta. IRRRR! Drīz vien krastā jau tika izcelta vēdzele ap 50cm garumā.
-Skaisti!- Pie sevis noteica Vītauts. Vītauts savu noķerto ļurbu ievietoja uzglabājamā tīkliņā un ielika ūdenī. Uzlicis jaunu ēsmu Vītauts atkal iemeta makšķeri.
-Nez kā tur iet tai Annai? - Padomāja Vītauts un izdomāja aiziet paskatīties. Vītauts gāja lēnām un uzmanīgi, jo bija ļoti slidens. Aizgājis Vītauts jautāja:
"Nu kā tad vēdzeles? Es vienu mēru jau tikko dabūju, paņēma uz naktinieku kopā ar raudas filejas gabalu."
"Oi, Vītautiņš! Nāc šurp, ieliešu balzāmiņu!", jau manāmi iereibusi atbildēja Anna.
"Nē, paldies! Es esmu pie stūres, nevaru!", teica Vītauts.
"Ko nu ņemies Vītautiņ, viens mēriņš šitajā lietus laikā nevienam neskādēs, vismaz siltāks paliks!", teica Anna.
Vītauts vairs nespēja atteikt, viņš pienāca pie Annas, kura ielēja šim nedaudz balzāmiņu. Kādu laiku Vītauts tur stāvēja un pļāpāja ar daiļo Annu, kura turpināja sevī liet iekšā balzāmu, pie kam darīja to tādos tempos, ka Vītautam atlika tikai nobrīnīties. Lietus pa to laiku bija mitējies un bija skaists, tumšs vakars. Vītauts izdomāja, ka jāiet palūkoties savas makšķeres, bet Anna piecēlās kājās un nedaudz līgodamās piegāja klāt Vītautam:
"Vītautiņ, Vītautiņ, nu nebēdz prom dārgais draugs. Parunā ar mani. Man dzīvē nekādi neiet, atbraucu pie upes pasēdēt, lai nedomātu par savām ķibelēm", un asaras pāri Annas acīm sāka birt kā pupas.
Vītauts jutās pagalam samulsis un gribēja ātrāk no turienes noziepēties. Pie kam ne tikai no šīs vietas, bet viņš jau bija gatavs doties mājās, lai tikai nebūtu jāpaliek kopā ar šo sievišķi. Vītauts izdomāja atkāpšanās plānu:
"Es iešu pārmetīšu makšķeres, pēc tam pienākšu atkal!"
Te Tev nu bija, atkāpšanās plāns izgāzās, jo Anna pielīgoja klāt un gandrīz ar spēku apkrita Vītautam ap kaklu un sāka to bučot.
"Sasildi mani, man ir auksti un skumji, Tu taču esi īsts vīrs!?", tā Anna.
Vītauts bija pagalam sašutis un samulsis, pie tam krāpt savu sievu tam nenāca ne prāta un izmantot citas sievietes šāda veida stāvokli, Vītauts negribēja ne tik. Viņš kaut ko mēģināja teikt, bet viss sanāca ļoti neveikli un tikt vaļā no Annas apskāvieniem bija grūti. Bet vienā brīdī Vītautam tas tomēr izdevās, bet tālāk sekoja notikumu virkne, kurus vēl šodien Vītauts atcerās kā pa miglu un nelabprāt. Atsvabinājies no Annas apskāvieniem Vītauts paslīdēja uz slidenās zāles un smuki ar dupsi ieslīdēja dubļos. Anna pa laiku sāka histēriski smieties. Vītauts cēlās kājās un gribēja ar godu ātrāk no šejienes pazust, bet paslīdēja vēlreiz, pie kam tā, ka pilnā augumā ieslīdēja upē. Likās, ka Anna no smiekliem tūlīt nobeigsies, bet Vītauts jutās nožēlojami un slapji. Pie kam izkāpt no upes nebija viegli, jo tagad slīdēja vēl vairāk. Pa pusei četrāpus, pa pusei stāvus Vītautam izdevās tikt ārā no upes un viņš tieši tādā veidā pa daļai četrāpus, pa daļai stāvus un vēl mēģinādams skriet, steidza uz savu mašīnu. Aiz muguras bija dzirdami dārdošie Annas smiekli. Vītauts bija viscaur slapjš un dubļains, kājas slīdēja kā pa ledu, bet viņš jau bija pie mašīnas. Ātri savāca savas makšķeres, visas pārējās mantas un sameta visu mašīnas bagažniekā. Iedarbināja mašīnu, ieslēdza siltumu uz pilnu klapi, bet pats pa to laiku apdzēsa ugunskuru, novilka visas slapjās un dubļainās drēbes, kuras sameta arī bagažniekā. Viņš pat nepamanīja, ka Anna arī jau bija pietuvojusies:
"Ooo, Vītautiņš jau Ādama kostīmā ietērpies", un atkal atskanēja dārdoši smiekli.
Vītauts ātri ielēca mašīnā un neskatoties atpakaļ, spolēdams pa dubļiem, muka prom. Drīz vien Vītauts jau bija uz šosejas un tikai tagad viņš sāka saprast situācijas absurdumu. Viņš šēž pavisam kails mašīnā, zobi joprojām klab un viņš ir aizmirsis savu vēdzeli ar visu uzglabājamo tīkliņu ūdenī. Nē, atpakaļ Vītauts nedosies, viņš vispār tajā vietā nekad vairs nerādīsies. Pasarg Dievs, šo dullo bābieti viņš vairs negrib satikt. Pamazām Vītauts sasildījās un oma sāka uzlaboties, labi ka ārā ir tumšs un jau gandrīz nakts, tāpēc neviens nevar pamanīt, ka Vītauts mašīnā sēž kails. Bet še tev nu bija. Priekšā parādās zaļā vestē tērpies vīrs ar svītrotu zizli rokās. Vītautam ilgi nācās skaidrot policistam, ka viņš nav nekāds izvirtulis, bet iekritis ūdenī, tāpēc tagad sēž bez drēbēm. Policists visas sarunas laikā knapi valdīja smieklus, pie kam Vītauts ir gatavs apzvērēt, ka policists viņu pa kluso arī nofočēja ar savu telefonu, lai būtu ko parādīt kolēģiem, jo savādāk jau tie neticēs tādam stāstam. Bet Vītautam jau bija vienalga, viņš ātrāk gribēja tikt mājās. Policists Vītautu palaida un drīz vien Vītauts jau bija mājās. Mājās Vītautam izdevās ielavīties pa kluso, ka neviens viņu nepamanīja. Slapjās un netīrās drēbes Vītauts sameta veļasmašīnā, pats saģērbās siltās un sausās drānās un aizgāja uz virtuvi uzvārīt karstu tēju. Te arī mājās atnāca Vītauta sieva.
"Nu kā cope? Atnesi kādu zivi?", sieva jautāja.
"Nē, šodien neķērās!", atbildēja Vītauts.
"Kāda jēga no Tavām copēm, ka Tu majās neko neatnes. Tikai netīras drēbes sanes un tērē bezjēdzīgi naudu", sieva bija diezgan pikta.
Vītauts nesāka taisnoties, par šo tēmu viņam jau ir bijuši neskaitāmas diskusijas ar sievu un sieva nekādi nevarēja saprast, ka uz copi Vītauts neiet pēc zivīm. Viņa nesaprata, ka zivis var arī atlaist, ka ir arī tādas zemmēra zivis un, ka zivis nemaz nav galvenais, bet pats copes process un, ka galu galā tiešām ir reizes, kad galīgi neķerās. Pēc sievas saprašanas uz copi ir jāiet tikai pēc zivīm un cope skaitās laba tikai tad, ja mājās tiek atnestas zivis.
Vītauts neko neatbildēja, tikai turpināja dzert savu tēju un arī sieva vēl nedaudz pabubināja un nomierinājās.
-Šī nu gan bija viena viena traka diena- Nodomāja Vītauts, bet jau tajā pašā mirklī sāka kalt plānus par nākamo copi.........
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.