Laiks rit, rudens jau it kā aiz kalniem, bet paskatoties kalendārā liekas, ka mums, vissezonu makšķerniekiem, daba ar riebīgu un viltīgu smīnu sejā, nosmīkņā, kad no rītiem palūkojamies termometra stabiņā, kā katru dienu vērojam laika prognozes, kā ceram, ka beidzot tas mirklis pienāks...Un tad beidzot...beidzot ir parādījušās iespējas, kaut kur palūkot uz ūdeni no cita skata leņķa. Tā kā radās iespēja aizdoties ciemos uz Cēsīm un Gulbeni, viennozīmīgi bija skaidrs, ka beidzot šī ilgi cerētā un gaidītā sezona tiks atklāta tieši tur. Tā kā plānos bija divu dienu cope dažādās ūdenstilpnēs, tad tika sagādāts motilis 100 gramu apmērā, ar domu, ka iespējams bļitkas, pat ar karaļa kroņa cienīgu spīdīgumu, liks vilties, jo tomēr mūsu ziemas zivtiņai – asarim, ikri briest, un domas par kārtīgu maltīti, mazas zivtiņas izpildījumā lēnām sāk pagaist. Sariktēju kādas 5 makšķerītes ar svaigām, dažādu diametru auklām, apsvēru katra iespējamā ūdenstilpnes īpatnības, līdz ar to apbruņoju makšķerītes ar dažādu krāsu un formu mormiškām. Dienas rit, un beidzot arī pienāk ilgi gaidītā piektdiena, kad nolemts pamest rutīnā ieslīgušo darba dienu un doties prom, no tā visa, prom, kur sagaida, tas ilgi gaidītais un cerētais. Brauciens var sākties, ar bērna prieka sajūtu, ka tūlīt tikšu pie solītas daudzkrāsainas konfektes, ceļš paiet ļoti raiti un esam galā. Un pa ceļam redzams, ka jo tālāk pametam galvaspilsētu, jo vairāk ziema liek par sevi manīt, un mašīnas lukturu izgaismotie koki parādās ar baltā kažokā ietērpušies. Sirds sāk trīcēt un ir skaidrs, ka cerības no rīta kaut kur uzrāpties paliek ar vien lielākas. Pateicoties mūsu īsajām ziemas dienām, galā esam jau tumsas ieskauti, bet tas prieka sajūtu nemazina. Sasveicamies ar nama tēvu, ka jau tas pieklājas tiek nogaršots pa kādam cepumam, tiek uzspēlēta pa kādai kāršu partijai un vakars padodas jautrā noskaņojumā. Lai arī namatēvs saka, ka ledus staigājams nav iespējams, maza gaismiņa tuneļa galā, manās acīs nenobāl. Vakars ir pietuvojies izskaņai un ir laiks doties pie miera, bet adrenalīna pilnās plaušas, tam neļauj īstenoties, tādēļ nākas lūkoties ārā pa apsnigušo loga rūti un nodoties iztēles aicinājumam, par to, kā tad nu rītā viss izdosies. Vēl pirms modinātājs, spēj izdvest kaut pīkstienu, raušos iekšā kostjūmā, galvā uzmaucu iemīļoto pižiku, un esmu tam gatavs. Izejot ārā skats paveras apbrīnojami brīnišķīgs, jo diemžēl tādus ziemas skatos, šogad vēl nav nācies vērot. Apkārt paveras aizkustinoša ainava...viss sniega un sala ieskauts, zem kājām dzirdams gurkstošs sniegs, kas ausīm liekas, kā brīnišķīgākā simfonija. Lai arī līdz Gaujas attekas uzpludinājumam, kur plānots atklāt sezonu (šajā vietā biju pirms 3 gadiem, kad visas dienas garumā nejutu ne mazāko copi, cerīgi vai ne? :D ), jāiet ir tikai nieka 10 metri, zīmīgi un ar prieka pilnu kustību uzmaucu urbi ar kasti plecā. Jāteic, ka diezgan smieklīgi...tik maz vien vajag, lai sejā parādītos dziļš, dvēseli apmierinošs smaids! Ehhh...tas mirklis ir pienācis....kājas tiek spertas uz laipas, zem kuras ir ledus...pagaidām, gan nezināma biezuma, bet tomēr ledus. Vēl pāris soļi un arī laipas gals ir pienācis...nākamais solis un sezonas atklāšana jau būs atklāta. Tā kā negribās, ka tiek atklāta peldsezona, no pleca tiek nocelts urbis, un tiek veikts kontrolurbiens. Spriežot pēc roku apgrieziena skaita, ledum ir jābūt staigājamam. Ar mazu pietāti, bet tomēr speru pirmos soļus. Sajūtas pārņem divējādas, jo prātā tomēr stāv nama tēva teiktais, tādēļ salīdzinoši tuvu krastam, ar piesardzību, bet tomēr izveidoju pirmo 5 āliņģu sēriju. Izmērot ledus biezumu, pārņem miers, jo ledus ir teju 10 cm biezs, kas manu svaru noturēs vairāk, nekā droši. Ar neizsakāmi lielu prieku, iemīļotā zelta diskobumba tiek pie pāris indīgi sārtiem trīsuļodu kāpuriem, kas nekavējoties pazūd pirmā āliņģa skavās. Sākums nav cerīgs, jo tomēr esmu par tuvu krastam, jo murmulīša spēli slāpē pērnā gada zāles, tādēļ sliecos pēc bora, lai taisītu jaunu, drošāku caurumu sēriju. Tas izdodas un varu sākt visu no jauna, pirms tam gan, pirmo reizi šosezon izmantoju mazo barotavu, lai nogādātu lejā motilīšu kaudzītes, kas liek cerēt sasaukt tuvumā esošās zivtiņas. Jaunās vietas ir stipri cerīgākas, dziļums jau sasniedzis teju 3 metrus, no zālēm ne miņas un var sākt piešaut cerīgākās frekvences sardziņa galā, kas kādam (-ai) liks padoties manai slēptajai viltībai. Pirmais āliņģis, gan prieku sejā nerada, jo pēc cītīgas dribla maiņas nekas nenotiek, bet arī neskumdina, jo tomēr sezonas atklāšana ir izdevusies. Pienāk nākošais āliņģis, kur pēc brīža sardziņš savādi notrīc, kas nepārprotami liecina, ka tur lejas valstībā, kāds ir izrādījis interesi. Pāris vilinošas kustības ar roku un sardziņa kustības atkārtojas, pauzīte, piecirtiens un uz ledus parādās pirmā šīs sezonas zivtiņa, lai arī tā ir niecīga raudiņa, bet prieks ir neviltots. No kastes tiek izvilkta karodziņmakšķere, kas mēdz sagādāt neviltotu prieku, ne tikai sezonas atklāšanā. Pirmā raudiņa, tiek nolikta, kā cerīgs upuris, kaut arī par līdaku klātbūtni šajā ūdenstilpnē nav. Karodziņš ir atradis pozīciju guļus stājā, bet es tikmēr turpinu. Copītes ir retas un kaprīzas, un ne visas izdodas realizēt, bet kaķa priekam raudiņas nedaudz tomēr salasās. Pienāk brīdis, kad arī neaktīvā copīte apsīkst, diena jau ir pusē, tamdēļ nolemju ieiet mājā un šo to iekost, lai neapsīktos spēki gaidāmajai rītdienai. Pusdienu mirkli, gan nākas spēji pārtraukt, jo pa logu redzamo iepriekšējo, gludo copes virsmu ir izdāļājis stāvošs karogs. Ne vārda nesakot skriešus metos pie zābakiem un uz ledus virsū. Kustības nekādas, bet tomēr piecērtu....diemžēl nekā...izvelku ārā tik vien kā sadriskātu raudu un nesaprotamu iemeslu, kamdēļ tā viss sanācis...spriežot pēc auklas daudzuma, kas pazudis no spolītes, līdaka ir devusies vismaz padsmit metrus prom no mana āliņģa, bet galā palikusi diemžēl nav. Ar trīcošām rokām, un ar mazu skumju devu, dodos atpakaļ, lai koncentrētos nākošajai dienai. Tā kā pirmais copes dullums ir nosists, tad gaidas par nākamo dienu paiet mierīgāk. Jāteic, gan arī melnās pirts pasākums tam piepalīdz, jo izpriecas draugu pulkā sit augstu vilni, un vakars izdodas lielisks – melnā pirts, vārtīšanās sniegā, spēles, rotaļas un viss pārējais ierasto Rīgas pelēko dzīvi izkrāso spilgtās krāsās. Izpriecas beidzas, laiks pie miera, lai atkal varētu pavērties dabas spalgajā vaigā. Šoreiz jau rīts pienāk ar ne pārāk lielu vēlmi rausties augšā, jo divu pēdējo nakšu bezmiegs liek par sevi manīt, bet šādu iespēju garām laist nevar, tādēļ kombinezonā iekšā, iekurbulēju mašiņu un dodos uz norunāto vietu. Kad aizmuguras savi 20 km, apjaušu, ka kārbiņas ar motiļiem palikušas mājā uz palodzes! Pļac!!! Atpakaļ doties būtu pilnīgi stulbi, tamdēļ, ar klusu cerību ceru, ka copes kompanjonam būs kas aizdodams. Izrādās nekā....visas vietējās bodes arī ciet, tamdēļ atliek tik divas iespējas, vai nu 30 km pakaļ tārpiem, vai arī bļitkas...ilgi nedomājam un izšķiramies par labu mazai meža peļķītei, kur provēsim tikt pie lāsumainas līdakas trofejas izmantojot balansierus un bļatkas. Kā jau laukos ierasts, piekļūšana pie ūdeņiem, ne vienmēr iespējama ar motorizētiem līdzekļiem, tamdēļ priekšā stāv pāris kilometru pastaiga cauri mežam. Plānotajā pastaigas sākumā mūs sagaida vietējais mednieku pulks, kas grasās tikt pie kāda garda meža cūķa cepeša, pārmijam pāris vārdus ar viņiem un uzsākam savu pastaigu pa sniegotajām meža takām. Pa ceļam arī ir skaidrs, kamdēļ mednieki tajā rajonā uzsākuši medību rituālus – meža cūķu takas manāmas ik uz soļa, pie kam ļoti svaigas, kas nozīmē, ka šamām labāk uzmanīt savas ļipas. Sniegotajā apvārsnī beidzot parādās arī mūsu mazais mērķa ezeriņš, kam raiti tiekam virsū un šā ledus biezums, priecē ļoti – vismaz 10 cm. Termoveļa dabū nostrādāties pamatīgi – gājiens ir bijis garš un nu jau pienākusi kārta garai āliņģu rindai, kas ar vien lēnāk un lēnak, bet tomēr pagarinās. Ievelkot elpu notupstos uz ledus, atveru kasti, lai atrastu pirmo iespējamo „iznīcinātāju”. Izvēle krīt uz „Buma” darināto interesanta paskata vertikālo bļitku. Aiztaisu kasti un cerīgu domu pavadīts, žibulis izkrīt cauri ledus vižņiem. Sākās spēlēšanās un spēles piemeklēšana. Ir veikti kādi 10 rāvieni, kad rokā sajūtas ellīgi naidīgs tesiens...automātiski piecērtu...mammīt mīļo, tā kā celmā, un paiet sekunžu simtdaļas, kad dzirdams nožēlojams un nodevīgs tirkšķis....pļaāāāāc!!!! spolīte atradusi veidu, kā iesalt un ar to pietika, lai 0.22 mono aukliņa pārtrūktu....nožēlojama nevērība no manas puses, kas maksāja pakāstu ļoti skaistu zivtiņu, kas priekš manis ledus sezonā negadās bieži. Protams, ka turpināju, protams, ka turpināju cerēt uz ko līdzīgu, bet velti...veltas bija manas domas, par turpinājumu, veltas bija cerības rokā sajust līdzīgu smagnējo mākoni. Lai arī drūms bija noskaņojums dodoties atpakaļ vērojot savus pēdu nospiedumus, kas pirms tam tika spiesti cerību starojuma apveltīti, jāpriecājās bija par to vien, ka ir bijusi iespēja kaut kur uzkāpt, kaut kur izurbt kādu caurumu un galu galā arī sajust copi, kas nebūt nebija niecīgas zivtiņas ziņkāres radīts pieskāriens. Un galu galā sezona tak tikai ir sākusies un kas zin, varbūt drīz vien atkal būs iespēja šur tur uzkāpt un pārbaudīt vai ledus atļaus padoties. Izrādās, ka nemaz tik ilgi nav jāgaida un darbā pavisam netīšām parādījās brīvdiena. Mazliet palūkošana copes forumos, un izskatās, ka varbūt ir arī iespēja atdoties ziemas copes priekiem, tepat pierīgā. Sazvanīju copes kolēģi, ar ko kopā ne viens vien piedzīvojums pieredzēts, un nolemjam mēģināt. Lai arī izkasīšanās no mājas ieilga, tomēr esam uz riteņiem un gatavi kaut kur doties. Sākotnējā doma krīt par Juglas ezeru, tamdēļ tajā virzienā arī dodamies. Pirms tam piestājam Juglas Salmo, uzpildīt tukšās kārbiņas ar kādu sārto tārpu čupiņu, un varam sāk izlūkus, kur varētu būt iespēja pacopēt. Paskats uz Juglas ezeru briesmīgs – kanāls vaļā, paša ezera malas arī vaļā.....hmmm...neko darīt, nogriežamies no šosejas un braucam gar Ķīšezeru ar cerību, ka varbūt Sužu galā kāds vietējais aborigēns būs uzrāpies, liecinot, ka ledus šur tur varbūt ir arī staigājams. Lēnu gaitu braucam, un tiešām Sužu līcī redzami līdzīgi domājošie, kas jau iekarojuši sev tīkamākas vietas. Ilgi nedomājam un metam mierā, un sākam lūkot, kur šamie tikuši uz ledus...veicot pāris apgaitas, šur tur gar krastu, nodevīgie pēdu nospiedumi norāda „īsto” taku, kur vajag provēt arī mums. Tā kā vergas, līdzi nav, pirmo soli speru īpaši vieglu un piesardzīgu...krakšķis....labi nav...bet čoms palicis krastā, tā kā ja nu kas, ārā mani izvilks. Nākošais solis, krakšķa nav, kas jau ir labi. Vēl viens solis un nu jau sajūtas ir drošākas. Paejos gabaliņu uz priekšu un izurbju caurumu. Oho! Ledum nav ne vainas – savi 7cm būs. Nu jau droši soli abi dodamies vietējo virzienā. Tā kā nekādi apurbēji neesam, nometamies gabaliņu nostāk un izveidojam savu medību apli, kur sākt izlūk gājienus. Pie darba pielieku arī barotavu, kuru pāris caurumos nolaižu un iztukšoju, atlikušajos pabārstu pa motiļa šķipsnai, jo kas zin, varbūt, nostrādā. Nu jau var arī sākt iepriekš sagatavoto pārbaudīt. Sākums diez ko cerīgs nav, jo cerētās copītes neseko, bet....tās nav stāsta beigas un ietrīcošais sardziņš noziņo, ka lejā kaut kas notiek, tūliņ jau uz ledus parādās arī pats vaininieks – sprīža garš asarītis, kas turpmāk nonāk ūdai par ēsmu. Nu jau skats ir cerīgāks, un čoms to tikai apstiprina – uz ledus parādās skaists 150nieks. Jāteic, ka diezgan negaidīti, bet tas cerības vieš ar vien lielākas. Un tad liekas, ka barotie caurumi nostrādā. No katra āliņģa izdodas tikt pie strīpainā jaunskunga, pie kam izmērs vairāk nekā priecē – visi ierakstās 100 g robežās. Divi skaistuļi, kas stabili sasnieguši 300 gramu robežu adrenalīnam liek kūsāt aumaļām – dziļums ap 1.5 metriem + 0.1 aukliņa – domāju, katrs, kam ziemas cope nav sveša saprot ko tas nozīmē. Katrā ziņā cope bija ļoti skaista, lai arī ašuks bija rets, bet viņš bija skaists un es tik tiešām esmu bezgala priecīgs. Beigu beigās tiku pie padsmit spuraiņiem, svarā no 100 – 250 + 2 x 300g. Skaisti lai neteiktu vairāk. Ne asakas, Jums visiem!
Zivnieks
Jaungada vakars atnāca ar kārtīgu sniegu un saliņu, atnesot sev līdzi cerību drīzumā uzkāpt uz pirmā ledus – ziemsvētku pirmo ledu neveiksmīgi biju palaidis garām, jo biju aizlaidies uz citu Latvijas pusi, kur par ledu vēl tikai sapņoja. Visu jaunā gada pirmo nedēļu morāli briedu šim notikumam. Vēlreiz tika pārbaudīts viss ziemas copes aprīkojums. Laika apstākļi svārstījās, viegliem atkusnīšiem mijoties ar saliņu. Sestdienas vakarā, pēc kārtējā pāris dienu mīnus grādu vilnīša, sēdējām un spriedām, vai tiešām” rīt” riskēsim, runājot par svētdien ieplānoto copi. Mazliet uztraucāmies, bet nolēmām, ka sliktākajā gadījumā sakāpsim atpakaļ mašīnā un brauksim mājās, ja ledus nebūs drošs. Piebraucot pie izvēlētās ūdenskrātuves, pamanām, ka ap desmit vīriem jau pilnvērtīgi darbojas uz ledus. Vēl minūtes piecas un mēs jau esam atraduši vietu, kur var uzkāpt uz ledus un ik pēc pāris soļiem, ar vergas cirtieniem pārbaudot ledus biezību, dodamies skaldīt pirmos āliņģus jaunajā ledū, ar klusu cerību veiksmīgi atklāt jauno ledus sezonu. Pa ceļam, ne bez emocijām, vērojam kā tie, kas pirms mums ieradušies uz ledus, azartiski rausta žibulīšus. Tāpat redzam, kā dažs labs izvelk un nomet uz ledus pa kādam smukam, omulīgam asarim. Lieki teikt, ka tas vēl vairāk uzsit asinis. Sadalāmies un katrs dodamies uz savu pusi. No emocijām, kas mani pārpilda aiz lielā prieka, ka esmu beidzot uz ledus un tūlīt sākšu meklēt kādu badīgu asari, esmu uzvilkts ne pa jokam. Jūtos enerģijas pārpilns. Kā meteorīts izskraidu vairākus potenciālos punktus, līdz nogruntējos vienā daudzsološā placītī, mazliet nomaļus no pārējo copmaņu bara, pie tādas kā nelielas niedru saliņas. Tiek sagatavoti āliņģi potenciāli zivīgos virzienos un nekavējoties sāku to pārbaudi uz asaru esamību. Ilgi nav jāgaida, jo jau pirmajā āliņģī, pēc dažiem bļitkiņas uzrāvieniem, pēc katra no kuriem kātiņā dzirdama dzīvīgā mānekļa spēles vibrācija, seko kautrīga, bet stabila cope. Smuks spurainis, iegrābis bļitku teju līdz pusei, saspiedis cieši žokļus un sacēlis spuras, svarīgi iznāk no āliņģa. Šis mirklis neapšaubāmi manī izraisa emociju kulmināciju. IR!!! Sezona atklāta vismaz ar vienu smuku asari! Klusām ielieku savu pirmo zemledus trofeju maisiņā un ielieku jakas kabatā. Pēc pāris āliņģiem tieku pie vēl viena smukuļa, un tā tālāk, ik pa laikam, trāpās pa kādam vientuļam asarim. Par otru asari no tā paša āliņģa var pat nelūgties, ņem pa vienam un pie pašas grunts. Bet nekas, mani tas tāpat apmierina, jo noķertie asari ir cienījama izmēra. Vienā āliņģī, tomēr, palaimējas izvilkt no viena āliņģa veselus trīs asarus. Pirmais 300-nieks it kā uzkaras uz āķa bez visāda sitiena un bez īpašas pretestības, veiksmīgi nonāk uz ledus. Nākamajā bļitkas laidienā jau kārtīgs tesiens pa kātu un šis smukulis, stabils 400-nieks, jau tik labprātīgi netaisās pamest savu dzimto stihiju un pretojas līdz pēdējam, līdz arī viņš, kopā ar iepriekšējo asari, jau ritmiski lēkā pa ledu. 3-ais asaris, kurš miesās padevies ievērojami mazāks par iepriekšējiem sugas brāļiem, neizraisa vairs gandrīz nekādas emocijas. Jau uz šo brīdi loms, priekš sezonas atklāšanas, ir tīri pieklājīgs. Tāpat redzu kā pie manis steidz daži „amata brāļi”, savu veiksmīgo āliņģu meklējumos. Tieku vēl pie dažiem asariem, kuri jau ir mazāku izmēru kā rīta cēlienā noķertie, līdz pēcpusdienā asaru aktivitāte pazūd pilnīgi. Emocijas un iespaidi sit augstu vilni, sezona veiksmīgi atklāta, svaigs gaiss paelpots, vienu vārdu sakot, pirmais izgājiens uz ledus „ieskaitīts”! Mājās pirmos ziemas asarus ar neviltotām emocijām sagaida mans 6-gadnieks dēlēns. Asari tiek kārtīgi izpeldināti vannā, līdz es saņemu oficiālu atļauju iztīrīt šīs dienas lomu. Nākamajā dienā jau ar ģimeni izbaudām svaigi ķertos asarus, vēl siltus, tikko no pannas nākušus. Vēl pāris reizes apciemoju to pašu ūdenskrātuvi, pārvedot mājās pa pāris kilogramiem asarīšu. Asari pēc ieilgušā rudens ir smuki apvēlušies, ar ikriem piebriedušiem vēderiem. Ar katru dienu gan asaru aktivitātesāk noplakt. Vienā reizē tomēr man izdodas kaut nedaudz sajust to, kas man saistās ar asaru bļitkošanu no pirmā ledus – vienā āliņģī izdodas tikt pat pie pieciem asariem pēc kārtas. Tāpat uztaisu šīs ledus sezonas pirmās amnestijas divām zemmēra līdaciņām. Ak jā, piektdien, 13. janvārī, uzfilmējam arī raidījumu par makšķerēšanu, bet to jau jūs paši redzējāt... Tagad, kad mūsu pusē sāk pieturēties nu jau ievērības cienīgs sals, lēnām sāku kalt plānus par pirmajiem izgājieniem uz Latgales lielo ezeru ledus un, protams, par tur mītošo zivju ķeršanu. Pavisam noteikti gribās šoziem tikt pie kāda ap kilogramu smaga asara, pie kādām pāris līdakām uz karodziņu, kaulģīmjiem zandartiem un pavasara plaužiem un smukām raudām. Cerams, ka kaut daļu no iepriekš minētā saraksta šoziem sanāks realizēt. Tiem, kas vēl nav paspējuši atklāt zemledus makšķerēšanas sezonu novēlu to izdarīt uz „teicami”, jo šīs emocijas ir neaizmirstamas!
Eduks
Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!
SĀKUMS
FORUMS
RAKSTI
BLOGI
INTERVIJAS
KONTAKTI
ZIEDOJUMI
RECEPTES
LIETOTĀJU FOTO
COPES KOMANDA
MAKŠĶ. NOTEIKUMI
0
