Turpinājums-Peipsi Jarve - Parcopi.lv raksti - Rakstu katalogs

Šoreiz Nedaudz mēģināšu aprakstīt copes pasācienu, dēļ kura "saslimu" ar vēl joprojām neizkosto asaru meku Peipusu.

Kopš Peipusa pirmā apciemojuma ir pagājuši veseli pieci gadi. Pa šo laiku esmu pabeidzis skolu, nodienējis pāris gadus armijā, nu jau kā pusotru gadu pamainijis dzīvesvietu un uzsācis patstāvīgu dzīvi. Jaunajā kolektīvā iestrādāties nebij problēmu. Kā jau ari citos kolektīvos, ari šajā bij pulka makšķernieku ar kuriem tika apcopēti vietējie ezeri un upes. Esam tikuši ari pie ļoti pieklājīgiem lomiem tepat vietējās ūdenskrātuvēs. Bet tuvojoties ziemai, kolēģu vidū arvien biežāk tiek pieminēts Peipuss. Atceroties savu pirmo un vienīgo Peipusa apciemojumu pašam ar prāts tāds tramīgs paliek. :)
Nu jau ziemas saulgriži un Jaunā gada svinības aiz muguras. Ar kolēģiem nospraužam datumu, kurā dosimies uz attālo kimlaku meku Peipusu.
Tā stunda ir situsi. Sakraujam žigulītī visu līdzi ņemamo un biku pēc pusnakts dodamies ceļā.
Galamērķī ierodamies nedaudz agrāk kā bij cerēts, bet tas ātrumu nemazina. Esam iebraukuši jau iepriekš sarunātajā pagalmā "pie Viktora". Tur mūs jau sagaida saimnieks vārdā Viktors un vedina mājās uz otro stāvu, kur mums būs jāsadzīvo līdz nākamās dienas vakaram. Esam atveduši mājas saimniekam un saimniecei cienastu no kura ari draudzīgi šķiramies. Esam mantas sanesuši,pārģērbušies,iekodušiu brokastis un varam doties ezera virzienā. Saimnieks jau iekurbulējis abus karakatus(trīsriteņu mocīšus ar iž motoru un lieliem piepūstiem ripuļiem), piekabinājis kamanas un gaida. Kamēr sakraujam kastes,urbjus un mugursomiņu ar nepieciešamo proviantu, saimnieks jau izstāsta ka vsja ryba ušla na daļņij kordon. Tātad brauksim iekšā tik tālu kamēr krasts vairs nebūs manāms. Pie viena karakata ragiem sēžās pats saimnieks, pie otrā copes kolēģis vārdā Andris.Pārējie ieņemam vietas kamanās un varam doties Peipusa plašumos.

Saimnieks patiešām mūs ieveda pie RU robežas. Tā apzīmēta ar koka mietiņiem uz kuriem uztīta dzeltena lenta un uzraksts uz plāksnes vēsta, ka nav ieteicams šo līniju sķērsot. Un nav jau ari nekādas vajadzības-vaitad uz krasta pusi vietas maz. :D
Urbjam pirmos āliņģus un karinam tajos savus mānekļus iekšā. Kurš murmuļus ar slieciņu, kurš ar motilīti, bet mani vairāk interesē žibulīša dancināšana. Esam izretinājušies ap pārsimt kvm lielākā pleķītī un neko dižu nevelkam. Ar Viktora labvēlību nolemjam mainīt dislokācijas vietu.

Esam pabraukuši dažus km nostāk un mēģinam atkal. Asari ir, bet nav tas ko gribētos-ne tā kalibra. Mainam atkal vietu. Šoreiz padodamies uz krasta pusi. No Šīs vietas jau var saskatīt krastu kurš vēl ir tālu. Pirmās lunkas izurbtas. Bet kas tas, lunkās redzamas mazās zivtiņas sauktas par sņetokiem. Vietējam acis iemirdzās un šamais laiž zem ledus metāla izstrādājumu sauktu par bļitku. Makšķerīte vairāk līdzinās rupjam zaram ar pāris atzariem auklas uztīšanai un makšķerītes "spicītei", kura ir gandrīz zīmuļa resnumā, ar diegiem pietīts un ielīmēts no ganu drāts veidots riņķītis. Pats žibulis ir vnk neaprakstāms, bet mēģināšu: apm 10mm plats,apm 50mm garš un apm 5mm biezs līks bleķis kopā ar alvu un ielodētu vienžubura āķi bez atskabargas. Strādāja perfekti. Bet par to varbūt citreiz. Pēc pāris minūtēm pirmais KIMLAKS jau spirinās uz ledus. Mērcu savu žibulīti lunkā un laižu šamo uz grunt. Bet kas tad tas? Zibulīts "pusceļā" apstājās. Drošības pēc piecērtu un irrr. Pēc pāris minūšu stīvēšanās pirmais zemkilogramnieks uz ledus. Laižu žibulīti atkal lunkā-tas pats, "pusceļā" atkal stop. Piecirtiens un pēc īsa brīža kārtējais "bračka" uz ledus. Acīmredzot bijām uzurbušies uz medijušā asaru bara. Paskatijos uz kolēģiem, tie ari velk. Tātad viss bumbās. Turpinam tik ķert. A šamie(kimlaki) jem galīgi neprognozējami-ta pusūdenī neļauj žibulim noplivināties līdz gruntij, ta pie grunts, ta vispār tik pāris metrus zem ledus, spēj tik vilkt. Tā nemanot piezagās krēsla un bij jādodās krasta virzienā. Atzīmēju savu lunku ar kociņu kuram uzsēju strēmeli no roku slaukāmā dvielīša un devos kamanu virzienā. Andra karakatā sakrāvām zivju maišeļus un kastes ar urbjiem. Paši sēdāmies pie Viktora kamanās un dodamies krastā.

Nu jau sēžam silti izkurinātā istabā un iemalkojam vakariņas.Tiek apspriests rītdienas plāns un vēl šis tas. Iepriekšējā negulētā nakts + visa diena svaigā gaisā dara savu un liekamies horizontāli.
Rīts. Esam jau iekoduši brokastis un varam doties vakardienas medīgo lunku virzienā. Izejam pagalmā, bet kas tad tas? Pa nakti ir nedaudz piesnidzis sniegs un nomainijies vēja virziens. Bet, vai tad tāds "nieks" mūs atturēs no iecerētā? Nekā nebij, sēžamies kamanās un aidā "jūriņā".

Pēc krietnas pusstundas, a to i pēc stundas esam vietā. Savu, ar dvielīša stērbeli, iezīmēto lunku atrodu bez grūtībām. Blakus tiek izurbta jauna lunka un žibulīti aidā lunkā iekšā. Tiek "izstrādāti" visi ūdensslāņi, bet kimlakam mute ciet. Tik vien kā pāris aptrīssimtnieku blakus lunkai vēl astes kustina. Paskatos uz pārējiem. Tie jau pārgājuši uz murmuļu tirināšanu. Nu ko-vilku kājas baro. Par saviem plāniem pastāstu kolēģiem un dodos kimlaku meklējumos. Vienā,otrā,trešā,...... vitā nekā ievērības cienīga. Esmu ticis tik pie pāris puskimlakiem un dažiem 200-300nieciņiem. dodos tik tuvāk krastam. Pēc laiciņa piebiedrojās ari kolēģi. Tiem ar nekā prātīga. Ne katru dienu 'õmīte pankūkas cepa, tāpat ari asari - šodien galīgi negrib. Nu jau diena sliecās uz vakara pusi. Nolemjam doties mājup. Runāts darīts. Izbraucam krastā. Paēdam launagu,sakraujam mantas mašinkā, atsveicinamies no namatēva ar piebildi, ka noteikti vēl atgriezīsimies un dodamies mājup. Pa ceļam tiek apmeklēts vietējais kauplus(veikals), iepirkti našķi mājiniekiem un aidā mājup. ;)

p.s.
Copēt ir forši. I jums to pašu ar to pašu galu. Ne asakas ari jums. ;)