Sveiki kolēģi vēžotāji! Ir atnācis nu jau 2013.gads! Pasaules gals, tomēr, nav mūs pagodinājis ar savu ierašanos, tāpēc varam droši sākt plānot savu turpmāko dzīvi. Tajā skaitā var sākt apcerēt vasaras plānus – peldēšanos, sauļošanos, copi, un jā, arī vēžošanu varam iekļaut, jo nu tam ir reāls pamats! Esošie šī vaļasprieka entuziasti jau nu dažus mēnešus kā ir ieziemojuši savus vēžošanas rīkus un vien ik pa brīdim kavējas atmiņās par iepriekšējo sezonu pieredzi, iespaidiem un emocijām gūstot spīļainos medījumus. Bet pie jaunajiem/potenciālajiem šī vaļasprieka entuziastiem, kuri, iespējams, vēlas uzsākt šo nodarbi, es nāku ar kārtējo nelielo informācijas „porciju”.

Galvenais iemesls šim manam rakstam, neskaitot manu primāro mērķi – cilvēku izglītošanu e-vidē par vēžiem un vēžošanu, protams, ir ilgi gaidīta vēsts... 2012.gada sākumā, ar tiešu MOSP piedalīšanos, tika likts pamats esošo Makšķerēšanas Noteikumu pantu, kas tiešā veidā attiecas uz vēžošanu, grozījumu projekta aprišu sagatavošanai. Tika veikts pētījums par ar vēžošanu saistītajiem jautājumiem (no likumdošanas skatupunkta) mūsu kaimiņvalstīs. Tur, kā izrādījās, situācija ar un ap vēžošanu bija daudz labvēlīgāka kā mūsu Valstī. Uz šī pētījuma pamata, tika izdarīti svarīgi secinājumi un iegūta cita informācija, ko var zināmā mērā attiecināt arī uz mūsu apstākļiem. Uz šīs, kā arī citas rīcībā esošās informācijas pamata, tika definētas pamattēzes par to, ko un kā vajadzētu mainīt esošajos noteikumos attiecībā uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar vēžošanu. Tā tika likts pamats Makšķerēšanas Noteikumu grozījumu pantu, kas saistās ar vēžošanu, izmaiņām, paplašināšanas un papildināšanas procesam. Šobrīd var teikt, ka pirmais un būtiskākais šī ceļa posms ir noiets. Beidzot ir sagaidīti ilgi gaidītie grozījumi Makšķerēšanas Noteikumos (turpmāk tekstā MN vai noteikumi), ar kuru stāšanās spēkā brīdi, zināmā mērā varēs teikt, ka būs pienākuši jauni vēžu laiki Latvijā. Ar noteikumiem var iepazīties šeit un arī šeit!

Jaunajā noteikumu redakcijā ir atvēlētas desmit ūdenstilpes, kurās varēs vēžot bez licencētās kārtības un vienīgais dokuments, kas būs nepieciešams vēžojot būs makšķerēšanas karte (protams, neskaitot personu apliecinošu dokumentu). Atļautais vēžošanas rīku skaits palicis nemainīgs – 5 vēžošanas rīki uz vienu vēžotāju (atšķirības var būt licencētās vēžošanas ūdenstilpēs). Noteikumi ir papildināti ar prasībām attiecībā uz vēžu ķeršanas rīku konstrukciju un marķēšanu. Vēžošanas rīki būs jāmarķē. Vienā vēžošanas reizē varēs paturēt šaurspīļu vēžus, dzeloņvaigu vēžus un signālvēžus pa 50 gabali no katras sugas, bet platspīļu vēžus saskaņā ar licencētās makšķerēšanas nolikuma nosacījumiem. Platspīļu un šaurspīļu vēžiem jābūt ne mazāk kā 10 cm gariem lai tos varētu paturēt lomā, dzeloņvaigu vēžiem un signālvēžiem minimālie izmēri nav noteikti. Tālāk sekos mazliet detalizētāks jauno noteikumu pantu, kas attiecas uz vēžošanu apskats.

Tagad iziešu cauri tiem noteikumu pantiem, kas tieši attiecas uz vēžošanu un mēģināšu īsi nokomentēt katru no tiem, uzsverot kam tieši visvairāk būtu jāpievērš uzmanība. Protams, ka tas būs tikai mans skatījums/personīgais vērtējums par lietu būtību, tāpēc lūgšu nevērtēt kā vienīgo pareizo viedokli, tas būs vienkārši apskats un neliels vēžošanas jautājumu iekš MN apcerējums. Salīdzinot ar iepriekšējo noteikumu redakciju, ir mainījies 6.pants un tagad tam ir sekojoša redakcija:

6. Vēžošanas rīku un paņēmienu izmantošana atļauta šo noteikumu 3.pielikumā noteiktajās ūdenstilpēs, kā arī citās ūdenstilpēs, kur tas ir atļauts atbilstoši normatīvajiem aktiem par licencētās amatierzvejas – makšķerēšanas – kārtību.

            Šajā pantā ir acīmredzams, ka spēkā paliek iepriekšējā – licencētā vēžošanas kārtība, kā arī tiek pieminēts kaut kāds „mistisks”  3. pielikums ar ūdenstilpēm, kurās ir atļauta vēžošanas rīku un paņēmienu izmantošana. Šo sarakstu ir sagatavojis BIOR, ņemot vērā tā rīcībā esošos datus par vēžu populāciju stāvokli Latvijas ūdenstilpēs. Patreiz tās ir tikai 10 ūdenstilpes, lai gan to kopējā platība, t.i. tā, kur drīkstēs vēžot nebūt nav maza. Sākumam, es uzskatu, tas ir pietiekami daudz, plus vēl 2013.gadā vēžot varēs 10 licencētajās ūdenstilpēs, kuru sarakstu var apskatīties: šeit!

            Tāpat uzskatu, ka vēžošanas ieviešana 3.pielikumā minētajās ūdenstilpēs ļaus mazināt vēžotāju presingu uz licencētās  vēžošanas ezeriem, līdz ar ko ir lielākas cerības, ka tos nepiemeklēs tāds pats liktenis kā dažus labus licencētos vēžu ezerus ne tik tālā pagātnē. Par licencēto vēžošanu plašāk runāšu, iespējams, vienā no nākamajiem rakstiem un šajā rakstā šai tēmai pieskaršos visai virspusēji. 3. pielikumā iekļauto ūdenstilpju skaitu nākotnē varēs papildināt, piedāvājot BIORam izvērtēšanai noteiktas ūdenstilpes un pamatojot vēžošanas ieviešanas iespējas tajās. Var teikt to, ka kādu noteiktu laika periodu tas būs kā sava veida eksperiments un nākotne rādīs kā tas iedzīvosies mūsu Valstī, kas pa lielam mēram būs atkarīgs no pašiem vēžotājiem/makšķerniekiem.

            Šī panta apcerējumā  pēdējo reizi atgriezīšos pie 3. pielikuma. Pielikuma tabulas pēdējā kolonnā redzam virsrakstu „Ieguvei atļautā vēžu suga”. Ja izejam cauri visam sarakstam, tad varam saskaitīt trīs Latvijai svešās (invazīvās) vēžu sugas – šaurspīļu vēzi, dzeloņvaigu vēzi un signālvēzi. Savā ziņā pateicoties tieši šo svešo vēžu sugu esamībai mūsu ūdeņos ir kļuvusi iespējama nelicencētā vēžošanas kārtība 3.pielikumā minētajos ūdeņos. Ceturtā, vietējā, Latvijas vēžu suga – platspīļu upes vēzis ir saudzējama vēžu suga mūsu Valstī, tāpēc „dižciltīgos” vēžus varēs ķert tikai licencētajos ezeros (tiesa gan ne visos šajos ezeros sastopami platspīļu vēži). Tāpat šīs sugas vēžu saglabāšana/audzēšana/pavairošana nākotnē, iespējams, būs viens no Latvijas akvakultūras prioritāriem novirzieniem, pāris vārdos sakot, Latvijas vēžu audzētāju asociācijai un līdz ar to arī Valstij kopumā, attiecībā uz tiem, varētu būt savi plāni. Par vēžu akvakultūru nelielos apcerējumos iedziļināšos nākamajos rakstos. Taisnības labad gan ir jāsaka, ka Latvijā varētu atrasties pietiekami daudz ūdenstilpju, kur varētu ieviest licencēto vēžošanu un ķert tos pašus platspīļu vēžus, taču pašvaldības kā arī atsevišķas lemtspējīgas personas nav pietiekami aktīvas vai ieinteresētas licencētās vēžošanas ieviešanā. Starp citu, viens no mūsu foruma moderatoriem ir izveidojis karti ar licencētās vēžošanas vietām Latvijā 2013. Gadā, kā arī ar 3.pielikumā minētajām ūdenstilpēm, kuru var apskatīties šeit!

Šajā kartē atzīmētas visas licencētās vēžošanas vietas, kā arī 3.pielikumā iekļautās ūdenstilpes un uzspiežot uz katru no tām var iegūt papildus informāciju par vēžošanas nosacījumiem, ķeramām vēžu sugām un citu informāciju. Ja runājam par vēžu sugām, par to kā tās atšķirt vienu no otras, tad tajā pašā noteikumu 3.peilikumā ir doti vēžu sugu apraksti, atšķirīgās pazīmes, kas attēloti vizuāli.

Ir mainījusies un kļuvusi būtiski plašāka (papildinoties ar dažiem apakšpunktiem) arī MN 14.punkta redakcija:

14. Vēžošana saskaņā ar šo noteikumu 6.punktu ir atļauta, ja vēžus ķer ar rokām vai izmanto ne vairāk kā piecus krītiņus, ievērojot šādus nosacījumus:

14.1. vēžus atļauts ķert ar krītiņiem, kuru diametrs nepārsniedz 80 centimetru, sētas augstums – 15 centimetru un linuma acs izmērs – 20 milimetru. Krītiņa konstrukcijas shēma atbilst šo noteikumu 4.pielikumam;

14.2. katram krītiņam jābūt aprīkotam ar 3 x 7 centimetrus lielu plastikāta plāksni, uz kuras ar ūdensizturīgu marķieri norādīts krītiņa īpašnieka vārds un uzvārds. Ja vēžus ķer persona, kas nav minēta šo noteikumu 3.punktā, norāda arī makšķerēšanas kartes numuru. Marķējums ir skaidri salasāms, un tas atrodas virs ūdens vai ūdens virsmas līmenī;

14.3. aizliegts aiztikt vēžu alas un vēžus iegūt, izdzenot tos no alām vai slēptuvēm.

Ir izdarītas izmaiņas noteikumos, attiecībā uz vēžošanā izmantojamiem vēžošanas rīkiem –krītiņiem. Noteikumu grozījumos tie ir konkrēti definēti. Iepriekšējā noteikumu redakcijā arī bija pieminēti krītiņi, taču to konstrukcija nebija nekādi definēta. Krītiņu diametrs nedrīkstēs pārsniegt 80 cm un to linuma materiāla acu izmērs nedrīkstēs būt lielāks par 20 mm. Izmantojamo rīku skaits nav mainījies un sastāda 5 krītiņi uz vienu vēžotāju (atkāpes no šī punkta iespējamas tikai atbilstoši licencētās vēžošanas nolikumam). Krītiņa konstrukcijas shematiskais attēlojums ir dots šo noteikumu 4.pielikumā. Manis izmantotie krītiņi, pēc būtības diez ko neatšķiras no noteikumu 4.pielikumā un pantā 14.1. definētajiem, vienīgi jāievēro pamatnes diametrs, sētas augstums un acu linuma izmērs – pārējais viss der. Tas, kā aptuveni izskatīsies mans krītiņš, attēlots attēlā 1

Manis lietotā konstrukcija atšķiras, pirmkārt ar to, ka sētas sieniņas ir izvietotas ieslīpi un sētas augšējās malas apļa diametrs ir mazāks par pamatnes diametru. No malas krītiņa konstrukcija izskatās kā nošķelts konuss. Pludiņš notur kā krītiņa auklas tā arī sētas sieniņas (izņemot gadījumus, kad sētas augšējā mala un šo malu un pamatni savienojošie elementi ir no metāla – tad pludiņš notur tikai auklas, kas stiprinātas pie sētas augšējās malas). Sīkāk krītiņa konstrukciju neapskatīšu, jo esmu to darījis mūsu lapas rakstu sadaļas rakstā „Praktiskās vēžošanas pamati. Kā noķert vēzi?”, kuru izlasot, ja ir vēlme, var uzzināt mazliet detalizētāku informāciju.

Šajā pašā pantā nāk klāt arī prasības par krītiņu marķēšanas nepieciešamību, izmantojot 3 x 7 cm plastikāta plāksni, kas marķēta ar ūdensizturīgo marķieri. Uz plāksnes, kā sapratāt, jābūt rakstītam vēžotāja vārdam, uzvārdam un makšķerēšanas kartes (šis dokuments būs nepieciešams arī vēžojot) numuram. Godīgi sakot, es vēl pats nezinu kāds būs mans personīgais risinājums lai nodrošinātu to, lai marķējums atrastos virs ūdens vai ūdens virsmas līmenī, gadījumos, kad krītiņa auklas turošais pludiņš atradīsies zem ūdens. Laikam jau jādomā kādu papildus pludiņu, kurš tieši arī atradīsies virs ūdens un uz kura būs marķējums stiprināts.

Centīšos  visu izklāstīt tā, lai pēc iespējas mazāk kas paliek starp rindām. Tāpēc arī šeit atzīmēšu faktu, ka vēžu murdiņi, kuri daudzviet Latvijā tiek visai plaši izmantoti vēžu ķeršanai, nav nedz pieminēti, nedz definēti makšķerēšanas noteikumos. No augstāk minētā izriet, ka šis vēžošanas rīks nav atļauts vēžu ķeršanai – vismaz ne publiskajos ūdeņos un vēl vismaz ne šajā noteikumu redakcijā.

Mazliet šeit gribu paspriest par tādu vēžu ķeršanas metodi kā ķeršana ar rokām. Tā mūsu zemē ir bijusi sena metode ar zināmām tradīcijām, un to parādīja arī MN grozījumu izstrādes gaita, bet šeit ir arī ēnas puse. Ķeršana ar rokām, starp citu, ir aizliegta ne tikai visās mūsu tiešajās kaimiņvalstīs, bet arī citur Eiropā. Vēžošanā, tāpat kā makšķerēšanā, aicinu visus tomēr ievērot sportisko principu un nevis atnākt un vienkārši paņemt vēzi pret viņa gribu, bet gan pievilināt un noķert vēzi ar ēsmu, kas novietota vēžošanas rīkā. Vēžojot ar rokām, ļoti bieži tiek izpostītas vēžu slēptuves, alas – lai neviens nesaka, ka neatveļ akmeņus, nebāž rokas vēžu alās, meklējot spīļaino medījumu. Izvilkt paslēpušos vēzi nav tik viegli, tāpēc šī procesa laikā tiek kā izjauktas vēžu slēptuves, tā arī vēži tiek savainoti, noraujot tiem, piemēram, spīles. Tas, ka vēzim norautās spīles vietā izaug jauna nav tas pareizākais un humānākais pretarguments. Vienu vārdu sakot, arī vēžojot svešās vēžu sugas, būsim tomēr cilvēki un nepostīsim dabu! Vēžu māju/slēptuvju saglabāšanai arī ir milzīga nozīme, jo no to stāvokļa un esamības kā tādas tieši ir atkarīgs pats vēžu uzturēšanās fakts konkrētajā vietā, kā arī vēžu skaits. Ķeršana ar rokām ir tieša iejaukšanās vēžu dzīves ciklā arī tādā veidā, ka var tikt traucēts vēžu čaulas maiņas process. Vēzis, kurš vēl nav pilnvērtīgi atguvies pēc čaulas maiņas nenāks uz ēsmu/vēžošanas rīku. Lai pat teorētiski vēžotājam nebūtu dilēma/kārdinājums paņemt „mīkstu” vēzi (tādu, kura čaula vēl nav pilnībā atjaunojusies) vai mātīti ar ikriem/mazuļiem zem astes tad ķeršana ar rokām arī tādā griezumā nebūtu vēlama. Nevaru te arī nepieminēt vēžu ķeršanu ar rokām ienirstot, sakot to, es nedomāju tikai zemūdens medniekus. Ja ķeršanai ar rokām bradājot pa ūdeni (pamatā seklās vietās), lielākoties ir noteikts diennakts laiks – pamatā tumsā, kad vēži nāk tuvāk krastam, tad no nirēja rokām vēzis nav pasargāts visas diennakts laikā. Uz šo metodi tikpat lielā vai pat lielākā mērā var attiecināt augstāk minētās tēzes. Piemēram, Krievijā, Ukrainā vēžu ķeršana ar rokām ienirstot ir kļuvusi par īstu sērgu. Visi, kam tik nav slinkums, sapērk niršanas ekipējumu un rada milzu presingu uz ūdeņiem... Bet nu kā jau minēju šīs atkāpes sākumā, tad 3.pielikumā minētajās ūdenstilpēs ir sastopamas tikai Latvijai svešās vēžu sugas, kuras būtu izskaužamas no mūsu dabas – tā ir galvenā pretruna.

            Ir mainījies arī MN 18.pants, attiecībā uz atļauto paturamo vēžu skaitu vienā reizē:

18. Vienā makšķerēšanas reizē vienam makšķerniekam lomā atļauts uzglabāt un paturēt:

18.8. platspīļu vēžus – tikai saskaņā ar licencētās makšķerēšanas nolikumu, bet šaurspīļu vēžus, dzeloņvaigu vēžus un signālvēžus – ne vairāk kā 50 gabalu no katras sugas, ja vien attiecīgās ūdenstilpes licencētās makšķerēšanas nolikumā nav paredzēts lielāks konkrēto sugu ieguvei atļautais vēžu skaits. Vēžu sugu attēli ar to atšķirības pazīmēm norādīti šo noteikumu 3.pielikumā;

MN iepriekšējā redakcijā bija minētas tikai 2 vēžu sugas – platspīļu un šaurspīļu. Taču šobrīd ir pilnībā skaidrs, ka papildus šīm 2 vietējām vēžu sugām nedrīkst nepieminēt arī 2 svešās vēžu sugas – signālvēzi un dzeloņvaigu vēzi. Tāpēc jaunajā MN redakcijā šīs sugas „pilntiesīgi” tiek pieminētas. Pietam pēdējās jau daudzviet Latvijā ir paspējušas savairoties pietiekamā daudzumā lai par to klātbūtni runātu tagadnes formā un censtos no tām maksimāli atbrīvoties. Tās var raksturot kā nelabvēlīgas sugas mūsu ihtiofaunā, kuras ir rezistentas (noturīgas) pret tādu bīstamu priekš mūsu vēžiem slimību kā vēžu mēris. Tāpat šo sugu vēži ir mazāk izvēlīgi pret dzīves apstākļiem, kā arī vairojas un aug straujāk par „aborigēnajām” vēžu sugām. Šeit vairs nevar būt runa tikai par šo sugu pieminēšanu/apzināšanos, bet jādomā arī par kopējiem pūliņiem šo atnācēju skaita un izplatības mazināšanai. Tas, diemžēl, līdz šim darīts stipri daļēji (Salacā), taču tas ir daudz par maz. Par piemēru varu minēt mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Baltkrieviju, kuru amatierzveju reglamentējošajā likumdošanā ir atļauta šo sugu vēžu neierobežota ieguve, jo šīs sugas ir nevēlamas šo Valstu faunā. Šo sugu līdzšinējā izplatība Eiropā ir arvien pletusies plašumā, piemēram, šīs sugas uz palikšanu (prakstiski vairāk nav izskaužamas), piemēram, Vācijā, Polijā un citās Eiropas valstīs. Par vienīgo ilgtspējīgo risinājumu to apkarošanā var uzskatīt šo vēžu sugu iespējami lielāku izķeršanu. Šī brīža MN redakcija gan nosaka, ka var paturēt lomā šaurspīļu vēžus, dzeloņvaigu vēžus un signālvēžus ne vairāk kā 50 gabalu no katras sugas, kas uz vienu cilvēku arī nav tik maz. No otras puses kaut kādai maksimālajai normai tomēr jābūt, jo zinot latviešu „funktierēšanas” un „štellēšanas” talantus, nelimitēts vēžu loms varētu dažos radīt vēlmi noķert pēc iespējas vairāk vēžus, nelielu daļu apēst, bet pārējo dzīvā veidā salaist savā dīķī vai citos sev zināmos ūdeņos. Diemžēl, bet starp mums ir sastopami arī šādi cilvēki...

Ja Jums rodas grūtības ar vēžu sugu atšķiršanu, tad informāciju par to varat meklēt MN grozījumu 3.pielikumā, enciklopēdijā „Latvijas Daba” vai arī iepriekšējā šīs rakstu sērijas rakstā, kurā es piedāvāju sevis izstrādātu vēžu sugu atšķiršanas metodiku/matricu, kā arī mūsu lapas vēžošanas foruma tēmā „Vēžu sugas”.

            Kas attiecas uz lomā paturamo vēžu izmēriem, tad:

19. Lomā atļauts paturēt zivis un vēžus, kas atbilst šādam pieļaujamam garumam:

19.9. platspīļu vēzi un šaurspīļu vēzi – sākot ar 10 centimetriem, dzeloņvaigu vēzi un signālvēzi – bez izmēra ierobežojuma;

Te, patiesībā, viss ir ļoti labi un saprotami redzams, tāpēc komentāri no manas puses izpaliks.

            Attiecībā uz atļauto vēžošanas laiku/periodu, viss ir palicis tāpat, kā tas bija agrāk:

22. Aizliegts iegūt:

22.7. vēžus (platspīļu un šaurspīļu) – no 1.oktobra līdz 30.jūnijam, kā arī vēžu mātītes ar redzamiem ikriem – visu gadu.

            Kā jau iepriekš minēju, jaunā nelicencētā vēžošanas kārtība daļā publisko ūdeņu ir kā sava veida eksperiments un uzreiz nevar precīzi paredzēt kā tas noritēs dzīvē, to parādīs tikai laiks. Nevar zināt cik daudz cilvēku gribēs izmantot šādu iespēju pavēžot un cik lielā mērā veidosies jaunas vēžošanas tradīcijas, taču no savas puses varu teikt, ka tā ir lieliska atpūta pie dabas un ka es ieteiktu katram kaut reizi gadā doties pavēžot un nobaudīt paša ķertus un vārītus vēžus. Iesācējiem uzreiz varu pateikt, ka šis atpūtas veids nav tas vieglākais – jagādā nepieciešamais inventārs, ēsma vēžošanai, un arī ir nedaudz jāapgūst iemaņas vēžošanā – vēžu gūstīšana nav tā vieglākā nodarbe, bet gana interesanta un azartiska gan. Tāpat gribās aicināt vēžotājus nebūt pārāk negausīgiem un ņemt vēžus ar mēru (tik cik var ar baudu vienā reizē noēst), lai citām reizēm un citiem arī paliek pāri.

            Tāpat nevaru neuzsvērt to, ka krītiņus pēc vēžošanas nevis jāsamet maisā slapjus un jānobāž kādā tālākā stūrī vai mašīnas bagāžniekā, bet gan jāveic preventīvi pasākumi to dezinficēšanai. Vienkāršākais veids ir atstāt tos izklātus vai izkārtus kaut kur zem tiešiem saules stariem uz dažām stundām – lielākajai daļai (cerams visām) baktēriju, sporu utt. pienāks gals, jo tiešu ultravioleto staru iedarbību tās nepārdzīvos. Par citiem profilaktiskiem pasākumiem vēžošanas rīku dezinfekcijai var palasīt mūsu lapas rakstu sadaļā, rakstā „Vēžu ķeršanas rīki, metodes un citas ar vēžošanu saistītas aktualitātes”.

            Nobeigumā gribu teikt, ka ar jauno noteikumu spēkā stāšanos ir izdarīts milzīgs solis vēžošanas (nelicencētās) lietu sakārtošanā, kā arī tas, cerams, ļaus būtiski samazināt svešo vēžu sugu īpatsvaru mūsu ūdeņos un pie reizes sniegt lielisku atpūtas pie dabas veidu mūsu Valsts iedzīvotājiem. Tas vēl ir tikai sākums un ir skaidrs, ka ir iespējamas nepilnības, kuras laika gaitā varēs apzināties un novērst, kā arī šo to varēs papildināt. Tāpēc aicinu vēžotājus, makšķerniekus un citus dabas draugus ņemt aktīvāku līdzdalību vēžošanas/makšķerēšanas jautājumu sakārtošanā mūsu Valstī – tam pašam MOSPam vienmēr var noderēt palīdzība vai vērtīga informācija. BIOR laika gaitā ļaus papildināt šādu vēžošanas ūdenstilpju sarakstu, tāpēc palūgšu, ja Jums ir informācija par kādiem ūdeņiem, kur vēl ir daudz svešo vēžu sugu – šaurspīļu vēžu, dzeloņvaigu vēžu un signālvēžu, tad, lūdzu, ziņojiet kaut vai man uz privāto pastu (vezuklubs@parcopi.lv) vai uz MOSP e-pastu (to atradīsiet MOSP mājaslapā), un tad būs pamats prasīt 3.pielikuma ūdenstilpju sarakstu paplašināt. Starp rindām cenšos pateikt, ka nav apzinātas pietiekami daudz ūdenstilpes, kurās mīt signālvēži. Ir ļoti lielas aizdomas par Gauju un tās sateces baseinu, jo ir ziņas par signālvēžu esamību vismaz pāris Gaujas sateces baseina upēs un aizdomas par šīs vēžu sugas esamību pašā Gaujā. Kā zināt, notiek licencēta signālvēžu ķeršana Salacas posmā, taču tas nav uzskatāms par pietiekami plašu pasākumu signālvēžu sugas kopumā izskaušanai. Šā vai tā, ir nepieciešama papildus informācija.