Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [64]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [18]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [9]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 6
Viesi: 6
Lietotāji: 0
Sakums » Raksti » Parcopi.lv raksti

Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi. III. daļa. Ūdensēzelītis? Vai jūraszirdziņa brālēns?

Mākslīgo mānekļu dzīvie prototipi. III. daļa. Ūdensēzelītis? Vai jūraszirdziņa brālēns?


Sveiki makšķernieki, atkal esmu klāt ar jaunu stāstu par zemūdens iemītniekiem, kuri garšo zivīm. Prieks, ka mani raksti noder makšķerniekiem praksē, kaut vai zināšanu loka paplašināšanai. Iepriekšējā rakstā, nu jau viens no mūsu foruma biedriem, pazina sen lietotā dabīgajā ēsmā rokošā tipa viendienīšu kāpurus, tāpat iepazina citus kāpurus, un nu ir kļuvis zinošāks, par ko man ir liels prieks. Šoreiz raksts veltīts citam nelielam ūdeņu iemītniekam - ūdensēzelītim. Kāpēc tāds nosaukums, es tiešām nezinu, jo kā minēja viens autors kādā rakstā, tad ūdensēzelītim kopīga ar parasto ēzelīti ir daudz mazāk kā cūkai ar jūrascūciņu. Jā un tas, tomēr, nav nekāds jūraszirdziņa brālēns. Varbūt šis nelielais vēžveidīgais tā nosaukts tāpēc, ka lēni un neuzkrītoši ganās plašajās ūdensaugu audzēs un ļoti dūšīgi tos ēd, līdzīgi ēzelītim. Katrs nu lai izdomā sev pieņemamu šī nosaukuma izskaidrojumu... Kaut kā man bieži nav nācies sastapties makšķernieku literatūrā ar nosaukumu ūdens ēzelītis, bet varbūt es vienkārši to neatceros. Vienīgi kaut kā pasen bija nācies izlasīt rakstiņu par ūdenī mītošu, mitrenei līdzīgu, dzīvo radību, uz kuru varot noķert raudu gandrīz visur un vienmēr, pat absolūtā necopē. Lai gan tas, protams, ir dīvaini, jo šie vēžveidīgie ir sastopami praktiski visās ūdenstilpnēs un dažādās to vietās. Ja citi zemūdens iemītnieki ir sastopami un meklējami kautkādās noteiktās vietās, tad ūdensēzelīti var sastapt gandrīz visur. Šis nekaitīgais zemūdens sētnieks bradā it visur, meklējot dienišķo pārtiku, pie reizes pārstrādājot augu izcelsmes atkritumus. Patiesībā šim kustonītim, kurš ne ar ko īpaši neizceļas, ūdeņos ir gan sanitāra loma, gan būtiskas zivju dabīgās barības loma. Iepazinu šos kustonīšus vēl agrā bērnībā, jo man ļoti patika pētīt ūdeņus. Pie grāvjiem, dīķiem un citiem ūdeņiem varēju pavadīt veselas dienas, kašņājoties pa dūņām, ūdenszālēm un pielietojot vēl daudzas citas iespējamās „pētījumu” metodes. Šajos manos pētījumos arī sastapu šos vēžveidīgos un laidu tos ūdens traukos kopā ar citām radībām. Tāpat tie bieži un lielā daudzumā trāpījās, kad ezerā skalojām trīsuļodu kāpurus (motiļus). Vienā tādā reizē kastītē pie svaigi skalotajiem motiļiem ielikām arī ūdensēzelīšus, tā teikt paeksperimentēt. Es visu dienu biju nomakšķerējis uz motili un tā arī neuzliku dīvaino kustonīti uz āķa. Paldies dievam, mans brālis veica šo eksperimentu mūsu abu vietā, citādi, iespējams toreiz vēl mēs neuzzinātu par tā kā ēsmas spējām. Dienas beigās gāju pie viena niedru pudura, kur kādu laiku nekustīgi bija iesēdies un darbojās mans brālis, paskatīties, kā veicies šim un pienākot jau tuvāk, manīju ap vienu āliņģi samētātu smuku kaudzīti ar rupjām zivīm. Tās bija brangas raudas un ne mazāki ruduļi. Brālis aicināja mani sēsties vienā no blakus āliņģiem. To ar steigu arī izdarīju un ielaidu tajā mormišku ar motili (nezināju, ka bračka savilcis zivis uz citas ēsmas, pareizāk sakot, notikumu karstumā viņš to aizmirsa pieminēt). Copju nebija, nomainīju vēl turpat dažus āliņģus, bet pilnīgs klusums. Bračka pa tiem pašiem āliņģiem ik pa laikam turpināja izcelt pa smukai zivij un mest tik čupiņā. Un tad, beidzot, ieminējos šim, kā tas var būt un tiku apgaismots :D ... Ūdensēzelītis izrādījās lieliska ēsma, taču turpmāk to izmantojām reti dēļ tā, ka tas ir patrausls un uz āķa turas samērā švaki. Pietam ir pietiekami daudz ūdens iemītnieku, uz kuriem ķeras ne sliktāk un kuri uz āķa turas daudz labāk. Starp citu, ūdens ēzelīši tiek izmantoti arī kā lieliska, augstvērtīga, pašatražojošās barība vairumam akvārijzivtiņu. Pie reizes tie ļoti labi tiek galā ar akvāriju augu atmirušajām daļiņām un aļģēm, tātad, tāpat kā dabā, veicot ūdeņu sanitāru funcijas. Bet tas, ka ūdensēzelīšus ir sarežģīti izmantot par ēsmu nenozīmē to, ka tos nevar atveidot, imitēt mūsu izmantojamajos mēnekļos. Par to gan parunāsim raksta beigu daļā, tagad pievērsīsimies tuvākai šī ūdens radījuma un tā dzīves gaitu iepazīšanai. Ūdens ēzelītis (turpmāk, daudzviet tekstā „ēzelītis”) ir vēžveidīgo klases pārstāvis. To kā izskatās šis zemūdens vēžveidīgais var apskatīties attēlā 1. Tie pieder vienādkājvēžu kārtai. Ēzelītim ir saplacinātas formas ķermenis. Šis tumšās krāsas dzīvnieks, ar plakano posmoto ķermeni, ar kautko ir līdzīgs savai sauszemes radiniecei – mitrenei. Ūdensēzelīšu ķermeņa garums parasti ir 10-20 mm. Vidējais ķermeņa garums sastāda aptuveni 12 mm. Galva saaugusi ar krūšu priekšējo segmentu, veidojot galvkrūtis, kas vēžveidīgajiem, patiesībā, ir ļoti raksturīgi. Galvas sānos izvietotas sēdošas saliktas acis un 2 vienzaraini antenu pāri – viens pāris gandrīz visa ķermeņa garumā, otrs ļoti īss. Krūšu kājas arī ir vienzarainas un tiek izmantotas rāpošanai. Vēdera un aizmugurējās kājas parasti divzarainas. Krāsa – aizsargkrāsojums. No augšpuses uz muguras dominē tumšie krāsu toņi: melna, brūngana, palēka. No apakšpuses ūdensēzelītis ir daudz gaišāks: balts, krēma krāsas, gaiši pelēks, dzeltens. Ēzelīša aizmugurējās kājas ir manāmi garākas par priekšējām un manāmi izvirzītas aiz ķermenīša kontūrām uz aizmuguri un uz sāniem. Tās ir gaišākā krāsā nekā ķermeņa augšējā daļa. Tēviņi lielāki par mātītēm. Dzīves ilgums 9-12 mēneši. Ūdensēzelīšu ienaidnieki ir zivis, kukaiņi, plēsīgie kāpuri. Attēls 1. Ūdensēzelīši.

Šo kārtu pārstāv ļoti liels sugu skaits. Ūdensēzelīši ir sastopami vairumā ūdeņu visā Eiropā, izņemot Pireneju pussalu. Tikai Baikālā vien dzīvo piecas sugas, kas ir sastopamas tikai šajā ezerā. Tāpat tie ir sastopami virszemes ūdeņos Ziemeļamerikā un Ziemeļāfrikā. Lielākajā daļā Āzijas ūdens ēzelīši nedzīvo. Dažādām ēzelīšu sugām, pamatā ir līdzīga bioloģija, taču reti kad vienā teritorijā spēj sadzīvot dažādu sugu īpatņi. Viena suga pakāpeniski izstumj no savām dzīves vietām otru, lai gan mehānisms, kā tas viss notiek neesot līdz galam izprasts. Ūdens ēzelīši apdzīvo stāvošos saldūdeņus (ezeri, upes, dīķi) un ūdeņus ar vāju straumi, parasti piekrastes zonu. Ūdensēzelīši var pretoties stiprai straumei un pret straumi pārvietoties. Taču tekošos ūdeņos ar stiprāku straumi tie uz ilgu laiku neapmetas tāpēc, ka šajos apstākļos tiem nepietiek atmirušo augu daļu, kas ir to pamatbarība. Liels skaits ūdensēzelīšu sugu ir pielāgojušies dzīvošanai pazemes saldūdeņos, tās ir īpašas, iespējams, reliktas sugas, kas ir saglabājušies tikai pazemes ūdeņos un ir piemērojušās dzīvei tieši šādos apstākļos. Ūdensēzelīti bieži var sastapt brīvā dabā, īpaši piesārņotās ūdenstilpnēs, kurās ir daudz augu izcelsmes atlikumu, pūstošu lapu, kas iekrīt ūdenī no kokiem u.t.t, sakarā ar to ēzelīšiem nav aizsargorgānu – tādu, kādi ir plēsējiem. Ēzelīši pieturas ūdenskrātuvju gruntij, kur tie rāpo starp augu atmirušajām daļām. Šos dzīvniekus ir viegli iesmelt ar ķeseli ar smalku linumu kopā ar ūdensaugiem. Tie barojas ar trūdošiem ūdensaugiem un vienlaicīgi slēpjas ūdensaugu audzēs, zem akmeņiem, nav pārāk prasīgi pret ūdens kvalitāti un ir ļoti izturīgi. Ēd ēzelīši ilgi un daudz. Dzīves laikā ēzelītis apēd 10-15 reizes lielāku ūdensaugu svaru, nekā viņš pats sver. Ūdens ēzelīši ūdenstilpnēs ar tīru un caurspīdīgu ūdeni nolaižas līdz 4 – 5 metru dziļumam. Spēj dzīvot arī stipri aizaugušās ūdenstilpnēs. Tas var dzīvot kā ar skābekli pārbagātos ūdeņos, tā arī ūdeņos ar niecīgu skābekļa saturu un pat kādu laiku var izturēt anaerobos (bez skābekļa) apstākļos. Ēzelīši kalpo par stipri piesārņotu ūdeņu indikatoru. Ūdenstilpnēm izkalstot, tas ierokas dūņās un it kā iemieg un tādā stāvoklī paliek līdz lietiem. Tos var sastapt visa gada garumā, tajā skaitā uz sasalušu ūdenskrātuvju grunts. Ēzelīši pamostas no ziemas guļas kad ūdens temperatūra palielinās līdz 10-12 grādiem. Čaulu maina divos piegājienos. Sākumā vecā čaula tiek nomesta no ķermeņa aizmugurējās daļas, pēc tam no priekšējās daļas. Ēzelīšu aizsargkrāsa palīdz lieliski maskēties uz kopējā stāvošo ūdeņu fona. Zivis ēzelīšus ēd ļoti labprāt, tāpat ēzelīši garšo arī plēsīgajiem kukaiņu kāpuriem, ūdens blaktīm utml. Sakarā ar to, šķiet, ka ēzelīšiem nav nekādu būtisku aizsardzības līdzekļu pret uzbrucējiem (nav kaut kādu aizsargorgānu, tie pārvietojas it kā lēni un neveikli), un ka to vienīgais glābiņš ir nekustīgi patverties starp pūstošajām augu daļām, starp kurām tos ir grūti pamanīt. Ēzelīši izmanto savas kājiņas pārsvarā nevis peldēšanai, bet rāpošanai pa ūdenstilpju grunti, lai gan tie spēj nedaudz peldēt, bet tas viņam sanāk samērā neveikli. Tomēr dažus trikus ēzelītis pieprot. Šie dzīvnieciņi izskatās ļoti slinki, taču draudu gadījumā tie var kļūt pat ļoti kustīgi. Īpašais paņēmiens, kritiskiem gadījumiem, ēzelītim ir, ka notverts tas diezgan viegli spēj nomest ekstremitātes (kājiņas). Norautās kājiņas vēlāk ataug (tāpat kā daudziem citiem vēžveidīgajiem raksturīga reģenerācijas spēja). Ēzelīšu elpošanu var viegli novērot, ja ieliek dzīvnieciņu glāzē ar ūdeni. Elpošanai tas izmanto žaunu plāksnītes, kuras atrodas vēderpusē. Tam ir 8 kājiņu pāri, pēdējais kāju pāris divzarains – izvirzījušās uz aizmuguri. Pat ar neapbruņotu aci ļoti labi var redzēt svārstošās plāno žaunu plāksnīšu, kuras ir izvietotas zem vēderiņa ķermenīša pakaļgalā, kustības. Žaunu plāksnīšu funkciju izpilda pakaļkājas, kuras ir pilnveidojušās kā elpošanas aparāts. Ēzelīši sāk vairoties, kad iestājas silts laiks. Mūsu apstākļos maksimālā to vairošanās intensitāte ir maijs-jūnijs, bet augusta beigās ēzelīši pilnīgi pārstāj vairoties. Ēzelīšu tēviņus no mātītēm var atšķirt pēc daudz lielāka izmēra. Mātītes izdēj līdz 100 oliņām, kuras nēsā līdzi speciālā somiņā. Jauno ēzelīšu attīstības periods vidēji ilgst no 2 līdz 3 nedēļām. Divu mēnešu laikā tie izaug tikpat lieli kā pieaugušie īpatņi un sasniedz dzimumgatavību. Uz to brīdi tie kļūst līdzīgi pieaugušajiem dzīvniekiem. Jaunie vēzīši pamet māti, kad ir sasnieguši 1,5 mm garumu. Pirmajā dzīves nedēļā vēzītis palielinās izmērā pusotru reizi, bet viņa svars 4 līdz 5 reizes. Ēzelīšu populācija gandrīz vienmēr ir ļoti daudzskaitlīga. Kā jau iepriekš noskaidrojām, ūdensēzelīši zivīm lieliski garšo, taču to izmantošana par ēsmu nav pārāk ērta, lai arī mēdz būt ļoti rezultatīva. Vai tos var un vajag atveidot mānekļos? Domāju, ka ir vērts, jo tās ir radības, kas mūsu ūdeņos ir sastopamas gandrīz visur, līdz ar ko zivīm ir ļoti labi pazīstamas. Nākamais jautājums, kas rodas – kādai būtu jāizskatās mormiškai vai citam māneklim, kas atveido ūdensēzelīti? Ūdensēzelīša ķermenis ir plakans, tā forma atgādina melones sēkliņu. Tātad, māneklim noteikti ir jābūt plakanam. Tāpat no augšas ķermenis šim vēzītim ir tumšā krāsā, bet ķermenīša lejasdaļa ir gaiša, līdz ar aptuveni kļūst skaidra krāsa. Izmēru nu arī zinām – vidēji 12mm garš. Acīmredzama ir ēzelīti attēlojošās mormiškas imitācija, tā ir neliela, plakana, dažkārt saucamā par planējošo, mormiška. Dažas šāda tipa mormiškas var apskatīt attēlā 2. Klasiskās šā tipa mormiškas šajā attēlā apzīmētas ar numuru 1.
Attēls 2. Plakanās mormiškas.

Plakanas formas mormiškas veikalos negadās redzēt bieži, taču tās reāli eksistē kā viens no mormišku tipiem, ko pašrocīgi gatavo makšķernieki un izmanto jau daudzus gadus. Domājams, ka šāda tipa mormiškas radās bez iepriekšējā nodoma imitēt kādu konkrētu ūdens iemītnieku, vienkārši mormiškās izmantojamo formu daudzveidība visātrāk nejauši šī mānekļa autoru lika izmēģināt tieši šādu, jaunu formu. Ik pa laikam šādas mormiškas tiek pieminētas makšķernieku literatūrā un tiek raksturotas kā ļoti rezultatīvi mānekļi, īpaši balto zivju ķeršanā. Publikācijas apstiprina faktu, ka plakanās formas mormiškas ir izmēģinātas un atzītas par labām dažādos ūdeņos. Periodiskums, ar kādu dati par šāda tipa mormiškām parādās literatūrā, liecina par to, ka šī mānekļa izmantošanai ir visai gara vēsture. Vienu vārdu sakot, runa iet par ļoti medīgu, bet ne sērijveida mormišku. Mūsdienu zivis kļūst jo izglītotākas un uz klasisko formu mormiškām dažkārt skatās ar kritisku aci, tāpēc ir vērts paeksperimentēt ar šādas, ne tik bieži sastopamas formas mormiškām. Plakanās mormiškas optimālā forma ir zināma. Literatūrā sastopama tieša rekomendācija – pagatavot šo mormišku līdzīgu melones sēkliņai, lai gan tāpat ir lasīts arī par savādākas formas plakanajām mormiškām, kuras tāpat esot ļoti medīgas, piemēram, plakana, taisnstūrveida mormiška no vara vai misiņa. Šāda tipa mormiškas tiek rekomendēts krāsot melnas, tāpat ir rekomendācijas pagatavot tās no vara vai misiņa, nepulējot šo metālu virsmu. No savas personīgās pieredzes varu pieminēt ļoti medīgu plakano mormišku, ko lietoju skolas gados, vēl tālajos PSRS laikos, kuru sauca „muša” (nekā kopīga ar mušiņām) – tās forma atgādināja sēdošu mušu, ja uz to skatās no augšas (Attēlā 2 ar numuru 2). Uz šo mormišku bija iespējams noķert smukas raudas pat totālā necopē, un kas interesanti, par ēsmu nebija obligāti jāizmanto motilis vai makstenes kāpurs, vai kāds cits gardums, pietika ar mazu sliekas gabaliņu uz āķīša un raudas ņēma tāpat, lai gan no sliekas, kas sprausta uz citas formas mormiškas, raudas kategoriski atteicās. Likās, ka zivīm lielāko interesi rada tieši pati mormiška, nevis ēsma, kas uzsprausta uz tās āķa. Daži literatūras avoti apgalvo, ka uz plakanas formas bezēsmas mormišku, kurai uz āķa nav nekādu rotājumu, copju ir daudz vairāk kā uz klasiski aprīkotu bezēsmas mormišku (izrotātu ar pērlītēm, kembrikiem u.t.t.). Man pašam gan nav nācies pārbaudīt šo apgalvojumu praksē. Ja pērlītes un kembrikus uzskatīt par mānekļa pilnveidošanas līdzekļiem, uzskatīt, ka tie formē kautkādas zemūdens kustonīša ķermeņa daļas, tad šis paradokss ir ļoti viegli atrisināms – sanāk, ka ne ar kādām papildus detaļām neaprīkotā plakanā mormiška no zivju viedokļa izskatās pievilinošāka, jo tā tāpat izskatās ļoti līdzīga dabīgajam prototipam, bez visādas pilnveidošanas. Vienīgā būtiskā klasiskās plakanās mormiškas atšķirība no prototipa ir tā, ka tai āķis ir ielodēts šaurajā galā, lai gan ūdensēzelītim apakšējā ķermeņa daļa ir platāka. To var raksturot ar cilvēcisko faktoru, ka iepriekšējās mormiškās izmantotā pieredze ir attiecināta arī uz šo mānekli, proti, āķis vienmēr tiek izvietots mānekļa šaurajā galā. Jau iepriekšējā rakstā minēju par tā saucamajām „3. paaudzes” mormiškām, kuras pēc sava izskata sāk līdzināties mušiņmakšķernieku izmantojamajām nimfām, kuras visai reālistiski attēlo zemūdens iemītniekus. Tāpat šo mormišku vēl viena būtiska atšķirība ir, ka tās tiek piekārtas pie auklas stipri vertikālākā stāvoklī, kā klasiskās mormiškas. Lūk, šādi tiek imitēts ūdensēzelītis (skat. Attēlā 2 ar numuru 3). Pēc krāsojuma šis māneklis ir līdzīgs ūdensēzelītim – tumša muguriņa, vēderiņš daudz gaišāks, kājiņas arī gaišas. Krāsa tāpat palikusi „maskējošā”, tikai tās maskējošie raksturlielumi ar nodomu samazināti – lai piesaistīt zivju uzmanību, tajā pašā laikā nedarot tās pārlieku manīgas. Runājot par augstāk minētā tipa mormišku spēles īpatnībām, ņemot vērā lielo virsmas saskari ar ūdeni, mānekļa izspēlēšanas laikā, plakanā mormiška darbojas kā plezna, radot spēcīgas svārstības, pietam, papildus nedaudz pārvieto mormišku arī horizontālā plaknē, kas dažkārt ļoti patīk zivīm. Šīs mormiškas izmantošanā nekādu īpašu triku nav. Tās spēle ir ļoti vienkārša, māneklis ir jāvada ļoti lēnu un plūstoši. Pārliecinoši lielākajā daļā gadījumu copes ir mānekļa celšanas brīdī, uz leju mānekli nolaižam lēnām, bez agresīvām svārstībām, tā kā kritiena no ūdenszālēm (vai kāda cita zemūdens „virsotnēm”) gadījumā, ūdensēzelītis ļoti lēni nolaižas uz dibena, bezpalīdzīgi kustinot ar kājiņām. Un tikai rodot saskari ar kādu nebūt virsmu, šis vēzītis cenšas ātri paslēpties. Tas viss tiek arī imitēts spēlējot ar mānekli – lēns kritiens, dreifēšana piedineba slānī, straumē (ja ir). Celšana uz augšu nes rezultātus gandrīz vienmēr (ja apakšā ir zivis), jo bēgošs medījums ir dubultā kārdinošs, kā arī zivis zina, ka mazais kustonītis pēc nolaišanās acumirklīgi steigs rast patvērumu savās zemūdens ganībās. Šī tipa mormiškas, ja tās ir pārklātas ar gaismu uzkrājošās lakas pārklājumu vai fosfora pārklājumu, papildinot spēcīgās svārstības ūdenī ar spīdēšanas efektu, ir neaizvietojamas ķerot zivis krēslā vai pat pilnīgā tumsā (pēc literatūras avotos minētās informācijas), īpaši, ja runa iet par balto zivju makšķerēšanu. Nekā pārsteidzoša tur nav, man ne vienu reizi vien ir nācies ļoti veiksmīgi ķert baltās zivis krēslā un pilnīgā tumsā no ledus pat uz parastu formu mormiškām. Mormiškas „tūningošanu” ir iespējami jāsamazina, tā kā uzliekot par daudz apjomīgus rotājumus (bezēsmas metodes izmantošanas gadījumā) vai pārāk apjomīgu ēsmu, mormiškas spēle kļūst nestabila un vairāk biedē zivis, nekā pievilina. Parasti šāda tipa mormiškas tiek lietotas nelielos, līdz 3m, dziļumos. Ar to arī pabeigšu stāstu par šo neuzkrītošo zemūdens iemītnieku, ūdensēzelīti. Tiksimies nākamajos šīs rakstu sērijas rakstos, kur turpināšu stāstīt, ko tad vēl zivis ēd, izņemot motiļus un sānpeldes. Paldies par veltīto uzmanību!


Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Parcopi.lv raksti | Pievienoja: eduks (01.02.2012) | Autors: Edgars
Skatījumu skaits: 3164 | Komentāri: 11 | Birkas: makšķerēšanas ēsma, ūdensēzelītis, mākslīgo mānekļu prototipi | Reitings: 4.8/5 |
Komentāru kopskaits: 111 2 »
11 Johnny_Bravo   (24.02.2012 13:01)
Es uz tādiem esmu vasarā ķēris. Raudas un ruduļi kā traki uz šiem! ja
Bet uz āķa švaki turās nene

10 Babūns   (19.02.2012 09:40)
No kurienes tādas zināšanas par maziem kustonīšiem? doma
Paldies par informāciju! hello

9 Zivnovs   (06.02.2012 21:21)
Interesanti!

8 parcopi   (04.02.2012 14:07)
Reku man viena padomju laiku mormene saglabājusies - manuprāt ēzelīša imitācija :) Noķēris šo to uz to arī esmu :)

7 Zorro   (03.02.2012 07:17)
ja

6 eduks   (01.02.2012 20:34)
Māri
Šo uz āķa licis neesmu, bet asaru māgā gan pārs reizes ir manīts :) ...

5 Koka_Klucis   (01.02.2012 19:20)
Eduks savā elementā! ja

4 Anatolijs   (01.02.2012 17:54)
Tādus esmu licis uz āķa. Baigi švaki turās. Raksts gan ļoti informatīvs! ja

3 jutrix   (01.02.2012 14:59)
Interesants un ar jaunu informāciju apgūts raksts! ja plaude

2 Alberts   (01.02.2012 13:21)
Paldies par šādiem rakstiem! hello
Izglītojoši ja

1-10 11-11
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.156.92.243
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv