Labi jau arī paši vēži, dillēs, drusciņ „lauros” un brangi sālītā ūdenī vārīti, bet par tiem pārāka pati vasaras nakts un vēžošana. Mūsu Igrivītē, tieši ap Cieršņiem, Skanstniekiem un Miškiem to jau kopš aizmūžiem bijis „nemērs”. Mana tēva tēvs Sīmanis par krodziniekam pārdotajiem „makaniem” nopircis nevien bairīti, bet samaksājis arī Pēterburgas Avīzes. Tāpat mans tēvs, jau ganu dienās lasāmā kārodams, pa dienas vidu tecējis ar vēžu kuli uz krogu, lai būtu savas kapeikas drukātam vārdam. Viņš bairīša pudeli nepircis, tādēļ pusvācu krodzinieks reiz Sīmani brīdinājis: - Seimani, Seimani, spīd tu savu zoniņu pi roguļa (stakļu arklis), nu tuodīm gruomotnīkīm, kas nei bairīša pudeles naveižaj krūgā nūpeirkt, buntavnīki vin izaug...

       Vecā burve un riebēja Liepas Mārja melsa, ka, šai mazai esot, trakā bula vasarā, kad no Cieršņīm līdz Miškiem pa Igrivi varējis sausām kājām aiziet, visas zivis esot nomirušas, bet vēži, gudrinieki, ar saviem bērniem sakāpuši alkšņos, un kad upe sākusi tecēt atkal sagājuši atpakaļ. Protams, viņa stāstīja arī citus brīnuma gabalus, bet cilvēkiem allaž paticis ticēt vairāk neikdienišķiem meliem, nekā necilām un ikdienišķām patiesībām.

       Vēži tomēr vienu laiku, ap 1905. Gadu Igrivē bija panīkuši. Tēvs vēlāk bija pircis no Siseņu ezeriņa pie Alūksnes un no Sprogu ezeriņa Latgales pusē pie Pakalniešiem, laidis Igrivē dažus simtus jaunu „sēklinieku”. Ap maniem puikas gadiem to atkal bija vai cik.

        Ar rokām no alām vēžus varēja ķert katrā laikā, līdzko pavasara pali nokrita un ūdens apremdējās siltāks, bet īstā vēžošana sākās tikai „zirņu ziedā” un „pilnā mēnesī”, kad ūsaiņi izmaukušies no savām vecajām čaulām un jaunās, maķenīt lielākās, bija sacietējušas tik, ka viņi ar savām knaiblēm jau varēja ūdeņu pasaulē savas dzīvošanas tiesības sekmīgi aizstāvēt. Tad tie jutās arī badaināki, jo jaunā čaula jāpieaudzina pilna, citādi varēja notikt kā dažai bērnīgākai vēžu mātei, kas, savu simtu jauno zem ļipas auklēdama, panīka miesā un „ādu” mainīja tikai pāris gados reizi.

       Vēžu labākais cienasts bija svaigi nomaukta varde. Labprāt jau tie nāca arī pie citas svaigas gaļas, un vasaras otrā pusē Igrivē sievieši nevarēja tīrīt un skalot mājlopu zarnas desām. Vēži līda klāt un atspērušies vilka tās uz savām alām. Taču valodas, ka tie mīlētu labāk iepuvušu, ir aplamas, drīzāk gan uz uguns drusku apcepinātu. Mūsu vecmāte,kas jaunībā vēžojusi Akaviņas un Vierguļnīcas upēs, teica: - Tī stuovači jou ir smalkmaņi, sapovušu ād tik bodā.

       Nepatīkamākais bija varžu ķeršana un maitāšana. Ādu nomaukt bija tikpat viegli kā lūku. Māņticība nosacīja, ka visu ādu nomaukt nedrīkst, bet tā tikai jāpārmauc pāri galvai, lai vēzis neredzot mirušās vardes acis, no tām viņš bīstoties. Citur pasaulē esmu redzējis, ka vēžus ķer ar vairākām ķeselēm, uz katras atsevišķi piesienot ēsmu. Igrivē darījām vienkāršāk. Katram vēžotājam bija tikai viena, pagarā kātā iestiprināta ķesele un piecas līdz astoņas vardes. Vairāk jau nevarēja apskriet. Nogrieza tikpat daudz alkšņa vai bērza maikstītes. Tām tievo galu noasināja un kādu puspēdu augstāk iešķēla spaili, kurā iespīlēja vardi, otru galu nomizoja baltu, lai naktī, īpaši apmākušā laikā varētu labāk saredzēt. Tad pa izraudzītām vietām tūliņ pēc saules norietēšanas no krasta tās iesprauda upes dibenā, lielāku čaru, siekstu un dziļāku paceru tuvumā. Nekad akmeņāju straumītēs vai sēkļu sērēs.

         Nu tik atlika sākt no pirmās, uzmanīgi ķeseli iegremdējot līdz upes dibenam, ar otru roku satverot spraudekļa galu un lēni, nesatrīcinot to pacelt pāris pēdas uz augšu, tad paslīdināt ķeseli apakšā un strauji ar visu maikstiņu celt krastā. Dienā tas nederēja, bet nakts tumsā vēži daudz drošāki, ar savām lielajām knaiblēm ieķērušies vardē, nemaz nelaidās vaļā. Zināmas iemanīšanās jau vajadzēja, lai pareizi trāpītu ķeseli pašaut apakšā, jo virs ūdeņa bez ķeseles jau nedrīkstēja celt. Parasti, ja tie bija sešu līdz astoņu collu ( četrniekus un arī izcilākas „sugu mātes” tēvs mums mācīja sviest atpakaļ), tad tie brālīgi turējās vardē pa divi, trīs, četri, pieci. Mans lielākais cēliens reiz bija deviņi, kad tiešām nevarēju saprast, kā viņi bija varējuši tur apkārt saspiesties. Bet ja nu ieradās kāds divpadsmit collīgais un vēl lielāks, tad mazākus palīgus vis nelaida klāt un, krastā izrauts, neganti pēra asti un draudēja ar savām milzīgajām dzirklēm.

       Vēžot gājām sestdienas vakaros un vairāk par četriem, pieciem kāliem (kālī 30 vēži) nekad neķērām, tad jau pietika ko paskrubināt pašu saimei i ciemiņam, ja atnāca. Pārdot arī vairs nebija vajadzības, jo nu grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem atlika savs lats no citiem saimniecības ienākumiem, lai gan mūsu smiltāji bija paskopi, pļavas ne pārmērīgi leknas, un visam vajadzēja cieta darba, saprāta un mīlestības.

       Visskaistākie jau bija paši sestdienas vakari un naktis. Ikviens zināja, ka rītā būs vaļīgāka diena, apdarāms prasīsies tikai lopiņiem nepieciešamais solis. Tēvs tanī ziņā turējās taisnīgs un atzina, ka derētam puisim vai meitai pienākas vēl brīvāka svētdiena nekā pašiem, jo tiem te nav savas mājas un nekas nevar būt tik tuvs. Vienīgi trakajā, slapjajā 1928. Gada vasarā mēs arī svētdienas nesvētījām.

       Vēžu laika sākumā parasti siena pļauja bija pusē. Pēc saules pāri zemākām dūkšņām vīra nabas augstumā pārvilkās plāni miglas palagi, sevišķi, ja pievakarē bija nomirdzinājis kāds pērkona mākonītis. Lēnas, tikko samanāmas vēsmas iznēsāja visdažādāko smaržu sajaukumus. Tur sajuti vēl nepļautās pļavas valgano ziedu elpu, tikko nopļautas zāles īpatnējo garošanu, jau saulē apvītušā pļāvuma stipro smārdu un izkaltušā siena karsti reibinošo saldumu iz šķūņiem un dienas saulē pārkarsušām gabanām. Tam klāt pievienojās ap pļavām augošie meži, kas naktij piejauca tik dažādas smaržas, cik dažādi bija koki. Un sava īpaša smaka bija arī pašai Igrivei. Tās pakārklēs auga nenopļauti buldurjāņi, vigrieži un suņa stobri, ap kārkliem un alkšņiem tinās rūgti apīņi, bet atteku iedzirklēs zvejnieku vai pļāvēju izmītā dūņa, grīšļi un meldri.

       Zemu, gar dienvidus pamali aizvēlās mēness ripa, zvaigznes savos milzīgajos tālumos bija itkā apdzisušas, bet blāzma ziemeļos vēl neizdzisa un jau pēc pusnakts sāka pierietēt ar jaunu spožumu, bet tad arī vēži pamazām atgriezās savās alās. Mums to sen bija gana, cēlāmies no silti iesēdētām gabanām un, klētiņā atgriezušies, pakārām pilnos zebeniekus vadžos. Tā tie tur čaukstēja, skrabinādami knaibles, bet mēs paši, ar savu dzīvību līdz sātam apmierināti, iegrimām miegā, sapņodami, ka skaistākās dienas un naktis vēl ir nākamībā...