Vēžu hronikas. II daļa. Vēžu sugu noteikšana jeb „eduka matrica” - Vēžošana - Rakstu katalogs

Vēžu hronikas. II daļa. Vēžu sugu noteikšana jeb „eduka matrica”

     Sveicieni visiem vēžošanas entuziastiem, bet vēl jo vairāk tiem, kas par tādiem vēlētos kļūt. Rakstu sērijas otrajā rakstā, kā jau iepriekš solīju, centīšos īsi un konkrēti izstāstīt, kā atšķirt vēžu sugas. Raksts gan nebūs īpaši garš, bet ceru, ka daudziem noderīgs. Domāju, ka daudziem tā nav problēma, taču ikdienā nākas saskarties ar viedokli, ka Latvijā ļoti liela daļa iedzīvotāju nemāk atšķirt vēžu sugas. Lai vai kā patiesībā arī būtu, nolēmu laist pasaulē nelielu rakstiņu par šo tēmu, lai neviens neteiktu, ka šāda informācija internetā nav pieejama.
    Vēžu sugu vispārējos aprakstus latviešu valodā internetā ir iespējams atrast vairākās vietnēs. Piemēram, populārajā elektroniskajā enciklopēdijā „LATVIJAS DABA” šobrīd ir iespējams atrast aprakstus par Latvijā mītošajiem desmitkājvēžu kārtas pārstāvjiem. Tāpat vēžu sugu apraksti pieejami arī Latvjas vēžu un zivju audzētāju asociācijas mājaslapā, kā arī vēl daudzās vietnēs, kuras var atrast uzjautājot „googles tantei”. Varbūt vaicāsiet, kāda tad jēga šim rakstam, ja aprakstus ir iespējams atrast pietiekamā apjomā? Lieta jau tāda, ka vislabākais veids, kā atšķirt vēžu sugas vienu no otras ir to savstarpēja salīdzināšana.
    Sākumā pavisam īsi apskatīšu Latvijai svešās vēžu sugas, kuru esamība mūsu ūdeņos, iespējams, lielā mērā būs sekmējusi vispārējā vēžošanas aizlieguma atcelšanu. Uzskatu, ka šīs vēžu sugas vēžotājiem un citiem dabas draugiem būtu jāmāk atšķirt nekļūdīgi.
    Apskatu sākšu ar dzeloņvaigu vēzi (svītraino Amerikas vēzi). Šo posmkāji var saukt par sava veida „Trojas zirgu”, kurš klusītēm, nemanāmi ir ieceļojis mūsu Valstī un nu jau sāk apgūt jo vairāk ūdeņus. Šis vēžveidīgais spiegs jau kādu laiciņu dzīvo mūsu ūdeņos, bet suga ilgu laiku nebija noteikta. Sīkāk par dzeloņvaigu vēzi varat lasīt mūsu lapas rakstu sadaļas pirmajā vēžiem veltītajā rakstā, kas ir, ļoti iespējams, pirmais raksts e-vidē par šo vēžu sugu. Šajā rakstā vairāk pieskaršos tieši vēža raksturīgajām pazīmēm, pēc kā to var atšķirt. Vizuāli dzeloņvaigu vēža atšķirīgās pazīmes ir parādītas 1. attēlā.

Attēls 1. Dzeloņvaigu vēža (Svītrainā Amerikas vēža) atšķirības pazīmes.

Kā vispārējās dzeloņvaigu vēžu atšķirīgās pazīmes tiek minētas:
1) Vaigu adatas un dzeloņi spīļu locītavu tuvajā elementā;
2) Divas brūna krāsojuma joslas astes garenvirzienā.
Itkā ar augstāk minētajām pazīmēm būtu jāpietiek, taču ar to ne vienmēr var izrādīties gana dzeloņvaigu vēža sugas konstatēšanā. Svītras uz vēža astes ne visos ūdeņos ir pietiekami labi saskatāmas. Vislabāk tās ir redzamas vēžiem uzreiz pēc čaulas maiņas. Arī adatas uz "vaigiem” ne visos gadījumos ir droša pazīme, tā kā arī šaurspīļu vēžiem var būt kas līdzīgs. Pie augstāk minētajām pazīmēm, no savas puses, varu papildus pielikt vēl vienu pazīmi. Šīs sugas vēžiem spīļu pirkstu paši galiņi mēdz būs dzeltenā/dzeltenbrūnā krāsā.
Pieļauju domu, ka daudz esat dzirdējuši/lasījuši par citu Latvijai svešo vēžu sugu – signālvēzi un par tā "signalizējošajiem plankumiem” spīļu pirkstu savienojuma pamatnē. Tos aplūkot vēlreiz iespējams 2. Attēlā.

Attēls 2. Signālvēža galvenā atšķirības pazīme – plankumi uz spīlēm.

Signālvēzim raksturīgie plankumi uz spīlēm, tiešām ir galvenā raksturīgā pazīme, pēc kā vispār var noteikt šo vēžu sugu. Lielākajiem šīs sugas vēžiem tie ir nevis bālgani, bet gaiši violeti. Te pat arī jāsaka, ka daudzas morfoloģiskās pazīmes signālvēzim ir kopīgas ar mūsu vietējo platspīļu vēzi, piemēram, robainie spīļu pirksti, gludais korpuss, masīvas spīles.
Uzskatu, ka lai maksimāli ātri spētu atšķirt vēžu sugas vienu no otras, nepieciešams konkrēts algoritms, pēc kura vienkārši un loģiski varētu noteikt vēža sugu. Algoritms, ko varu piedāvāt es, kā savā prātā iztēlojos vēžu sugu atšķiršanu, parādīts attēlā 3. Itkā nekā jauna tur nav, tomēr tā ir mana personīgā pieeja jautājumam, tāpēc pateicoties pats sev par ieguldīto laiku, darbu un galvas lauzīšanu, nosaucu to par „eduka matricu”.

Šīs metodikas ietvaros, piedāvāju skatīt pa etapiem vēžu ķermeņa sastāvdaļas, lai var pēc izslēgšanas metodes izsecināt un noteikt vēža sugu. Pirmajā etapā tiek skatīts vēža korpuss. Pēc šīs matricas tas ļauj sašaurināt konkrēta skatāmā vēža iespējamo sugu skaitu tieši uz pusi, t.i. otrajā etapā sanāk meklēt atšķirību starp platspīļu vēzi un signālvēzi, vai arī starp šaurspīļu vēzi un dzeloņvaigu vēzi (grūtāks variants). Otrajā etapā tiek vērtētas vēža spīles. Ja platspīļu vēža un signālvēža salīdzināšanas gadījumā šis etaps var lielā mērā var kļūt par galējo etapu, tad gadījumā ar šaurspīļu vēža un dzeloņvaigu vēža salīdzināšanu var nākties turpināt arī ar astes skatīšanu. Vairāk neko nekomentēšu, katrs var pats sīkāk apskatīties šo tabulu un pamēģināt atšķirt vēžu sugas. Augstāk redzamajai tabulai vien pievienošu nelielu „vizualizāciju” bildēs, kur mēģināju attēlot tabulā parādītos etapus. To var aplūkot attēlā 4.

Attēls 4 . Vēžu sugu attēlojums atbilstoši 3. attēlam.

Nekādā gadījumā neuzstāju, ka vēžu sugas ir jānosaka pēc manis piedāvātā algoritma, tas ir tikai mans personīgais variants. Tepat gribu piezīmēt, ka „matrica” varētu no vienas puses būt mazliet mazāk apjomīga un īsāka/kodolīgāka, taču no otras puses jābūt pilnīgai pārliecībai. Pēc lielas daļas tautiešu domām, piemēram, parastais/vienkāršais šaurspīļu vēzis nemaz tik vienkāršs nav. To gandrīz vai būtu jāsauc par sugu grupu ar nereti tādām mainīgām morfoloģiskajām pazīmēm, kas tos varētu ļaut pieskaitīt pasugām vai sīksugām, nevis vienu sugu. Pats priekš sevis šaurspīļu vēzi es saucu par „ģenētiski modificēto vēzi” un ar interesi uzņemu informāciju par šo vēzi. Kādreiz noteikti veltīšu kaut nelielu rakstiņu arī šai vēžu sugai.
Augstāk minētās sugas ir patreiz Latvijā oficiāli sastopamās sugas. Taču šur tur ir sastopama informācija, ka Latvijas ziemeļu daļas upēs un ezeros joprojām varētu būt sastopama vēl viena vēžu suga – akmens vēzis (Austropotamobius torrentium) jeb kā to nokrustījuši Latvijā - Ziemeļu purva pundurvēzis, kas pēc vēsturiskām ziņām Latvijā ir ievests 19.gadsimta beigās. Sugu nevar nosaukt par ļoti retu, tā joprojām ir sastopama daudzās Eiropas valstīs. Šīs sugas vēžiem ir raksturīgs neliels izmērs, tāpat nelielas spīles, pieaugušam vēzim sasniedzot vien 8 – 9 cm garumu. Atšķirībā no daudzām citām vēžu sugām, šīs sugas vēžiem tēviņi un mātītes ir aptuveni vienāda izmēra. Šiem vēžiem ir sīkas iesarkanas kārpiņas uz muguras un sāniem. Oficiālā zinātne gan pagaidām klusē par šīs sugas patreizējo atrašanos mūsu ūdeņos, taču mūsu foruma biedri apliecina, ka ir sastapušies ar šīs vēžu sugas īpatņiem Latvijā pavisam nesen. Tā kā pats neesmu redzējis nedz pašus šos vēžus, nedz arī to fotogrāfijas, tad no tālākiem komentāriem atturēšos. Tikai laiks rādīs vai Latvijas vēžu sugu sarakstu (un attiecīgi man savu „matricu”) būs jāpapildina ar piekto vēžu sugu. Pasaulē ir pietiekami daudz saldūdens vēžu sugu, ar līdzīgiem dzīves apstākļiem kādi ir Latvijā, lai vienmēr pastāvētu varbūtība, ka reiz tie var nonākt arī mūsu Valsts faunā. Uz šīs liriskās nots arī nobeidzu šo rakstu.