Pilnais vēžošanas cikls!

Rīts. Braucu mašīnā pa šoseju. Fonā skan radio, motors vienmērīgi dūc, riteņi reizēm noklaudz kādā bedrītē. Pa laikam sanāk iebraukt lietus zonā, pie kam tādā, ka logu tīrītāji knapi tiek galā ar ūdens daudzumu. Garastāvoklis labs, galvā domas par to, kā tad būs. Es braucu vēžot. Pagājušo gadu nebiju, tāpēc pauze no pēdējās vēžošanas reizes ievilkusies. Braucu pakaļ kolēģim, ar kuru kopā brauksim tālāk.
Klāt sarunātais laiks, esmu gandrīz klāt, bet vēl tomēr neesmu. Nepatīk kavēt, bet tā nu šoreiz sanāk. Izmetu vēl vienu maldus līkumu un ar nelielu kavēšanos esmu klāt pie vēžošanas kompanjona. Tālāk braucam divatā. Šoseju nomaina grants, koki vienmuļi slīd garām, mašīnā rit sarunas, par copi un par vēžošanu. Drīz granti nomaina meža ceļš. Saknes, bedres, nelīdzenumi, bet auto lieliski tiek galā ar šo posmu un drīz vien stājamies un ļausim mašīnai mierīgi atpūsties.
Vēžošanas štrumi rokās, spaiņi rokās, mugursomas uz pleciem un sākās posms, kurš jāmēro no mašīnas ar kājām. Mežs, ar sakritušiem kokiem, pauguriem, bedrēm - kā jau mežā pienākas. Posms nav pārāk garš, bet iesvīst dabūju kārtīgi. Mežā redzu daudz sēnes. Pārsvarā jau pāraugušas un tārpainas. Bet ne visas. Baravikas, bekas, bērzlapes.

Drīz vien klāt upe. Pie ūdeņiem vienmēr ir patīkami atrasties.

Laiks ideāls. Karsti nav, lietus nelīst, ir nomācies. Labsajūtu nedaudz mēģina bojāt dunduri, kas diezgan sāpīgi kož. Bet to uzbrukumu intensitāte nav tik liela, tāpēc nav tik traki.
Sagatavojam vēžošanas rīkus ielaižam upē. Vairākās vietās. Pabradājam pa upi. Mēģinām vēžus ķert ar rokām. Kolēģis ir bezbailīgāks un veiklāks, viņam izdodas šo to noķert arī ar rokām. Man nē.

Trūkst šāda veida pieredze un arī bail nedaudz, ka vēzis neiekniebj man rokā ar savu draudīgo spīli. Bet jāatzīst, ka azartiska nodarbe. Piebildīšu, ka vēži ir diezgan veikli peldētāji. Atmuguriski aizpeld tādā tempā, ka te tu viņu arī redzēji. Noķert vēzi ar rokām, var tikai pieejot viņam no aizmugures. Ejot no priekšās, vēzis momentā rauj vagu.
Patvarstījuši vēžus ar rokām, ejam apgaitā, lai izceltu mūsu vēžošanas rīkus. Jau pēc pirmās apgaitas spainīši sāk pildīties.

Lielo eksemplāru nav daudz, bet viss notiek. Starp apgaitām diskutējam.

Par vēžošanu, par copi, par piedzīvojumiem. Dalāmies ar pieredzi. Laiks rit ātri. Apgaitas notiek regulāri un noķerto vēžu daudzums strauji aug.
Jāmet miers. Savācamies un ejam uz mašīnu. Nu jau iešana krietni grūtāka, jo loms prāvs. Bet priecē doma par gaidāmo našķošanos. Esam pie mašīnas. Sasvīduši, bet apmierināti. Seko ceļš mājup. Pa ceļam izlaižu kompanjonu, sadalām lomu, atsveicināmies, un es laižu mājās.

Esmu mājās. Dilles un alus sagādāts. Jāmeklē lielais katls. Neviena tik liela nav. Izglābj veļas katls.

Vēžiem diezgan bēdīgs liktenis, bet man būs varena našķošanās. Tiek aicināti ciemos draugi. Skrubinām un ķēpājamies un ne pa knapo.

Tiek pacienāti arī kaimiņi. Līdz vakaram viss lielais katls arī noēsts. Bet pietika visiem un visi pateicīgi saka paldies! Aiz loga putns ar diedelē savu tiesu. Pāris kumosus viņš arī nopelna.

Pilnais cikls noslēdzies. Sākot ar braukšanu vēžot, pati vēžošana, vēžu pagatavošana un mielošanās ar vēžiem. Patīkami. Pat ļoti. Atskatoties uz visu piedzīvojumu no paša sākuma, ir dažas atziņas. Nestaigāt ar "krokšiem", tomēr baigi nestabili pa upes akmeņiem un krastiem. Var izmežģīt potītes. Šorti arī nav piemērotākais apģērba gabals. Vajag ņemt līdz polarizējošās brilles. Tad akmeņi daudz labāk pamanāmi un arī vieglāk ir ķert ar rokām. Šādu pasākumu noteikti vajag atkārtot, bet nav teikts, ka tas notiks šogad. Bet kaut kad noteikti.
Ne spīles visiem!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!