Pirmais Latvijas bušu ķeršanas festivāls! - Apraksti - Rakstu katalogs

Tā arī nesagaidīdams modinātāju izlecu no gultas un sāku apdarīt pēdējos mājas darbiņus, ka tik kaut kas neaizmirstas...arī čomam miegs nav nācis un jau drīz tiekamies, lai dotos uz garāžu piekrāmēt mašīnu, vēlreiz visu pārdomāt un varētu sākt domāt par startu. Tā kā katrai komandai tiek atvēlēts sektors 40 metru ietvaros, tad nolēmām līdzi paņemt 10 trubas, ar domu tās izvietot pa visu sektoru ik pa 4 metriem, lai gadījumā, ja kāda no sektora pusēm sāk labāk strādāt uzreiz varētu noreaģēt un nestrādājošo kātu pārnest tur, kur aktivitāte ir gaidāma labāka. Strādāt varēs katrs ar diviem kātiem, bet līdzi paņemam sešus – a ja nu kaut kas aiziet pa pieskari...mantas esam salasījuši, visu pārkalkulējuši un varam startēt  Pirmā pieturvieta Rīgas centrāltirgus, kur jau no paša rīta kustība iekš zivju paviljona jūtama ievērojama. Iemesls kamdēļ tur dodamies – ēsma....mašīnā jau garneļu krājumi sakrāmēti kopš iepriekšējās dienas, bet iepriekšējo gadu pieredze ir pierādījusi, ka tikai ar garnelēm cauri viss neizspruksim

atrodam smukākās un svaigākās reņģītes, kas iegūlušās ledus vannītēs un pērkam nost...tā kā cops gaidām ilgs, paņemam ar rezervīti – 3 kg, mašīnā ir 6 pakas ar garneļiem, kāds kilograms ar raudām (jāteic, ka jau nedēļu saldētavā pabijušas) un vietējie kolēģi no Ventišiem solījās piešķirt kādu brēčas miesu, tamdēļ ar ēsmām esam apbruņoti un varam „svaigā gaisa” paviljonu pamest

ierāpjamies mašīnā un varam stūrēt SPICES virzienā, kur sarunāta tikšanās ar urmaasu un guntarskl, lai tālāk varam doties ar vienu mašīnu. Ielas tukšas, tamdēļ galā esam jau pirms norunātā laika, un tā kā ārā jūtams rudens dzestrums, nolemajam paņemt pa vienam malciņam viskija, par veiksmīgu pasākuma iesākšanos. Drīzi jau urmaas piestūrē savu kuģi klāt un ar manāmu izbīli par mantu apjomu apsveicinamies

Pielietojot visādas konstruktora prasmes piekrāmejam bagažnieku un tad beidzot varam padoties jūras vilinājumam un ar katru mirkli pietuvoties ūdens plašumam ar vien tuvāk..pa ceļam gan piestājam arī iekš bodes paķert pa pāris bairīšiem, lai ceļš paiet raitāk, urmaas gan mazliet spļaudās, ka būšot jātaisa pitstopi, bet ko darīt...šoferim tāda dzīve

urmaasa prognoze, protams, drīzi piepildās – pirmais bairīts prasās ārā

pitstopa laikā urmaas ar gunču izdomā sasalušās garneles palēpt šur tur zem kapota, lai galā nonākot tās jau varētu maukt uz āķa...un tā nu sapņaini lūkojoties aiz stikla, vērojot, kā garām traucas viens koks pēc cita, pļāpājot par visādām svarīgām un ne tikai lietām, nepiedodami tuvojamies savam galamērķim. Vienā no pitstopiem apjaušam, ka garneles zem kapota ir sadomājušas aizlīst tur, kur tām nevajag un nu jau ir nepieciešamība pēc ķirurga cienīgām mahinācijām, lai ik pa laikam uz ceļa nepaliktu čupiņas ar šito delikatesi

Esam galā, apkārt jau vīri sākuši riktēties un arī mēs dodamies reģistrēšanās un izlozes virzienā, lai paļaujoties uz Neptūna varu, izlozētu pēc iespējas cerīgāku sektoru. Skaidrs, ka sektori ir teju vai 4 km garumā gar krastu, tamdēļ saprašana par to, kurš tad būtu tas īstais sākumā nav nekādas. Izdarot izlozi vienīgā cerība ir lai nav pārāk tālu jāšpago, jo nesamais ir daudz un garas pastaigas kaut kā nebija ieplānotas  Man izdodas tikt pie 22 sektora, MRK tiek pie 29, kas ir tīri feini, jo tas nozīmē, ka varam mašīnu nolikt aiznākamajā stāvlaukumā pie 30 sektora un no turienes tad arī riktēties. Apsveicinamies ar pazīstamajām sejām un dodamies savu sektoru izpētē, lai pēc tam varētu doties apakaļām uz svinīgo starta ceremoniju. Jūrkalne ir dikti pateicīga ar to, ka no augstās kraujas var ideāli saskatīt kā „zīmējas” jūra, un tā kā ārā valda bezvējš, tad jūra ir praktiski spoguļvirsmas pārņemta, kas šo procesu atvieglo vēl vairākkārtīgi. Papētam ko izlozējuši MRK, saģērbjamies, apkraujamies ar mantām un stūrējam mūsu sektora virzienā. Sākumā saspraužam trubas pēc iepriekš izdomātā scenārija un tad es uzrāpjos augšā kraujā palūkot kura būtu tā distance, kurai vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību...hmm...sektors rādās labs, ar smuku dziļumu, pirmais sēklis salīdzinoši tuvu, bet arī ar smuku dziļumu virs tā...no mūsu sektora pa labi un pa kreisi var manīt, ka jūra paliek seklēka, kas man vieš labas cerības par lomu. Tālāk kārta pienākusi makšķerēm. Uz katra kāta atļauti 4 āķi, bet 4 āķiem mīnuss ir tas, ka sistēma sanāk gara un tādu līdz maksimāli tālam metienam neaizžvidzināsi, tamdēļ daram tā – sektora vienā malā liekam kātu ar 3 āķiem, tad blakus kātu ar 4 āķiem, tad atkal 3 un uz pēdējā atkal 4, līdz ar to visu sektoru paņemsim tādā kā „w” formā – 3 āķu kātus metot maksimāli tālu, bet 4 āķu kātus tuvajā distancē. Kad viss sasiets un sagatavots varam paņemt pa mēriņam un doties atpakaļ uz stāvlaukumu lai stūrētu apakaļ uz starta laukumu. Urmaas ar Gunču arī gatavi, tamdēļ rāpjamies kraujā un dodamies prom. Startā jau manāma vīru rosība un skaidrs, ka tautas būs daudz, līdz ar to konkurence arī liela – kopā reģistrētas 69 komandas. Pēc tiesneša uzrunas un svarīgāko lietu izklāstīšanas varam kopistiski sasveicināties ar jūru un doties atpakaļ uz savu sektoru, lai gaidītu starta šāvienu. Emocijas ir pacilātas, iekšēji maziņš satraukums no tā vien, kāds izskatās viss krasts – pa labi un pa kreisi var saskatīt tikai un vienīgi vīrus, kas riktējas katrs pēc saviem ieskatiem un savām iedomām par to kā nu kas būs. Tā daram arī mēs – sistēmas ko esam sasējuši arī ir dažādas, gan ar fosforizējošām pērlītēm, gan parastajām gan vispār bez...kamēr vēl nav starts padots sagatavojam arī visas iespējamās ēsmas (liels paldies Mini_Me par brētliņām un avtt par sagādātajām vakar ķertajām Ventas raudām) izfilējam gaļīgas raudas filejas, sagriežam brētliņas un reņģes, palobam garneles un to visu kokteiļa izlasi saliekam uz āķiem, lai atrastu ēsmu, kas šobrīd plakanājām tīk vairāk. Nu ko....viss sagatavots, sistēmas apdāvātas ar dažādajām ēsmām nogūlušas krasta smiltīs un gaida, kad tiks jūras ūdeņu apskalotas...beidzot....tas brīdis ir klāt, atvēziens un aidāāāā’....pirmā sistēma pazūd dzelmē, pēc tam otrā, trešā ceturtā....un nu tas viss ir sācies...varam iemalkot pa kādai gardai dzirai un sākt pētīt spices....ilgi nav jāgaida...pirmais driblis galā un jau duplets spārdās krasta smiltīs....ahā...tuvā distance izšāvusi jau uzreiz...arī otrais kāts, kas tuvumā raidīts atrāda savu bušu lomu, tamdēļ igli nedomājot visi kāti tiek pārnesti uz tuvo distanci...piemeklējam arī ēsmu – brētliņa un raudas miesa ir topā...ar tām arī strādājam...tādā vaidā arī maisiņi tiek pildīti, ik palaikam copei paliekot švakākai, atgriežamies pie „w” sistēmas lai pārliecinātos, ka bute nav nogājusi nostāk uz dziļuma pusi, tāpat uz katra kāta uzliekam pa vienai garnelei, jo var gadīties, ka šamai tā garnele pie sirds sāks iet stipri vairāk. Apkārt pa laikam velk visi, tamdēļ kaut kādus secinājumus kuram iet labāk grūti izdarīt, un nav arī ko daudz tur domāt – galvenais pieturēties pie saviem principiem un savas loģikas. Arī trubu nospraustais krasts savu lomu nospēlē, jo itin bieži pārmainam vietas sektora ietvaros, ja gadījumā kaut kur cope parādās aktīvāka. Nu un tā arī strādājām, pa retam pamalkojot šo to, pa retam parunājot ar kolēģiem, pa laikam papildinot maisa apjomus sagaidījām tumsas iestāšanos....laiks gāja, arī maisiņi pildījās, garām braukāja tiesneši, arī ar tiem pārmijām pa vārdam, pa retam nosverot savu lomu, lai saprastu aptuveno situāciju...vienā no šādiem svari rāda 9.7kg...opā...tātad vajag vēl tikai kādas 3 butes...iespringstam un tūliņ jau zvanam tiesnešiem, lai varētu nodot lomu...tiesneši klāt, svari rāda drusku pāri 10kg...IR!!!! un pie kam tiesnesis saka, ka esam ceturtie!!! Šajā brīdī tapa skaidrs, ka otrajā kārtā būs jāraujās vēl sparīgāk, jo ir reāla iespēja pacīnīties par augstām vietām...Nu varējām atviegloti uzlepot, jo savu darbiņu esam padarījuši, pieprecizējām sistēmas, pamainījām svinu formas, jo jau kārtas beigās bute bija tālumā un tīri labi šai pie sirds gāja garneles...katrā ziņā sagatavojāmies tāluma distancei, salidinājām kātus, ar cerību par kādu mencu un turpinājām palēnām šo to pamalkot un visādi citādi baudīt svaigo gaisu un sacensību garu visapkārt...pulkstens pienāca 23:00 līdz ar to pirmā kārta beigusies, aizstaigājām papļāmāt ar MRK – arī šamiem gājis labi un normu nodevuši arī pirms kāda laika....garām kārtējo reizi brauca tiesnesis un sanāca mazas domstarpības, bet tā kā raksts ir par pozitīvo, kas pasākumā notikās, tad par to arī turpināšu  Aizgājām apakaļ uz sektoru, šo to atkal sagatavojām un otrā kārta varēja sākties...pirmā stunda pagāja dikti bažīgi, jo šis tas iznāca ārā, bet baigi švaki, pie kam izmērs galīgi ne tāds, kāds varētu palīdzēt normu salasīt pēc iespējas ātrāk, bet plinti krūmos mest netaisījāmies un turpinājām darboties mainot sistēmas un ēsmas, kad beidzot cope atsākās, pie kam skaistā apjomā...tiku arī pie pirmā mēra kvarteta, kas skaisti iegūlās maisiņā pie pārējiem bušakiem..skaidrs ir tas, ka strādā maksimāli tālā distance, pītā aukla un pareizais svins palīdz ēsmu aizgādāt gandrīz 135 metru attālumā, kas neapšaubāmi palīdz salasīt to pēc kā tiecamies. Tā kā jūra akmeņaina nākas arī ziedot pa kādai sistēmai un svinam...vispār pēc šī pasākuma būs nopietni jāatjauno sistēmu un svinu krājumi, jo pazaudēt nācās diezgan...laiks rit, tiesnesis riņķī nebraukā, kas klusi vieš cerību, ka vēl neviens nav paguvis nodot normu...ik palaikam aizstaigāju līdz MRk aizņemties svarus, lai saprastu cik daudz mums vēl nepieciešams, lai nodotu savu normu...atkal pienāk brīdis, kad vajag vēl pavisam mazliet, par laimi katrs tiekam pie tripleta un varam zvanīt tiesnesim...tiesnesis laiku piefiksēja un saka, ka drīz braukšot pārbaudīt, kas nozīmē, ka pastāv liela varbūtība, ka pie normas ir tikuši vēl citi, kuriem laiks ir piefiksēts...arī MRK drīz tiek pie savas normas un varam sākt gaidīt tiesnesi...paiet stunda un tālumā var redzēt ka makšķernieku izgaismotajam krastam pievienojas kvadracikla spožais lukturis....tiesnesis piebrauc arī pie mums, nosver lomu, pārleicinās, ka mums ir norma un nosaka, ka laikam esam treši....lieliski...atkarībā kā vīriem no pirmā trijnieka pirmajā kārtā ir veicies otrajā ir atkarīgs tas, vai mums būs iespēja uzkāpt uz pjedestāla....nogurums uznācis ir baigais...kātus vēl nost nevācām, tie samesti stāv ar domu, ka varbūt menčuks pieteiksies, bet uz bušu vilkšanu vairs prāc nenesās, nolemjam sagaidīt, kad sāks palikt gaišāks, lai varētu sākt vākties kopā un doties un mašīnas pusi...tā arī daram...drīz sāk uzaust gaisma, salasam visu, lai aiz mums paliek viss tīrs un kārtīgs un ar pēdējiem spēkiem dodamies uz stāvlaukuma pusi...arī MRK savas mantas savākuši, tamdēļ lēnu gaitu, nesteidzoties visu sakrāmējam un dodamies uz starta/finiša laukumu, lai noskaidrotu cik tad mums ir lielas izredzes pakāpties uz pjedestāla....pēc visādām kalkulācijām skaidrs ir tas, ka izredzes ir, pie kam lielas, jo labākajiem no pirmās kārtas ir gājis pašvaki otrajā kārtā, kas kopvērtējumā mums nāk tikai par labu....organizātori skaitīja lomus, mēs iekodām pa kādam sarūpētam rausim un bezmiega pārņemti gaidījām rezultātus....drīz arī pienāca noliktie 11:00, kas ir otrās kārtas beigas, tātad drīz visi būs saradušies finiša laukumā un uzzināsim kas ir kas  Skaidrs ir tas, ka arī MRK ir gājis itin labi un katrā kārtā ir vienu vietu zem mums, tātad pastāv iespēja aizņemt divus pjedestāla pakāpienus  par domām kā nu kas būs, pienācis arī ilgi gaidītā apbalvošanas ceremonija...kad tika izsaukta trešā vietā, lika sirdij gavilēt, jo bija skaidrs, kā mūsu mašīna aizņem augstākos pjedestālus pirmajā Latvijas čempionātā jūras makšķerēšanā  Sajūtas vienkārši fantastiskas, it īpaši tamdēļ, ka šis ir pats pirmais šāda veida pasākums.
Ne asakas, Jums visiem!!!!