Sapalu cope Gaujā, cita pieredze. - Parcopi.lv raksti - Rakstu katalogs

    Izlasot Copmanis78 rakstu, radās vēlme padalīties savā pieredzē par šo pašu tēmu.

    Es ar sapalu iepazinos 1993. gada vasarā, kad biju makšķerēšanā gaužām nepieredzējis puika. Notika tā. Kādu saulainu vasaras rītu niekojos ar parasto pludiņmakšķeri, nelielā bedrē pie krasta ķerot raudiņas un grundulīšus, kad pēkšņi sīkaļas metās bēgt kur nu kurā, un tad cauri bedrei, lēni un cienīgi izpeldēja VIŅŠ- bērna acīs milzīga zivs! Izmisīgi mēģināju karināt slieku zivij pie mutes, bet tā (par laimi) slieku izlikās neredzam. Kas tā par zivi- to toreiz nezināju, tikai tik daudz, ka ne līdaka, ne asaris, ne kāda cita pazīstama zivs tā nebija. Tās pašas dienas vakarā sadomāju doties uz upi ķert līdakas uz dzīvo. Domāts- darīts. Noķēru 2-3 grunduļus ēsmai, no koka puļķa uztaisīju pamatīgu pludu un devos uz bedri pie klintīm. Iemetis pie mierīgā ūdens un straumes robežas, sāku gaidīt copi. Gaidīšana nebija ilgi, pluds strauji nogrima un es piecirtu. Galā kūleņoja kaut kas iespaidīgi smags! Pamazām izvilku zivi krastā- uz lēzenas smilšu sēres, un, nezināju, ko lai domāju- zivs bija tieši tādā pašā izskatā, kā tā, kuru no rīta redzēju.
Aiznesu zivi mājās (13 gadu vecumā nenāca ne prātā kaut ko atlaist :) ) Nākamajā dienā rādīju to diviem pazīstamiem vīriešiem- makšķerniekiem, un nu beidzot tiku apgaismots, ka milzeni sauc par sapalu! Svarī rādīja, laikam, 2,5 kg, precīzi jau vairs neatceros. Tāda bija mana pirma iepazīšanās ar šo izcili sportisko zivi.
    Mērķtiecīgi sapalus sāku ķert krietni vēlāk- 2004. gadā. Īstenība gadījuma pēc. Notika atkārtota iepazīšanās! Šoreiz pie upes atrados jau ar pavisam citu inventāru un zināšanām- gan praktiskām, gan teorētiskām (bija sākusies zive.lv ēra). Tātad- bija agrs jūnija rīts, lēca saule un no upes cēlās viegla migliņa. Es ar divām gruntsmakšķerēm nobāzējos tuvējā, zariem un kokiem pielūžņotajā upes līkumā. Uz āķa spraudu maijvaboles kāpuru. Pirma cope sekoja drīzi- kāta spice iedrebējās un tad noliecās, es pielēcu kājās, piecirtu, un tūlīt sākās cīņa. Sapals, itkā lai noskaidrotu, kas tam atgadījies, uzpeldēja līdz ūdens virsmai, ļaujot man saprast ar kādu izcilu eksemplāru ir darīšana, un pēc tam viņš piecas minūtes darīja ko vēlējās- strauji devās pa straumi uz leju, tad uz augšu. Stīvēšanās ieilga līdz kādām 10 minūtēm, un man bija lielas grūtības to noturēt, lai tas neiepeld tuvējos čakārņos. Beigas bija dramatiskas- ar plīsušu pavadu, lēkšanu ūdenī utt. Bet, beigas labas- viss labs. Cēsu copes veikala svari rādīja 3064 gramus! Šo piedzīvojumu uzskatu par savas "sapalu karjeras” sākuma punktu.
    Panākuma mudināts, sāku sapalu ķeršanu ar gruntsmakšerēšanu un dabīgajām ēsmām. Sekmes variēja- tad labāk, tad sliktāk. Pāris copes reizes, kad sapali ignorēja uz grunts esošo kumosu, kāpura/kukurūzas/maizes izskatā un barojās tikai no ūdens virsmas lika man pārvērtēt savu taktiku, Skaidrs, ka tai lietai jāpieiet citādā formā, atkarībā no tā, kurā ūdens horizontā zivs dotajā brīdī barojas.

    Tā kā ar pludināšanu neesmu draugos, tad man atlika tikai spinings (mušiņmakšķerēšanai nebiju un neesmu pievērsies, kaut iemest māku :) ).
Tātad spinings. Izlasot visu pieejamo informāciju par šo tēmu, secināju, ka man jāmēģina "sapalot”, pirmkārt, ar vobleriem. Domāts- darīts. Iegādājos dažus, pārsvarā 3-5 cm māneklīšus, tievu monofilo auklu (sāku ar 0,20, pamazām nonākot līdz 0,16 mm). Izrādījās, ka šāda cope ir super-aizraujoša! Makšķerēju brienot pret straumi, metiena attāluma no krasta un metienus veicu uz krasta pusi, tēmejot zem krūmiem, starp iekritušiem kokiem un līdzīgās vietās. Sapali ņēma, bet izmērs gan nebija nekāds dižais, pārsvarā sapalpuikas 300-600 g svarā. Sapali mānekli grāba, ļoti izteikti, "uz plunkšķi” t.i., tikko vobleris skāra ūdens virsmu. Izmēģināju arī poperus (lielākais sapals- 1,5 kg). Ilgi nomocījos ar River2Sea vaboles imitāciju, bet gaidītie rezultāti izpalika. Šī copes veida patīkams blakusefekts bija piezveja mežavimbu, asaru, līdaku un pa retam citu sugu izskatā.

    Laiki mainās un spinigošana ar laiku apnika- lai cik aizraujoša tā arī būtu. Pagājušajā vasarā, man nopietnāk pievēršoties fīderim, atkal no jauna atklāju sapala simpātisko dabu. Mērķa zivs fīderējot, protams bija breksis, bet, kad dažreiz, lai atkautos no vīķu un raudiņu armādām, uz āķa spraudu kukurūzu, sekoja izcili spēcīgas un straujas copes, gluži kā Copmanis78 savā rakstā raksturoja- bez šaubām sapals vainīgs. Bija ļoti daudz neizvilktu zivju, domāju, ka te vainojama tieva pavada, kombinācijā ar pīto pamatauklu. Jo bieži piecirtienā pārsitu pavadu.
2012. gada vasarā plānoju atkal mērķtiecīgi pievērsties sapaliem.

Nedaudz par copes tehniku un inventāru.
Gruntsmakšķerēšanai izmantoju vienu no divām sistēmām. Viena ir slīdošā- kad uz pamatauklas tiek uzvērta karabīne, tad silikona trubiņa vai vada izolācijas gabaliņš (5-7 cm), pamatauklas galā atkal karabīne, pie kuras sien pavadu. Pie pirmās karabīnes kabinu svinu. Galvenā priekšrocība šai sistēmai ir tās vienkāršība.
Otra sistēma, ko izmantoju ir asimetriskā cilpa, ar barotavu, vai svinu tās vietā.
Sapala copes mēdz būt "eksplozīvas”, un, ja nokavē piecirtienu, tad sapals paspēj izspļaut ēsmu. Tāpēc sēžu, turot roku uz kāta, gatavs reakcijai, tikko kāts signalizē par copi.

Starp citu- sapali, ja vien to tuvumā ir, ļoti labi atsaucas uz iebarošanu!

Makšķerēšanas vietu 95 % gadījumos izvēlos tuvu sapalam tīkamajām slēptuvēm, tātad tipiskā Gaujas līkumā, kurā daudz sagāztu, sakritušu un straumes atnestu koku un zaru. Novērojumi rāda, ka rītos, vakaros un arī vasaras naktīs labāk ir meklēt tur, kur bedre pāriet seklumā. Pa dienu noteikti pašā bedrē. Protams, sapals ir atrodams arī citur, bet- jo seklāka vieta, jo tālāki metieni ir vajadzīgi. Viss, ko jūs jebkad esat lasījuši par sapala tramīgumu ir taisnība! Tāpēc es labāk izvēlos vietu, kur zivs jūtas drošāk. Vietas sapals maina arī atkarībā no gadalaika- vasaras sākumā viņš būs citur nekā jūlija vidū un augustā. Protams, ir atsevišķas vietas, kurās vienmēr ir zivs.

Īsi vēl par C&R un sapala gastronomiskajām īpašībām. Principā tas lai paliek uz katra atsevišķa makšķernieka sirdsapziņas, bet man ir divas vadlīnijas kurām sekoju: pirmkārt, nepaturu sapalus pirms jūlija mēneša, lai paspēj iznārstot. Otrkārt, nepaturu nevienu sapalu mazāku par 1,5 kg, jo mazāks sapals ir liesa asaku bunte! Smagāks par 1,5 kg, jā- trekns, alkšņu malkā kūpināts sapals ir brīnišķīgs ēdiens.