Pirmais ledus - Parcopi.lv raksti - Rakstu katalogs

Anatolijs

Sveiki visiem!

Šogad, spītējot visām skeptiskajām dabas vērotāju prognozēm, ziema ar ledu pie mums ieradās decembra pirmajā dekādē. Taču stabilu ledus vāka uzsalšanu būtiski pakavēja piesnigušais baltais... Tāpēc vajadzēja pirmajos izbraucienos uz ledus mazliet patēlot „mazos drosmīgos sapierus”. Jau sabradāts samirkušais sniegs sala kopā uz urrā, un drošā ledus platība palielinājās. Šobrīd gan jau sals ir iespiedis niknāk un ledus gaidāms pavisam drīz arī uz lielākiem ūdeņiem.
Paši pirmie izgājieni uz ledus man, tāpat kā citiem tajās reizēs, nebija īpaši veiksmīgi, taču spurainajiem draugiem mazliet aprodod ar ledu, viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Trešajā iznācienā uz ledus jau dabūju iejusties bļitkotāja lomā – ne tikai raustīt bļitku, bet arī ik pa laikam izcelt no ledus logiem kaut ko spurainu un svītrainu. Dienu sāku ar kādām 3-4 īsā laika posmā izvilktām un palaistām sīklīdaciņām, līdz atradu īsto ritmu, uz kuru sāka ņemt arī asarīši. Aplam lieli jau pirmie nebija, bet tāpat visai cepami.

Tad kādu brīdi asarīši pierima un atkal uznāca dūcēnu aktivitātes vilnis, vēl kādi trīs tika kečendrelīzoti. Tad vienā āliņģī pēkšņi paņēma jau kaut kas svarīgāks un laiciņu virpuļoja ap āliņģi, līdz izstiepu uz ledus mēra līdaciņu. Nu ko, pagadījies ne tas lielākais, bet tāpat foršs bonusiņš!

Bet ašuku joprojām nebija. Pārcēlos tuvāk krasta zālēm un nolēmu apēst līdzi paņemtās pusdienas. Vienā rokā turot sviestmaizi, turpināju ar otru dancināt bļitkiņu un nepaspēju otro reizi iekost maizītē, kā sajutu sitienu pa bļitku. Acumirklīgi piecirtu un asarītis jau dancoja pa sniegu. Arī pārējie āliņģi deva pa pāris asariem un jau tādiem labi cepamiem, līdz 200g svarā. Bet nu ziemas sākuma dienas ir īsas un bija jāsāk kravāties mājās. Pa to laiku vienam no copes kolēģiem pacēlās karodziņš un pēc neliela cīniņa tika izvilkta smuka līdaciņa teju 3kg vērtē, ar ko tika papildināts 15 asaru loms. Trešais kolēģis pie zālēm uz mormišku salasīja savus 20 asarus, ko vest uz vakariņām. Pats salasīju 26 asarus un to pašu vienu mēra līdaciņu. Laikam varu nestāstīt, cik lieliski garšo sezonas atklāšanas, paša ķerti asarēni. I paši paēdām svaigu zivtiņu, i kolēgas pacienājām ar kādu asarīti.
Nākamo reizi jau mērķtiecīgāk izlasījos copē pēc 2 dienām. Pirmā ezeriņa izlūkošana bija veikta, tāpēc jau no paša agra rīta, drerot kafiju, prātā kombinēju rīcības shēmas. Skaidrs bija tas, ka man jāsāk ar to placi, kur iepriekšējās reizes vakarā asaris bija pēvēries. Tā arī darīju, ierodoties uz ezera uzreiz devos pie tā paša zāļu pudura un bez lieka trokšņa izcirtu kādus 7 āliņģus. Pirmajā apgaitā jau otrā āliņģī izvelku 3 smukuļus pēc kārtas. Vēl pēc 3 āliņģiem pirmajiem klāt nāk vēl 6 laba sprīža asarēni. Tā ik pa laikam izcērtot pa kādam papildus āliņģim, visai strauji sāku krāt savu lomu. Ņēma tiešām visai labi, ne reti no viena āliņģa pa vairākiem ašukiem pēc kārtas. Bija arī tādi, kas dabūja ar āķiem pa zobiem un tādi, kas notrūka, taču par to ne pārāk škrobējos, jo uz ledus tika izcelti pietiekami daudz spurainie. Nu tā jau ap pusdienlaiku biju nodrošinājis lomu, ar ko jau nebūtu kauns mājās doties. Draugam pa to laiku gāja knapāk, šis asarus vēl lāgā nebija atradis. Un tad kad es nesteidzoties vazājos pa vecajiem āliņģiem un ēdu pusdienas, arī viņš beidzot bija atradis kādu placīti, kur bija visai ņipri ašuki un sāka arī lasīt savu pirmo šīs sezonas lomu, bet izmērs vairs nebija tas, kas norīta, bet tāpat cepamie ašuki. Ka tik process notiek! Tā ātri paskrēja īsā pēcpusdiena un devāmies mājup, es ar 57 asariem, draugs ar 30 to sugas brāļiem. Ar to pašu draugu devāmies copē jau nākamā rītā, bet nu teju vētras cienīgs vējš neko spožu nesolīja. Tā arī bija. Es vēl paspēju saganīt pie paša krasta, saulei lecot, asaru rīta iznācienu un nocelt 7 smukus pannas asarus, bet pārējiem nācās samierināties ar „mazajiem pannas asariem”. Turpinājumā sākumā pa retam ņēma tie paši sprīdīši, līdz ap pusdienām apklusa pavisam un devāmies mājās, katrs dabūjis pa 12 galvām.
Jāsaka, ka sezonas sākumu vērtēju kā izdevušos, lai arī nav gadījušies vēl tik lieli lomi, kā bija uz pāgājušā pirmā ledus, bet tāpat sava adrenalīna un zivju norma jau noķertas. Un ko tad vēl vairāk vajaga!? Arī visu rudeni lolotais jaunais bļitkas modelis sevi lieliski parādījis un, sagādājot man visas aprakstā minētās zivtiņas, iekarojies stabilu vietu manā bļitku kastītē arī nākotnei. Pirmais ledus vēl nebūt nav galā un noteikti būs vēl kādi lomi. Tomēr šogad svētkos būs daudz brīvu dienu un neba visas tās sēdēt mājās un karot ar sievišķiem! Jādodas vien būs vēl kaut kad atrādīt saviem svītrainajiem draugiem manas dzelzs lēdijas... Ne asakas visiem uz pirmā ledus!

Eduks

Sveicināti!

Man šī ir jau trešā pilnā sezona, kad copēju no ledus, tāpēc varu sevi jau pamazām pieskaitīt pie zemledus copes entuziastiem. Līdz ar to arī sezona iesākās ar ledus gaidīšanu un šoreiz es to tiešām gaidīju. Domās jau biju saurbis simtiem caurumu, izspēlējis visus perspektīvākos mānekļus un ticis pie labiem lomiem.....bet tas bija domās. Realitātē viss sanāca savādāk, bet tāpat skaisti. Sezonas atklāšana sanāca ar braukāšanu, vietas meklēšanu un zivju meklējumiem. Biju kompānijā ar Anatoliju un Jkalviti. Viss iesākās ar to, ka satikāmies un devāmies uz vienu mazu ezeriņu. Jau izkāpjot no mašīnas un ieraugot aizsalušu ezeriņu, mana sirds sāka sisties straujāk. Izņēmām no mašīnas visus rīkus un devāmies ezeriņa virzienā. Pirmais uz ledus uzkāpa Anatolijs.

Gan tāpēc, ka viņam bija verga, gan tāpēc, ka svars viņam ir krietni mazāks par manējo. Ledus izrādījās gana labs un pēc maza brītiņa arī es spēru pirmos nedrošos soļus un ledus. Fantastiska sajūta. Šo sajūtu nedaudz gribēja visu laiku sabojāt stiprais vējš, bet par cik šī bija atklāšanas reize, tad vējam tas neizdevās. Pirmā uzkāpšana uz ledus, pirmais izborētais caurums, pirmā tirināšana....pietrūka tikai pirmā loma. Šajā ezeriņā pie loma netikām. Apspriedāmies un izdomājām mainīt dislokācijas vietu.
Aizbraucām uz Dūņezeru.

Vējš tāds, ka nekāda komfortablā atrašanās uz ledus nebija. Turpat netālu no krasta saurbām pirmos āliņģus un mēģinājām tikt pie kādas zivs. Tad notika amizants gadījums. Netālu sēdošais Anatolijs, nolika sev pie kājām cimdus un gribēja samainīt makšķerīti, bet te iepūta vējš......vien no cimdiem kā tāds kamoliņš sāka ripot pa ledu....nemaz nezināju, ka Anatolijs var attīstīt vērā ņemamu ātrumu uz slidena ledus, bet pēc kāda laika cims bija panākts. Toties drīz pēc tam notika TAS! Es noķēru savu pirmo zivi no ledus šosezon.

Nelielu bļitkiņu bija iekārojis kāds strīpainis. Sajūtas tomēr ir superīgas, kad rokā sajūti copi, un vilkšana ar tievajām aukliņām arī ir forša. Lai nu kā, bet vējs pūta pārāk nilni un copes ar vairāk nebija, tāpēc atkal mainījām dislokācijas vietu un pārcēlāmies uz blakus esošo Dzirnezeru.

Makšķernieku bija daudz. Ledus tāds interesants. Varēja pārvietoties tikai ar vergas palīdzību, vai pa iestaigātām takām. Tur mēs nebijām ilgi, bet copi tā arī nemanījām. Tika pieņemts lēmums vēlreiz mainīt ūdenstilpni un šoreiz pārvācāmies uz Gaujas atteku.

Arī tur bija daudz makšķernieku. Bet te vismaz bija arī kādas copītes, bet uz ledus zivi izdabūt neizdevās. Pēc kāda laika izdomājām copi beigt. Sezonas atklāšana bija notikusi, tas nekas, ka pie loma tikt neizdevās.
Otro reizi es šogad uz ledus uzkāpu vēlā pēcpusdienā uz sava "dzimtā" Ķīšezera.

Šoreiz jau uz ledus kāpu daudz drošāk un gāju jau uz it kā zināmām vietām. Pirmajā no "zināmajām" vietām nevienā no sešiem āliņģiem nebija ne copītes. Mainīju vietu un otrā man izdevās tikt pie četriem maziem asarīšiem. Šādiem :)

Interesanti tas, ka visi ņema mazu bļitkiņu, bet cope uz mormišku nebija vispār. Bija arī viens labs ņēmiens, bet zivs izrādījās izveicīgāka par mani un uz ledus dabūta netika. Vairāk man laika arī nebija, jo tūlīt sāktu tumst, tāpēc es devos krastā.
Sezonas atklāšanas reizēs ne viss izdevās kā ieplānots, bet prieks par to, ka var staigāt pa ledu un borēt caurumus, ir. Uz šīs priecīgās nots arī beigšu savu stāstiņu par sezonas atklāšanu. Priekšā vēl visa ziema, gan būs arī lomi. Nākamās reizes ieplānotas ar Zivnieku Ķīšezerā un pēc tam arī obligāti jāuzkāpj uz Vecdaugavas ledus.
Ne asakas visiem!

Aigars