Vēži, to audzēšana un transportēšana

Kā jau iepriekš forumā solīju, ka uzrakstīšu mazu rakstiņu priekš vēžu cienītājiem, tad tagad to arī būšu izdarījis. Varbūt kāds uzzinās kaut ko jaunu, bet varbūt arī nē. Uzreiz gan piebildīšu, ka šis nav tipisks raksts, ko es būtu sarakstījis. Šis vairāk ir atstāsts - pārstāsts par vēžiem, no grāmatas „Zivkopība”, ko sarakstījis A.Priedītis(Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas zinātniskais līdzstrādnieks), grāmata izdota Rīgā, Latvijas Valsts izdevniecībā 1947.gadā. Grāmatā vēžu tēma ir aizskarta tikai garām ejot, bet man šķita, ka tur ir diezgan daudz interesantas informācijas. Vēl atkāpei piebildīšu, ka grāmatā ir ļoti sīki un detalizēti apskatīta zivju audzēšana un tiek minētas tādas lietas, ko tagad, manuprāt, zivju audzētāji sen vairs neievēro...bet atgriezīšos pie vēžiem.

Sākšu ar to, ka rakstnieks raksta par divām vēžu sugām, par platspīļu vēzi un šaurspīļu vēzi, vēl gan piemin trešo – akmeņu vēzi, kurš dzīvojot Rūjas upē. Platspīļu vēzi rakstnieks uzskata par pašu vērtīgāko. Rakstā viņš vēžus iedala tā:

1.                          Dižciltīgais vēzis (Potamobius astacus L.). Šos vēžus raksturo lielas un spēcīgas spīles, čaulas mugurpuse atkarībā no ūdenstilpnes īpašībām un vēža vecuma ir dažādā nokrāsā, vienmērīga, bez krāsu plankumiem. Vēderpusē toties ir novērojami dažādi krāsu toņi. Lielo spīļu apakšas šiem vēžiem ir tumši un gaiši sārtas, arī ap pārējo kāju locītavām viņiem ir sārts krāsojums. Kad šos vēžus vāra, tie kļūst koši sārti.

2.                          Purva vēzis (Potamobius leptodactylus Eschz.), kā arī citas vēžu sugas skaitās mazvērtīgākas un to audzēšana nav vēlama. Purva vēzim ir raksturīgas šauras, daudz tievākas spīļu kājas. Čaulas mugurpuse ir plankumaina un pārklāta ar maziem izcilnīšiem, nokrāsa var būt iesārta, dzeltenas un brūnas krāsas maisījuma krāsā ar tumšiem plankumiem, jo sevišķi vēža sānos. Ķepmeņa apakšpuse un spīles ir bāli pelēkas, vai pelēkas. Spīļu apakšpusei nav sārtā krāsojuma, sārtuma nav arī citu kāju locītavās. Kad šos vēžus vāra, tie nekļūst koši sārti, bet tikai nedaudz iesārti.

Latvijas teritorijā sastopamais platspīļu upes vēzis ir labākais un vērtīgākais no vēžu sugām. Vairākos ezeros, sevišķi Latgalē, mājo arī šaurspīļainais vēzis (Potamobius leptodacylus).

            Vēža anatomija un bioloģija ir ļoti īpatnēja, ārējā čaula ir sastopama dažādās krāsu niansēs, no zilganas līdz tumši brūnai un pat gandrīz melnai un šī čaula sargā vārīgo vēža organismu. Čaulu vēzis maina vismaz vienu reizi gadā. Tas notiek tā, ka zem čaulas attīstās jaunā čaula un kad tā sasniedz biezas plēves veidu, tad vēzis nomet veco čaulu. Šis periods vēzim ir ļoti bīstams un grūti pārdzīvojams. Vēzis jūtās nevarīgs un mēģina slēpties slēptuvēs. Šajā laikā vēzis ir neaizsargāts un to samērā lielos daudzumos iznīcina zivis, tādas kā: vēdzeles, zuši, ālanti, sapali un līņi.

            Vēzis var dzīvot strautos, grāvjos, upītēs, upēs, ezeros un pat purva bedrēs. Vēža kvalitāti, krāsu, augšanas ātrumu ļoti stipri ietekmē tieši apstākļi, kādos tas dzīvo. Vispiemērotākā dzīves vieta vēzim ir uzskatāma neliela, vidēji strauja upīte, vai upe ar stipri apaugušiem krastiem, kā arī, ezeri, kas ir bagāti ar kalmēm. Šādos ūdeņos vēžiem ir visvairāk barības un visvairāk slēptuvju, kas vēzim ir nepieciešamas, lai varētu izperināt mazuļus un slēpties čaulas mainīšanas posmā. Ūdenstilpnēs, kurās ir maz slēptuvju vēžiem, tiem izaug krietni mazāks pēcnācēju skaits, kā arī, daudzi pieauguši vēži, mainot čaulu, tiek zivju apēsti. Teicamas slēptuves vēžiem ir arī ūdenī sakrituši koki, bet sevišķi granītakmeņiem bagātas gultnes. Kur nav šādu dabisko slēptuvju, tur vēži sev krastā vai gultnē izrok alas ar spīļu palīdzību.

            Neatkarīgi no barības daudzuma un paslēptuvju daudzuma ūdenstilpnē, vēzim var būt nepiemērots ūdens tā ķīmiskā sastāva dēļ. Glūdas, grants un granītakmeņiem bagātas gultnes vēžiem ir vispiemērotākās. Ūdeņos, kuros nav tik labi apstākļi, vēži aug lēnāk, aug liesāki un arī negaršīgāki – bieži vien pat ar dūņu vai sēra garšu (purvainos ūdeņos). Vēzis ir nakts dzīvnieks un vairās no gaismas, tāpēc no savām slēptuvēm izlien pārsvarā tikai naktīs, lai meklētu barību. Vēži aug samērā lēni. Izšķiļoties tie ir ap 9mm gari. Trīsgadīgs vēzis ir 10cm garš (no astes līdz pirmajai antenai, resp. īsajām cietajām ūsām), bet vēlāk aug par 0,5-1cm katru gadu. Vairošanās spēja vēžiem nav liela. Ja tie tiek audzēti dīķos, kuros ir ļoti labvēlīgi apstākļi, tad vēža mātītei attīstījušos pēcnācēju skaits būs no 15-65 mazuļi. Dabiskos ūdeņos, kur vēžu mazuļiem ir krietni vairāk ienaidnieku, šis skaits ievērojami samazināsies. Dabiskos apstākļos pēcnācēju skaits ir 15-30mazuļi katrai vēža mātītei. Vēžu tēviņš skaitās vērtīgāks par vēža mātīti un atšķirt tos var ļoti viegli. Tēviņam ir garākas, gaļīgākas spīles, aste šaurāka un zem tās par vienu pāri palīgkāju vairāk. Pie tam tēviņam dzimumdobumiņi atrodās uz abām mazo kājiņu pēdējām locītavām, bet mātītei turpat pie trešā pāra kājiņām. Žaunas vēžiem atrodās vietā, kur ārējā cietā tērpa apakšmala piekļaujas viduklim, t.i. apakšā. Vēzis ir spiests ieelpot skābekli, guļot uz smiltīm. Šādos apstākļos vēžiem reizēm žaunās tiek kāds mazāks smilšu graudiņš, reizēm tie paši izskalojās, bet reizēm nē un tad rodās žaunu iekaisums, Žaunu iekaisuma gadījumā vēzis neglābjami aiziet bojā. Zīmīgi, ka vēžu slimības un izmiršana pieņem epidēmisku raksturu. Vispazīstamākā, vizbiežākā, vislipīgākā un pati briesmīgākā vēžu slimība ir vēžu mēris. No vēžu mēra vēži bieži vien izmirst veselos apvidos un šīs slimības likvidēšana bieži vien prasa ārkārtīgus līdzekļus.

            Zivkopis Kučins ieteic 5-gadīgu karantīnas laiku ūdeņos, kuros vēži izmiruši no vēžu mēra. Pēc viņa atzinuma šāds laiks ir pilnīgi pietiekams, lai varētu no jauna ielaist veselus un spēcīgus vēžus ieaudzēšanai, nebaidoties no epidēmijas atjaunošanās.

            Vēžu organismā no barības sulām uzkrājās jaunajam tērpam nepieciešamās kaļķa rezerves – gastroliti, lielākajiem vēžiem ap 40dienu pirms tērpa maiņas, bet mazākajiem ap 10dienām.

            Vēzim ir tāda laba īpatnība, ka norauto spīļu, mazo kāju, vai antenu vietā viņiem izaug jauna un pēc laika pilnvērtīgi funkcionē.

            Vēzis vārot kļūst sarkans, tāpēc, ka notiek ķīmiski procesi. Zināmā siltumā notiek pārvērtība, kas vēža tērpam piešķir sarkanu krāsu. Vēža tērpa ķīmiskā analīze:

Chitins(organiskā substance) .. – 46,73%

Ogļskābes kaļķis...................... – 46,25%

Fosforskābes kaļķis................... – 7.02%

Vēzis barojās ar dažādiem sīkiem ūdens dzīvnieciņiem, zivju ikriem, zivīm, vardēm un ar citu iegūstamu dzīvnieku gaļu.

            Primitīvākais vēžu ķeršanas veids ir ar rokām. Ar rokām vēžus var ķert zem akmeņiem, alās, zem sakritušiem kokiem, kā arī, zāļu saknēs gulošos vēžus. Pie ķeršanas ar rokām jāņem vērā tas, ka vēzis pretojās un ar savām spīlēm var nodarīt puslīdz jūtamas sāpes un sīkus ievainojumus. Lai noķertu vēžus ar rokām, tie jāķer laikā, kad tie guļ slēptuvēs. Ja vēži meklē barību, tad visas slēptuves būs tukšas. Ķerot ar rokām ir jāievēro, ka vēzis pretojoties var pazaudēt kādu spīli vai kāju, tāpēc ķeršana ar rokām nav ieteicama(sevišķi vietās, kur vēži tiek speciāli audzēti). Ķerot ar rokām no alām, bieži vien vēžiem norauj lielās spīles, pašu vēzi no alas tā arī ārā nedabūjot. Bet vēzis ar norautām spīlēm ir pakļaut nīkuļošanai, jo tas ir galvenais vēža rīks barības satveršanai. Vēl ar šādu rīcību tiek sabojātas vēžu alas un paslēptuves.

            Labs zvejas rīks ir murds. Murdus gatavo no maziem kociņiem ar ieeju no abiem galiem. Katrā murda galā ir iedzirklis. Murda vidū liek iestiprina ēsmu. Ēsmu ieliek un vēžus izņem no murda pa sānos ierīkotām speciālām aizveramām durtiņām (sk. 3. attēlu).

Murdus parasti gatavo 40-45cm garus un 25cm caurmērā. Iedzirkļa mutei ir jābūt tik tālu no murda malas, lai vēži to nevarētu sasniegt. Murdus gatavo arī no tīkla linuma, cinkotas stieples pinuma un vēl murdus gatavo arī četršķautņainus, jo tādi vieglāk pieguļ dibenam un ir vieglāk izgatavojami.

Nozvejas ziņā gan vispiemērotākie ir kociņu murdi, jo tajos neiespīd tik daudz gaismas un vēži tur jūtās mierīgāki. Bet reizēm vispiemērotākie ir tīklu murdiņi, sevišķi tekošos ūdeņos. Murdus vēlams ielikt vakarā un izņemt agri no rīta pirms gaismas. Kā ēsmu murdos var likt, zivs gabalus, vardes un citu barību.

            Vietām vēžu nozvejai lieto vēžu kastes. Tās gatavo no koka 70cm garas, 40cm platas un 20cm augstas. Vāks un dibens šīm kastēm ir caurumots, lai tās varētu vieglāk ielaist dibenā un izcelt. Kastei sānos ierīko 10cm augstas un tikpat platas ieejas (sk. 4. attēlu).

Ieejas aizsedz ar tīkla linuma vai stieples pinuma gabalu, kas piestiprināts augšā un var padoties tikai veroties uz iekšu. Kastei Iekšpusē piestiprina ēsmu un vēži meklējot barību nokļūst kastē, bet ārā no tās vairs netiek. Šo kastu priekšrocība ir tāda, ka tajās ir samērā tumšs un tādas kastes var atstāt arī dienas laikā.

            Viens no populārākajiem vēžu ķeršanas rīkiem ir vēžu ķesele (krītiņš). Parasti ķeseles taisa apaļas. Dzelzs stīpai, vai aplī salocītai stieplei piestiprina tīkla linumu, pāri stīpai liek kociņu, kuram piesien ēsmu. Ķeseli iesien auklā un nogremdē dibenā. Ķeseli ātri izceļot no ūdens, vēži iekrīt piesietajā linumā, ja ir piegājuši uz ēsmu. Ķeseles mēdz taisīt arī četrstūrainas, tām vispirms piesien dažas auklas krustā un tikai tad virs tām liek vaļīgu linumu. Tādā veidā iegūst to, ka krītiņš ir sadalīts vairākās daļās un linums nokarājās maisveidīgi vairākās vietās starp auklām, tiem vēžiem, kuri ir ienākuši ķeselē, no šāda linuma praktiski nav iespēju aizbēgt. No viena maisiņa bēgot vēzis iekrīt nākošajā.

            Bez zvejas vēl ir tāda svarīga lieta kā vēžu transportēšana. Labākais trauks vēžu transportēšanai ir neliels un labi caurumots skalu grozs. Pirms vēžus iesaiņo transportēšanai, tos uzglabā sausā un ēnainā vietā, kur klāt netiek vējš. Vējā un saulē vēzis ātri sažūst un aiziet bojā. Kā iesaiņošanas materiālu ir ieteicams lietot sausu purva sūnu, liekot šo materiālu trauka dibenā un starp vēžu kārtām. Iesaiņošanai der arī zaļas lapas, mitra sūna un citi līdzīgi materiāli. Iesaiņojot vēžus jāskatās ir arī tas, lai tie neapkrīt augšpēdus, jo tādā stāvoklī vēzis ātri nobeidzās. Šādu lieti novērš, ja iesaiņojot vēžus, neatstāj lielus tukšumus, tukšumus viegli aizpilda ar iesaiņojamo materiālu. Vēzis bez ūdens var nodzīvot 1-3dienas, ja vien tam klāt netiek saule vai vējš.

            Ja pēc transportēšanas vēzi ir paredzēts ielaist ūdenstilpnē, tad nedrīkst tos laist uzreiz ūdenī, tie ir jānoliek krastā tuvu ūdenim un jāļauj pašiem palēnām saslapināt žaunas. Ja šos noteikumus neievēro, tad pēc pārvadāšanas daudzi vēži aiziet bojā.

            Vēžu iznīkšanas iemesli ir dažādi – agrāko laiku sērgas, ūdens sistēmas pārveidošana (upju iztaisnošana, bagarēšana utt.) un vietām arī pārlieku liela izķeršana. Ar saudzēšanu vien vēžu bagātību savairot nav iespējams, vēl nepieciešama vēžu audzēšana un pareiza to zvejošana.

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!