Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Lietotāja vārds:
Parole:
Kategorijas
Parcopi.lv raksti [63]
Stāsti [10]
Apraksti [9]
Ceļojumi [3]
Vēžošana [17]
Salidojumi [8]
Iesūtītie raksti [7]
Vītauta stāsti [9]
Copes kalendārs
Vietnes draugi
Statistika
Online kopā: 15
Viesi: 12
Lietotāji: 3
jutrix, parcopi, kreisais
Sakums » Raksti » Stāsti

Pirmā pieredze foreļupēs


Pirmā pieredze foreļupēs

Kā nu tur bija, kā nu ne, bet bija pienākusi tā diena, kad es pirmo reizi devos uz forelēm. Tas man ir kaut kas pilnīgi jauns un neierasts, tieši tāpēc tik ļoti interesants. Man par skolotāju un gidu bija mūsu foruma dalībnieks Kapracis, par ko viņam lielu lielais paldies. Bet nu par visu pēc kārtas.
No rīta satikāmies un braucām uz pirmo foreļupi. Mašīnu atstājām un paši devāmies kādus kilometrus divus no mašīnas, lai pēc tam pa upi nāktu atpakaļ. Tikko devāmies upes virzienā, tā mums uzradās draugs. Nu ļoti jau nu draudzīgs, bet ar četrām kājām un asti.


Viņš bija tik draudzīgs, ka gāja mums līdz un no viņa nevarēja tikt vaļā. Abižot draugu ar negribējās, bet beigās tomēr izdevās šamo pierunāt, lai mums neseko, jo pie upes viņš mums traucētu. Tikuši vaļā no četrkājainā drauga, mēs turpinājām ceļu uz upi un copes kolēģis sāka mani iepazīstināt ar foreļošanas gudrībām. Pagaidām gan teorētiski. Tā raitā solī mēs drīz vien bijām pie upes. Pie kuras es uzreiz arī iepozēju.



Pēdas pie upes nemanīja, kas bija laba zīme. Sākām darboties ar spiningiem. Jau ar pirmajiem metieniem manējais vizulis sāka karināties koku zaros, pretējā krasta koku saknēs un dažādos čakārņos. Bija skaidrs, ka te metiens pāri galvai derēs tikai dažās vietās un ir jāmēģina sānu metieni un svārsta metieni, kas man ne īpaši padodās, jo praktiski nav izmantoti. Nu neko, pēdējais laiks tos apgūt, kā saka, kaujas apstākļos. Kamēr es sāku apgūt metienus un iespējāmās foreļu atrašanās vietās, tikmēr mums uzklupa odi. Tie apnicīgi dūca un ik pa laikam arī koda. Es jau sāku krist panikā, jo atcerējos Zivnieka pagājušā gada šausmu stāstu par forelēšanas pieredzi. Bet paglāba tas, ka Kapracim bija līdz pretodu līdzeklis un arī tas, ka sāka parādīties saule. Problēmu ar odiem mēs atrisinājām, bet man piemeklēja cita veida ķibele. Man dikti sagrieza vēderu. Ļoti labs sākums, neko teikt. Nu neko dabūju skriet krūmos padomāt, bet atkal ķibele - nav papīra! Paglāba izprintētā uz A4 lapas makšķerēšanas karte, kas pirkta caur internetu. Labs izgudrojums, reizēm var paglābt. Ja gadītos pa ceļam inspektori, tad mēģinātu tikt no tiem vaļā ar kartes numuru un karti digitālā formā, kas man ir telefonā. Ticis galā ar savām ķibelēm, es atgriezos pie forelēšanas. Izrādās, ka foreļojot ir baigā brišana no viena krasta uz otru. Pa visu dienu mēs upi šķērsojām neskaitāmas reizes. Tā nu mēs bridām un spiningojām, es ik pa laikam kabināju savu mānekli no zemūdens zariem un krasta kokiem, bet foreles pagaidām nemanīja. Toties ūdenī atradu svaigi beigtu grunduli. Aizdomīgi, jo nekādu vardarbības pazīmju uz šamējā nebija. Pazibēja prātā doma par elektriķiem, jo upe likās tukša. Lai nu kā, bet turpinājām iesākto ceļu. Man jau sāka rasties tāda kā bezcerība foreļošanas pasākumam, kad pēkšņi redzu, ka manam māneklim skrien līdz maza forelīte un divreiz mēģina to pakampt, bet viņai tas neizdodas. Hā, vot tie tik ir pigori! Tātad foreles te ir. Tas uzreiz deva papildus enerģiju un pārliecību, ka šī nav neiespējamā misija. Turpinājām pēc ieplānotā scenārija un Kapracim pirmajam paveicās tikt pie loma. Bet tā nebija forele. Viņa mānekli bija iekārojusi maza alatiņa. Mēs viņu nofočējām un atbrīvojām. Skaista zivs!



Es alatu nekad dzīvē nebiju redzējis, tāpēc man tas īsais mirklis alatas apskatīšanai bija vesels piedzīvojums. Vispār jāsaka, ka staigāšana pa foreļupēm ir kā stāsts. Skaists stāsts, kurā esi Tu un daba visā savā krāšņumā un varenībā. Nu šinī gadījumā mēs bijām divi un daba. Ik pa laikam var paklausīties dzeguzes kūkošanā, vai paskatīties kā pa pretējo krastu aizskrien kāda stirna. Var klausīties upes čalošanā un putnu dziesmām. Izrādās, ka kaut kāds putns, man ir aizdomas, ka tā bija žagata, ļoti veiksmīgi atdarina auto signalizācijas skaņas. Bet nu liksim mierā dabas baudīšanu un atgriežamies pie pašas foreļošanas.


A ar foreļošanu bija tā, ka copes kolēģim pirmajam palaimējās tikt pie mēra forelītes. Man bija mute vaļā. Cik skaista zivs!


Apsveicu kolēģi ar pirmo zivi un pats arī mēģināju darīt visu iespējamo, lai sajustu tāda sava spininga galā. Turpinājām mūsu piedzīvojumu un pēc laika Kapracim atkal izdevās izmānīt šo skaisto zivi!


Nu skaisti. Ko te vēl ko piebilst. Man pa to laiku sāka rasties pavisam aptuvena nojausma, kādos upes posmos un vietā forele ir meklējama. Šī apjausma gan man radās pateicoties tam, ka Kapracis ar pirkstu visu laiku man rādīja perspektīvās vietas un kā pie tām pareizi pieiet. Bieži bija tā, ka viņš man parāda perspektīvu vietu un es ar pirmo metienu savu mānekli iežvidzinu zemūdens čakārnī. Tad es uzreiz negāju glābt savu mānekli, bet pagaidīju, kamēr šo vietu apmētā mans copes kolēģis. Tādā ziņā darbojoties divatā ir sava priekšrocība. Darbojoties viens, es būtu sabojājis vairāk kā pusi no perspektīvajām vietām. Tā pamazām meklējot perspektīvās vietas, es upē atkal atradu beigtu zivi. Šoreiz tā vēl nebija pavisam beigta un tas bija asarītis. Un atkal bez kādām vardarbības pazīmēm. Dīvaini. Atkal pazibēja doma par elektriķiem. Nu lai tik patrāpās pa ceļam. Goda vārds ar visu savu sagraizīto vēderu mēģināto viņiem pret muguru padancināt kādu bomi. Bet nu elektriķus nesatikām, toties bijām atkal pienākuši pie perspektīvas vietiņas. Kapracim atkal palaimējās tikt pie smukas foreles!


Nu super! Pēc īsa brītiņa no tās pašas bedres cope sekoja man. Beidzot! Man ultravieglais kātiņš saliecās, 0,18mm mono aukliņa iedžinkstējās un cīniņš sākās. Es tajā uztraukumā pat nedzirdēju spoles bremzes skaņu, kas izrādās ir tarkšķējusi kā traka. Es visu uzmanību veltīju zivs izvadīšanai, jo biju 100% pārliecināts, ka tā būs mana pirmā forele, pie tam branga! Bet te pazibējā tāds aizdomīgi pazīstams zaļš sāns.....tā bija līdaka. Pie tam mēra līdaka un mans rotiņš tai bija apakšējās lūpas galā ar vienu āķi. Man sāka drebēt nedaudz rokas, bet nu kaifs bija nenormāls ar ultraviglo kātiņu spēkoties ar šo zivi. Nervi uzvilkti, jo aukliņa ar tikai 0,18 un āķis lūpas galā.....palīdzēja Kapracis, kas piesteidzās un iesmēla līdaku uztveramajā tīkliņā. Irrrrr! Mana pirmā zivs foreļupē un tas nekas, ka ne forele!


Nevaru aprakstīt tās emocijas un baudu, kādas ir darbojoties ar šādu aprīkojumu. Zinu tikai vienu, ka tagad ultravieglais kātiņš tiks izmantots krietni biežāk un parastais spinings tagad liksies tāds slotas kāts.
Pēc visiem šiem stresiem tika nolemts ieturēt pusdienas. Apsēdāmies turpat pie upes uz akmeņiem un ieturējāmies. Forši. Sēdi, ēd un vēro dabas krāšņumu. Pēc pusdienām nolēmām doties uz citu upi. Kad aizgājām pie mašīnas, tur mūs gaidīja draugs. Diemžēl ar ko pacienāt mums viņu nebija, jo visu bijām jau apēduši paši. Atsveicinājāmies no viņa un braucām pie citas upes. Atstājām mašīnu un devāmies upes virzienā. Pa ceļam ieraudzījām veselu pļavu ar gaiļbiksīšiem, kurus arī piestājām pielasīt priekš tējas.


Piegājām pie upes, šī upe jau bija mazāka un krasti nedaudz neizbrienāmāki par iekpriekšējo.


Bridām un spiningojām, bet rezultātu ne pa kam nebija. Bet tas bija tikai sākumā. Vēlāk parādījās mazo forelīšu uzsitieni un tad notika TAS! Es tiku pie savas pirmās foreles! Līdz mēram pietrūka viens centimetrs ,bet tas nemazināja prieku par pirmās foreles noķeršanu!




Vienīgais, ka es tā arī nepaspēju neko saprast, kā viņa pretojās un kā ņem, jo ņēmiens sekoja gandrīz pie kājām un pāris sekunžu laikā viņa bija jau man rokās. Bet tas nekas, tā bija mana pirmā forele, kas ir noķerta ar spiningu, mērķtiecīgu ejot forelēs! Super. Vienkārši super!
Pēc brītiņa man nejauši izdevās aizķert akmeņgrauzi, bet tam bija kaut kāds aizdomīgi sarkans vēders.


Tā nu mēs turpinājām brist pa upi, kad pēkšņi mums priekšā forele nodeva savu atrašanās vietu, vairākas reizes izlecot no ūdens un dzenājot mailes. Kapracis uzreiz meta tur savu mānekli un otrajā piegājienā forele arī uzreiz noreaģēja un pieķērās. Tā bija skaista mēra forele, kurai gan todien bija laimīgā diena, jo viņa pusceļā atkabinājās.
Toties mēs pēc laiciņa upē uzgājām murdu.


Izvilkām to ārā un ņemām griezt pušu. Iekšā bija viens asaris un viens akmeņgrauzis. Laikam nesen ielikts.



Sabojājuši murdu, mēs devāmies tālāk. Bija arī slikts jaunums, es biju uzplēsis vienu staru savām zābakbiskēm. Tomēr foreļupēs jābūt uzmanīgākam. Ik pa laikam man turpināja piemeklēt šāda veida ķibeles


Bet pēc ķibelēm nāca arī patīkamais. Es noķēru savu otro foreli, pie kam pietiekami laba izmēra. Tas bija kaut kas. Man viņa pieķērās tādā vietā, kur es pats nobrīnījos, ka trāpīju un uzreiz sāka savu riņķa deju. Šī izrādīja tiešām cienīgu pretošanos, kas ar vieglo kātiņu bija divtik patīkami to izvadīt. Bet tad es pārcentos un pievilku viņu par tuvu, tajā brīdī viņa metās zemūdens zara virzienā un tinās tam apkārt. Paglāba Kaprača savlaicīgā rīcība, kas palīdzēja to uztvert tīkliņā, savādāk savas kļūdas pēc es to būtu pazaudējis ar visu savu mānekli, jo atkabināties viņa nevarēja, bet pārraut auklu pret zaru, to gan mierīgi. Šīs foreles fotogrāfija ir raksta titulbildē. Tas tik bija kaut kas. Nu i jampadraci šī forele bija sataisījusi.
Kad emocijas pierima, tad nolēmām mainīt vietu. Bija doma doties uz vēl vienu upi, bet tad nolēmām tomēr doties uz šo pašu upi, tikai citu posmu. Domāts-darīts!
Nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau bijām pie cita upes posma. Šis jau bija pavisam šaurs un džungļains.




Šajā upes posmā man pieķērās vēl divas foreles, bet šīs mani atstāja ar garu degunu. Viena atkabinājās pāris sekundes pēc tā, kad pieķērās. Bet otra smuki aptina auklu par zemūdens čakārni un prom bija. Bišku jau žēl bija, bet tikai nedaudz, jo diena tāpat bija izdevusies par visiem 100%! Kapracim arī bija pāris tukšā copes, bet pie zivīm vairs netikām. Pa to laiku manas kājas sāka vilkties arvien knapāk un es tiešām bija ļoti saguris. Pat piesēdu uz upes akmens pārdomāt radušos situāciju.


Bet nu jau arī nospraustais upes posma maršruts bija galā un mēs devāmies uz mašīnu. Es tiešām knapi vilku kājas. Šī bija piedzīvojumiem bagāta un superīga diena! Zinu tikai to, ka pie foreļupēm es noteikti vēl atgriezīšos, āķis man ir lūpā. Pa ceļam uz mašīnu pamājām vēl stārķiem un varējām laimīgi un noguruši doties mājup!


Tāda lūk man pieredze pirmajā tikšanās reizē ar forelēm. Un ir arī secinājumi:
- Zābakbiksēs ir grūti pārvietoties, bet bez viņām es būtu pazaudējis pusi no saviem mānekļiem
- Obligāti vajag pretodu līdzekli
- Vajag nēsāt līdz pēc iespējas mazāk mantas
- Obligāti līdz vajag ūdeni
- Uztveramais tīkliņš atvieglo dzīvi
- Mepps Comet Black Fury Nr2 un Mepps Aglia Long Nr1 abi ļoti labi strāda un pateikt, kurš labāks ir grūti. Ar pirmo ķēru es, ar otru Kapracis.
- Neslikti priekš pirmās reizes izjust četras foreļu copes, no kurām divas izvilkt un vēl noķert mēra līdaku

Tas arī īsumā būtu viss. Novēlu katram kādu neaizmirstamu piedzīvojumu un ne asakas!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
Kategorija: Stāsti | Pievienoja: parcopi (11.05.2012) | Autors: Aigars
Skatījumu skaits: 4541 | Komentāri: 17 | Birkas: Foreles, foreļupes, Spiningošana | Reitings: 5.0/6 |
Komentāru kopskaits: 171 2 »
17 ribalov   (09.06.2012 22:14)
zivs labs..Kas par upīti??

16 Cukurs75   (18.05.2012 20:43)
Labs raksts!
Pretodu līdzeklis ir tā manta bez kuras doties krūmos ir neprāts,man ir gadījies aizmirst un tad es izskatījos pēc burbuļgalvas!

15 Iesācejs   (15.05.2012 09:48)
Stāsts pa smuko plaude
Lai veicās arī turpmāk!
Varbūt nākamgad jāiet brist pa brikšņiem un meklēt foreles?

14 copmanis78   (12.05.2012 01:20)
Ļoti intresanta atskaite. ja

13 Zivnovs   (12.05.2012 01:05)
Super! Gan loms, gan stasts. Ar baudu lasiju! hello

12 paganels(pp)   (11.05.2012 22:40)
Tas akmeņgrauzis ar aizdomīgi sarkano vēderu ir strauta maile.Bērnībā tā bija visvieglāk noķeramā ,aktīvā sezonas atklāšanas zivtiņa.Kur vēl var atrast tik košas krāsas mazai nārstojošai zivtiņai.Krāsu dēļ mēs viņas saucām par krāsainajām mailītēm.Forši ja man siekala līdz zemei plaude

11 Raicha   (11.05.2012 21:45)
Pa skaisto ja

10 jutrix   (11.05.2012 18:00)
nu re makšķerēšanas karte noder arī kam citam :D smukas foreles :)
forša pieredze un atskaite ja plaude

9 kapracis   (11.05.2012 17:44)
Ir jau čakars ņemt līdzi forelēs cilvēku, kas nav to darījis un nezin kas ir kas un kur, kāpēc (patīk man vienam meditēt pie upes), bet izlasot šo foršo copes atskaiti, rodas vēlme vēl kādreiz paņemt Aigaru līdzi:)) Kad viņš ieraudzīja pirmo sprīdi garu forelēnu skrienam līdzi rotiņam, viņa prieks un sajūsma par redzēto zivteli bija tik liels, ka man uzsita labsirdīgu smaidu:) Neaprakstāms jau bija arī viņa prieks, sajūsma un ovācijas pēc paša noķertajām zivīm!:)

8 vieplis   (11.05.2012 17:01)
Super stāsts, Aigar. Foreļu cope vai nu patīk, vai nē. Vidusceļa nav.
Laiku pa laikam atceros Zivnieka pirmo šaušalīgo ekspedīciju, kad aizvilku viņu uz Kurzemi. :)
Mepps Long ir ražīgs bleķis, sevišķi kapara Nr. 1+. ;)

1-10 11-17
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Partneris
Profils
Viesis!

Jūsu vārds: Viesis
Jūs atrodaties šeit: -dienas
IP:54.225.26.154
Vietnes draugi
https://www.facebook.com/eboatfishingteam/?ref=page_internal
http://eboat.lv/lv/
Draugu vietne
http://www.vesturesklubs.lv/
Reklāma
http://parcopi.lv/index/reklamas_izcenojumi/0-50
Ne, asakas! ;)

Copyright Parcopi.lv © 2009


Epasts: parcopi@parcopi.lv