4. parcopi.lv salidojums ir noslēdzies!

2011.gada no 16.-18.septembrim norisinājās jau ceturtais parcopi.lv makšķernieku salidojums, kurš notika Kāla ezerā, Madonas rajona Vestienā.

Nu ko lai saka..beidzot ir aizvadīts tas, kas tika ilgi gaidīts un lolots. Bet nu...par visu pēc kārtas :) Tātad beidzot nedēļa gāja uz beigu galu, un tā vietā lai skaitītu dienas, cik palikušas, līdz beidzot varēs doties TUR, varēja sākt skaitīt stundas, līdz beidzot arī minūtes – jā, tieši tā, piektdiena bija beidzot klāt un līdz ar to arī nogurdinošā darba nedēļa. Pulkstenis nosit piecus un beidzot varu aulēkšot uz mājām, kur sarunāts satikt ceļa biedrus – turpceļā devāmies 5 cilvēku sastāvā, ar sešu cilvēku mantām, laivu uz jumta, makšķerēm un visu pārējo – jāteic romantiski kopistiska sajūta

Vēl tikai ieskrienu mājās, paķeru lietas, kas
varētu noderēt – tostarp arī gardo upenīti Pa riksītim vien, bet nu jau esmu pie Aigara...atliek vien nošausmināties par mašīnas paskatu no iekšpuses, jo mantu tiešām ir daudz Ceļu, protams, nevar sākt kamēr nav noprovēta upenīte – jāteic izdevusies pasakaini, vienīgi žēl Aigara, jo viņš uz to visu var tik
vien kā noskatīties ar kāru aci, kā nekā kādam tak jāstūrē arī Tiek nolikts gala virziens, ierūcās māšīnas motors un tas brīdis ir pienācis – mēs beidzot startējam. Sitot klačas, mazliet malkojot upenīti ceļš zem riteņiem skrien vēja soļiem un ar katru mirkli, katru garām palaisto koku, kam lemts augt ceļmalā un ostīt putekļu smārdu, mēs tuvojamies tam, kas mūs noteikti gaida – manā
skatījumā skaistākajā vietā Latvijā. Pa ceļam tik vien kā pieturam uz pīppauzēm, lai lieki nekavētu laiku, jo tomēr gribējās ieraudzīt ezeru vakara nokrāsās, nevis aizbraukt un redzēt tik vien kā melnuma plankumu visapkārt Iekšā jau velniņš dīda, kas neļauj atslābināties, jo visas pozitīvās atmiņas, kas
saistās ar to ezeru ir tik fantastiskas, ka gribās nokļūt tur ātrāk un to visu piedzīvot vēl un vēl. :) Diemžēl krēslas ieskautais, līkomotais lauku ceļš jau pasaka priekšā, ka mums nebūs lemts papriecāties par ezera skaistumu vakara krāsainajā buķetē, jo skaidrs, ka galā tomēr ieradīsimies jau pa tumsiņu. Tomēr lieliskā kompānija neļauj par to bēdāties un drīz jau esam satikšanās vietā, kur mūs jau gaida Je6ka ar J0ni un Briedi, no savas puses jūtos priecīgs beidzot satikt cilvēkus, kas iepriekš redzēti tikai caur pikseļiem, mazās bildītēs un jau uzreiz ir skaidrs, ka
kopīgu valodu ar kungiem atrast problēmas nebūs pilnīgi nekādas :) Lecam atkal pa mašīnām un jau pēc pāris minūtēm pietuvojamies vietai, kur lemts pavadīt atlikušās dienas. Izkāpjot no mašīnas sirds gavilē, jo pat gaisā jūtama svaiguma un burvības garša, un kaut arī apkārt tumsa – zinu, ka
beidzot atkal esmu tur, tur no kurienes doties projām vienmēr ir sāpīgi, bet jebkura atgriešanās ir sajūsmas un emociju pildīta. Nu arī pienākusi kārta
krāmēties, kam jāceļ telts, kas beidzot var noprovēt upenīti uz savām garšas kārpiņām, kas slej kopā gruntenīti, ar cerību par zuti, kas meklē malku, bet
katrā ziņā visiem atrodas kas darāms, lai atlikušo vakara daļu var pavadīt jautrās sarunās, copes stāstos, malkojot pa sev tīkamam padzērienam un visādi citādi beidzot atpūstos. Sarunas savā starpā raisās raiti, līdz ar to arī laiks skrien nemanot, tamdēļ laiks doties pie miera, kā nekā rīts nāks ar iespēju doties zaļo brunču meklējumos ezera skaistumos un plašumos :) Par nepārprotamu rīta tuvumu liecināja modinātāja spalgoņa auss
tuvumā, kas nozīmē beidzot....beidzot tas mirklis ir klāt. Kā mazs bērns, kas Ziemassvētkos taisa vaļā savu dāvanu, ar prieku un izbīli zinot, ka dāvana
patiks, tikai nezin kas tur iekšā, es līdu ārā no telts, un tur jau VIŅŠ bija – skatam pavērās skats, kas makšķerniekam nevar palikt vienaldzīgs :)

Ar Aigaru sākam riktēties, ceļam nost laivu, uzpildam motoru ar benzīnu, sariktējam kātus, atrodam piemērotos mānekļus, tiekam pie licences un
esam gatavi doties! Motors tiek iedarbināts, aiz sevis atstājot vien dzidrā ūdens vērpetes, gleznaino ainavu pavadīti mēs tiecamies ar vien tuvāk un tuvāk
vietai, ko biju nodomājis pārbaudīt kā pirmo.

Vieta tuvojas, nolemju, ka nekādiem liekiem eksperimentiem nenodošos un strādāšu ar mīļāko no vizuļiem, kas uz savas zeltainās bruņas izjuties ne mazums Kāla skaistuļu zobu skrāpes.
Trīs reizes uzspļauju uz šūpiņa un varam sākt – bombardējam krasta robiņus kā pēc ābeces – vizuļi tiek mērķēti maksimāli tuvu kritušiem kokiem, zāļu
stiebriņiem, visur, kur varētu glūnēt līdakas un noskatīt savu upuri. Diemžēl mums atliek vien baudīt skaistās apkārtnes vietas, jo līdakas mūs vienkārši
nekaunīgi ignorē Braucam mēs visur, kur savulaik nekad netiku atstāts bez adrenalīna kāta galā, bet šoreiz nekā :( Viss tiek darīts kā vajag, Aigars strādā ar rotiņiem, kas vienmēr ir bijis ezera killeris un zemmēris sēdās virsū viens pēc otra, bet šoreiz nav pat to....prāts nesas uz eksperimentiem, bet zinu, ka šūpiņš ar ko strādāju vienmēr ir sevi attaisnojis un palieku pie tā paša :) Un vai tu re...Aigara rotiņa vibrācija ir uzkritusi uz nerva smieklīgam zemmēram

Pasmejamies, pasakam šim, ka lai ir uzmanīgāks nākotnē un atā, atā :) Vai Tu re...tomēr kaut kas piesakās, bet dikti jau gribās tikt pie kāda mēriņa, lai varam noprovēt kaut ko no ezera veltēm uz grila :) Turpinam intensīvi strādāt, laiks iet, bet tajā skaistumā atrodoties liekas, ka copēt varētu mūžīgi, tomēr pulkstenis par to neliecina. Aigaram izdodas pievarēt vēl vairākas zemmēra līdaciņas, arī man
fortūna uzsmaida un beidzot šūpiņu paķer līdaķels, bet atkal zemmērs...pie kam visi zemmēri piesakās knapi, knapi piebakstot, līdz ar to āķis atrod iespēju
aizķerties tika kaut kur aiz lūpas priekšpuses. Ezerā ir arī Aigara kolēģis ar savu cienīto, viņi pārsvarā strādā uz velcīti – viņiem sokas labāk, ir tikuši
pie viena mēriņa, kas mums liek turpināt un mēģināt arī kaut ko pievarēt. Ezerā klaiņo arī Je6ka ar J0ni, bet viņiem nesokas labāk kā mums, vienīgi Je6ka
noprovējis laimi uz baltajām zivīm ticis pie pārīša sidrabainu sārtaču. Pa retam virs galvas noplanē kāds vanagveidīgais, arī liekas sava medījuma
meklējumos. Lai arī gribās turpināt vēl un vēl, tomēr ēst gribās un nolemjam izbraukt mūsu apmetnes vietā aplūkot kā sokas pārējiem, kaut ko iekost, mazliet atpūsties un tad jau turpināt vēlreizīt. Tā arī daram. Izbraucam krastā, paēdam, uzsitam klaču, nolemjam, ka jāuzslej nometne –tas gan sanāk sarežģīti, bet ar otro piegājienu izdodas, pie kam laicīgi, jo seko diezgan nerātna un nepatīkama lietus veldze. Tā ir pārvarēta, prāts atkal nemierīgs par copi, par labu garastāvokli parūpējās visi atbraukušie, it sevišķi divi, par ko domāju piekritīs visi :D  :D Pasmējāmies, uzēdām pa desas luņķim, aizstaigājām nobalsot, papildinājām pārtikas un ne tikai Tad dodamies atpakaļ. Gājiens gan diezgan nogurdinošs, bet sava artava tak valsts vārdā jānodod.

Esam atpakaļ un esam gatavi atgriezties ezerā –
šoreiz braucam trijatā – es, Aigars un Je6ka. Nobraukājām iespaidīgus attālumus, bet atkal piesakās tikai zemmēri...nu, bet ko darīt...ja tā ezers
lēmis, tad tā tam arī jāpaliek. Visas cerības liekam uz nākamo rītu un dodamies krastā pavadīt otro jautro vakaru. Tā arī notiek. Jautrība sit augstu vilni,
bet arī nogurums dara savu un dodamies pie miera. Atkal rīts, atkal modinātājs un rāpšanās ārā no telts....WOW...ārā valda migla....viss izskatās kā tādas villaines ieskauts un ezers pat nav manāms, tik vien kā balta siena visriņķī – pasaka, ne
rīts.

Mēs atkal sākam riktēties, pa to laiku jau saulīte savus vaigus sākusi atrādīt un līdz ar to arī apslāpēt miglas spītību – migla izklīst un skatam paverās burvīgs skats – liekās, ka uz ezera saules stari miglas meitas rotaļās ved – vienkārši burvīgi. Apkārt klusums, pa retam kāds zivju šļaksts, burvības
ieskauta kaut kur slīd laiva savas trofejas meklējumos un neizturam arī mēs – bruņojamies ar vēl lielāku pacietību un entuziasmu meklēt savu zivi dodamies mēs ar Aigaru. Izdomājam maršrutu un sākam – pašā sākumā pie līdakas tiek Aigars, pie kam liekas, ka beidzot būs mērs, bet kas Tev deva – 49 cm :) Kas diemžēl nozīmē, ka pie zupītes pagaidām vēl netiekam, bet tā kā tas ir tikai sākums, liekas, ka šodien jābūt labi...turpinam...gleznainā ainava liek vienkārši aizmirsties un izbaudīt pēdējo dienu šajā gleznā. Uz ezera valda spoguļvirsma, jo vēja nav, kas priekš copes varbūt nav labākais un ērtākais, jo vēja brāzmiņas, kas tā kā paņemdamas aiz rokas, mūs lēnām vilktu uz priekšu mūsu zivs meklējumos, bet priekš ainavas baudas nekas labāks nevar būt! Uz ezera virsmas pamanam tādu kā ņirboņu vienā vietā, kas no iepriekšējās pieredzes nozīmē mailīšu kustību – pats to saucu par „striptīzu”, kā nekā mazās zivtiņas izrādās, ko ar uzbudinātu aci novēro plēsīgie žokļi. Dodamies
tur...nav ilgi jāgaida un Aigara rotu kāds iekāro, ne tas ko cerējām, bet tomēr ezera strīpainis sēž galā un nesaprot kamdēļ tiek kaut kur vilkts.

Nolemjam šamo arī atpestīt...gan jau kaut ko vēl atradīsim Diena rit, kaut arī skaista bez gala, bet savu lomu atrādīt negrib, pie mums atbrauc Aigara kolēģis un pacienā mūs ar benzīnu un brokastīm, tā bija kā otrā elpa, jo esam kaut ko uzkoduši un arī motorītim barība atradās, kas nozīmē, ka airēties no vietas uz viet nevajadzēs :) Mētājam, mētājam, bet rezultāta diemžēl nav... par laimi ezerā dodas arī Je6ka ar J0ni, jo saules staru ietekmē mutes izkaltušas, bet krastā braukt vēl negribās. Ar Aigaru īsā laika sprīdī tiekam katrs pie kārtējā zemmēra, bet atkal nekas priekš zupas izlases... :) Kolēģi ierodās, es tieku pie vēsa bairīša, diemžēl Aigars paliek bez
minerālīša, bet ko darīt? Dzīve nav viegla Je6ka ar J0ni dodas balto zivju meklējumos, mēs ar Aigaru spītīgi turpinam. Aigars nododas eksperimentiem –
tiem provēts viss, kas savu vietu atradis mānekļu kastē, bet diemžēl ņikā :) Man piesakās kārtējo zemmēru iznāciens, bet....atkal ne tas ko
vēlamies....viena no zemmēriem smuki iepozē kamerai, pie pašas laivas gaidot fotomirkli uztaisa šļakatu svecītes izpildījumā un prom ir....bet prom ir ar skaistu skatu :)

Ehhh...tas mazais triceklis kāta garā tomēr dod vēl kādu cerības stariņu turpināt – tomēr, kas tas par salidojumu bez zivju zupas Tomēr cerības lēnam pazūd un tomēr nolemjam mest mieru – braucam
krastā un šo to mēģināsim dabūt uz pludiņa pie krasta zālēm, lai zivju zupas garša mutē tomēr paliek esam krastā, lēnām sākam riktēties un mums uzrodas draugs – kaut kā pie mums atklejo suņuks – diezgan paliels, bet tomēr kucēns

Šamais tiek pie kāda garduma un projām nemaz netaisās, tamdēļ atlikušo laiku pavadam viņa sabiedrībā. Aigars man piešķir pluda kātu, no J0ņa tieku pie iebarojamā un dodos meklāt laimi :) Barība
nostrādā fiksi un sāk ķerties vīķes, pie kam tādas, kuras nav bail saukt par vīķēm – tiešām iespaidīga izmēra :)

Skaidrs ir tas, ka zupa būs, pie kam ar zivs garšu. Saķeram tās, ar jutrixu nolemjam uztaisīt vienu peldi, dabūjuši ezera dāvāto možumu dodamies šmorēt augšā uhu!!! Tas problēmas nesagādā, katrs tiekam pie bļodiņas garduma un ar smeldzi
krūtīs atvadamies no pasākuma norises vietas.

Mājās tiekam pavēlu, nogurums dara savu un vismaz es uzreiz dodos pie miera, no rīta zvana modinātājs, uzreiz esmu augšā ar cerību atkal žvidzināt zeltaino šūpiņu apjaušu, ka vairs neesmu teltī, ietinies guļammaisā, bet gan siltā gultā, kas ar mazu skumju sirdī, ka viss ir noslēdzies liek atkal nolikt galvu uz spilvena un atcerēties pozitīvos mirkļus, kas pasākumā gūti. Zinu, ka tur atgriezīšos, un domāju, ka man piekritīs visi, kas tur bijām.

Ne asakas Jums visiem!!!

Aigara piebilde:

Kā jau visi saprata, tad šo lielisko atskaiti par salidojuma norisi ir sarakstījis Zivnieks, mans darbs ir tikai ilustrācija un klipiņi. Vēlos pateikties visiem, kas piedalījās šajā burvīgajā pasākumā. Paldies Zivniekam, Jutrix, Briedim, Mārtiņam, Janai, J0nim, Je6kam, Jānim ar mīļumu, Hllupikam ar saviem diviem draugiem, un arī abiem Mārtiņa kolēģiem, kas gan nemakšķerēja. Ceru visus satikt jau piektajā jubilejas salidojumā! Šis ceturtais bija piedzīvojumiem un emocijām bagāts! :)