Vītauts Pēterovičs, makšķernieku forumi un sektanti
Vītauts Pēterovičs, makšķernieku forumi un sektanti
Kā jau zināms Vītauts Pēterovičs bija parasts makšķernieks, kuram šī nodarbe ļoti patika. Tā nu Vītauts mierīgi sev makšķerēja, kontaktējās ar citiem makšķerniekiem pie ūdeņiem un šad tad iekūlās kādos piedzīvojumos. Vītauts bija laimīgs un neko vairāk arī negribēja. Bet tad kādu dienu notika liela nelaime - Vītautam mājās tika ievilkts internets! Pats par sevi internets jau nav slikta lieta, drīzāk pat ļoti vērtīga. Ar interneta palīdzību var ātri atrast vajadzīgo informāciju, samaksāt rēķinus un uzzināt, kas jauns notiek pasaulē. Likās jau, ka viss ir ļoti labi, bet tas bija līdz brīdim, kamēr Vītauts atrada internetā makšķerniekiem domātus portālus un forumus. Jūs jautāsiet: "Kas slikts, ka Vītauts atrada makšķerniekiem domātus portālus un forumus?" It kā jau nekas. Ir interesanti arī interneta vidē apmainīties ar pieredzi, uzzināt kā citiem gājis pa copi, atrast līdzīgi domājošus biedrus un padalīties ar saviem lomiem un zināšanām. Bet Vītautu satrieca forumos valdošais negatīvisms! Jā, tieši satrieca! Vītauts Pēterovičs bija jau kādu laiku šajā pasaulē dzīvojis un šādu tādu dzīves pieredzi iekrājis, bet viņš nekādi nevarēja iedomāties, ka makšķernieki savā starpā var tā plēsties un viens otru apvainot. Lai kā ir gadījies, visādās kompānijās ir nācies makšķerēt, un visādus dīvaiņus pie ūdeņiem satikt, bet šādu negatīvisma devu Vītauts nebija gaidījis - tas viņam bija šoks! Vītautam Pēterovičam radās iespaids, ka ir ļaužu kategorija, kas sevi uzdod par makšķerniekiem, bet paši pie ūdeņiem visticamāk neiet. Jo tam vienkārši nav laika. Jo viņiem visu laiku vajag taču kādu gānīt interneta vidē, vai sniegt padomus par jebkuru tēmu. Šie cilvēki laikam ir maģistri visās makšķerēšanas jomās un uzskata par savu pienākumu, vietā vai nevietā, pamācīt citus. Pārsteidz, ka daudzi no šiem cilvēkiem ir lietpratēji visās makšķerēšanas jomās. Bet lai nu paliek, šiem cilvēkiem laikam tas ir dzīvesveids. Vītautam dzīvesveids ir makšķerēšana, tāpēc Vītauts diskusijās neielaidās. Otra lieta, kas ļoti nošokēja Vītautu, bija negatīvā pārpilnība pie makšķernieku lomu bildēm. Komentāros zem makšķernieku ieliktām bildēm tiek piesauktas ētikas normas, estētika un māksliniecisms. Bet kas tad galu galā ir lomu bilde? Tā taču ir tikai un vienīgi zivju līķu bilde, kas domāta, lai parādītu noķerto lomu. Vai tad, ja beigtās zivis izdekorēs ar kreppapīru un pieliks klāt zelta aizkarus, tās izskatīsies labāk? Protams, nevajadzētu likt bildes ar pusnogrieztām zivju galvām un uzšķērstiem vēderiem. Bet savādāk - makšķernieks bieži vien nav beidzis mākslas skolas, fotokursus un apguvis padziļinātas zināšanas ētikā un ēstētikā. Makšķernieks vienkārši nobildē noķertā loma daudzumu. Un beigtās zivīs NEVAR būt nekas baudāms un skaists. Lai kā viņas izdekorē un mākslinieciski noformē. Skaistums ir apkārt. Viss makšķerēšanas process notiek skaistumā. Makšķernieki arī bez attiecīgas izglītības var nobildēt skaistu dabas skatu. Jo tas ir skaisti un šo skaistumu cilvēks redz un jūt neatkarīgi no izglītības. Bet lomu bildes ir tikai un vienīgi lomu bildes, kas parāda kāds ir bijis makšķernieka, vai vairāku makšķernieku loms. Vēl Vītauts Pēterovičs nobrīnījās, ka forumos tiek piesaukta cieņas izrādīšana pret "pretinieku"! Kopš kura laika zivis ir makšķernieku pretinieki??? Zivs ir dzīva radība, ko cita dzīva radība (makšķernieks) notver un nobeidz. Vai arī, notver un atbrīvo. Un kāda gan tur cieņas izrādīšana? Vītauts pie sevis uzbūra tādu ainu. Viņš no rīta aiziet uz copi. Pienāk pie ezera, sagatavo makšķeri, tad pienāk brīdis, kad jāliek uz āķa ēsma. Vītauts izņem no tārpu bundžiņs tārpu un saka viņam: "Godājamais tārps, es ļoti atvainojos, bet es jūs tagad likšu uz āķa un vēl morāli pazemošu. Es jums trīs reizes uzspļaušu, jo tad pēc ticējuma labāk ķersies! Jūs tikai neturat uz mani ļaunu prātu godājamais tārps, jo es jūs cienu". Tālāk Vītauts iemet makšķeri un izvelk zivi. Tā ir zemmēra zivs, kas ir atlaižama, tāpēc Vītauts tai saka: "Augsti cienījamā zivs, atvainojiet, ka nodarīju jums sāpes un jūs piemānīju, es jūs tūlīt atbrīvošu.". Toties zivij, ko nolemts paturēt lomā Vītauts teiks: "Augsti cienījamā zivs, piedodiet, bet es jūs tūlīt nogalināšu un pēc tam apēdīšu" Interesanta ainiņa, vai ne? Vilks pirms zaķa apēšanas arī noteikti atvainojās un izrāda cieņu. Vītautam zivis nav pretinieki, tāpēc Vītauts visu dara ļoti vienkārši un bez nekāda cieņas izrādīšanas. Ja zivi ir nolemts atlaist, tad Vītauts to arī dara, ja zivi nolemts paturēt, tad Vītauts to mēģina nobeigt, lai zivs nemokās. Bet nu lai paliek tā kultūra, kāda ir makšķernieku forumos un portālos. Tas tikai parāda kādi cilvēki mēdz būt. Interesanti ir tas, ka pie ūdeņiem, runājot ar reāliem makšķerniekiem, tādu negatīvismu sastapt nevar. Tieši otrādi visi dalās ar informāciju un viens otram cenšās palīdzēt. Kā arī kopīgiem spēkiem cenšas cīnīties pret maluzvejniekiem. Lai vai kā, Vītautam vairāk nebija laika tajā visā iedziļināties, jo bija jāgatavojas copei. Pagāja kāds laiks, te Vītautam piezvanīja vecais paziņa Vietvaldis Foreļgalva un aicināja uz kopīgu copi. Vītauts Pēterovičš atcerējās domstarpības abu starpā un jau gribēja atteikties, bet tad tomēr piekrita, jo nelēma šo to noskaidrot. Pie tam Vītautam nav problēmu atlaist arī tās foreles, kas tiks noķertas, ja tiks. Jo svarīgākais Vītautam ir pats copes process, nevis iegūtais loms. Nākamajā rītā Vietvaldis Foreļgalva piebrauca pie Vītauta Pēteroviča. Vītauts sakrāmēja mašīnā mantas un abi devās ceļā uz foreļupi. Mašīnā Vītauts nolēma uzzināt to, kas viņu interesēja: "Klausies Vietvaldi, Tev nekas nebūs pretī, ja es Tevi mazliet patincināšu? Tikai atbildi godīgi." Vietvaldis Foreļgalva paskatījās uz Vītautu, padomāja un atbildēja: "Labi, es atbildēšu godīgi. Jautā ko gribi. Laiks tāpat kaut kā jāīsina." Vītauts: "Man interesē, kāpēc jūs foreļotāji esat tik savādi. Slēpjat copes vietas, ar informāciju nedalaties, visus uzskatāt par ienaidniekiem, mēģināt citiem uzspiest pašu izdomātus postulātus un pašu radītus kodeksus." Vietvaldis: "Ar copes vietām mēs tiešām nedalamies, jo foreļupes pārsvarā ir mazas un mežonīgas, tas ir - ar salīdzinoši neskartu dabu. Un mēs gribam, lai tās tādas arī paliek. Runa jau pat nav par forelēm. Man personīgi lielāko prieku sagādā atrašanās vienam pret vienu ar dabu un izbaudīt to. Tieši tāpēc man foreļošana ir vistuvākā. Tas ir kā sevis pārbaudījums katru reizi un katra copes reize ir kā piedzīvojums. Forele neapšaubāmi ir skaista zivs, pie tam diezgan reta, tāpēc mēs pārsvarā piekopjam atlaišanas taktiku, lai arī nākamajām paaudzēm tiek tas prieks palūkoties uz šo skaisto zivi. Un par ienaidniekiem mēs visus neuzskatām, tā nav. Vienkārši katram foreļotājam ir savas iecienītākās upītes un, ja tur sarastos daudz makšķernieku, izmīdītu visus krastus un piegružotu apkārtni, tad pie tādas upītes vairs nevarētu justies neskartās dabas varā. A par tiem postulātiem un kodeksiem - man jau pašam liekas, ka daži mani domubiedri ir aizgājuši nedaudz pa fāzēm. Foreļošana ir dzīvesveids, bet tā tāpat paliek makšķerēšana. Un es personīgi neizdomāju nekādus savus goda kodeksus un lūgšanas." Vītauts: "Izklausās pēc sektantiem." Vietvaldis: "Savā ziņā tā ir, tikai foreļotāji neziedo desmito daļu ienākumu kādai personai. Foreļotājs sevi pilnībā atdod savam vaļaspriekam, bauda to un mēģina aizsargāt dabu un pašas foreles." Vītauts: "Vai tad Tu nekad nepaturi nevienu zivi?" Vietvaldis: "Pa visu gadu paturu dažas foreles. Es neeju uz copi pēc zivs." Vītauts: "Kā ir ar mēriem? Ir gadījies paturēt foreli virs 40cm?" Vietvaldis: "Ja godīgi, tad ir dažas reizes tā gadījies. Bet pēdējā laikā nē. Pēdējā laikā vispār gandrīz nepaturu foreles. Ja man sakārojās kādu foreli, es iebraucu foreļaudzētāvā un pārīti noķeru. Pa lielam forele jau nav liela zivs, tāpēc, ja tomēr ir uznākusi vēlme to zivi paturēt, tad jau parasti gribās paturēt lielāku. Bet kā jau teicu, tagad nepaturētu foreli virs 40cm. pa pagājušo gadu paturēju 6foreles vispār. Visas likumā noteiktajās normās no 30-40cm." Vītauts: "Bet kāpēc jūs citiem copmaņiem uzbāžaties ar savu atlaišanas taktiku? Sevišķi dīvaini, ka jūs zivju paturēšanu pārmetat neforelistiem, bet paši, teiksim ziemā, paturat diezgan apjomīgus lomus. Vai tā nesanāk dubultmorāle, ka cilvēkam, kurš noķēris 3-4līdakas, jūs pārmetat par to, kaut makšķerēšanas noteikumi nav pārkāpti, bet paši ziemā pievelkat pilnu kasti ar asariem? " Vietvaldis: "Var jau būt, ka reizēm uzbāžamies par daudz, bet gribam cilvēkus pievērst tam, ka zivi var arī abrīvot. Ne vienmēr jāpatur viss, ko var noķert. Par to ziemas copi man nav īpaši ko piebilst un taisnoties es negribu. Asaru ir daudz, tāpēc kaitējumu to resursiem mēs ar šādu rīcību nenodaram." Vītauts: "Bet padomā kā jūtās kāds jaunais censonis, kurš ir nokļuvis jūsu ietekmē un cenšas zivis arī atbrīvot, bet te pēkšņi ierauga, ka viņu skolotāji ziemā sēž pie pilnas kastes ar zivīm?" Vietvaldis: "Pašam viss ir jāvērtē un jāsaprot. Es varu tikai ierādīt virzienu. Tas ir to, ka ne viss loms ir jāpatur. Tālāk jau katrs lai rīkojas pēc saviem ieskatiem." Vītauts nolēma, ka tālāk Vietvaldi neiztaujās. Apmēram bija skaidrs un atbildes uz tiem jautājumiem, kas Vītautu interesēja, bija saņemtas. Cope toreiz, ja kas, izdevās gan Vītautam Pēterovičam, gan Vietvaldim Foreļgalvai. Un kad viss bija izrunāts arī sapratne abu starpā bija labāka un komunikācija krietni patīkamāka. Tādi lūk šoreiz Vītautam Pēterovičam bija piedzīvojumi un pārdomas. Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
