Pastāstīšu arī savu pirmo un vienīgo pieredzi Peipusā - Parcopi.lv raksti - Rakstu katalogs

Kāds Jaunciema senseis mani jau ilgi centās pierunāt, ka jābrauc uz Peipusu. Ķīšezerā neesot jēgas laiku tērēt un nervus bojāt. Tā tas notika vismaz pāris gadus. Un nekā nesanāca izrauties. Tad laika nav, tad naudas, tad laika apstākļi neder un citreiz jau citi plāni. Bet vienā reizē kaut kā tā saslēdzās, ka gatavojos pabeigt vienu palielu darbu un bija skaidrs, ka pēc konkrēta datuma kādas pāris nedēļas būs atelpa. Sagadījās, ka arī laika apstākļi daudzsološi un pēkšņi satieku pie kaimiņa senseju-koļītāju, no kura uzreiz satskan Peipusa dziesma. Organizējoties atkal brauciens, esot brīvas vietas autobusā. Tā kompānija braucot katru nedēļu, esot stabils pamatsastāvs ar izdienā aizgājušiem ugunsdzēsējiem un līdzīgiem lāga zēniem. Braucot uz labām vietām utt. Vārds pa vārdam - saku JĀ vārdu! Maucam!

Vairs jau neatceros cik maksāja tas brauciens, taču bija ļoti patīkams cipars. Ja nemaldos tad 10 lati par busu, 5 lati par ievešanu/izvešanu no ezera. Brauc uz vienu dienu bez nakšņošanas. Man tas pirmajai reizei likās baigi ok. Laicīgi iepazinos ar vietni www.pilet.ee un iegādājos sev un kompanjonam licences. Laikam viens eiro dienā bija.
Tā nu strādāju pie saviem ikdienas darbiem un domās jau biju "tur". Tas brīdis pienāca ātri.
Darbiņš padarīts, mājās visas mantas jau sakrāmētas, esmu gatavs. Taču darba specifika tāda, ka tā beigās notiek svinības, kurās piedalos ar pilnu krūti. Piezīmēšu, ka svinības notiek 5dienas vakarā, bet izbraukšana uz Peipusu sestdienas agrā rītā pulkstens vienos ;)
Laiks iet ātri, esmu zirgā, jūra līdz ceļiem utt. Tomēr sāku rēķināt laikus un saprotu, ka ziepes ir!
Neesmu padomājis, kā no centra došos uz Jaunciemu… Pēdējais sabiedriskais transports jau ir aizgājis.
Tad atminos, ka zinu vienu, kas šad tad piestrādā uz takša. Nolemju riskēt un uzzvanu. Un kā jūs domājat?! Tieši šovakar šis strādā un ir brīvs. Vārds pa vārdam, kaut kā salieku kopā filmu un ar grūtībām noskaidroju kur atrodos. Vēl pa glāzītei un atskan zvans, transports padots.
Viesībās visi ar izpratni atvadās un novēl "ne asakas". Noklumburēju lejā, ieraušos taksī. Patīkami satikt pazīstamu seju, kurai pasaku kā ir: "gāzi grīdā! Kavēju!" Pa ceļam pastāstu kā tā gadījies un kurp esmu vēl šovakar sataisījies. A šis tik smej. Iegriežamies manā šķērsielā, bet tur pie vārtiem jau kaimiņš ar senseju mašīnā gaida. Izlecu uzvalkā, sasveicinos un tik nobļauju, ka es ātri! Atvados no laipnā taksometra vadītāja un šaujos uz mājām pārģērbties. Mājās visi situāciju izprot, izņemot bērni. Tiem lielas acis un jāsmejās. Pašam liekas, ka ģērbjos zibenīgi kā Klarks Kents un drīz vien jau šaujos pa piemājas celiņu ekipējies kā supermens. Pie auto kaimiņš ar senseju neizpratnē un prasa: "a kur tev kaste un urbis?". Fak! Jožu atpakaļ. Mājās atkal iemesls visiem pasmieties. Paķeru kasti, urbi un jožu atpakaļ, taču nu jau jūtu aizdusu un pie auto pieeju nesteidzoties. Lieki piebilst, ka nekā ēdama un dzerama līdzi neesmu sagatavojis, jo nebija tādiem sīkumiem laika. Iekrāmējos un atkal gāzi grīdā šaujamies pa gatvi uz Berģiem, kur pie ķioska gaidīsim busu. Par laimi ķiosks vaļā, paņemu suliņu un čokolādīti pusdienām. Par laimi autobuss nav nokavēts un kādu laiku varam vēl atvilkt elpu svaigā gaisā. Pienāk autobuss, iekrāmējam mantas, iekāpjam, atrodam vietas un brauciens ir sācies. Iegādājos bileti, paņemu vienu senseja sniegto 50gr un aizmiegu. Caurajā miegā dzirdu un jūtu, ka tieku aprūpēts, "lai galva pie loga nepiealstot puikam".

Pamostos, ka tieku kratīts. Paskatos pa logu - ir skaidrs, ka nebraucam pa šoseju. Mani krata nelīdzens lauku ceļš. Nodomāju, ka nu gan tajā Igaunijā draņķīgi ceļi, bet ne ilgi, jo izrādās, ka esam klāt. Visi saldi dus, bet es esmu gatavs. Labi pagulēju, taču piektdienas vakara pasākums vēl jūtams labā nozīmē. Kāpjam ārā, ņemam mantas, taisamies un dodamies uz ezeru. Man pat nav ne jausmas uz kuru pusi tas ezers. Beigās noskaidrojas, ka mūsu kompānijā nevienam nav sajēgas kur ezers un tādā veidā paļaujoties vienam uz otru esam kādu gabalu nogājuši ne tajā virzienā. Griežam riņķī un no jauna meklējam kaut kādu tur baznīcu. A kur tu tumsā baznīcu ieraudzīsi. Par laimi izgājām vieni no pirmajiem, tāpēc neko nokavējuši neesam. Atgriežamies sākumunktā un sākam vēlreiz doties uz ezeru. Šoreiz gan baznīca sevi parāda, bet nu jau neesam vienīgie un tādā veidā kompānijā ar citiem copmaņiem nonākam uz ezera. Atrodam starta pozīciju un gaidam karakatu. Vēl pilnīgā tumsa. Tā kā esam pirmie, tad pirmie arī sagaidam karakatu. Sirds sitas strauji, taču nevar saprast vai no satraukuma redzot karakatu jeb piektdienas vakara uzdzīves. Sametam mantas ragavās, iesēžamies arī paši un brauciens sākas. Vējš gar ausīm plīvo, ragavas raustās, brīžiem pat palecas uz torsiem. Vīri viens otru uzmana, dod padomus kā neizlidot. Vienu brīdi jau likās, ka tas brauciens nebeigsies nekad. Apkārt joprojām tumsa un neko nevar redzēt. Drusku tāda dīvaina un mistiska sajūta. Taču šo dīvaino sajūtu pārņem cita diezgan skaidra un nepārprotama sajūta - vajadzēja notīrīt soliņu, jeb paklāt kaut ko apakšā. Sniega-ledus kārta paukusi un biksas slapjas. Šit! Taču mierinu sevi, ka gan jau izžūs, jo nav jau tā, ka pil. Taču diskomforts drusku ir. Vienā brīdī garām paslīd kāds tēls. Tad vēl viens. Saku pētīt, kas tad tas - egles. Ezera vidū garām skrien egles! Vēl nedaudz un esam klāt. Lecam laukā. Noskaidroju, ka egles esot kaut kādi orientieri. Tiekam izlaisti arī pie vienas egles un cik saprotu, tad pie tās pašas mūs arī savāks ap 17:00

Vīri sanāk kopā, tiek apspriestas stratēģijas, papīpots un saliets. Tā kā es nepīpāju un no salietā šorīt atsakos, tad man nekas cits neatliek kā urbt. Piezīmēšu, ka vēl joprojām ir tumšs. Vīri uz mani noraugās ar žēlsirdību, cits jūt līdzi. Bet kopumā visi uz manu aktivitāti raugās ar smīnu. Vēl esot par tumšu, nekas nebūs, jāpagaida gaisma. Taču tad vīriem aizsitas elpa, jo uz ledus paceļu pirmo zivi. Pašam likās, ka ļoti liela rauda. Laižu vēlreiz cokumā un uzreiz seko jauna cope. Tikmēr izvilktā rauda neveikli iekrīt atpakaļ cokumā un vietā izvelku jaunu - tādu pašu. Process notiek nevisai ērti, jo neko neredz. Lai kaut ko saskatītu esmu ieslēdzis telefonam lukturīti un to ielicis mutē. Viss! Vīri kā betmeni pazuda tumsā un smiekli nevienam vairs nenāca. Arī man nenāca, it nemaz, jo bija sākušās piektdienas vakara sekas. Jo gaišāks sāka palikt, jo tumšāks man gar acīm. Galvā savilkās tādi negaisa mākoņi, kas parvērtās reālā vatē un zibins maita dikti sāpīgi iespēra pa kastroli. Tajā brīdī sapratu, ka līdzi ņemtās pusdienas būtu pavisam liekas. Tā es arī nekur neaizgāju, paliku tur pat kur mūs izlaida. No vienas puses nemaz negribēju iet, bet no otras puses padomāju, ka kāda jēga man te kaut kur iet, jo visapkārt tādi plašumi un kā gan lai es zinu kurp doties. Un piedevām lejā arī kaut kas kustināja manu sardziņu. Tā sēdēdams sāku meditēt. Cope vairs nebija prātā. Redzēju skaistu sapni. Ik pa laikam pamodos un mistiski izvilku kādu zivi. Mums bija paveicies ar laika apstākļiem. Bija normāls mīnusiņš un pilnīgs bezvējš. Strādāt varēja bez cimdiem, taču nebija, kas strādā. Tā es reāli nogulēju sēdot uz kastes līdz kādiem plkst 12:00. Pēc 14:00 jau biju dzīvotājs un sāku copēt. Taču tieši pateicoties meditācijai es uzķēru īsto Peipusa spēli ar murmuli! Lietoju standarta mormiškas - diskobumbas. Liekas, ka lejā dziļums bija kādi 7m. Liku virsū motili. Ik pa laikam iebaroju gan kaijas ar kaut ko pretīgu, gan zivtiņas lejā pie gultnes ar MAKSI faino barotavu un motilīti. Kad saņēmos, tad centos smuki driblēt visās pirkstu šķirbās un cilāt pamazām augstāk, tad zemāk un visādi citādi pēc labākajiem redzētajiem paraugiem. Taču tā zivs manu drebelīgi sāpīgo driblu nenovērtēja - nebija ne copes. Un tad es saguru, ieslīgu meditācijā. Sākumā vienkārši turēju statiski, tad laikam pamazām atlaidu auklu, kamēr diskobumba jau gulēja uz gultnes. Un tādā atbrīvotā situācijā sekoja copes. Viena pēc otras. Tiklīdz es atslābu, tā kāds mani no lejas sapurināja un uz ledus parādījās kāda jauna zivs. Tādā veidā līdz pusdienlaikam biju atkodis Peipusa knifu un savilcis jau diezgan pieklājīgu zivju čupiņu. Ķērās gan asari, gan raudas. Raudas smukas, asari nu tā - nekādi īpašie, taču viennozīmīgi garšīgie.

Beidzot pametu skatienu apkārt. Visapkārt baisais plašums, kaut kur brauc kāds auto un tālumā visapkārt daudz melno copmaņu punktiņu. Īsāk sakot - skaisti!
Bet es turos joprojām pie eglītes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Citi kompanjoni izklīduši un sajaukušies ar citiem melnajiem punktiņiem. Tad daži melnie punktiņi sāk palikt ar vien lielāki. Nāk mani copes biedri. Sākumā līdzjūtīgi skatās un apvaicājās, kā man iet, bet tad, ieraugot manu zivju čupiņu paliek uz pauzes. Sajūtu no viņiem tādu kā vilšanos un škrobi reizē. Esot novazājušies zivi meklējot. Tā arī neesot atraduši. Ķeroties tikai ķīši. A es nevienu ķīsi tā arī nebiju izvilcis. Runājot es izvelku vēl kādu zivtiņu un nu kompanjoniem otrā elpa - metas borēt. Sākumā tādā pieklājīgā attālumā, bet kad nekas apakšā nav sajūtams, tad tuvojas ar vien tuvāk. Nu jau sēžam normālā sarunu attālumā. Es velku, šie nē. Tā kā cope praktiski tulīt jau būs cauri, tad ļaujos apurbt gandrīz kājās. Sēžam rokas stiepiena attālumā. Es velku ik pa laikam pa kādam asarītim, bet šis tikai konsekventi - ķīšus. Sākam štukot kur vaina. Murmulis tipa līdzīgs, aukla kā aukla, uz āķa tāds pats motilis… Tad es novēroju tādu lietu, ka kolēģi cenšas dikti skaisti izspēlēt kaut kādas savas slepenās tirināšanas spēles, kamēr es vienkārši noguldu bumbiņu uz grunts un gaidu copi bez spazmām. Un cope seko un tā beidzas ar kārtējo ašuku. Tikmēr kolēģi izspēlē pa ķīsim, kurš dusmās aizlido tālēs zilajās.
Pienāca vakars, sāka krēslot. Sākām jau skatīties un prātot - no kuras puses parādīsies karakats. Tā arī nesapratu no kuras puses tas iznira un kā mūs atrada, taču šoreiz biju jau daudz izveicīgāks un ierausos pašā karakatā - siltumā.
Krastā tikām izlaisti un bariņā ejot saskaitījāmies vai kāds netrūkst. Skaidrs, ka trūka, taču tas nebija pēdējais karakats. Nu jau spēka pilns, bet ņurdošu vēderu apmeklēju bodi, kurā EURO valūtā iegādājos kaučko ēdamu. Kad sanāca visi, tad vēlreiz pārskaitījāmies un šopers aizveda pie zvejniekiem. Tur varēja nopirkt zivtiņu tie, kam nebija ķēries vai arī piepildīt kādas īpašas vēlmes un pārsteigt mājiniekus. Zandarti, līdakas, lieli brekši par labu cenu. Cik no vīriem sapratu, tad esot šoreiz peipusā bijusi galīgā necope. Pat neesot bijis lāgā ko no zvjekniekiem nopirkt. Arī tiem esot laši murdus piedirsuši.
Pa ceļam mājup piestājām Ainažos. Tradicionāli vīri gāja vienā bodītē pirkt saldējumu. Tur pat aiz stūra kolektīvi pačurāja, papīpāja un devāmies mājup. Biju daudz dzirdējis par pretīgiem braucieniem autobusos ar pārdzērušiem copmaņiem, taču par to kompāniju varu teikt tikai to labāko. Īsti džentlmeņi un patīkama kompānija. Man paveicās. Nogurums kaut kādā veidā bija sakrājies. Taču tagad tas nogurums bija patīkams. Man Peipusa āķis bija lūpā, braukšu vēl! Pat speciāli iegādājos telti skarbākiem laika apstākļiem. Jo pavadīt visu dienu tik tālu no krasta ir joki mazi. Piemērots apģērbs un ekipējums ir ļoti svarīgs. Kā arī šādas copes jāizbauda esot pie labas veselības un apziņas. Par Peipusu!

Aicinām Jūs apmeklēt arī mūsu forumu http://parcopi.lv/forum/ , kur
varēsiet uzzināt vēl daudz jaunas informācijas, vai arī pats varēsiet ņemt dalību foruma tapšanā, piedaloties diskusijās par visu, kas saistīts ar vēžiem un copi!