Praktiskās vēžošanas pamati. Kā noķert vēzi?

Sveiciens visiem esošajiem un topošajiem vēžu un vēžošanas entuziastiem, nu jau var teikt, pavasarī. Atklāto ūdeņu sezona nu jau nav aiz kalniem, tāpēc būs, agri vai vēlu, arī jauni piedzīvojumi pie atklātiem ūdeņiem atpūtas, makšķerēšanas, un protams, vēžošanas ietvaros.

             Šo rakstu pilnībā veltu tiem dabas draugiem, kas vēlētos uzsākt aktīvas vēžotāju gaitas, bet nav īsti pārliecināti ko un kā nu darīt. Vienmēr pastāv iespēja iziet pašam visu vēžotāja gaitu uzsākšanas ceļu, kā to darīju es pats, taču lai nenoplacināt entuziasmu un pavairot vēlmi un ticību šim pasākumam starp iesācējiem (jo ir vieglāk, ja ir kaut vismaz kautkāda informācija), esmu nolēmis rakstveidā izvest „praktisko nodarbību” vēžošanā. Zinu pats, cik grūti ir tieši iesākt nodarboties ar šo hobiju – jāsagādā viss nepieciešamais inventārs (zābaki, brienamais komberis, labs lukturītis, vēžu zvejas rīki un vēl daudz sīkumu) un arī jābūt informatīvajai bāzei ko, kā un kad darīt vēžojot.

            Pats pirmais solis vēžošanā ir pašsaprotams, vēžus var noķert ūdenstilpnē, ja tie tur vispār dzīvo, domāju, ka tas ir loģiski un neprasa papildus komentārus J ... šāda veida informāciju var iegūt vairākos ceļos. Pirmais veids ir iegūt informāciju no citiem vēžotājiem/makšķerniekiem. Parasti, ja vēžu krātuvē ir daudz, tad ar to var pietikt vēžu esamības fakta apstiprināšanai. Ja tādu datu nav (piemēram, kāds attāls ezers vai upe), tad ir viens ļoti labs vaids, kā konstatēt vēžu esamību. Visvienkāršākais vaids, ja pie krasta ir gana sekls, ir ar zariņu (vai, piemēram, metāla stieples stienīti) caurdurt svaigu zivi un iespraust to gruntī. Ja ir dziļāks, tad var tīkliņā ar smalku linumu (kaut vai plastmasas tīkliņš, kurā pako sīpolus, bērnu rotaļlietas) ievietot to pašu zivi vai, piemēram, vistas paliekas kopā ar kādu svaru un iemest/novietot uz grunts. Ja no rīta ēsma ir saplosīta, tad varat būt droši, vēži šeit ir. Vēl labāk, ja izvieto augstākminētās uzpariktes un pasēž vakarā līdz krēslas iestāšanās brīdim un ar lukturīti ik pa laikam uzspīdina virsū un apskatās, vai kāds vēzis nav atnācis un neplosa ēsmu. Tas viss ir darāms pie nosacījuma, ja ūdens ir pietiekoši dzidrs un caurskatāms.

            Vēl viena vienkārša metode ir bradāšana pa ūdeni (atkal, ja dziļums ļauj). Pieredzējušam vēžotājam šī metode ir ļoti iedarbīga, jo tas jau pamana ja ne pat pašus vēžus, tad apstākļus, kas var norādīt uz vēžu esamību, piemēram, nomestās vecās čaulas utml. Upē bradāšanu var droši izmantot kā pamat metodi, jo rūpīgi apskatoties zem akmeņiem, koku saknēm un pie citām zemūdens reljefa īpatnībām, var ātri konstatēt vēžu esamības faktu, atrodot vismaz mazos vēzīšus. Ezerā ir sarežģītāk, jo tur pa dienu pārliecinoši lielākā daļa spīļaiņu atstāj piekrasti un patveras dziļumā. Tāpēc ezerā var nākties uzkavēties ilgāk, lai pilnīgi varētu pārliecināties par vēžu esamību, vismaz līdz krēslai, ja, kā jau augstāk minēju, neesat pieredzējis vēžošanas speciālists. Citos gadījumos ir jālieto iepriekšējā metode ar ēsmas izlikšanu vakarā un apskatīšanu no rīta.

            Vēl viens veids ir iegremdēt māla (vai cita materiāla) drenāžas caurules uz grunts un no rīta pārbaudīt – vēži var arī nedoties uz dziļumu, ja pie krasta ir atrodama tik laba slēptuve. Tādā veidā arī ķer vēžus. Ar rokām aizver abus caurules galus un ceļ ārā. Ja iekšā ir vēzis, tad krata to laukā.

            Ezerā vēžu masveida ierašanās laiks pie krasta, vasaras periodā, reti kad būs ātrāk par pusvienpadsmitiem-vienpadsmitiem vakarā, lai gan katrā ezerā pastāv savas nianses, tādas kā, piemēram, ūdens dzidrums – tumšā ūdenī vēži aktivizējas arī ātrāk. Upē ir savādāk, nereti vēžu aktivitātes pirmie uzplaiksnījumi vērojami jau pēcpusdienā, īpaši apēnotos upes posmos, pastiprināti tas vērojams vēžu gada aktivitātes uzplaiksnījuma brīžos, tas ir, pirmkārt tiko pēc čaulas nomaiņas, kad vēži ieturējuši „diētu” aptuveni mēnesi un ir izsalkuši, kā arī vasaras beigās/rudens sākumā, kad jau sākas gatavošanās vairošanās laikam/ziemošanai. Piebildīšu, ka tagad izklāstu informāciju, kas vairāk attiecināma uz platspīļu un dzeloņvaigu vēžiem, kuru ķeršanā man ir bagātāka pieredze, šaurspīļu vēžiem un signālvēžiem ir atšķirīgs dzīves ritms, tie mēdz būt daudz aktīvāki par divām iepriekšminētajām vēžu sugām arī diennakts gaišajā periodā, bet atkal jāsaka, ka katrai ūdenskrātuvei ir sava specifika.

            Gandrīz aizmirsu atzīmēt svarīgu lietu! Sākot ar maija beigām un  līdz jūlija sākumam vēži maina čaulu, tāpēc šajā laikā visi centieni tos meklēt un ķert var izrādīties veltīgi! Rekomendējamais laiks ir ap 10. jūliju, kad lielākajā daļā ūdenskrātuvju vēži jau ir nomainījuši čaulu. Viss lielā mērā, pamatā, ir atkarīgs no laika apstākļiem. Ja vasara ir silta un līdz ar to arī augstāka ūdens temperatūra, tad maiņa noris mazliet ātrāk un otrādi. Ir arī citi faktori, kas nosaka čaulas maiņas ātrumu, taču ūdens temperatūra ir pats noteicošākais.

            Nākamais, pie kā apstāšos aprakstā, ir vēžu ķeršana metodes, kādas labāk izvēlēties. Es pats pamatā ķeru vēžus ar divām metodēm – vēžu ķeršana ar rokām (bradājot) un vēžu ķeršana ar krītiņiem (ar ēsmu). Samērā reti lietoju vēžu murdiņus. Man vēžošana ir kā sava veida medības, tāpēc man labpatīk redzēt maksimāli iespējami visu vēža noķeršanas procesu, tā teikt, no A līdz Z. Pirmām kārtām tāpēc nelietoju vēžu murdiņus,  kā arī nejaucu vēžu slēptuves (alas) lai tiktu pie vēžiem – dodu vēzim iespējas uz izglābšanos, tā tās manas vēžu „medības” izpaužas. Protams, rīki jāpiemeklē ķeršanas apstākļiem, dziļos ūdeņos murdiņš ir rezultativitātes ziņā ļoti labs, taču ķerot seklās un ar visai dzidru ūdeni vietās, esmu viennozīmīgi pārliecinājies par krītiņa pārākumu pār murdiņu, pie nosacījuma, ja krītiņi tiek nepārtraukti pieskatīti/pārbaudīti, jo no krītiņa vēzis brīvi aiziet pēc ēsmas apēšanas, bet no murdiņa retais tiek laukā sveikā saviem spēkiem. Par gaumi nestrīdās, bet man krītiņš ir mīļākais vēžu ķeršanas rīks un tieši to iesaku īsteniem vēžu topošajiem „medniekiem”.

             Manis lietojamo krītiņu konstrukciju shematiskais attēlojums parādīts attēlā 1. Būtībā krītiņa pamat daļa atgādina parastu zivju uztveramo ķeseli, tikai bez kāta. Metāla stīpa (shēmā Nr.1) tiek izliekta apļa formā, pie tās tiek piestiprināts kaprona linums tīkliņš (shēmā Nr.2) . Stīpai stiepli iesaku lietot samērā biezu (pasmagu) un to ir jāizloka pēc iespējas taisnu, lai krītiņš, uzstādīts uz grunts, maksimāli piekļautos tai. Tīkliņa acu izmēram ļoti būtiskas nozīmes nav, ja vien neieslīgt galējībās, 10-15 mm būs tieši laikā. Pie stīpas četrās vietās piestiprinātas auklas (shēmā Nr.3), kuras virspusē tiek savienotas kopā. Praksē lietoju spilgtu auklu (kā parādīts shēmā), vēlāk aprakstā izstāstīšu kāpēc. Savienojuma vietā piestiprināts putuplasta pludiņš (shēmā Nr.4), kurš notur auklas vertikālā stāvoklī. Pie pludiņa un auklas pievienots no plānas metāla stieples (parasti alumīnija) riņķītis (shēmā Nr.7). Var būt arī vienkārši auklas cilpiņa, pie tās stiprina auklu, ja vēžu ķeršana notiek dziļās vietās, kā jau sapratāt, lai aiz auklas izceltu krītiņu laukā no dziļuma.

            Krītiņu uzstāda uz maksimāli taisnas grunts. Ja tā tāda nav, tad iesaku pirms vēžu ķeršanas tādas vietas atrast vai pašam pielāgot/iztīrīt. Krītiņa iekšpusē tiek piestiprināta ēsma (zivs, varde, vistas āda u.t.t.). Es ēsmas piestiprināšanai izmantoju no mīkstas metāla stieples izgatavotu skavu, krievu „П” burta formā, nogrieztu zem asa leņķa. No krītiņa apakšpuses izlaižu asos galus cauri uz krītiņa iekšu, izspraužu tos cauri zivij un aizloku asos galus. Ja ēsma jānoņem vai jānomaina, tad tik jāatliec skavas gali atpakaļ un jānoņem/jāuzliek ēsma. Tāpat krītiņa iekšpusē piestiprina/ieliek svaru (es lietoju akmeni). Svara pamatfunkcija piespiest gruntij tīkliņu. Kā jau minēju iepriekš, stīpai jābūt arī gana smagai, lai piekļautos gruntij, citādi to var pacelt straume un (teorētiski) pludiņš. Atzīmēšu vēlreiz, ka pludiņam ir tikai viena funkcija – noturēt vertikālā stāvoklī auklas, lai krītiņu var aiz auklām ērti izcelt laukā, pārbaudīšanas laikā un uz tām lai neuzkāpj virsū vēzis (ja auklas nebūs vertikālā stāvoklī), tāpat tas ļauj noturēt krītiņu līdzsvarā ārā vilkšanas brīdī un neļauj krītiņam apgāzties. Seklos ūdeņos ķerot, lietoju parastu koka kārti (pagaru), lai izņemtu/pārbaudītu krītiņus. Kārti atliek tik ievest zem pludiņa, starp auklām un diezgan strauji (lai vēži neaizmūk) pacelt uz augšu. Kā pareizi (maksimāli efektīvi) to darīt pastāstīšu mazliet vēlāk. Ja pludiņš ir tik liels, ka neļauj stīpai piespiesties gruntij, tad ar šādu krītiņu neko nenoķersiet, jo pirmkārt vēzim būs ne tik viegli uzkāpt uz šāda krītiņa, otrkārt, priekš kam viņam kāpt uz krītiņa, ja var droši no apakšas caur tīkliņa acīm, nesodītam, lēnā garā, čiept ēsmu... īpaši tikko minētais jāievēro izmantojot attēla labajā pusē parādīto krītiņa konstrukciju. Ar šādiem krītiņiem pamatā ķeru dzeloņvaigu vēžus, kuri ir visai naski uz bēgšanu. Kā redzat krītiņam papildus uzstādīta kaprona tīkliņa sieniņa. Uz grunts novietots šādas formas krītiņš atgādina nošķeltu konusu. Pludiņam jābūt tikai tik lielam, lai noturētu auklas un sieniņu vertikālā stāvoklī, bet nekādā gadījumā tas nedrīkst pacelt stīpu no grunts, jo tas, ka akmens būs piespiedis tīkliņu pie grunts vien neko nedos, stīpai obligāti arī jābūt uz grunts.

Attēls 1. Vēžu ķeršanas krītiņš. 1 – metāla stīpa; 2 – kaprona tīkla linums; 3 – auklas; 4 – putuplasta pludiņš; 5 – aukla; 6 – kaprona tīkla linums; 7 – gredzens auklas piestiprināšanai.

            Tātad, ar krītiņa konstrukciju esam tikuši galā. Tagad vēlreiz prātā atgriežamies pie ezera/upes. Vēl dienā ierodamies uz vēžošanas vietu. Apskatāmies potenciālās vietas krītiņu izvietošanai. Tās var būt vietas ar taisnu grunti pie akmeņiem, nogrimušiem kokiem. Ja tādu vietu nav/ir maz, tad jāpiemēro vien pašiem. Brienam iekšā, izņemam liekos akmentiņus, zāles, zariņus un citu, kas traucē krītiņu novietot taisni uz grunts. Ja gatavo tādas vietas niedrēs, tad ir vēl vairāk ko papūlēties, tā kā niedru saknes izņemt nav tik viegli, bet tā izdarīšana var nest labus rezultātus, pretējā gadījumā vēži vienkārši nekāps uz krītiņa virsū. Krītiņa likšanas vietu sagatavošanai, ja grunts pati par sevi nav taisna, pievēršu lielu uzmanību šajā aprakstā tieši tāpēc, ka tas ir viens no veiksmīgas ķeršanas pamatnoteikumiem un var nest panākumus, bet tā neievērošana tieši pretēji – rūgtas vilšanās. Sagatavojot vietas krītiņiem, ja ķeršana notiks brienot pa ūdeni (nevis izceļot krītiņus uz krasta esot), iespēju robežās uztaisu tādas kā taciņas, pa kurām notiks vakarā/naktī pārvietošanās vēžojot – naktī (tumsā) jebkuram sīkumam ir nozīme. Diezko patīkami nav, brienot aizķerties aiz kāda iegrimuša zara un nokrist ūdenī vai saplēst zābaku, piemēram.

            Ķerot upē, vai ezerā dziļumā no laivas (bet ne pie krasta), krītiņus var uzstādīt jau pēcpusdienā. Kā jau minēju iepriekš, tad pats es ķeru seklumā, lai varētu maksimāli redzēt visu procesu, tāpēc, ķerot upē, krītiņus lieku pēcpusdienā, bet ezerā ķerot, uzstādu tos neilgi pirms krēslas (ātrāk nav jēgas). Ēsmai pēdējā laikā, lielākoties, lietoju svaigu zivi vai vistas ādu, kā nu kurā krātuvē vēžiem labpatīk. Svaigai zivij notīru daļēji zvīņas, izlaižu zarnas un izdaru gar sāniem vairākas rētas. Zivi (vai citu ēsmu) izvietoju tieši krītiņam pa centru. Īpaši svarīgi to izdarīt ar vistas ādu, tāpēc es to pirms piespraušanas kārtīgi saloku vairākās daļās, lai tā neplivinātos. Pretējā gadījumā viltīgākie vēži tikai pārliek pāri stīpai spīles un plūkā ādu un tos iesmelt krītiņā paliek praktiski neiespējami. Man patīk lietot gaišas ēsmas, jo tās ir ļoti ātri saskatāmas, tikpat labi un ātri var konstatēt vai uz gaišā fona nav parādījies kaut kas tumšs – izbadējies vēzis, līdz ar ko ziņkārīgo (badīgo) vēzi/vēžus operatīvi izceļam laukā un krītiņu akurāti ar kārti novietojam atpakaļ.

            Līdz krēslai visu var labi saskatīt, ja ķer seklumā, bet tumsā jau jālieto lukturītis. Lukturītim jābūt visai labam, lai varētu redzēt gan krītiņus gan arī tilpnes grunti un vēžus, bradājot pa ūdeni. Paspīdot uz krītiņu ar lukturīti, var uzreiz pamanīt, vai vēži ir sakāpuši uz ēsmu vai nav. Ja vēži ir, tad neiesaku uz tiem ilgi spīdināt virsū ar lukturīti – tie var ātri vien visi aizmukt. To, vai vēži ir vai nav, jāiemācās konstatēt acumirklīgi. Te mums arī palīdz tie mazie sīkumiņi, ko minēju iepriekš, t.i. gaiša ēsma, spilgtas vertikālās auklas. Pamanot vēžus, un gatavojoties izcelt krītiņu laukā, lukturīša starus laižam uz krītiņa pusi tā, lai tie ir koncentrēti uz pludiņu nevis uz pašu krītiņu. Te arī palīdz spožās auklas. Tumsā nesastāda nekādu problēmu paspīdēt virsū uz pludiņu un ievest kārti tieši starp spožās krāsas auklām, tā lai maksimāli ātri un efektīvi varētu izcelt krītiņu laukā no ūdens un izņemt vēzi/vēžus.

Tagad mazliet vairāk apskatīšu vēžošanas taktiku. Krītiņus izvieto ne pārāk tuvu vienu no otra, jo vēži spēj sajust ēsmu no visai liela attāluma. Ķeršanas procesa gaitā, jo ilgāku laiku uz krītiņa nav bijis „kāpienu”, tad ir jāpamaina vieta. Faktiski, visa vēžošanas laika gaitā ir nepārtraukti jāmeklē aktīvie vēži, mainot krītiņu izvietojumu – tas var dot daudz papildus vēžus jūsu lomā. Arī ar krītiņu izvietošanas dziļumiem ir jāvariē nepārtraukti. Pēcpusdienā un vakarā izvieto krītiņus mazliet tālāk no krasta (dziļāk), bet, iestājoties tumsai, var pārlikt krītiņus jau tuvāk krastam, kur aktīvi siro vēži. Uz rīta pusi atkal krītiņus jāpārliek mazliet dziļāk, jo vēži lēnām gatavojas atstāt piekrasti. Protams, visa ķeršanas procesa laikā, neaizmirstam mainīt ēsmu, jo pie noēstas un nesvaigas ēsmas vēzis var arī nenākt. Ir jāsaprot, ka jūsu ēsma uz krītiņa nav vienīgā visā ūdenstilpnē, ko vēzim ēst, tāpēc ir jāliek vēzim maksimāli pievilcīga, manā izpratnē, svaiga un ar asins smaku, ēsma. Tas, ka vēzim vairāk patīk sasmakusi un iepuvusi ēsma, ticiet man, ir vairāk mīts nekā taisnība. Tikai tilpnē ar ļoti nabadzīgu barības bāzi vēži nāks uz tādu ēsmu puslīdz ciešami. Ja gribat puslīdz garantētu lomu, nu, vismaz pārliecībai, ka visu darāt pareizi, tad iesaku par ēsmu izmantot svaigu zivi (labāk der karpu dzimtas zivis), ideālā variantā ķertu tajā pašā ūdenstilpnē, kur plānojat vēžot.

Vēlreiz aptuveni rezumēšu vēžu kustības intensitāti. Upē pirmais aktivitātes vilnis sākas jau pēcpusdienā (apēnotās vietās) un ilgst gandrīz līdz pat krēslai, šajā laikā nereti var tikt pie visai laba loma. Pirms pašas krēslas nereti iestājas neliels „klusums”. Kaut kāda aktivitāte parādās atkal nu jau pilnīgi satumstot un turpinās aptuveni līdz pusnaktij, pēc kā atkal pāris stundas vēži paliek uz pāris stundām tramīgi un mazaktīvi. Sākot kaut kur no diviem naktī un līdz ausmai atkal ir vērojams vēžu aktivitātes periods, nereti šajā periodā trāpās visvairāk lielo vēžu. Gaismai austot, vēži pazūd. Līdzīgi ir ezeros, tik neskaitot vakara aktivitāti, kura ja arī ir, tad ne pie krasta, kur ķeram bradājot. Ezerā vēži uz krastu atnāk pusvienpadsmitos-vienpadsmitos un vakara aktivitāte turpinās aptuveni līdz divpadsmitiem-pusvieniem. Tad ap diviem naktī otrs aktivitātes uzplaiksnījums. Saulei austot, vēži atstāj krastu un dodas uz dziļumu. Korekcijas šajā režīmā nepārprotami ienes laika apstākļi. Apmākušā laikā vēži var sākt baroties ātrāk, pilnmēness naktīs, lielākoties, vēži vispār bieži vien pazūd. Ir daži vēžotāji, kas apgalvo, ka vēžiem patīk pilnmēness naktis, taču man pieredze pārliecinoši liecina par pretējo.

            Mani augstākminētie novērojumi balstīti uz vairāku gadu vērojumiem vēžu ķeršanā ar rokām un krītiņiem. Kad beidzas aktivitātes uzplaiksnījumi, tad vēži paliek daudz uzmanīgāki un tramīgāki, pretēji tam negausīgumam un neuzmanīgumam, kas ir kad tie vēl ir izsalkuši. Paralēli ķeršanai ar krītiņiem, bieži ķeru vēžus arī ar rokām, starplaikos starp krītiņu pārbaudīšanas reizēm. Bieži no vakara vēžus „iebaroju” – salieku tīkliņos zivis un novietoju uz grunts seklās vietās, kur sanākušos vēžus var visai labi salasīt ar rokām. Tiem, kas paši nav vēzi ķēruši pateikšu, ka roku lēnām jāpietuvina vēzim no aizmugures, no tā astes puses un tad vēzis ir strauji jāsatver, kamēr tas nav aizbēdzis. Dziļākām vietām, kur ar roku aizsniegties nav tik viegli, lieto koka „ragainīti”, divžuburu „dakšiņu”. Tādā gadījumā  to ir lēnām jāpietuvina vēzim un tad  vēzis strauji jāpiespiež gruntij tā, lai tas būtu piespiests tieši starp galvkrūtīm un asti. Tad vēzi mierīgi paņem ar roku.

            Labākie periodi vēžu ķeršanai, manā skatījumā ir jūlija sākumā/vidū , kad vēži ir nomainījuši čaulu un izsalkuši, kā arī augusta beigās-septembra vidū, kad naktis sāk palikt garākas un vēsākas un vēži sāk gatavoties vairošanās periodam. Augusta mēnesī vēžošanas rezultativitāte ne vienmēr sanāk laba, t.i. atkarībā no daudzu apstākļu veiksmīgas/neveiksmīgas sakrišanas. Vēl piezīmēšu, ka dzeloņvaigu vēzis, atšķirībā no platspīļu vēža (runa iet par pieaugušiem vēžiem) maina čaulu divas reizes pa vasaru, pirmo reizi tas notiek gandrīz vienlaicīgi ar mūsu platspīļu vēzi (maija beigas-jūlija sākums), bet otro reizi aptuveni ap augusta vidu. Čaulas maiņas laikā vēži nebarojas un līdz ar to nav ķerami.

            Vēžojot ir ļoti svarīgi, lai inventārs būtu sakārtots un ērti lietojams. Lukturīti es piestiprinu auklā un karinu pāri galvai un plecam tā (tik garā auklā), lai tas karātos mazliet zemāk par padusi krūšu apvidū. Arī vēžu uzglabājamo tīkliņu velku līdzi pa ūdeni piestiprinātu striķī pie brienamā kombinezona lences. Tādā veidā var operatīvi ķert vēžus ar rokām un krītiņiem, lieki netērējot laiku, kas nav mazsvarīgi, jo kā jau minēju, vēžu aktivitātes periodi nav pārāk gari un tāpēc jābūt ļoti mobilam lai šos periodus izmantotu ar maksimāli lielu efektivitāti.

            Šai reizei, domāju, ka pietiks informācijas visiem interesentiem un tiem, kas vēlas iesākt nodarboties ar šo jauko hobiju. Ja ievērosiet tās nianses, kuras es minēju šajā rakstā, varat nešaubīties, agri vai vēlu, bet pie vēžiem tiksiet. Ja kādam ir kādi jautājumi, tad varat droši tos uzdot man mūsu lapas vēžošanas forumā.

            Visiem esošajiem un topošajiem vēžotājiem „ne spīles”!!!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu vēžošanas forumu http://parcopi.lv/forum/3 , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas par vēžiem, ja esat iesācējs vēžu jautājumos vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un vēžošanu!