Sūrais maija sākums

1.maija rīts. Tā kā laiva bija uzlikta uz mašīnas jumta jau no iepriekšējā vakara un arī pašam iekšā virmoja izteikta svētku sajūta, tad 1.maija rītā, optimisma pilns, devos Jūrmalas virzienā. Ārā bija saulains laiks, taču pūta spēcīgs ziemeļu vējš. Galvā bija visādas domas un patīkams satraukums, kā nu būs, jo 1.maija copi gaidīju visu ziemu. Vai līdakas būs aktīvas, vai jaunie mānekļi būs labi, vai jaunais motoriņš darbosies kā nākas? Šādu domu pārņemts pavisam drīz jau braucu pāri Lielupei, pa remontējamo tiltu. Uzreiz piefiksēju, ka kreisajā pusē, kur sākas seklums, laivu ir kā biezs! Taču uzreiz arī padomāju, ka gan jau atradīsim vietu! Bez steigas, kopā ar šodienas copes kolēģi un labu draugu Raivi, iebraucām pie viņa mājās pabrokastot un padzert kafiju. Pēc tam Raivis  sagatavoja copes rīkus, pārģērbās un bijām gatavi atklāt līdaku ķeršanas sezonu!

          Drīz vien ar Raivi atradāmies Lielupes krastā un ielaidām laivu ūdenī. Jaunais motors pielēca ar sesto reizi, viss kārtībā un varējām apsvērt iespēju, kurā vietā lai sāk. Pēc dažu sekunžu pārdomām izdomājām piestāt tepat, aiz saliņas, lai aizvējā pielikt eholoti, salikt spiningus, kā arī ērtāk izvietot visu nepieciešamo tā, lai ir pa rokai. Raivis pirmais salika spiningu un sāka mētāt. Drīz vien arī es jau biju gatavs sākt copi. Padomājot, ar kuru ēsmu lai sāk, izvēle krita uz 13cm vobleri. Iekšējā sajūta teica, ka jāspēlē ar lēzenām kustībām, bez straujiem rāvieniem un ar garām pauzēm, jo nebija pārliecības,  vai līdaka būs dikti aktīva tādā laikā. Trešajā metienā, pauzes brīdī sekoja cope. Piecirtu....irrrr! Uzreiz jūtams, ka mēra līdaka. Cik gan patīkami, pēc garās ziemas, bija sajust spininga galā līdakas pretošanos! Pēc neilga, bet patīkama cīniņa, līdaka tika iecelta laivā. Stabils mērs - līdaka 56-57cm! Labs sākums!

          Vēl nedaudz pamētājām tajā paša vietā un tālāk jau darbojāmies pēc iepriekš sastādīta plāna. Pamazām devāmies tilta virzienā uz seklumiem, bet pa ceļam vēl šur tur piestājam un pamētājam. Darījām to vietās, kur mums iepriekšējās reizēs ir bijušas līdakas. Vienā no šādām vietām pie pirmās līdakas tika arī Raivis.

Maza zemmēra līdaka iekāroja palielu šūpiņu.  Līdaka gan tika amnestēta, taču Raivis tika pie pirmā sezonas zivs, tiesa gan, tikai  ķeksītim.  Tik tālu viss bija normas robežās, varbūt pat labi.

          Drīz vien bijām jau aiz tilta un darbojāmies pa seklumiem. Copmaņu bija jau krietni mazāk, jo ziemelis bija pieņēmies spēkā un pūta ar pilnu jaudu. Lielupē vilņi jau sāka pārklāties ar baltajām putiņām un vējš pūta cauri drēbēm, tāpēc sākām meklēt aizvēja vietas. Tika testēti jaunie mānekļi, eksperimentēts ar visu pieejamo arsenālu un dažādām mānekļu pasniegšanas tehnikām, bet viss velti! Nebija ne piesitiena, ne copes.

          Izdomājām pārvākties uz citu vietu, kur Lielupe ir krietni dziļāka, ar domu, ka varbūt tur mums beidzot izdosies uzlabot sezonas atklāšanas dienas rezultātu. Atkal  meklējām un eksperimentējām uz nebēdu, bet rezultāts nemainījās. Tuvojās vakars, un vakarā mums bija ieplānota hokeja spēles skatīšanās, tāpēc tika pieņemts lēmums copi noslēgt, taču, braucot mašīnas virzienā, vēl pāris vietās piestāt. Vienā no šīm vietām manu piedāvāto rotiņu iekāroja zemmēra līdaka, kura uzreiz tika amnestēta. Nu vismaz kaut kas. Varēju ievilkt ķeksīti, ka sezonas atklāšanas reizē esmu noķēris divas zivis. Tāpat nācās atzīt bēdīgu faktu, ka kopumā bija tikai trīs copes, pie kam, uz diviem! Taču bija arī pozitīva lieta, jo visas trīs copes tika realizētas! Tas nekas, ka nenoķērām daudz zivju, toties noķērām pavasara sauli un sejas abiem bija sarkanas! Pavasara saule nav joka lieta!

          Sūrs sezonas sākums mums bija padevies, bet vēlāk uzzināju, ka daudziem draugiem un paziņām 1.maija copē padevās vēl sliktāk.

2.maija vēls rīts. Ar Raivi stāvējām pie Lielupes, turpat Jūrmalā. Šoreiz laivu iekšā nelaidām, bet pastaigājam ar spiningiem gar krastu. Pusotru stundu ilga pastaiga nevainagojās panākumiem. Nevienas pašas copes, neviena iznāciena. Diemžēl līdakām mutes bija ciet arī šajā dienā.

3.maija rīts. Cerību pilns devos uz "vietējiem" ūdeņiem, uz Vecdaugavu. Optimisma pilns nolēmu, ka te gan, tā pa īstam, atklāšu sezonu! Vismaz zemmēra līdakas pavilkšu un gan jau tikšu arī pie kādas mēra līdakas. Biju ietērpies zābakbiksēs, bruņojies ar spiningu un pilns cerību, ka nu tik būs. Sāku copi seklākajā attekā. Iesākumam padancināju pa ūdens virsmu poperi, bet tālāk jau pārgāju uz citiem mānekļiem un neaktīvākām mānekļu animācijām. Pirmajā Vecdaugavas attekā nekā.

Devos uz nākamo atteku. Mēģināju gan šādi, gan tādi, bet rezultāti nekādi. Mans optimisms pamazām sāka noplakt, taču cerības vēl arvien virmoja. Devos uz trešo Vecdaugavas atteku, kurā man parasti maija sākums ir bijis veiksmīgs. Vietas man bija labi zināmas, līdakas te ķertas daudz, taču, diemžēl, ne šoreiz. Arī šī Vecdaugavas atteka man lomu dāvāt negribēja.

Optimisms jau bija gandrīz noplacis, bet tomēr pieturējos pie sākotnējā plāna un devos uz Vecdaugavas lielāko un dziļāko daļu. Domāju, ka varbūt tur man beidzot uzsmaidīs laime. Tomēr nebija lemts arī tur, jo vienīgais, ar ko tur sastapos, bija spēcīgs vējš un lieli viļņi, kas apgrūtināja pārvietošanos zābakbiksēs, jo nevarēja iebrist tik tālu, kā gribējās. Nācās kapitulēt arī trešajā maijā.

Es biju nesaprašanā. Kas notiek? Kā tas bija iespējams, ka 3 copes dienās esmu noķēris tikai divas līdakas? Maija sākums parasti ir izcēlies ar to, ka līdakas pēc nārsta ir aktīvas un mazās līdakas vispār copē lieliski, bet tagad šāds klusums. Zīmīgi, ka arī ūdenī vizuāli nevarēja manīt līdaku aktivitāti. Vienīgais izskaidrojums šādam sūram maija sākumam varētu būt laika apstākļi un ūdens temperatūra. Pieļāvu iespēju, ka liela daļa līdaku vēl nebija iznārstojušas un, pateicoties zemajai ūdens temperatūrai, tās nebija aktīvas.

4.maija agrs rīts. Valsts svētki. Ārā pūta tāds pats ziemelis, kā iepriekšējās dienās un debesīs mākoņu nebija. Viss tāpat kā iepriekšējās dienās. Drīz bija jābrauc uz darbu, bet iekšā baisais nemiers un nedaudz arī spīts. Sezona iesākusies, bet es vēl nebiju īsti izjutis līdaku copi. Tā  to nevarēja atstāt! Vēl brīvs brītiņš pirms darba bija, tāpēc nolēmu, ka jālaiž un stundiņa jāpamētā. Pie tam agrā rītā vēl nebija mēģināts. Domāts - darīts! Pēc brīža jau atrados pie Vecdaugavas. Kājās atkal tika uzstīvētas zābakbikses un par cik laika bija maz, bridu uzreiz iekšā Vecdaugavas lielākajā daļā. Pirmie metieni un manā copmaņa sirdī bija patīkams satraukums. Arī iekšējā sajūta teica, ka nu šoreiz jābūt.

Un iekšējā sajūta nepievīla. Lēnām, virzot rotiņu, gar niedru malu, vienā brīdī to satricināja spēcīgs rāviens. Instinktīvi nedaudz piecirtu un jutu, ka ir! Ir!!! Sirds uzreiz sāka strādāt straujākā ritmā, jo pēc tāda sūra sezonas sākuma, šī līdakas cope bija kā balzāms dvēselei! Ne visai gara, bet ļoti patīkama cīņa, un man rokās atradās tik grūti nākusī maija sākuma līdaka. Mērs. Nebija liela, bet par 53cm līdaku sen tā nebiju priecājies. Ne velti izskrēju pirms darba uz copi.

Turpmākās 15 minūtes bija klusums un tad pēkšņi cita zaļsvārce iekāroja manu rotiņu. Diemžēl notika tas, no kā baidījos, velkot jau pirmo līdaku – zivs ar strauju rāvienu ielīda sakaltušajās niedrēs un pēc apmēram 30 sekunžu cīņas biju spiests kapitulēt. Žēl, taču plinti krūmos nemetu, jo tas, ka īsā laikā bija pieķērušās divas zaļsvārces, viesa optimismu. Laiks bija atlicis pavisam maz, jo pavisam drīz jau bija jāskrien uz darbu. Metiens, vēl metiens, tad nedaudz pārvietojos un atkal metu mānekli, ar cerību sajust līdakas copi. Un tas notika trešo reizi šajā rītā! Šoreiz no nedaudz dziļākas vietas manu šūpiņu iekāroja trešā līdaka. Drīz vien īsā cīņa bija galā un es biju noķēris mazu līdaku. Līdaka uzreiz tika palaista brīvībā, lai aug lielāka, bet pats steigšus jozu prom. Laika vairs nebija, bija jābrauc uz darbu.

          Šoreiz jau nedaudz labāk. Stundas laikā trīs copes, divas realizētas un biju ticis pie mēra līdakas. Tik grūti maija sākumā līdakas man vēl nebija nākušas. Tikai ar lielu neatlaidību un centību sanāca tikt pie dažām līdakām, tāpēc šo sūro maija sākumu es laikam ilgi atcerēšos. Bet arī šādi apstākļi ir vērtīga pieredze un neiztika arī bez pozitīvām emocijām, un tieši tas arī ir copē pats svarīgākais! Grūti mācībās, viegli kaujā. Pārfrāzējot šo teicienu, gribās domāt, ka būs tā, ka - grūts sezonas sākums, viegls un patīkams turpinājums!

Ne asakas visiem!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!